Jaunā Gaita nr. 166, marts 1988

 

L. Zandbergs un J. Bieriņš

Foto: E. Šulcs

IN MEMORIAM

Latviešu valoda bija redaktora Jāņa Bieriņa lielākā mīlestība un rūpe. Kopš brīža, kad Jānis uzņēmās pienākumus JG redakcijā 1961. g. rudenī (augšējā uzņēmumā) līdz aiziešanai 1987. g. 7. novembrī, Jānis Bieriņš humānisma vārdā bija piekalts pie Jaunās Gaitas redakcijas galda. Strādājis radiofonā Staļina un Hitlera laikā, viņš apzinājās brīva vārda nepieciešamību. Pārdzīvojis 2. pasaules kaŗa šausmas, viņš cīnījās par mazu tautu un valodu tiesībām. Ieguvis praktisku pieredzi demokratijā, viņš rūpējās, lai jaungaitnieku sapņi un idejas ienāktos augļos.

Jāņa Bieriņa darbu JG redakcijā raksturoja piesardzība un uzmanība. Bet Jānis nostājās pret kultūras vērtību brīvas radīšanas un izplatīšanas ierobežojumiem. Bērzaunes kalēja dēls, Arvēda Švābes skolnieks, personīgi varbūt nejūsmoja par visiem mūsu varoņdarbiem, bet rūpējās, lai tos redzētu un dzirdētu, rūpējās, lai cilvēki rakstītu un varētu brīvi publicēties, lai mums būtu garainis, kas veicina vārīšanos.

Par vētrām, kas plosījās viņa krūtis mēs varbūt nekad neuzzināsim. Piemiņā paliks tas Jānis Bieriņš, kas mierīgi ticēdams cilvēkam, piedzīvoja godājamu vecumu un izdarīja daudz labu darbu mūsu kultūrai − mūžības gaismā.

Laimonis Zandbergs

 

 

Foto: E. Šulcs

 

Modris Zandbergs

ATVADVĀRDI JĀNIM BIERIŅAM

 

Ir skumji, kad jāatvadās no ilgi pazīta drauga. Labs, sirsnīgs tuvinieks un taisna ceļa gājējs bija nelaiķis − Jānis Bieriņš. Pazinu Jāni 25 gadus un daudz strādāju un ceļoju kopā ar viņu, kāpēc varu par viņu liecināt un cildināt viņu kā lielu personību ar daudz izcilām īpašībām.

Jānis Bieriņš dzīvē mēģināja apvienot reālo ar ideālo − darbu dienišķās maizes pelnīšanai ar darbošanos latviskās kultūras laukā. Viņš savā dzīvē mēģināja arī apvienot latvisko dzīves ziņu ar pasaules kultūras − mākslas, mūzikas un literatūras − vērtībām. Nerimtīgā darbā un rosmē Jānis iespēja un paveica daudz.

Nelaiķa cildenākā īpašība bija viņa ziedošanās latviešu kultūras veidošanai un saglabāšanai, koordinējot Jaunās Gaitas redakcijas darbu kopš žurnāla 32. nummura.

Ir divējādi cilvēki: runātāji un darītāji. Jānis Bieriņš jāpieskaita pie lielo un labo darbu darītājiem. Viņu nesaistīja tukšas runas, un viņš pats nekad publiski neuzstājās ar runāšanu un prātošanu par trimdas problēmām.

Jānis Bieriņš bija taisnā ceļa gājējs. Viņš dzīvoja, lai piepildītu to, kam nešaubīgi ticēja − latviešu nākotnei. Viņš nebija platā ceļa gājējs, kas visvairāk un vispirms vēlas iegūt sev sabiedrības cildināšanu, ievērību un uzmanību. Viņš ziedoja sevi savam izraudzītajam darbam un citiem ļoti pašaizliedzīgi. Tik kluss bija viņa darbs, ka varu jautāt: cik latviešu vispār zināja, ko nelaiķis pārvarēja un paveica? Vairākkārt viņš bija pelnījis Kultūras fonda atzinību, bet klusos, pieticīgos, lēnprātīgos darītājus, kāds bija Jānis, neviena sabiedrība, arī latviešu ne, nemēdz ievērot.

Jānis piepildīja savu dzīvi, strādājot Jaunās Gaitas labā, bet līdz ar to viņš nodeva lielu mantojumu latviešu kultūrai − Jaunās Gaitas burtnīcas. Šis mantojums ir bijis un paliks neatsveŗams latviskā vārda lasītājiem, latviešu sabiedrībai svešumā un visai latviešu tautai.

Gribu uzsvērt: šī ziedošanās prasīja no mūsu aizgājušā drauga gara lielumu, pašaizliedzību, milzīgu uzticību izraudzītajam darbam un izturību, bieži vien par spīti dažādām miesas kaitēm un slimībām.

Kā draugs Jānis izcēlās ar savu labestību, lēnprātību, pieticību un ticību citiem. Saskarsmē ar cilvēkiem viņš izstaroja siltumu un izpratni, nekad neizteicot negātīvus spriedumus vai vieglprātīgu kritiku par citu veikumiem.

Aizgājēju maz saistīja manta un ārišķības. Toties alkatīgi viņš savā dzīves gājumā centās iepazīties ar pasaules literātūras, mūzikas un dažādu tautu un zemju kultūras vērtībām.

Jāņa Bieriņa dzīve, darbs un intereses izpauda cilvēka dzīves visaugstākās vērtības, latviskos tikumus, godaprātu un sirsnību − vērtības, kas veicināja draudzību arī citos cilvēkos. Paldies, Jāni, par šim dāvanām un par Tavu priekšzīmi!

Ar Jāņa Bieriņa aiziešanu mūžībā mums ir zudis izcils latviešu kultūras darbinieks, latvietības sargs un paudējs, mīļš draugs un labs dzīves skolotājs. Lai viņa pelnu saujai kluss miers „Rotas” brāļu kapos līdz lielajai Augšāmcelšanās dienai!

 

 

 

Jānis Bieriņš ar radiofona darbiniekiem 1940. g. maijā

 

JĀNIS BIERIŅŠ

 

Biografiskas piezīmes

 

 

I BĒRNĪBA

Esmu dzimis 1908. gada 15. janvārī (2. janvārī pēc vecā stila) Bērzaunes muižā (tuvākā pilsēta Madona 15 km, tuvākā dzelzceļa stacija Mārciena 7 km, Gaiziņa kalns 10 km). Tēvs bija kalējs, labs amata pratējs, darba nekad netrūka, strādāja ar vairākiem „zeļļiem”. Smēde līdz ar mūsu dzīvokli zem viena jumta atradās pašā muižas centrā. Pāri lielceļam bija pagasta valdes nams. Smēdes aizmugurē − senais pilskalns ar pilsdrupām no Livonijas laikiem. Muiža piederēja senas baronu cilts pārstāvim Kampenhauzenam.

Vecāki − tēvs Kārlis (viņa vecvectēvs esot bijis zviedrs) un māte Elīne − dzīvoja saticīgi un bija materiālā ziņā iztikuši (labāk kā muižas puiši un kalpi). Sirsnīgas attiecības man bija ar māsu Mildu. Sirsnība valdīja visu ģimenes locekļu starpā bez sevišķas mīlestības izrādīšanas tīri ārēji. Bezrūpīgā bērnība palikusi patīkamā, jaukā atmiņā. Muižā bija daudz bērnu. Piedalījos visādos muižas puiku blēņās, izdarībās, stiķos un niķos. Atmiņā palikuši 2 puikas: pagasta skrīvera dēls Jānis Kalniņš (tagad Latvijas sūtniecības sekretārs Vašingtonā) un pagasta „kazaka” − ziņneša Švechheimera dēls (pārlatviskojies Iršu kolonists). Abi dzīvoja pagasta valdes ēkā pāri lielceļam.

Tā kā biju dzimis pārkrievošanas uzplūdu laikā, tad mātes pareizticības dēļ (ja viens no laulātiem bija pareizticīgs, tad bērni kristījami pareizticībā) mani bija nokristījis pareizticīgo „pops”. Vēlāk, režīmam mainoties, tēvs esot parūpējies, lai mani „pierakstītu” luterāņos.

 

II IZGLĪTĪBA (un daudz kas cits šais gados).

Sešu gadu vecumā māte jau bija mani iemācījusi ābeci lasīt. Mācīšana notika pēc „boksterēšanas” metodes. Ābeci māte bija uzglabājusi no saviem skolas laikiem. Viņa bija apmeklējusi pagasta skolu visbargākā pārkrievošanas laikā, kad par runāšanu latviski skolā sodīja. Viņa bija saglabājusi dažas grāmatas latviešu valodā arī ar kiriliskiem burtiem.

Pirmā skola man bija Kaileņu pagasta skola, kas atradās uz Bērzaunes un Grostonas pagastu robežas. Uz šo skolu (1½ km attālumā) soļoju katru rītu un vakaru. Mācības notika daļēji krievu un daļēji latviešu valodā skolotāja Zaķa vadībā. Vēl ejot šai skolā, uznāca boļševiku laiki ar cilvēku vajāšanām un daudzajiem nāves sodiem. Notika arī mītiņi, kuŗos uzstājās kā galvenais runātājs kāds pagasta skroderis. − Mēs jaunu pasauli sev celsim − bija lozungs. Izplatīja arī Marksa un Engelsa rakstu pamfletus. Šai laikā tika apcietināts un noslepkavots Pļaviņu „zvēru dārzā” pagasta skrīveris Kalniņš, mana bērnības drauga tēvs. Viņi − māte ar manu draugu Jāni − pēc tam pārcēlās uz Rīgu.

Savu izglītību nobeidzu Bērzaunes bijušā draudzes skolā, kas nu bija pārdēvēta par II pakāpes pamatskolu. Uz 3½ km attālo skolu gāju kājām katru rītu un vakaru. No šīs skolas atmiņā iespiedusies Balceres jaunkundze (jauna, skaista, kas arvien likās iemīlējusies). Tieši ar viņu neizskaidrojamā kārtā saistās Akurātera stāsts „Degošā sala”, ko mēs toreiz lasījām. Jaukā atmiņā palikusi ekskursija 1922. g. agrā pavasarī uz Rīgu. Šai braucienā redzēju Nacionālajā teātrī Raiņa lugu Spēlēju, dancoju ar Jāni Ģērmani Tota lomā. Skaistākā teātra izrāde visā mūžā! Pamatskolu beidzot, vecāki bija izlēmuši, laikam domādami, ka zemes strādnieks nebūšu, ka man jāturpina izglītība, pie tam Rīgā. Vecāku rocība nebija nekāda lielā, taču viņu upuri sāku nojaust tikai vēlāk.

1922. gada rudenī 14 gadu vecumā atstāju Kaļvus (tā mēs bijām nosaukuši savu jaunsaimniecību) un braucu kopā ar tēvu uz Rīgu, lai izglītību turpinātu vidusskolā. Vecāki droši vien redzēja, ka no manis neiznāks ne kalējs, ne zemes kopējs un pakļaudamies toreizējai vispārējai tendencei − sūtīt bērnus tālākās skolās − sūtīja mani uz Rīgu, tāpat, kā to darīja daudzi Bērzones (tikai vēlāk pagastu pārdēvēja par Bērzauni) saimnieki. Rīgā bija apmetusies komūnistu noslepkavotā Bērzones skrīveŗa atraitne Līze Kalniņa līdz ar manu bērnības draugu Jāni. Viņiem bija liels dzīvoklis Kr. Barona ielā 14 (ieeja no Elīzabetes ielas); tanī pašā stāvā bija Zemnieku savienības partijas birojs. Vārdu sakot, tēvs mani atstāja Rīgā Kalniņa kundzes pilnā pansijā. Viņa bija jau arī nokārtojusi manu iestāšanos Valsts I vidusskolā (Raiņa bulvārī 29), ko apmeklēja arī viņas Jānis. Vidusskolai bija I un II sagatavošanas klase (atbilst II pakāpes pamatskolu 5. un 6. klasei), kuŗās jau mācīja latīņu valodu. Vidusskolas direktors Lesnieks bijis tik pretimnācīgs, ka mani jau tūliņ ieskaitīja vidusskolas I klasē. Ar viņa personīgu palīdzību es jau dažos mēnešos biju apguvis sagatavošanas klasēs mācīto latīņu valodas kursu un varēju pilnīgi iekļauties mācību gaitā. Dziļā pateicībā atceros lādzīgā Lesnieka pūlēšanos manā labā. Šai skolā, kā jau klasiskā tipa vidusskolā, ar I klasi sāka mācīt arī grieķu valodu. Abas klasiskās valodas mani ļoti saistīja un ar lielu entuziasmu centos tās piesavināties. Skola bija zināmā mērā ar tādu kā elites nokrāsu, jo to apmeklēja pa lielākai daļai intelliģences un labāk situēto vecāku bērni. I klasē bija gaŗi soli, paredzēti 4 skolēniem. Mani sola un galda biedri bija: prof. J. Alkšņa dēls Arveds (kas vēlāk kļuva ievērojams ārsts), prof. E. Felsberga dēls Alberts (arī bija ārsts, boļševiki deportēja), lauku zēns Ansis Ozoliņš un es. Tā es lauķis − kalēja dēls, tērpies pašaustā pelēkas vilnas uzvalkā, sēdēju starp abiem profesoru dēliem. Cik demokratiska jau no pašiem sākumiem bija jaunā Latvijas valsts! Es tiku uzņemts skolas biedru vidū kā līdzīgs ar līdzīgu.

Kalniņa kundze mani labi aprūpēja, bet ar Jāni vairs nekādas tuvākas draudzības saites neizveidojās. Viss laiks mājās bija veltīts tikai mācībām, nekādu iziešanu neiznāca, jo nebija jau naudas.

1924. g. pavasarī vairāki mani skolas biedri bija nolēmuši iet iesvētes mācībā. Arī es ar Jāni pievienojāmies. Iesvētīšana notika nesen dibinātā Akadēmiskajā draudzē, kuŗas mācītāji bija prof. V. Maldonis un prof. K. Kundziņš. Viņi bija toreizējā uztverē ļoti liberālos uzskatos reliģijas laukā. Viņu iesvētes mācību stundas bija interesantas un saistošas. Iesvēte notika 1924. g. Lieldienās Māras baznīcā. To es dziļi pārdzīvoju. („Es ticu, ka no zvaigžņu stariem...”) Protams, pēc iesvētes nekādu viesību nebija (pat mani vecāki nebija varējuši atbraukt). Kalniņa kundze pacienāja ar garšīgām pusdienām (sevišķi garšoja rīsu pudiņš dzērveņu mērcē). Protams, nekādu dāvanu nebija, tikai dzīvokļa piedzīvotājs Kārlis Beķeris uzdāvināja man Zaļās Vārnas nesen iznākušo dzejoļu grāmatiņu.

1. mācības gadu nobeidzu sekmīgi, arī latīņu valodā.

No skolotājiem palikuši mīļā atmiņā: latīņu valodā − lādzīgais A. Lesnieks, latviešu valodā Ž. Grauds (uz visu mūžu iedēstīja mīlestību pret pareizu un daiļu latviešu valodu), grieķu valodā − ļoti stingrais doc. R. Jirgens, algebrā un ģeometrijā − K. Vanags (bija arī klases audzinātājs), vēsturē − V. Balodis (visbargākā disciplīna klasē), vācu valodā − E. Ozoliņš, ģeogrāfijā − Fr. Adamovičs, dabzinātnēs − Kupfers, fizikā − Viklands, ticības mācībā − Rob. Bērziņš (galvenokārt dziedājām jaunos korāļus), zīmēšanā − J. Madernieks, vingrošanā − Freimanis.

Pēc skolas beigšanas braucu uz saviem Kaļviem. Laukos dzīvojot, katram, arī vidusskolu audzēkņiem, pa vasaru vajadzēja strādāt kādu piedienīgu darbu. Tādējādi arī man nācās daļēji uzņemties ganu gaitas ar diezgan lielu brīvību. Vasarās toreiz lielākie notikumi bija kapu svētki (kā luterāņu, tā arī pareizticīgo draudžu kapos) ar tiem sekojošiem zaļumu svētkiem. Uz kapu svētkiem saplūda tūkstošiem cilvēku no malu malām. Pēc garīgās ceremonijas notika t.s. atbēres, atceroties iepriekšējā gadā mirušos tuviniekus ar ēdieniem un dzērieniem, kas paņemti līdz no mājām. Pēc stiprināšanās atbērēs ļaudis pievakarē plūda uz zaļumu svētkiem (luterāņu kapiem tuvējā Bērzaunes upes līcī vai pareizticīgo kapiem netālajā skaistajā Aronas kalnā). Protams, šīs sanākšanas nekad nelaidu gaŗām.

Ja pirmie 3 ģimnāzijas mācības gadi pagāja galvenokārt koncentrējoties uz labu skolas mācību sagatavošanu (pats no sevis manā galvā nekas nenāca − bija jāmācās), tad 4. mācības gadā (abitūrijas klasē) mani piemeklēja vārda pilnā nozīmē t.s. „Sturm und Drang” periods. Jau agrāk man patika viena otra meitene paša vai citā klasē. Bet − tagad tā bija īsta mīlestība pret Ilgu Klauverti (vienu klasi zemāk). Viņa bija manā izjūtā pats sievietes ideāls − daiļi sejas vaibsti, arvien it kā smaidīgas zilas acis, blondi kupli mati. Viņa bija pilna dzīves prieka, arvien apzinoties savu sievišķīgo pievilcību. Mani bija pārņēmušas nekad agrāk nepārdzīvotas jūtas. Biju kā apmāts − Ilga bija vienmēr manās domās un sapņos. Protams, es nebiju vienīgais „pielūdzējs”. Nelaimīgā kārtā mans sirdsdraugs Jēkabs Rasmanis arī jūsmoja par viņu. Vienu laiku likās pat, ka mūsu draudzība izputēs Ilgas dēļ. Bija „randiņi” ar Ilgu un zināmi tuvības apliecinātāji. Galu galā jāsaka, ka tā es nekad vairs vēlākā dzīvē neesmu mīlējis. Sagājos arī pirms tam ar citu meiteni no Ilgas klases − Ēriku Kriņģeli. Taču tas neizraisīja nekādu dziļu pārdzīvojumu.

Vasarās iesaistījos Bērzaunes Labdarības korī (esmu gan pavisam necils dziedātājs), kas parasti kuplināja ar savu dziedāšanu zaļumballes sarīkojumus. Tā man nodibinājās labs kontakts ar lauku ļaudīm, sevišķi jauniešiem. Iestājos polītiskā partijā − Zemnieku savienībā, reizē arī šīs partijas Akadēmiskā sekcijā. Nekādu aktīvitāti gan partijas darbā neparādīju.

Rudeņos kā parasti braucu atkal uz Rīgu turpināt studijas. Nekā daudz gan māte nevarēja iedot līdz, ar naudu bija grūti iztikt, sevišķi saimnieciskās krizes laikā 1930. gadu sākumā. Lekcijas apmeklēju cītīgi, nevienu neizlaižot. Sevišķi patika prof. Arvēda Švābes lasītais (patiesībā stāstītais − viss no galvas!) kurss „Latviešu tiesību vēsture”, doc. K. Dišlera „Latvijas valsts tiesības”, doc. P. Mucinieka „Sociālā likumdošana” etc.

Otru un pāris nākamos studiju gadus dzīvoju Tallinas (toreiz: Rēveles) ielā pie Blomkalniem. Starp citu: bez tēva un mātes viņu ģimenē bija dēls, kas apmeklēja Skolotāju institūtu, bet īpaši 2 meitas precību gados (Austra − saukta „dzelzs jaunava” un Aurora − pats „maiguma ideāls”). Šai dzīvoklī bieži notika jaunu ļaužu, galvenokārt korporeļu, sanāksmes, lencot abas jaunavas. Plašajā Blomkalnu dzīvoklī bija bez manis vairāki apakšīrnieki (arī sapņu zēns Ansis Ozoliņš, kas bija iestājies teoloģijas fakultātē, bet − nekas no viņa neiznāca), kas arvien tika aicināti piedalīties lielajā zālē notiekošos deju vakaros (iemīļots tango toreiz bija „Ramona”), bija arī vakari ar iedzeršanu.

Tai pašā Rēveles ielā dzīvoja arī vēlāk izcilais literātūras kritiķis bērzaunietis Jānis Rudzītis (studēja baltu filoloģiju ļoti trūcīgos materiālos apstākļos), arī konservātoriste Tikla Ilstere, kuŗas mazajā dzīvoklītī pulcējāmies arvien.

 

III LATVIJAS RADIOFONĀ

Vairāki gadi pagāja, kad man ar ģimnāzijas laiku sirdsdraugu Jēkabu Rasmani bija pilnīgi zudis kontakts. Starplaikā viņš bija iestājies Radiofona dienestā, kļuvis par Radiofona sekretāru. Iestājies korporācijā „Fraternitas Metropolitana”, „izfuksējis”, kļuvis īsts buršs.

Radiofona direktoram dzejniekam Jānim Akurāteram aizejot (Patiesībā toreizējā autoritārā valdība viņu atlaida!), par direktoru nāca Cesvaines ģimnāzijas direktors Arveds Smilga. Jēkaba vēlēšanās bija sakomplektēt spējīgu darbinieku kodolu, piesaistot zināmus cilvēkus atbildīgos posteņos. Radiofonā tolaik bija šādas galvenās nodaļas: a) administratīvā, ko vadīja Jēkabs, b) programmas − vadīja Kārlis Saulītis ar mūzikas nozari, kuŗas priekšgalā bija prof. Jānis Mediņš, c) saimniecības, ko vadīja Jānis Magone un d) techniskā nodaļa, ko vadīja inž. Martinsons. Administratīvā − Vispārējā nodaļa − reizē bija arī personāla („kadru”) nodaļa.

Jēkabs uzmeklēja mani 1937. g. sākumā. Tad dzīvoju pie toreizējā drauga Jāņa Vilciņa (agronomijas studenta, korporācijas „Fraternitas Livonica” krāsneša) tantītes mēbelētā istabā. Jēkabs mani aicināja pāriet darbā uz Radiofonu, kas bija augoša iestāde, paplašinājās visos virzienos. Ar patiesu prieku pieņēmu Jēkaba aicinājumu, jo mani nekas nesaistīja Amatniecības kamerā. Darbu Radiofonā uzsāku 1937. g. 25. jūnijā. Atskatoties tagad pēc tik daudziem gadiem uz darba periodu Radiofonā, jāsaka, ka tas bija laimīgākais periods visā manā dzīvē. Strādāju vispārīgajā nodaļā, kuŗa vadītājs bija Jēkabs. Man par lielu prieku šai nodaļā strādāja arī kādreizējais ģimnāzijas laiku istabas biedrs bērzaunietis Kārlis Baltpurviņš, kas bija Jēkaba palīgs − vietnieks. Man uzticēja nodaļas korespondenci un personāla lietas. Tā kā Kārlim bija literāras intereses (pats arī rakstīja, sevišķi raidāmlugas) un bija mācījies arī aktieŗmākslā, tad viņš drīz vien pēc manas ierašanās aizgāja uz Radiofona literatūras nozari, ko vadīja Atis Zālītis. Tur strādāja arī Jānis Rudzītis, vēlākais izcilais literatūrkritiķis. Kārļa vietā, aizlecot priekšā visiem pārējiem nodaļas darbiniekiem, tiku iecelts nodaļas vadītāja palīga vietā.

Darbs bija tik interesants, darba gaisotne tik patīkama, ka es nodevos saviem pienākumiem ar aizrautību. Visi darba kollēgas bija ļoti jauki cilvēki. Jēkabs bija tēvišķīgs priekšnieks un labs darba biedrs. Protams, par visām svarīgākām lietām apspriedāmies. Ar direktoru A. Smilgu nebija nekāda liela kontakta, izņemot to laiku, kad Jēkabs bija atvaļinājumā un es izpildīju viņa vietu. Dabūju izlietot arī savas, kaut arī samērā niecīgās, juridiskās zināšanas. Izstrādāju noteikumus par radio lietošanu, biju arī pāris komandējumos uz tiesu sēdēm Limbažos un Daugavpilī − aizstāvēt Radiofona intereses.

Patika darba gaisotne plašās telpās, kur visu laiku skanēja laba mūzika. Darīšanas bija tikai ar intelliģentiem cilvēkiem − māksliniekiem, literātiem. Manā pārziņā bija tiešie Radiofona darbinieki skaitā pie 200: ierēdņi, mūziķi, techniķi.

No vispārīgās nodaļas darbiniekiem vispirms jāmin plašais mašīnrakstītāju stats: Mirdza Bauze, Irmgarde Muntere, Marianna Kaudzīte-Usenko, Ņina Birzniece (rakstnieka Birznieka-Upīša meita. Nodibinājās romantiskas attiecības gandrīz līdz laulībām, daudzkārt ciemojos mājā Lāčplēša ielā pretim Dailes Teātrim) u.c. No vīrieškārtas darbiniekiem varētu minēt Nikolaju Ozoliņu, Jāni Ansbergu, Pramaldu Valteru u.c. Vispārīgas nodaļas ziņā bija arī ziņotāji (spīkeri) − Alma Šteina-Birkmane, Lidija Eglīte-Gorska-Naķele, Ziedonis Krastiņš, Aleksandrs Plucis. Kad kaŗa draudu ēnā iesauca uz apmācībām izdienējušos kaŗavīrus, tad pēc direktora A. Smilgas ieteikuma man bija uz kādu laiku jāizpilda arī ziņotāja pienākumi parallēli kārtējam darbam. Tātad − esmu baudījis mikrofona burvību un pievilkšanas spēku! Programmas sastādīšanas nodaļā starp citiem strādāja arī Mirdza Ķempe − ļoti intelliģenta dāma, kas visur bija klāt pazemīgā nostājā. Nekas neliecināja, kas viņā patiesi slēpās.

Darba bija daudz. Bieži vien pēc paša gribas strādāju arī vakaros. Darbs paveicās, jo to strādāju ar lielu prieku. Vakaros arvien iznāca interesantas tikšanās ar orķestŗa mūziķiem. Rīta pusē tas bija prof. Jānis Mediņš, kas agri jo agri pirms mēģinājumiem ieradās pie mums kancelejā ar kādu jaunu anekdotu.

Pēc īslaicīgas uzturēšanās mēbelētās istabās pie ziņotāja Aleksandra Pluča un mana senā drauga Kārļa Baltpurviņa noīrēju pats savu dzīvokli − Slokas ielā 12a (Kalnciema ielas stūrī). Nu biju saimnieks par 2 istabām, ar virtuvi un vannas istabu. Iegādājos pats sev mēbeles. Pašam bija pat savs telefons. Materiāli biju nodrošināts: Radiofonā sāku ar 150 latiem, nu jau bija 250 mēnesī (toreiz solīda alga!). Atbalstīju arī māsu, nopirkdams viņai zāles pļāvēju mašīnu. Nu lielāko daļu pļavu un āboliņa laukus varēja nopļaut ar mašīnu.

Tā pienāca liktenīgās jūnija dienas. Vēl 16. jūnijā turpat Radiofonā noklausījos Dziesmu svētkus Daugavpilī. Bet − 17. jūnija rītā ap pīkst. 10:00 iedrāzās raidītāja telpā padomju virsnieks un noliedza turpināt uzsākto programmu. Vēlāk atļāva atskaņot tautasdziesmas un kaut ko tamlīdzīgu. Administratīvā nozarē neviens krievu kaŗavīrs vēl neparādījās. Visiem darbiniekiem bija uzdots turpināt parasto darbu. Techniskai daļai tika uzdots sagatavot iespēju Vilim Lācim uzrunāt tautu. Vēl pāris dienu laikā administrācijas un programmas nodaļā jaunie priekšnieki neparādījās. Tādējādi arī man vēl bija iespēja pašā Jāņu dienā nolasīt radiofonā Birutas Senkēvičas apceri par Jāņu svinēšanu. Drīz vien pēc Jāņiem sāka parādīties jaunie boļševiku priekšnieki. Radiofona direktors Smilga tika atlaists, viņa vietā nāca pagrīdnieks Indriķis Lēmanis. Pamazām radās arī citi komūnistu darbinieki. Tā līdz jūlija sākumam vadība bija sakomplektēta. Veciem darbiniekiem bija jādara parastais darbs, jo viņi bez mums nebija spējīgi vadīt iestādi. Līdz ar Smilgu pazuda arī mans mīļais draugs un mentors Jēkabs. Nekādu atlaišanas aktu par viņu netiku redzējis. Sākumā viņš aizgāja it kā slimības atvaļinājumā, bet pamazām pilnīgi pazuda no darbinieku sarakstiem. Ļoti iespējams, ka viņš patiešām bija slims (satikušies netikām, jo komūnistu valdīšanas laikā bija bīstami saieties un draudzēties pat ar vistuvākiem draugiem!), bet neizslēdzu arī tādu iespēju, ka tā bija „polītiska” slimība. Tādējādi nu iznāca, ka visa administrācijas puse gūlās uz maniem pleciem. Jau jūlija sākumā Latvijas Radiofons zaudēja savu nosaukumu.

 

RADIOKOMITEJA PIE LATVIJAS PSR KOMISĀRU PADOMES

Visi Radiofona darbinieki tika pārskaitīti Radiokomitejas dienestā (izņemot pāris darbiniekus, kas tika apcietināti un pazuda bez vēsts). Mani iecēla (bez apjautāšanās, vai es to gribu!) par Radiokomitejas lietu pārvaldnieku (upravļajušči ģelami) ar ļoti solīdu atalgojumu (800 rubļi mēnesī; prof. J. Mediņš saņēma 1100 rubļus mēnesī). Priekšniecība nekā polītiska no manis neprasīja (paldies Dievam!). Ja kaut ko vajadzēja izkārtot tīri administratīvā laukā, tad b. Indriķa Lēmaņa parastā izteika bija: „Biedri Bieriņ, noformējiet šo lietu!” Protams, darbinieku lietas tika izņemtas no manas kompetences. Bija nodibināta īpaša kadru nodaļa ar Krievijas latvieti B. Apsīti priekšgalā. Bieži notika polītiskas sapulces polītiskas nodaļas Krievijas latvietes Feldmanes vadībā. Darbs bija vienmuļš, strādāju bez prieka, vienkārši − tur biju ielikts un man bija „jānoformē” administrātīvie akti. Pie polītisku jautājumu izlemšanas mani pat tuvumā nepielaida. Par vietējās komitejas priekšsēdi diplomātiskā veidā izvirzījām manu miertiesas darba biedru Ādolfu Zuiku, ko es Ulmaņa laikā pārdabūju uz Radiofonu. Mans vecais personāls visumā palika pie manis, un visi solidarizējās ar mani. Neviena pārgājēja komūnistu pusē nebija.

1941. g. jūnija beigās visi vadītāji cits pēc cita pazuda. Arī man bija pavēle evakuēties, bet es pēdējās 3 dienas negāju darbā, slēpos mājā. Pie manis slēpās arī Ādolfs Zuika. baiļodamies, ka mājā viņu var pievākt bēgošie boļševiki.

1941. g. 1. jūlijā ap pusdienas laiku dzirdējām radiofonā atskaņojam „Dievs, svētī Latviju”. Nu zinājām, ka vācieši ir jau Rīgu atbrīvojuši. Tā kā tilti bija saspridzināti, tad nekavējoties pārcēlāmies pāri Daugavai ar Āgenskalna kuģīti. Izrādījās, ka Radiofonu pārņēmuši savā rīcībā „Rīgas Filmas” ļaudis ar inž. Albertu Jeksti priekšgalā. Radiofonā mūs sagaidīja arī Jēkabs Rasmanis. Jekste rīkojās kā Radiofona direktors un visu administratīvo pusi pārzināja Jēkabs. Pirmās nedēļas vācieši ļāva mums rīkoties. Tādējādi arī es atkal dabūju atbildīgu posteni vispārīgajā nodaļā. Vācu civīlā pārvalde sāka ierasties tikai jūlija beigās. Tādējādi bija iestājies tāds kā interregnum periods. Visi vecie darbinieki palika Radiofona dienestā, izņemot Mirdzu Ķempi, Jāni Žīguru un vēl dažus, kas aizbēga komūnistiem līdz. Jūlija beigās A. Jeksti nobīdīja pie malas, jo Radiofonu pārņēma vācieši. Manas darba vietas nosaukums atkal mainījās.

 

IV REICHS RUNDFUNK GESELLSCHAFT m.b.H, HAUPTSENDER RIGA

RRGm.b.H galvenais noteicējs bija Dr. Krīglers (Kriegler), „Hauptsender Riga” vadīja Dr. Drēze (Droese). Latviešu darbinieki palika, tikai mainījās nodaļu un amata apzīmējumu nosaukumi. „Fazāni” ieradās cits pakaļ citam. Katrai administrātīvai vienībai bija kāds „fazāns” priekšgalā. Pirmais amats, ko dabūju − „Leiter des Lohn und Gehaltsbüro”. Mans priekšnieks − stipri ierobežots vācietis Groile (Greule). Kaut kā jau sadzīvojām. Vēlāk mani iecēla par „Leiter der Personalabteilung”. Tad jau bija grūtāk. Arvien bija prasības pēc jauniem darbiniekiem. Vienmēr bija jāiet uz Darba pārvaldi, arī uz kaŗa klausībā iesaucamo komisiju sēdēm (bez lemšanas tiesībām!). Visa darbvedība, protams, notika vācu valodā. Nu bija steigšus vien jāpapildina vācu valodas zināšanas. (Līdzīgā kārtā tas bija ar krievu valodu boļševiku laikā.) Varētu piebilst, ka Latvijas patstāvības laikā mēs pat uz Maskavu rakstījām savas vēstules franču valodā.

Protams, dabūju UK statusu. Biju brīvs no iesaukšanas armijā, jo radiofons bija kaŗa saimniecībai neaizstājama iestāde.

Vācu laikā bija savairojušās tik daudzas amata vienības, ka visiem vairs neiznāca vietas Radio ielā. Tur saimniekoja galvenam kārtām vācieši.

Latviešu dienesta vienības bija izkaisītas pa vairākām vietām pilsētā. Mana nodaļa atradās Brīvības ielā 15 (prof. Sniķera namā). Tādējādi atkal pilnīgi pārtrūka saskare ar Jēkabu un citiem veciem kollēgām.

Nepatīkamā atmiņā palikusi kāda plkv. A. Plensnera kaŗa dienestā iesauktiem latviešu jaunekļiem teiktā „patriotiskā” un ļoti pro-vāciskā runa. Kopš tā laika šis „patriots” ir zaudējis cieņu manās acīs. Radiofona darbinieku lielākai daļai bija UK kartes. Lielu daļu programmas aizņēma raidījumi vācu valodā.

Vasaras otrā pusē boļševiki jau bija pārnākuši Latvijas territorijā. Ar neparastu triecienu uz Vietalvu un Madonu arī Kalvi līdz ar māti un māsu jau bija nonākuši boļševiku ieņemtā daļā. Pārtrūka visi sakari. Es biju nolēmis nekādā ziņā nepalikt otrreiz zem boļševikiem un katrā ziņā braukt uz Vāciju. Tad nu arī 28. septembrī pienāca pavēle pāris stundu laikā nokļūt Rīgas preču stacijā, lai ar vilcienu dotos uz Liepāju. Nekādas mantas, nevarēju paņemt un manī arī bija kaut kā iesēdusies maldīga cerība, ka ne jau uz ilgu laiku būs jāatstāj Rīga. Visa mantība palika dzīvoklī. Brauciens uz Liepāju bija grūts, ilga vairākas dienas, bieži vien braucot pa krievu apdraudētām vietām. Tomēr sasniedzām Liepāju.

 

1987. g. augustā-septembri.

 

Manas darba vietas atradās: Rīgas pilsētas 9. iecirkņa miertiesa (kur bija visi 16 iecirkņi) Andreja Pumpura ielā; Amatniecības kamera − Mazajā Ģildē; Latvijas Radiofons − Radio ielā (Pasta un telegrāfa 4. un 5. stāvā).

 

 

Jānis Bieriņš pie Ernesta Hemingveja mājas Kubā, 1987. g. 6. februārī.

 

 

Jaunā Gaita