Jaunā Gaita nr. 167, maijs 1988

 

 

 

JG redakcijai:

Bišķi cemme gan, ka Pārups visu to jezgu pārlaidis kā bildē redzams, pīpi kūpinādams. Viņa padoms un vispārējā gaišā saprašana būtu bijusi dikti vietā pie skolas puikām, tur kur iet vaļā šaudīšanās un trūkst informācijas visos līmeņos.

I. Bite

 

 

JG redakcijai:

E. Pārupa raksts ir labs, normāls un visumā objektīvs norises apraksts no subjektīva viedokļa. Ezergaiļa rakstiem ir saistošs saturs, svaiga pieeja, kas sakustina prātus.

Tornas grāvracis.

 

 

JG redakcijai:

Nepārtrauktie arogantie un pārspīlētie Ezergaiļa raksti par visiem latviešiem kā žīdu iznīcinātājiem būtu sen jau iemesls pārtraukt Jaunās Gaitas abonēšanu! Pietiek jau dzirdēts par žīdu lietām ikdienas presē un televīzijā.

V.R. Ontario.

 

 

JG redakcijai:

Mucā slēpies — par spundi lūrējis. „Zelta rītā”, ko izdod grupa nacionālo latviešu, kas atdalījās no „Zelta vārtu vēstīm”, Aleksandrs Zaube ielicis rakstu „Bīstaties aizmiršanas”. Pareizāk būtu teicis: „Bīstaties teikt patiesību”. 40 gadi pagājuši vācu kvislingiem un pistoļu bruņeniekiem, bet viņiem nav drosme teikt patiesību. Latviešu brīvprātīgie un nelikumīgi mobilizētie leģionāri necīnījās par Latviju. Mēs cīnījāmies par Vāciju un viņas fīreri. Mobilizētāji, kvizlingi, pistoļu bruņenieki, kā Zaube, pat nezina Leģionāra zvērastu. Naida pilnais emigrants, Zaube, reiz pat slaveno Amerikas prezidentu Ruzveltu nolādēja par komunistu, lai gan šodien ēd Ruzvelta maizes kumosu. Latvijas Armijas virsleitnants Ēriks Pārups raksta patiesību par Latvijas brīvvalstī augušo jaunekļu brutālo izslepkavošanu vācu okupantu labā un laikā. Mobilizēja ar kara tiesu un nāves sodiem. Ir tāds iespaids ka Zaube Leģionā nav bijis mobilizēts — tāpēc pēc 40 gadiem vēl ir Gēbelsa propagandas miegā. Daži upuru piemēri: 1943. g. Volhovā nošāva 15 leģionārus; 1944. g. Rīgā 7, Liepājā 2; 1945. g. janvārī 4 pakāra Dancigā un 30 nosūtija uz nāves nometni sadedzināšanai. Cik pakalpiņi nošāva Dundagas un Tukuma mežos nebija iespējams noskaidrot.

Roberts Kalniņš, 15. Divīzijas Virsleitnants. Oaklandē.

 

 

JG redakcijai:

Vienmēr ar interesi lasu „Mezglus” Jaunā Gaitā, tāpēc ka Andrievam Ezergailim dzīvs un interesants stils, laba latviešu valoda. Attiecībā uz tematu, viņam draud bankrots, kamēr žīdi turpina sist palestīniešus — nevis piekaut, bet nosist beigtus, nošaušanas vietā... Kad jaunos roņus sita uz ledus, skaisto ādu dēļ, peļņas tīkotāji — dāmu rokas somām, tad presē un televīzijā parādījās aizstāvji dzīvnieciņiem. Palestīniešiem pagaidām tikai atsevišķi indivīdi, lasītāju vēstulēs — kā šī. Par cik nacistu nogalināta žīda dzīvība ir dārgāka par nosista palestīnieša dzīvību? Temats disertācijai? Un kā būtu ar vēl vienu tematu: pierādīt, ka, no tāda līdz tādam gadam, Latvijā dzīvojuši, piemēram, 1000 slepkavas un 2000 zagļu! Ja jau tiesu sistēma pastāvēja, tad taču dažādu veidu noziedzniekiem arī vajadzēja būt! Traucēt varētu tikai divi jautājumi: 1. vai ir iespējams izpētīt zinātniski precīzu skaitu? 2. Kam tas interesētu?

Bībeles nodaļas fotokopija ir derīga un vērtīga lieta. Latvijā, kā atceros no skolas gadiem, valdība to ņēma vērā, jo kā citādi žīdiem un krieviem būtu bijis pa savai ģimnāzijai Ludzā, bet Rēzeknē arī poļiem, baltkrieviem — izvēlei tiem, kas negribēja savus bērnus sūtīt kopīgajā valsts ģimnāzijā! Žīdi, vēl biežāk nekā krievi, izvēlējās latviešu valsts ģimnāziju, lai bērniem būtu precīzāka valsts valoda un labākas izredzes iekļūt Latvijas Universitātē, ar konkursa eksāmenu.

No tuvināšanās biedrības ar palestīniešu sitējiem es atsakos!

Antonija Millere, Kalifornijā

 

 

JG redakcijai:

Pārupam ir taisnība („Pretestības organizācijas un laikraksti vācu laikā,” JG Nr. 165), ka organizācija Pērkonkrusts drīz pēc vācu okupācijas varas nodibināšanās Latvijā sašķēlās. Tas notika 1942. gadā. Vienīgi viņa izskaidrojumi neatbilst patiesībai. Es un vēl seši citi minētās organizācijas locekļi pārtrauca tanī darbību, pieprasot Pērkonkrusta, kā pretestības kustības dalībnieces, darbības bazes paplašināšanu. Jau dažu mēnešu laikā noskaidrojās, ka padomju vara nav vienīgais latviešu tautas ienaidnieks. Arī Hitlera Vācijas nolūki kļuva pārāk skaidri. Ieteicām Gustavam Celmiņam sadarboties ar aizsargu organizāciju, Jauno Virsnieku apvienību un citiem patriotiskajiem nogrupējumiem. Ar kapteini A. Osi un kapteini R. Veidemani biju pirms tam jau par to runājis. Pārupa toreizējā loma bija pārāk nenozīmīga. G. Celmiņš mūsu prasību par sadarbību ar citām organizācijām definitīvi noraidīja, teikdams, ka vienīgi Pērkonkrusts un neviens cits paglābs Latviju. Mūsu izpratnē tā bija nevien illūzija, bet vientiesīga nostāja. Protestā pret to aizgājām no Pērkonkrusta. Kopš 1942. g. otrās puses mums nebija nekādu sakaru ar G. Celmiņu, lai gan apbrīnoju viņa bezbailīgo cīņu pret vācu okupantiem.

Pārups ieminas par nacionālsociālistu organizācijām Latvijā. Par tādu sevi uzskatīja tikai J. Štelmachera grupa, kuŗai bija 80 biedru. Vācu okupācijas laikā ar nacionālsociālistiem sadarbojās gan vēl t.s. līdumnieki. Kas attiecās uz Pērkonkrustu, tad tā darbību apturēja vācu aizmugurisko spēku virspavēlnieks ģenerālis Roks. Tas notika 1941. g. 17. augustā, tā tad sešas nedēļas pēc varas maiņām. Pat ar deportēto un nogalināto pērkoņkrustiešu reģistrāciju pietika, lai mani jau jūlija beigās pratinātu SD pārvaldē Reimersa ielā, piedraudot ar apcietināšanu 24 stundu laikā. 1943. gada vasarā, mani turpat pa divi lāgiem aizturēja, apvainojot naidīgā nostājā pret Hitlera Vāciju. Pēc tam nepārtraukti kontrolēja manu tālruni, kā arī izsekoja, ar ko es tiekos. Jau mana iestāšanās Tautas Palīdzības darbā bija atdūrusies uz vācu ģenerālkomisāra pretsoļiem.

Neskatoties uz visu to, nepieskaitu sevi pie lielajiem cietējiem. Citi gan cieta smagi. Laikiem mainoties, dažiem paticis iztēlot notikumus jaunā, laikmetīgā gaismā. Tas izmanāms arī Pārupa rakstā. Kaut arī no Pērkonkrusta aizgāju 1942. gadā, un man bija iemeslis to darīt, tad neuzskatu par vajadzīgu vērsties pret G. Celmiņu un viņa vadīto organizāciju.

Ādolfs Šilde, Rietumvācijā.

 

 

JG redakcijai:

Ezergaiļa rakstu izlasīju trīs reizes. Daudziem tas varbūt nepatika, bet neviens līdz šim vēl nebija aizskāris „svētās govis” — kronīti un ko. Mēs visi kādreiz izgāžam pa podam, bet viņi to dara regulāri gandrīz jau profesonālā līmenī.

Valdis Krāslavietis

 

 

JG redakcijai:

Ezergailim bija lieliska kolāža. Suverēna argumen­tācija. Jo netiešāka, jo spēcīgāka. Cepuri nost. Tā ir ļoti atšķirīga no agrāk lasītiem Ezergaiļa traktātiem un lasītāju vēstulēm.

Kolāža ir tik vērtīga, ka attaisno pāris aizrādījumu, jautājumu. Ja autors neraksta tikai pats sev, bet arī lasītājiem, nepieciešama minimāla sazināšanās noteikumu respektēšana.

1.  Man ziņkāro, kas ir un ko simbolizē glodene, kas rāpo, ja nemaldos pa Ezergaiļa ķermeņa daļām un beigās atrodas Muchka padusē?

2.  Kas ir autora apzadzējs?

3.  Tāpat pāris vietās šai kolāžā stāstīts, ka autors kaut ko lasa un pētī — Hamburgā Arāja tiesas procesa materiālus, Berlīnē kaut ko citu. Ko viņš izdara, ko panāk, ko noskaidro? Autoram ir jāataisno šo nodarbību pieminēšana.

Patīkami bija iepazīties ar šo Ezergaili! Vai īsto?

Vilis Lauskis. ASV

 

 

Ezergaiļa piezīme: Manā XVIII Mezglā piesaukto plaģiāta lietu Vilis Lauskis un citi lasītāji var pārbaudīt izlasot Kārļa Kangera rakstu, „Pārskats par latviešu kaŗavīru gūstu Rietumos” Archīvs, XXV, 1985, lpp. 145-173 ar Alfrēda Jāņa Bērziņa rakstu „Vispārējais pārskats par latviešu kaŗavīru gūstu,” Latviešu Kaŗavīrs Otrā Pasaules Kaŗā, IX sējumā, 1985. g. lpp. 11-19. Alfrēds Jānis Bērziņš rakstu ir iepiedis zem sava vārda bez kautkāda norādījuma, ka tas ir Kārļa Kangera pētījums. Bērziņš ir rakstu iespiedis pēc Kangera oriģinālā manuskripta, un satur vairākas tā varianta kļūdas — kļūdas, kuŗas Kangeris ir izlabojis Archīva iespiedumā. Mans 1987. g. vasaras ceļojuma pamatnolūks bija apciemot dažādās archīvu novietnes, kas satur do­kumentus manam tekošam pētījumam par Holokaustu Latvijā.

 

 

JG redakcijai:

Paldies par interesanto saturu. Pilnīgi piekrītu A. Ezergailim. Tad,kad Latvijā notika 1940-45. gadu pārmaiņas, biju 9-12 gadus vecs, un vēl neviens tā īsti nebija par latviešu piedalīšanos — gan latviešu, gan Latvijas pilsoņu, gan ievesto Vācijas pilsoņu beztiesīgo likvidāciju rakstījis. Jūtos savā ziņā aplaupīts, jo domāju, ka par to noteikti ir jārunā. Līdz šim tikai Jaunā Gaita ir to darījusi. JG formāts un saturs, kā jau teicu — labākais kas nu ir šajā pusē. Varētu būt krāsaināks — būtu ar mieru vairāk maksāt, jo melnbaltās gleznu reprodukcijas būtu iespaidīgākas krāsās.

I. Antens.

 

 

JG redakcijai:

Izlasījis R. Lappuķes Ievirzes trimdas kultūrā, JG 165 gribu norādīt uz dažām nepareizībām. E. Ķipste bija J. Baloža lugas Too Young for Ghosts dramaturgs, ne režisors. J. Rozītis ar Godo Gaidot neko jaunu no pasaules kultūras latviešu kultūrai nav pienesis. Šo lugu, E. Ķikures tulkojumā no franču valodas, uzveda jau 1971. gadā. J. Kronberga rokā bija SLT patapināts eksemplārs. Šķiet, ka neviens no trimdas teātŗiem nav iepazīstinājis latviešu publiku ar tik lielu sveštautiešu darbu klāstu kā SLT. Jau gadus atpakaļ, kad pārējie teātŗi vēl cieši turējās pie latviešu drāmas dzelzs repertuāra, uz Sidnejas skatuves viesojās Anuils, Pinters, Brechts, Bekets, Jonesko, Kokto, Lāgerkvists, Sartrs, Merjē, Kopits, Šēfers, Albijs, Arabels, Viljems, Dīrenmats, Hols un Voterhauzs, Osborns, Stopards, Prīstlijs, Šovs, Kauards, Bergmanis, Ibsens, Čechovs, Goldoni, Moms uc, par klasiķiem Moljēru un Šekspīru nemaz nerunājot. Tā viena otra lieta, kas šodien tiek apzīmēta par „jaunu vēsmu no Zviedrijas”, ir patiesībā jau paveca pūsmiņa. Ar to es nekādā ziņā negribu noliegt Rozīšu nopelnus, kas paši ir svaigi vēji, ja arī vienam otram nepatīk virziens, kuŗā viņi pūš. Liekas absurdi vai tendenciozi, ka, runājot par trimdas teātri, autors nav atradis par vajadzīgu pieminēt SLT, kas ar 160 iestudējumiem 38 gados, ir pierādījis sevi par nozīmīgu spēku latviešu kultūras dzīvē. Bet tā, protams, ir Lappuķes darīšana.

Ar varu jau nevar rados kļūt —
Ka nebūt, nebūt...
(A. Brigadere)

Uldis Siliņš, Sidnejā

 

 

Jaunā Gaita