Jaunā Gaita Nr. 17, 1958. gadā

 

 

Pēdējā laikā lielu brēku sacēlis tā sauktais „pagātnes svītrošanas” jautājums. Tā vien šķiet, ka cilvēki domājas esam spējīgi noteikt, kur pagātni likt.

Vecākās paaudzes runas vīri tālab pikti prasa jaunatnei: ko jūs tai pagātnei mēģināt padarīt?

Un jaunie varonīgi atprasa pretī: kam jūs viņu glabājat?

Tā nu reiz pasaulē iekārtots, ka krasos uzskatus izteic visskaļāk, tos visvairāk ievēro un, protams, visvairāk daudzina.

Par laimi jāteic, ka nav liela ne viena, ne otra grupa cilvēku, kas plēsās ap šo jautājumu.

Maz ir to, kas pagātni visuvareni iestatījuši istabas vidū tik lielu, ka nekā pāri nevar redzēt: nevar redzēt, ka pasaule aug un veidojas, ka katra diena, saulei lecot, rādās būtībā pavisam citāda nekā bija vakardiena.

Un nav daudz arī to, kas pagātni grib galīgi un pavisam aizmirst, dzīvojot tikai tam, ko var ar roku aizkārt šodien, vai tam, ko ar roku varēs ķert rīt.

Lielākā daļa cilvēku cenšas sabalansēt vakardienu, šodienu un rītdienu, atrast zināmu samēru starp pagātni, tagadni un nākotni. Lieki teikt, ka maz ir cilvēku, kas to īsteni iespēj. Lielākā dala no mums vismaz panāk tādu stāvokli, ka zināmais samēra trūkums netraucē dzīvot. Dinamisku stāvokli, ne statisku. Ja nu es tagad sākšu runāt par to, kādā perspektīvā pagātne, manuprāt, jānostata, lasītāji teiks: redz kāds! Nez’, vai pats prot savus laikmetus sabalansēt. Pats neprot. Kur nu! Bet tā šķiet, ka katrs jaunatnes vadītājs stāv sabiedrības priekšā, lai atbildētu savas domas par „pagātnes svītrošanu”. Te manas.

Par to, kas katram cilvēkam tuvs un svēts − viņa personīgā dzīve pagātnē − par to nav jārunā. Tur katram patīk pa reizei pakavēties. Bet ieiet šai dzīves daļā galīgi un tur palikt, nozīmē, protams, aiziet no tagadnes.

Nav vainas arī tiem cilvēkiem, kas par neaizkaŗamu uzskata pat dažu semipublisku lietu. Ja kāds sevi grib saukt par bij. tādu un tādu amatvīru, tas nekas. Ja tas palīdz cilvēka „ego” − jauki. Nelaimīgā kārtā jaunatnei nav šādu tituļu. Vēl ir daži mūsu vidū, kas saucas bij. kavējies austrumu frontē. Tas viss. Daļa jaunatnes cerams reflektēs uz tituli: cīnītājs par Latvijas brīvību.

Daudz sliktāk toties ir ar divām citām grupām cilvēku: tiem, kas atsakās pagātnei pāri redzēt tagadni un nākotni, un tiem, kas svītrojuši Latvijas rītdienu. Pirmajā grupā ir gandrīz tikai vecākās paaudzes latvieši. Raksturīgais viņu domās ir izteiciens: dzīve beidzās 1940. (vai, retāk: 1934.) gadā. Kāda aplamība! Zināmi posmi mūsu tautas dzīvē beidzās tajos gados, tas tiesa. Bet tikai posmi. Nekas vairāk. Latvija nesākās 1918. gadā, Latvijai nekas nenotika 1940. gadā. Notikumi relatīvi, mērījot ar paaudzes mūžu, bija lieli; samērā ar tautas mūžu, piemērojot absolūtu chronoloģisku skālu, notikumi bija niecīgi, šo pagātnes posmu nostatīt lielākā gaismā nekā tas pelnījis, ir pat bīstami. Tā pareizā perspektīva ir tāda, ka tikko var saredzēt lielās mācības, ko šis posms atstājis latviešu tautai. Kādas mācības? To ir bezgala daudz. Gaŗāmejot pieskaŗšos divām: no Latvijas neatkarības laikiem mācīsimies starp tautām atšķirt īstos draugus no viltus draugiem; tāpat mācīsimies atšķirt cilvēkus, kas strādā Latvijai, no tiem, kas strādā sev: mācīsimies audzināt tautai polītiķus, nevis polītikas dzinējus. Tad nebūs lielas vainas arī 1922. gada Satversmei. Tā vienkārši nespēja pasargāt mūsu valsti no polītikas dzinējiem.

Otrā grupā, kur pārāk daudz latviešu, ir tie, kas paspējuši aizmirst piederību latviešu tautai − mantas dēļ. Pārāk daudz jaunu un vecu latviešu. Šie cilvēki nākotnes darbam netic un ir tam nederīgi. Atļaušos atstāstīt amerikāņu rakstnieka Džeimsa Danna (James Dunn) vārdus: cilvēks ir neapmierināts dzīvnieks. Tiklīdz viņu apmierina, viņš vairs nav cilvēks. Ja viņu nomierina, viņš vairs nav dzīvs.

Darba nākotnei ir tik daudz, ka šī darba darītājiem nebūs laika miroņus augšām celt. Šai rudenī mūsu republikai pienācis piektais gadu desmits. Ja mūs laistu citu tautu saimē, mēs jau sen vairs nebūtu no jaunākajām valstīm. Atcerēsimies to.

Atcerēsimies vēl! Atcerēsimies vārdus, ko esam bieži teikuši. Šķiet, ka tie mazliet piemirsušies. Bet tie ir patiesi vārdi, lieli vārdi, bieži atkārtojami:

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā jūŗai lepni, saulei cēli.
Tu mūsu māte dārgajā,
Mēs Tavas meitas, Tavi dēli!

L. Str.