Jaunā Gaita nr. 172, aprīlis 1989

 

 

 

DISERTĀCIJA PAR SKALBES PASAKU TĒLIEM

Aija Janelsiņa-Priedīte. Kad koki runāja (Als die Bäume sprechen konnten). Asociatīvo valodas tēlu funkcija Kārļa Skalbes pasakās. Zinātņu doktora disertācija. Stokholmas universitātes slāvu un baltu valodu nodaļa. Minsterē, 1987. 261 lp.

 

Vienā no literatūras zinātnes "mūžīgajiem" jautājumiem, proti, jautājumā par mākslas darba attieksmi pret īstenību Aijai Priedītei, manuprāt, ir izdevies atsegt pašu kodolu, kuŗu viņa formulē šādi: Bild und Wirklichkeit - valodas tēls (vai glezna) un īstenība. Kārļa Skalbes literāro pasaku vidutāja funkciju disertācijas autore saista ar pieņēmumu par to, ka šīs pasakas aplūkojamas kā "individualizēti asociāciju tēli", kuŗi, neatraudamies no savas poētiskās vides, pastāvīgi ir saskarē ar dzīves īstenību", vēl vairāk - tie atrodas mijiedarbībā ar pašu autoru, tā biogrāfiju, literāro un kultūras pieredzi (...), ar subjektīvi absorbēto realitāti, kuŗu no sava īstenības uztveres viedokļa savukārt subjektīvi interpretē lasītājs."

Skalbes profesionalitāte tropu (pārnestā nozīmē lietotu vārdu vai vārdu savienojumu) pielietošanā devusi izšķiŗošo impulsu darba metodoloģiskajai uzbūvei. A. Priedītes mērķis nav bijis tradicionāli izvērtēt Skalbes metaforas, salīdzinājumus vai alegorijas kā teksta izdaiļojumu, bet gan pārliecināt par šī māksliniecisko līdzekļu arsenāla pakārtotību kopības jēdzienam "valodas tēls" (Bild). Metaforu viņa apzīmē par "miniatūrtēlu", piešķiŗ tai tēlu hierarchijā vismazākās vienības statusu. Pēc A. Priedītes domām tēlu sekvences ietekmē metafora spēj pārvērsties par alegoriju, bet piesliešanās sabiedriskajām un kultūras konvencijām veicina tās pārveidošanos par simbolu. "Tēlu sekvencēm apvienojoties tēlu kompleksos vai lielās tēlu ķēdēs, iespējama pasakas koptēla vai veselu krājumu vienojošas idejas rašanās."

Lai novērtētu Skalbes devumu Eiropas literārās pasakas žanrā, A. Priedīte vairākās apakšnodaļās pievēršas jautājumiem par tautas pasakas un literārās pasakas attīstības vēstures īpatnībām Austrumeiropas un Rietumeiropas zemēs - saiknēm ar folkloru un daiļliteratūru, īpaši pasvītrojot faktu, ka tieši sabiedrības tēlojums satīras gaismā Skalbes pasakās idejiski tuvina viņu šī žanra autoriem citu Eiropas tautu literatūrā. Tālāk gribas uzsvērt A. Priedītes oriģinālo secinājumu par to, ka Skalbe savās pasakās "autobiografiskā materiāla ekstraktu iestrādājis valodas tēlos" un ka pasaku sociālie motīvi, "pārstrādāti subtilās gleznās, veido veselus valodas gleznu kompleksus". Ar zinātnisku precizitāti un dziļu iejūtību izstrādātas nodaļas par Skalbes pasaku genuīno saistību ar folkloru, ar tautas dziesmām, ar dainu pasaules ētiskajām vērtībām.

Ņemot par izpētes objektu atsevišķas pasakas, A. Priedīte apmēram pusi no savas disertācijas veltī Skalbes asociatīvo valodas tēlu technikas izpētei. Šīs valodas gleznas viņa skata ciešā saistījumā ar visu tekstu, jo atrautībā no konteksta tās lielākajā daļā gadījumu būtu vairs vienīgi "romantiskas un banālas klišejas". Šepat autore savus Skalbes pētījumus apvieno, piemēram, ar Andersena un Vailda pasaku motīvu komparatīvistisku analīzi.

Pasakā "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" (1904) ar vizuālu un "taustāmu" valodas gleznu palīdzību Skalbe, kā secina A. Priedīte, dod varoņa dvēseles izklāstu. Autore tajā saskata trīs posmus: a) jaunekļa alkas pēc kaut kā nezināma un vārdos neizsakāma, b) veģetēšana "Miera un Pieticības Malā" un ar to saistītās depresijas, c) ekstatiskā noslēguma fāze. Pirmajā posmā, kuŗā materializējas jaunekļa jūtu pasaule, priekšplānā izvirzītas sadzīves gleznas. Pasakas ekspozīciju veido gleznu virkne, to ievada nesamaitātas zaļoksnības atspoguļojums. Ar taustāmu skaidrību un saprotamību tas iedarbojas uz lasītāju: "Man bija jauna sirds, gluži jauna, neievainota un stipra, kā tikko iz cepļa ņemta krūze, kuŗas glazūra nevienā vietā vēl nav iedauzīta ..." Sirds salīdzinājums ar māla krūzi izstaro mieru un iekšēju harmoniju, bet tā nozīmes pārnesums teksta turpinājumā ienes nemieru, trauksmi, kuŗu savukārt pastiprina sekojošā dabas gleznu virkne. Fantāzijas uzburtās vīzijas modina jauneklī nojēgu par kādas citas pasaules esamību; milzis peldošajā laivā stāsta par Ziemeļmeitu, "kuŗa dzīvojot aiz jūras dimanta pilī un vijot brīnumainus staru vainagus. Zemes dedzīgākie jaunekļi braucot viņas lūkoties, un drošākam un varonīgākam no viņiem tā pasniedzot starojošo vainagu un nosēdinot to sev līdzās uz dimantiem apbērtas gultas." Atkārtots jaunekļa jūtu izpausmes salīdzinājums ar sadzīves priekšmetiem, kuŗā, kā norāda A. Priedīte, nu izmainījies darbības vārda formu lietojums rada kontrastu starp dvēseles harmoniju un sirds nemieru: "No milža stāsta mana sirds pielija pilna ilgu, kā ozola muciņa jauna, rūgstoša vīna."

Jaunekļa izmisumu "Miera un Pieticības Malā" simbolizē dvēseles personifikācija. Dvēsele Skalbes pasakās cieši saistīta ar vizuālo, "valodas gleznu pasaule realizējas tieši vizuālajā, taustāmajā. Visiem pārējiem maņu orgāniem ir sekundāra nozīme. Acis Skalbem ir ceļš uz dvēseli, acīm tverto pārstrādā dvēsele." Bet dvēseli nevar apmānīt, un jauneklis meklē patvērumu iracionālajā pasaulē. Tā pilna vizuālu gleznu, kuŗas asociējas ar prāta aptumsuma šausmu ainām. Šo izmisumu atvieglo Laimes mātes sapnī sūtītais Ziemeļmeitas tēls. Tās atvadu skūpsts jauneklī izraisa ekstātiksu stāvokli, kas turpinās pat vēl cietumā, tas palīdz viņam izrauties no sasmakušās mietpilsoņu vides. Varoņa dvēseles stāvokļa mobilizēšanai Skalbe izmantojis dabas un kosmosa elementus. "Ceļojums pa kosma orbītām, jūtu un dvēseles vizuāls tēlojums", raksta A. Priedīte, "pieskaitāmi pie tiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kuŗus savā laikā izmantojuši daudzi dzejnieki. Ietekmes te rodamas jau Šekspīra darbos, bet tādi stila meistari, kā, piemēram, Bodlērs un Momberts, tos tālāk attīstījuši un pilnveidojuši. Tādējādi jau Skalbes pirmajā pasakā saskatāmi saskarsmes punkti ar Eiropas dzejas darbu visdažādākajiem strāvojumiem."

Lielu uzmanību disertācijas autore veltī Skalbes pasaku ģeofizisko un citu dabas elementu funkciju paralelitātes noskaidrošanai, krāsu simboliskajai nepārtrauktībai, kā arī pamatelementu personifikācijas izmantojumam (piemēram pasakā "Jūras vārava", 1913), salīdzinājumā ar literārās pasakas žanra autoriem pasaules literatūrā.

Skalbes pasaku recepcijā maz vai, iespējams, līdz šim pat pilnīgi neskarta bijusi dažāda paveida mīlestības gleznu pētniecība diachroniskā aspektā. Te A. Priedītei, manuprāt, pienākas pirmatklājējas lauri.

Izanalizējusi Skalbes valodas gleznu saistību ar dabas parādību kompleksu, A. Priedīte pamatoti secina, ka "paralelitāte starp dabu un dzīves nozarēm" Skalbes pasakās ir ne tikai mākslinieciskās formas līdzeklis, bet arī autora pasaules uzskata paudēja.

 

Gundega Zēhaus (Seehaus)

Jaunā Gaita