Jaunā Gaita nr. 173, jūnijs 1989

 

 

GRĀMATA DRAUGA PIEMIŅAI

Dzintars Freimanis. Augstumos lidinās putns. Dzintara draugu izdevums. Maijas Šleseres ievads. Silvijas Riekstiņas pēcvārds. 143 lp.

 

Šī grāmata, kuŗā atrodam Dzintara Freimaņa atstāto dzeju un prozu, pa lielākai daļai agrāk nepublicētu, ir draugu veltījums rakstnieka piemiņai, desmit gadus pēc viņa izšķiršanās izbeigt tirgoties ar vulgaritāti, ko sauc par dzīvi. Nākdams no slavenas literātu ģimenes - tēvs Jūlijs Freimanis, māte ievērojamā teātŗa kritiķe Paula Jēger-Freimane - Dzintars Freimanis, šķiet, bija nolemts literārai darbībai. Franču liceja audzēknis Rīgā, akadēmiskās studijas iesācis Pinebergas Baltijas un Hamburgas universitātēs Vācijā, tās nobeidzot Kolumbijas universitātē ar doktora gradu par Mopasana darbiem, Dzintars strādā kā salīdzināmās literatūras profesors Providencē, Rodailendā, publicējot, kā jau tajā laukā sagaida, kritikas un literāras analīzes vairākos pazīstamos izdevumos, kā The French Review, The Romanic Review, World Literature Today u.c. Jau kopš 1940. gadiem Freimanis ir publicējis rakstus arī latviešu periodikā. Viņam izdoti divi dzeju krājumi un viens romāns, viņš ir piedalījies i teātŗa pasākumos, i rakstnieku vakaros un dienās. Tātad pilnīgi iekļāvies latviešu kultūras dzīvē. Tomēr gribētos teikt, ka Freimanis stāv mazliet savrup attiecībā uz trimdas rakstniecības ievirzēm. Tā kā Freimaņa darbu apjoms nav plašs un nedod iespēju saskatīt atkārtotas iezīmes, ir pagrūti vispārināt. Un kaut kritikas uzdevums varētu arī nebūt meklēt tālāk aiz rakstītā, Freimaņa gadījumā, vienmēr ir nojauta, ka teksts ir tikai kāda plāna virskārta kaut kam dziļākam, apslēptam, varbūt tumšākam, kas gluži kā milzīgs ledus kalns, rāda virspusē tikai mazu, niecīgu saliņu.

Atšķirībā no tipiskas trimdas literatūras, atbalsis no atstātās zemes maz šinī sējumā ieskanas. Un ja Freimaņa temātiskais iekrāsojums ir daudzējādi līdzīgs citu trimdas rakstnieku darbos sastopamajam, tad viņa tematika, gribētos teikt, nāk visvairāk no franču "fin de siecle" mentalitātes. Te nav runa par ietekmju kopšanu, bet gan par zināmu gara radniecību, kas nenorobežojas ar kādu specifisku romantikas vai dekadences laikmetu. Šīs iezīmes parādās visos laikos, gan ar jaunām nosliecēm, taču vienmēr uzrādot zināmu neuzticību dzīvei, vispārpieņemtām dzīves vērtībām, rakstniecības sociopolītiskiem pienākumiem un sevišķi tām lietām, ko ķirmji sagrauž un rūsa saēd. Katrā ziņā neatradīsim Freimani sārtvaidža Buņģa pulkā, bet gan bālā zēna Cibiņa pusē. Tuvums, intimitāte ir vulgāri, distance no pasaules ļauj labāk sadzirdēt nebūtības aicinājumu. Un tā, kad Dzintars Freimanis mēģina dot dabas aprakstus un ainas no pagājušās dzīves Latvijā, kad runa ir par biezām un medainām miestiņa putām", augstumos paceltiem sārtiem", (33. lp) u.c., ieskanas kaut kas klišejisks un šablonisks. Bet kad acs, kas vēro pasauli, vēršas uz iekšpusi, kad dzejnieks "ieiet sevī", pārdzīvojums kļūst par meditāciju un darbība pārvēršas par domu, ar ko Freimanis norāda uz savu radniecību ar daudziem franču rakstniekiem. Pasternaks esot teicis, ka latviešu dzeja ir vienmēr tuvu zemei. Freimanis, šķiet, pieder citam nogrupējumam, kuŗu labi raksturo viņa dzejolis "Apstājoties" (26. lp) ar savu klusināto ieskaņu. Te sadzirdams franču romantiķa Viņi (Vigny) "seul le silence est grand" (tikai klusums ir liels) aicinājums ieslēgties sevī. Pasaulē, kur dzejniekam skatāms "tik tālums liels un smags un svešs un lieks" lieka ir kļuvusi cilvēka dzīve. Kādreiz ir varbūt bijuši mērķi un cēlums, taču tagad ir vairs tikai "bez miņas aizgrimušu ceļu baltums." Un tā viscauri krājumam kā kāds vadmotīvs velkas pretestība impulsam rakstīt, atklāt sevi, sūdzēties, līdzjūtību meklēt, jo tikai klusums un aicinātāja nebūtība dod atveldzi no šis zemes vulgaritātes.

Ir jāšaubās, vai Dzintaru Freimani bieži pieminēs latviešu rakstniecības vēsturēs, jo viņa darbs ir neliels, vietumis pietiekami nenostrādāts un daudzējādi neiekļaujas konvencionālā nacionālā ideoloģijā. Bet varbūt nav pārāk svarīgi, ko nākošās paaudzes domās, jo varētu pat minēt, ka tikt atzītam nebūs bijusi Freimaņa karstākā vēlēšanās. Taču viņa draugu piemiņas žests ir apliecinājums draudzībai un tuvībai, kas dzīvos ilgi.

 

Juris Silenieks

Jaunā Gaita