Jaunā Gaita nr. 180, decembris 1990

 

 

Irīna Ozoliņa

NOPIETNAS PĀRDOMAS PAR HUMORU

 

Apceres autore Irīna Ozoliņa bija nesen aizvadīto 30. rakstnieku dienu Adelaidē rīcības komitejas priekšsēde.

Uzņēmumā: Irīna Ozoliņa gleznu izstādes atklāšanā Haringtona galerijā Austrālijā.

"Uz cita nelaimi izstiepies, uz savu saraujies." - Ja tūliņ būtu izpratusi šī latviešu sakāmvārda dziļāko nozīmi, ko teicis Tenis Mērnieku laikos, būtu atkritusi lielā meklēšanās pa vācu un angļu grāmatām, lai uzzinātu, kas ir humors.

Svešvārds humors saistās ar vārdiem: joki, pigori, kumēdiņi, asprātība, pavīpsnāšana, uzjautrināšanās, pasmiešanās, nerrošanās, zobošanās, apsmiešana, izsmiešana, žārtavošana.

Grūti iztikt bez svešvārdiem, humora paveidus apzīmējot: satīra, ironija, komēdija, skečs, komisms, karikatūra, skatoloģija, parodija, hiperbola, impersonēšana, anekdots u.c.

Lai arī cik daudz paveidu un nianšu varētu sameklēt, humoru visvienkāršāk varētu definēt kā stimulu, kas ierosina smiešanos. Diemžēl, šāda definīcija ir pārāk vienkāršota, jo smiešanos ierosina arī kutināšana, kam ar humoru nav nekāda sakara, un smiešanās efektu var panākt arī mākslīgi, jo viegla elektriska stimulācija, kairinot virslūpas muskuļus, savelk seju smaidā, un pastiprināta stimulācija rada smieklus. Runājot par smiekliem, sapratīsim spontānu un dabisku reakciju, ne "uzliktu" smaidu vai pieglaimīgu smiešanos.

Spontāna smiešanās ir tāds motorreflekss, ko rada piecpadsmit sejas muskuļu vienlaicīga savilkšanās. To pavada mainīts elpošanas ritms.

Pastāv divi paradoksi. 1. Smiekliem nav praktiskas vērtības, tas ir, - nav bioloģiska mērķa, kāds ir citiem refleksiem. Piemēram: stiprā gaismā acu zīlīte saraujas. Bioloģisks mērķis - pašaizsardzība. 2. Smiešanās stimula un reakcijas attiecības nav noteicamas. Salīdzinājumam: jo stiprāka gaisma; jo vairāk piemiedzam acis, turpretim par izteiktu joku daži smiesies, daži pasmaidīs, daži pat neatzīs par joku. Vācu humorists un rakstnieks Kurts Gecs (Kurt Goetz) saka: Humor ist, wenn man trotzdem lacht. Humors ir tad, ja tomēr vai par spīti smejamies. Liekas, ka vārdi "tomēr vai par spīti" slēpj sevī humora jēgu, humora noslēpumu.

Dziļāko nozīmi palīdz atklāt Jānis Jaunsudrabiņš grāmatā Es stāstu savai sievai:

"Un tā nu es savā stāstījumā, kas iet zem vecas baznīcas dziesmas moto -

Tur smiekli varen dārgi būs,
Kad viss no uguns aprīts kļūs -

šad un tad esmu raudzījis apgaismot drūmo ikdienu ar tikko manāmu smaidu, dažreiz ar smīnu, reizēm ar skaļu haha! - lai pats nepagurtu aiz sāpēm, kas jāizcieš cilvēkiem, dzīvniekiem, visai dabai. Tas ir tas pats paņēmiens, ko ar panākumiem esmu jau izmēģinājis Invalidā un Rallā". Labsirdīga humora apdvesta Jāņa Jaunsudrabiņa Baltā grāmata. Viņš spēj pasmieties pats par sevi, sakot: "Kā es māku, tā es maunu". Citā vietā: Kumēdiņi maksāja naudu, to saprata ikviens".

Aivars Ruņģis savā grāmatā Pats esi kungs, pats izteicis dziļu domu: "Tikai tad, kad no visas sirds paši spēsim par sevi pasmaidīt un pasmieties, mūsu tautas vaibstos iezīmēsies tā raksturība, kas visvairāk noteic iespēju tuvoties pilnības ideālam." Jau Rainis sūdzējās, ka latviešu tautā vēl nav pietiekami attīstījusies īsta humora izpratne. Izraksts no viņa dienas grāmatas: Mūsu publika vēl atrodas avīžniecības, feļetonisma šablonā - nevar no tā atsvabināties. Humoru iegūst katra tauta visvēlāk. Humors nozīmē garīgu uzvaru pār savu laiku, apkārtni, ideoloģiju, pasaules uzskatu."

Tautas dziesma saka:

Pasasmēju smiekliņam,
Kas smieklam nesasmēja,
Kas smieklam nesasmēja,
Tas pats lieti nederēja.

Filozofi jau kopš Platona laikiem ir brīnījušies, ka tik sarežģītai mentālai darbībai, kas attīstās, humoristisku stāstu uztveŗot, komēdiju skatoties, smalku asprātību izprotot, reakcija ir tīri fizioloģiska - smieklu muskuļu saraušanās.

 

"Muļķis smejas par visu, ko nesaprot," teicis Oskars Vailds (Oscar Wilde). Ja arī smiekliem nav bioloģiska mērķa, tiem ir cita svarīga funkcija - kliedēt sasprindzinājumu.

Visiem humora paveidiem, lai tas būtu vienkāršs vai izsmalcināts, ir kaut kas kopīgs: uztveŗam situāciju divos dažādos veidos uzreiz. Humora situācijā jānotiek kam negaidītam, bet arī loģiskam.

Darbojas divas loģikas: 1. domu gājiens, uz ko mūs pavedina stāstītais, jo mēs varam iedomāties tikai vienu secinājumu, ko tad ar augošu interesi gaidām, 2. tad mūsu sasprindzinātību pārtrauc, nogriež, aplej kā ar aukstu ūdeni cita, negaidīta secība, kas arī ir loģiska, tikai citā plāksnē. Paskaidrojumam der piemēri. - Neveikls sulainis sasit vīna glāzi. Lords lielās dusmās viņu saķeŗ pie svārkiem, grūž un izgrūž pa logu. Pa to paskatījies, lords saķeŗ galvu: Ak, kungs, ko es esmu izdarījis!"

Neturpināsim anekdotu, bet analizēsim mūsu loģiku. Saprotam, ka sulainis, ja nav beigts, tad salauzis kādu locekli vai vismaz sasities, bet lorda lielā patmīlība radījusi citu loģiku. Viņš vaimanā: "Manas tulpes! Kā es varēju aizmirst! Mana ziedošo tulpju dobe samaitāta, izbradāta!"

Tautas anekdots ar līdzīgu loģiku. Mežā reiz cērtot malku, vīrs pārcērt kāju. Atbraucis mājās, viņš sūdzās: "Vai, sieviņ, kāda man nelaime notika. Zābaks pušu un kāja pušu." - Vai velns, varbūt jaunā zeķe arī pušu!"

Rupjākie joki ir par seksu, varmācību, pārmērībām vai arī tās ir divdomības un tā saucamie "lavatory jokes". Tos apzīmēšu ar svešvārdu skatoloģija, jo grieķiski skatos - sūds.

Humors var radīt atbrīvošanos no aizturētām skaudības, naida, seksuālām un brutālitātes jūtām, bet var arī radīt pārtvaicētu un izkristalizētu uztraukumu, ko ierosina asprātība: Tās izprašanai un novērtēšanai vajadzīga klausītāja inteliģence. Rupjos jokus saprot katrs, ja arī estētiski ievirzīts cilvēks atteiktos par tiem smieties. Jo smalkāka asprātība, jo mazāk smieklu, kaut arī lielāka novērtētāja atzinība.

Franču filozofs Anri Bergsons (Henry Bergson) domā, ka smiešanās - izsmiekls ir sabiedrības uzlikta pārmācība nesabiedriskam indivīdam. Viņš ir pārliecināts, ka visu joku pamatā tomēr ir agresija. Tā var būt nelabvēlība, rupjums, ļaunums, nenovīdība vai arī pavisam viegla simpātijas atraušana.

Bērniem un primitīviem cilvēkiem patīk joki un stāsti par briesmām, rupju varu, asins izliešanu, šausmām un varoņiem.

1951. gadā ASV izdarīja plašu aptauju un uzzināja, ka 8 - 15 gadīgie smejas par šausmu stāstiem, bet gandrīz nemaz nereaģē uz asprātībām. Sekošajā piemērā bērns pat neapzinās, ka pats izteicis asprātību: Kādēļ tu, bērns, raudi?" - "Viņš iemeta manu sviestmaizi ūdenī!" - "Vai ar nodomu?" - "Nē, ar desu."

Interesantas domas par humoru un smiešanos izteikuši vairāki filozofi. Aristotels domāja, ka smiešanās ir rados ar neglītumu un pazemojumu, Cicerons - ka izsmiešanu radījis primitīvisms un kroplums, bet Dekarts (Descartes) teica, ka smieklus radot pārsteigums vai naids, vai abi kopā. Fransiss Beikens (Francis Bacon) pirmā vietā min kroplumu. Tomass Hobss (Thomas Hobbes) saka: "Smiešanās kaislība nav nekas cits kā pēkšņi radusies apziņa par paša pārākumu, salīdzinot ar citu vājumu."

Viens no eksperimentālās psīcholoģijas pionieŗiem 19. gadsimtā, skots Aleksandrs Beins (Alexander Bain), izsaka līdzīgu domu, ka smieklus radot apziņa, ka pretinieks pārspēts fiziski vai citādā veidā, vai arī izdevies pretinieku kaut kādā veidā pazemot. Humorists Maks Birboms (Max Beerbohm) saka: "Atklātā humorā ir divi elementi: patika redzēt ciešanas un nepatika sastapties ar nepierasto." Amerikāņu psīchologs Viljams Mekdogals (William McDougall) ir pārliecināts, ka smiešanās cilvēcē pamazām attīstījusies kā aizsarglīdzeklis pret līdzjūtību, lai citu cilvēku nelaimes mūs nenovilktu depresijā. Arī Anšlavs Eglītis, kuŗa darbos komiskais vijas ar traģikomisko, ar savu humoru palīdz atvairīt depresiju. Viņš saka: "Ja pēkšņi būtu jāapjēdz visa briesmīgā dzimtenes nelaime, tad žēlabas ... salauztu pēdējo dzīves dzinu un prieku."

Stāstā "Olas" Eglītis apraksta Mārtiņu, kas bēgļu gaitās līdz izvadājis 200 olu, beidzot nolemj sev un draugiem atkal sagādāt pankoku ēšanas priekus. Viņš sajūsmā saka:

Tagad mēs atkal ēdīsim pankokas, - siltas kūpošas pankūkas, pašu rokām, pašu virtuvē darinātas, mīkstas, maigas, gardas, ka vai mēli norīt, no baltajiem miltiņiem, no Aizputes oliņām! Ievērojiet - Aizputes brīnišķīgajām lauku olām, ko dejušas brīvā dabā apkārtklejotājas, tārpiņu knābātājas vistas. Ar vienu vārdu sakot, mēs atkal reiz ēdīsim vispankūcīgākās pankūku pankūkas, ceptas ar visbrīnišķīgākajām visolīgākajām olu olām!

Šinī brīdī virtuves durvīs parādījās sieva stipri apjukušu vaigu. Viegla dvindziņa ielidoja viņai līdzi. "Mārtiņ," viņa sacīja drebošā balsī, olas ir vecas."

Visām iepriekš izteiktajām atziņām ir kaut kas kopīgs: emocijas, kas izteiktas smieklos, vienmēr satur kādu agresijas elementu. Kaut gan agresijas elements smieklu ierosināšanai ir nepieciešams, jāliek vērā, ka pastāv dvīņu izjūta: izsmiešana - līdzjūtība un arī uzbrukums - aizstāvēšanās. Labs piemērs būtu latviešu apdziedāšanās dziesmu cikls.

Smieklus var ierosināt ne tikai joki - humors, bet arī pēkšņa atsvabināšanās no bailēm. - Suns rej, bērnam bailes. Kad suns pienāk klāt un laiza viņa rociņu, bērns priecīgi iesmejas, bailes aizmirsis.

Smiešanās par humoru un bērna smiešanās par iedomātajām bailēm varētu likties kā divi nesaistīti piemēri, bet, paskatoties tuvāk, jāatzīst, ka smieklu ierosināšanai darbojas viens un tas pats mechanisms: iedomāta satraukuma izbeigšanās, kas tad izteicas smieklos. Ja jau Imanuels Kants (Immanuel Kant) saprata, ka smiešanās ir pēkšņa atbrīvošanās no sasprindzinātām gaidām, tad 19. gadsimta angļu filozofs Herberts Spensers (Herbert Spencer) šo domu pateica šādi: "Emocijas izsakās ķermeņa kustībās. Kad apziņa tiek nemanot pārnesta no lielām lietām uz mazām, nervu enerģija atbrīvojas pa mazāko pretestības ceļu - ķermeņa kustību smieklos."

"Kādēļ Hitlers naktī nevar gulēt?" - "Tādēļ ka poļi pa koridoru staigā."

Zigismunds Freuds (Sigismund Freud) Spensera teoriju atzina, pievienojot papildinājumu, ka smiekli arī atbrīvojot slēptās un apspiestās jūtas. Freuds rakstīja: Pēc manas labākās saprašanas smaids - muskuļu savilkšanās lūpu kaktiņos - jau vērojams pie zīdaiņa, kad tas paēdis un atraujas no mātes krūts. Tā ir fiziska izteiksme, kas vēstī, ka diezgan, patiesībā, ka vairāk kā diezgan. Šī primitīvā sevis apmierināšanas bauda izsakās smaidā - smiešanās maigākajā veidā - tāpat kā citas baudas, kas rada sprieguma atslābumu."

Citiem vārdiem sakot, smaids kā pirmā nervu atslābināšanas izteiksme iet pa mazākās pretestības ceļu. - Atslābināšanu rada arī pēkšņa smiešanās vai agresīva izturēšanās. Bieži vien lielu smiešanos ierosina pavisam vājš joks, nesamērīgi maza stimulācija. Izskaidrojumam der salīdzinājums ar ūdens krānu. Dažreiz niecīgs krāna pagrieziens atbrīvo spēcīgu ūdens plūsmu. Tas notiek tad, kad caurulē ir liels spiediens; ūdens spiedienu var salīdzināt ar cilvēka aizturētām jūtām: sadismu, gaŗlaicību, seksuālām jūtām, bailēm. Piemēram der polītiskie joki.

Saruna ar bērnu: "Kas tava māte?" - "Padomju savienība." - "Kas tavs tēvs?" - "KGB" - "Kas tu gribētu būt, kad pieaugsi?" - "Bārenis."

Pie veikala rindas: Vai šeit nav gaļas?' - "Nē, pilsone, šis ir veikals, kur nav zivju, blakus veikalā nav gaļas."

Smiešanos var radīt arī stimuls, kas nav komisks, bet atgādina kādu pazīstamu humora paraugu. Piemēram, cilvēks, ģērbies līdzīgi Čaplinam - ar ūsiņām, katliņu, spieķīti, uzjautrina arī tad, ja līdzība maza. Smieklus būs ierosinājušas mūsu atmiņas par Čaplinu.

Dzirdot vārdus Augsta dziesma, skani, skani / Zilā zvaigžņu chaosā ...", tūliņ atceramies Mērnieku laiku spilgti raksturīgos tēlus. Dažreiz, lai uzzinātu smiešanās iemeslu, jāmeklējas pagātnē, senās situācijās vai slēptās un aizturētās jūtās.

 



Mērnieku laiku
filmēšana 1990. gada Latvijā. Otrais no labās : Ģirts Jakovļevs. Kreisā malā Uldis Siliņš un Juris Zemītis no Sidnejas latviešu teātŗa. Skat. Ulža Siliņa Sidnejas latviešu teātŗa „travelogu” nākošajā JG numurā.

Savādi, ka sen pieredzēto situāciju atcerēšanās notiek momentāri, iesmiešanās ir spontāna, ne - patērējot laiku, atceroties vai izdomājot, kāda sakarība šai situācijai ar senāk pieredzēto. Pasmaidām un uzjautrināmies par pantu:

Iekš Dinā stāv Šteiben
Un rīt jau es brauc
Es nevar še bleiben,
Kad Firer man sauc.

Jaunam latvietim, kas šo pantu nav iepriekš dzirdējis, tas izraisītu tikai izbrīnu un apmulsumu. Kas ir Dina, kas Šteiben? Kādēļ citi smejas? Šāda procesa analīze ir ļoti komplicēta. Dažreiz smejamies arī par to, kas senāk nelikās jocīgs. Piemēram, atceroties dramatiskos gaisa uzlidojumus kaŗa laikā, tagad ieskatām arī dažas komiskas situācijas, kā izvilkumā no Mintauta Eglīša tēlojuma Pusdienas. Autors savā smalkajā stilā tēlo apstākļus kaŗa laika Vācijas mazpilsētā. Darba pārvaldē pacietīgi rindā gaida arī Jēkabs Zīlnieks, līdz saņem norīkojumu: Virvju fabrikā, Lindena ielā aiz upes. Sāciet darbu šodien. Tūliņ." Bet Jēkabs nesteidzas, pavada pāris stundas glītā ēdnīcā. Dodoties uz fabriku rajonu, viņu pārsteidz negants gaisa uzlidojums. Iznācis no patvertnes viņš redz, ka ceļš uz fabriku aizsprostots. Citāts:

Pavecs vīrs uztraukts stāstīja: Visa kreisā puse ķerta, tikai trīs, četri nami veseli." Jēkabs iejautājas: "Un kā ar virvju fabriku?" "Nav vairs... Vai kāds no jūsējiem?" "Man pašam tur bija jābūt" Jēkabs atbildēja un juta, ka aukstas tirpas pārskrēja pār muguru. Vīrs skatījās viņā, nespēdams noslēpt apbrīnu, tad teica klusi, uzsvērdams katru vārdu: "Jūs esat laimīgs cilvēks." Jēkabam vēlreiz pārskrēja tirpas un, kā kāda pagrūsts, sāka iet atpakaļ, atkal pa tām pašām ielām, pa kuŗām bija atnācis. Viņš apstājās rātsnama priekšā, kur viss bija klusu, bet tur, viņā pusē, nami, fabrikas bija sagrautas un gājuši bojā cilvēki.

Viņš soļoja ātri un - tiešām bija steidzies, jo drīz pamanīja, ka nonācis atkal pazīstama nama priekšā. Tas bija darba pārvaldes nams, kur šorīt viņu pieņēma, un tagad viņam darba atkal vairs nebija. Steidzīgi viņš iegāja iekšā, nostājās rindā, bet kā pēcpusdienā tā nu bija īsa. Drīz viņš jau atradās pie lodziņa, pie nopietnā, it kā bargā ierēdņa. Paņēmis Jēkaba zīmi, viņš to turēja tālu no acīm, ilgi lasīja, it kā nevarēdams aptvert, kas tur rakstīts. Tad, uzmetis Jēkabam pētīgu skatu, iesaucās: "Kādēļ jūs nākat atkal pie manis? Te taču rakstīts: Virvju fabrikā, Lindena ielā ..." Neveikls, Jēkabs pieliecās, mēģināja paskaidrot: "Piedodiet ... bet - kamēr ēdu pusdienas, uzlidojums .., un -"

Ierēdnis atgāzās krēslā, izšāva galvu uz priekšu, uzrāvās kājās, durdams ar pirkstu kā nazi uz Jēkabu. "Pusdienas? Kam jums bija jāēd pusdienas? Vai jūs nezināt: vispirms darbs, tad ēšana! Nu jūs atkal esat bez darba!"

Runājot par humora loģiskās uzbūves un emocionālās dinamikas mijiedarbi, kopsavilkumā varētu teikt: notiek nesaderīga satura situācija vai ideju apvienošanās cilvēka prātā, tad pēkšņa pārmaina no vienas - gaidītās situācijas uz otru - negaidīto, radot strauju uztraukuma atslābumu, kas izpaužas spontānos smieklos, jo iekrājusies enerģija un sasprindzinājums meklē izeju. Piemērs par skolas sarīkojuma apmeklētājiem. Programmā skolnieku priekšnesumi, viens no tiem ir Salomes septiņu plīvuru deja". Klavieŗu pavadījumu spēlē mūzikas skolotāja - mūķene. Daži no vecākiem sāk sačukstēties, ka izvēle nepiemērota, redzot, ka skolniece, kas arī ir baletskolas audzēkne, aizrautīgi aizmet vienu plīvuru pēc otra. Zālē arvien vairāk dzirdamas neapmierinātas balsis, uztraukums un sašutums. Tad - sevišķi skaļi smiekli - atbrīvošanās no sasprindzinājuma, jo dejotāja, septīto plīvuru nometusi, stāv visu priekšā pilnā skolas uniformā.

Atbilde uz jautājumu, kādēļ cilvēki smejas, varētu būt šāda: cilvēki smejas tādēļ, ka visu emocijām ir lielāka inerce un neatlaidība kā visu domām. Jūtas stiprākas par prātu.

Smiešanās turpinās tādēļ, ka jūtu uzplūdums vai uztraukums nespēj tik ātri mainīties kā prāta atzinums, ka apstākļi nav tādi, kādus varēja gaidīt. Fiziologu paskaidrojums vienkāršs: jūtas darbojas caur simpātisko nervu sistēmu un attiecīgajiem hormoniem, iesaistot visu ķermeni, kamēr domāšana notiek tikai smadzeņu augšdaļā - neokorteksā.

Daudz ilgāk paiet mainīt cilvēka garastāvokli nekā domas. Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) savā rakstā par civilizāciju saka: Mūsu dziedzeŗu sistēma nav piemērojusies šo laiku dzīvei, tā vēl atrodas paleolītiskā laika attīstības pakāpē. Ķermeņi attīstās vairāk adrenalina kā būtu vēlams. Iespējas: vai nu pašam sevi savaldīt vai uzbrukt citiem."

Bez Hakslijā minētajām iespējām ir vēl trešā: smiešanās par cilvēkiem, izsmiešana. Pie mazākiem agresijas izpaudumiem var arī pieskaitīt sporta sacensības un literatūras kritiku, bet tām nepieciešamas zināšanas un vingrināšanās, kamēr smiešanās ir dabiska un spontāna.

Paleolītiskā laika cilvēks, ieraudzījis varbūtēju uzbrucēju - cilvēku vai zvēru - uztraucās. Vai nu viņš uzbruka un cīnījās vai bēga. Nebija enerģijas pārpalikuma, nebija smieklu. Jūtas un domas bija neskaldītas. Ne tā moderno laiku cilvēkam, kuŗa jūtas ir domu kontrolētas. Tikai augsti attīstīts cilvēks spējīgs pasmaidīt un dažreiz atzīties: Mani izjokoja." Esam nonākuši tik tālu, ka domājošs cilvēks var izteikt asprātību, kas ir tik smalka, ka daži to nesaprot. Ja joks ir jāizskaidro, tas zaudē intensitāti. Anekdots: Žurnālists ievēro, ka vilcienā viņam pretim sēž bīskaps, ko viņš apskaudis tā asprātības dēļ. Kā derētu viņu pazobot! Žurnālists iedrošinās vaicāt: Piedodiet, vai Jūs man varētu pateikt, kā atšķiŗas bīskaps no ēzeļa? - "Nezinu," izbrīnējies atbild bīskaps. Redziet, bīskaps nes savu krustu uz krūtīm, bet ēzelis uz muguras." Tad jautā bīskaps: "Un kā atšķiŗas žurnālists no ēzeļa?" Žurnālists: "Nezinu." - Bīskaps: "Es arī nezinu."

Tautas anekdots: Brauc pa ceļu barons. Pretim brauc kāds zemnieka zēns. "Grēz ceļ!" sauc barons. "Jums ar drusku jāpagriež," saka zēns. "Es visem nelgam ceļ negrēž," atbild barons. Es gan griežu nelgām ceļu," saka zēns un pagriež savu zirdziņu līdz pašai grāvmalai.

Ja joku tūliņ neuztveŗ, varbūt to var atgūt vēlreiz atkārtojot, tāpat kā neattapīgiem skatītājiem dažās amerikāņu komēdijās reizes piecas atkārto krišanu no krēsla, slīdēšanu uz dibena un krējuma kūkas mešanu sejā.

Atkārtošanās atrodama arī šinī tautas anekdotā:

Saimnieks saderējis čigānu par vecāko kalpu, sūta to ar puišiem malkā. Mežā nobraukuši, tie ēduši, dzēruši, nosnaudušies, un vakars klāt. Mājā saimnieks vaicājis: Vai ar malku mājā?" Čigāns atteicis: "Saimniek, mājā, ka mājā, bet ka neuzminēsi, ta neuzminēsi, cik malkas atveduši." Saimnieks: "Nu, cik tad atvedāt, būs piecpadsmit asu?" - "Nekā, saimniek, atlaid." - "Nu četrpadsmit?" - "Nekā, saimniek, atlaid vēl." - "Desmit?" - "Atlaid vēl." - "Piecas ?" - "Trīs ?" - "Vienu?" - "Nekā, saimniek, teicu, ka neuzminēsi."- "Nu tad laikam nevienas pašas." - "Nudien, saimniek, uzminēji, ka uzminēji. Nudie nevienas pašas. Ak zvērs, ka uzminēji."

Gandrīz varētu izstrādāt humora recepti: divas pretējas loģikas par vienu un to pašu lietu apvieno tā, ka liktos - populārākā ir pareizā, bet domāta otra. Piemēram: "Atļaujos lūgt jūsu meitas roku." - Tēvs: "Kādēļ ne!" (Mūsu loģika - bildinājums, tēva loģika - roka ir ķermeņa- daļa.) "Kādēļ ne roku, visu pārējo viņa jums jau atdevusi."

Literatūrā, lai uzturētu humoru, jārada vesela sērija ar kontrastu sadursmēm, kas ir visu komēdiju pamatā.

Labs piemērs ir Dona Kichota un Sančo Pansas dažādās pasaules, bet latviešu literatūrā E. Aistara Goda diena, arī romāns Antiņš Amerikā, kuŗa autors Teodors Zeltiņš ir labsirdīgs vīpsnātājs, dažreiz kļūstot ass satīriķis, iepinot arī karātavu humoru. Griezīgāka ir Dzintara Soduma satīra. Bet Uldis Siliņš ir sirsnīgi latvisks, kas līdzīgi Rirdānam pauž labestīgo humoru.

Satīra ir verbāla karikatūra, kas tīši rāda sakropļotā veidā cilvēkus vai arī sabiedrību. Vienkāršības dēļ atmet liekās īpašības, paturot tikai visraksturīgākās. Lasītājs redz pazīstamo absurdajā un absurdo pazīstamajā. Bez šī divējādā skaitījuma satīrai trūktu humora. Satīriķis gan dažkārt lieto otru veidu - parāda sabiedrības vājības, to salīdzinot ar dzīvnieku valsti, kā to lasām Džordža Orvela (George Orwell) darbos un latviešu tautas pasakās.

Satīra balstās uz pamatotām dusmām vai sašutumu par netaisnību vai neuzvedību. Satīriķa labākais ierocis ir ironija, - runājot it kā ar pretinieka muti, parāda, cik viņa doma absurda.

Ironija Kārļa Ābeles jun. dzejolī:

Mums, trimdiniekiem,
nav praviešu un mācītāju trūkums;
tie vārdus svarīgi kā laukakmeņus veļ:
Tev, puika, dzejot būs par lietām pierastām un
formās atzītās, lūk tādās,
kā rodam dzeltlapainās antoloģijās - tās patīk mums!

To zinām mēs it labi,
jo gadi
ir mācījuši mūs;
bet tev, kā rādās,
tev jāpaaugas vēl -
nu gadus divdesmit vai trīsdesmit
vēl jānobriest:
tad varbūt būsi guvis mazliet saprašanas
un varēsi mums līdzi spriest;
būs sirmi mati arī tev (vai pauris spožs un gluds),
tāpat kā mums.

Vecās paaudzes latviešu šaurā domāšana ir izraisījusi dzejnieka sašutumu, bet viņš spēj to pārvarēt, pacelties pāri:

Īgnuma rievas manīju raucamies pierē,
bet, pēkšņi, šie vārdi tik jocīgi šķita,
ka pasmaidīju, atkal mierīgs,
un izdzēsu gaismu.

Dzejoļa nobeigums izskan latviski optimistisks:

Aizmiegot likās, ka dzirdēju
smejam arī manus gadus jaunos.

Ironisks pants no Blaumaņa dzejoļa "Neatzītas dzejnieces lūgšana":

Dari, dari man to prieku,
Ka es nodrukāta tieku!
Vienu mazu reizīt' vienu,
Tad es ilgāk vairs ne dienu
Nekāroju redzēt sauli.
Tad lai sabrūk mani kauli!

Vispār Blaumanis ir mūsu lielākais smējējs, humorists. Viņa skala ļoti plaša. Labsirdīga draiskošanās, kad Rūdis Silmačos dzied:

Jūdzu savu pletīzeri
Piņģerota ratiņos,
Ņem adatu pātadziņu,
Braucu sievas lūkoties.

Satīra un ironija ir dzejoļu ciklā "Kā šovasaru pavadījāt?" Puiša atbilde:

Ar savām nolādētām krūmu ballēm,
Ar savām brūtēm un savām trallēm ...
Rau velns! Vai mans liktens ir tikai strādāt!
citiem mantu un ērtību gādāt!

Meitas atbilde:

... Bet nu kā nenāk vairs, tā i nenāk.
Un tak tā mani precēt zvērējās
Un bodē priekš manis vienādiņ tērējās.
Kails metas jau dažam kokam zars,
Nāk rudens, ziema un tad pavasars.
Ak, tavu!... Kaut varētu grozīt likteņa gaitu,
Labprāt atdotu i jērus, i visu aitu!

Praktiskajiem jokiem pietuvojas dažādās izdarības Blaumaņa komēdijās un skatoloģijai - dzejolis "Filozofiska saruna". Tas rakstīts ērglēniešu izloksnē. Saturs: pēc vecā mūrnieka bērēm Juris un Jānis filozofē. "Iekrīt prātā ... sak, ar reiz būs jāmirst." - "Jā. Un tad?" - "No tevis izaugs zāle, tevi apēdis govs. Tad viņa tevi atkal izmetīs. Kazi, tevi atkal satikšu un teikšu: Jāni, Jāni, kā tu esi pārvērties!"

Latvieši rakstījuši daudz feļetonu, izdevuši daudz humora žurnālu, kalendāru un pat veselas joku avīzes. Par sīkā feļetona nodibinātāju min Laubes Indriķi (1841 - 1889). Jāatceras populārais Zobgaļa kalendārs un Mājas Viesis. Pēdējā arī rakstīja R. Blaumanis ar pseidonīmiem Grāvracis un Puliers. Neatkarīgās Latvijas laikā A. Krēsliņa redakcijā iznāca Sikspārnis, tad Pūcesspieģelis, ko izdeva Melups. Sekoja daudz citu, jo sevišķi divdesmito gadu sākumā humoru visos izdevumos uzskatīja tikpat kā par obligātu. Būs maz rakstnieku, kas nebūtu uzrakstījuši pa kādam feļetonam. Bieži izteikta doma, ka feļetonos maz literārās vērtības, varbūt ar nedaudz izņēmumiem, maz jautrības, maz īsta humora. Kādēļ feļetona popularitāte saglabājusies līdz mūsu dienām? Varbūt tādēļ, ka to var lasīt bez piepūles. Nevienam nepatīk tieši izteikta pamācība vai kritizēšana, bet sašutumu par sabiedrību, izsmietu joku stāstiņā, izlasīs katrs un pasmiesies pat tad, ja nesapratīs, kam šī satīra adresēta. Jāatceras Ačuka, Drūmā un Rirdāna feļetoni. - Dzejnieks Jānis Sirmbārdis saka:

Visvieglākais -
pasacīt rupjību.
Iekšā sūrs niknums trīc...
vārdi uzlien uz mēles kā krupji.

Uzlien,
uzlien un nepalīdz...
Norij dusmu kā krupi dziļi, dziļi iekšā!
Pasūkā smaida knupīti
sevis nesapratēja priekšā!

Populāras arī bijušas zinģes, kam tāpat maza literāra vērtība. Tās sāka rakstīt Vecais Stenders, galvenokārt tulkojot sentimentālus vācu dzejolīšus. Nenoliedzot viņa lielo nozīmi latviešu literatūras vēsturē un viņa labos nodomus pamācīt latviešus tikumībā, jāatzīst, ka viņš nav spējis ieskatīt latviešu izjūtu smalkumu, kā to pauž dainas. To pierāda vācu romantiska pantiņa parupjš un neatbilstošs tulkojums:

Sagt, wo ist das Mädchen hin,
Das, als ich's erblickte,
Sich mit unschuldsvollem Sinn
Zu den Veilchen bückte?

Kur tad ir tās meitiņas
Ar tiem zelta matiem.
Kas ar puišiem vārtījās
Pa tiem kviešu statiem?

Ja arī ziņģes nepieder pie labākās literātūras, Andrejs Johansons tās uzskata par ļoti vērtīgu kultūras vēstures dokumentāciju. Arī kuplejas, kādas, piemēram, rakstījis Adolfs Alunāns, liecina par labu apstākļu izpratni un spēju tos trāpīgi apdziedāt. Rīgā Dailes teātrī izrāda A. Alunāna lugu Džons Neilands, kuŗā jocīgā veidā un daudzās kuplejās rādīti cara laika apstākļi, kas ļoti līdzīgi pašreizējiem (red. - 1985. g.) apstākļiem. Publika jokos saskata arī traģēdiju, tādēļ smiekli jaucas ar asarām. Piemēram der viens kuplejas pants:

Mūs' rakstniecībā tam tik svars,
Ko lielīja tas soģu bars,
Tādēļ ar' kritiķeri brauc
Un rakstniekus pie tiesas sauc,
Tur vienreiz gadā suna tos,
Lai rakstniecība paceltos.
Tur dzirdam lielas muļķības,
Ka allaž taisni jākaunas.

Piedziedājumā ir zemteksta brīdinājums:

Brauciet lēnām pār tiltu, draugi,
Lai neiekrītat, lai neiekrītat ...

Visrupjākais humors ir praktiskie joki. Vēl tagad Zalcburgas bīskapa vasaras mājā tūristiem rāda sarežģītās ūdens spēles. Viena no tām bijusi šāda: kad viesi, sasēdināti dārzā pie marmora galdiem, iebaudīja pirmo vīna glāzi, sulainis uz bīskapa mājienu atgriezis ūdens krānu, un zem katra viesa sēdvietas uz augšu šāvusies spēcīga ūdens strūkla. Cēlie, grezni ģērbtie viesi nu bija slapji, apjukuši, nožēlojami. - Bieži tautas pasakās ganu zēns piemuļķo muižnieku, zemnieks - velnu. Apstākļi, kas rada komisku situāciju, var būt arī pašas dabas radīti. Piemēram, Hamletam jāžagojas, dziedātāja nevar "paņemt" augsto noti. Ja Volts Diznijs (Walt Disney) liek dzīvniekiem izturēties kā cilvēkiem, kas arī notiek latviešu tautas pasakās, tad karikatūrists dara pretējo - piedēvē cilvēkiem dzīvnieku īpašības un izskatu, saskatot līdzību ar mērkaķi, cūku, peli, āzi, ēzeli.

Personifikācijā redzam divi situācijas uzreiz: kā pašu, tā imitēto personu. Tikai tad rodas smiekli, ja attēloto mazliet izsmej, pārspīlējot viņa īpašības, kā to dara Čaplins, tēlodams Hitleru. Parastākajā piemērā vīrietis tēlo sievieti. Atcerēsimies Ķenci un Pāvulu, kā arī ķekatniekus ar lielo sievu un mazo vīriņu.

Agresīvākais personifikācijas veids ir parodija. Piemēram, imitētājs tēlo skaistuli, kam nokrīt parūka vai tēlo orātoru, kam aizmirstas teksts. Romietis Cicerons un vēlāk arī Fransiss Beikens atzinuši, ka parastākais smieklu ierosinātājs esot citu kroplums - plašākā nozīmē.

Renesanses laikmeta prinči uzjautrinājumam aicināja galmā punduŗus un kuprīšus. Jābūt radošam intelektuālam cilvēkam, lai arī punduri saskatītu cilvēku. Bērniem arvien ir tieksme mēdīt un izsmiet cilvēkus, kas stostās, klibo vai runā ar svešu akcentu. Grieķu vārds "barbars" nozīmēja svešinieku, kas runā citādāk vai savējo, kas stostās. - Vienalga, kādas tautas piederīgo izsmejam, viņš jāpārvērš karikatūrā, raksturīgo pārspīlējot, raksturu vienkāršojot. Esam dzirdējuši anekdotus par angļiem, īriem, skotiem, žīdiem, čigāniem u.c. Patīk arī izsmiet kaimiņu tautas piederīgos.

Latvietis nekad tā nerunā kā žīds Blaumaņa lugās vai čigāns tautas anekdotos. - "Kaušanās bijusi baznīcā," saka čigāns, ienākdams lauku sētā svētdienas rītā. Kad saime skatās neticīgi: Kā ne! Kad gāju gaŗām, tad dziedāja "Viss ienaids jau pagalam ...'"

Par baznīcu latvietim cita atjautība, ko lasām Austriņa Puiškānā: "... tu neej baznīcā?" - "Ko tur Dievam acīs līdīs, noturēs vēl par grēcinieku."

Komēdiju iedala rakstura, manieŗu un situāciju komēdijās. Protams, daži vai visi šie paveidi var būt apvienoti. Netrūkst latviešiem komēdiju rakstnieku, kas radījuši vērtīgus mākslas darbus: Blaumanis, Brigadere, Akurāters, Vulfs, Rozītis, Zīverts, Anšlavs Eglītis un citi. Pirmais latviešu "teātŗa gabals" bija Aleksandra J. Stendera 1790. gadā izdotā Lustes spēle no zemnieka, kas par muižnieku tape pārvērsts. Vēlāk tā kļuva pazīstama ar nosaukumu Žūpu Bērtulis, un ar to 1868. gadā savu darbību atklāja Rīgas latviešu biedrības teātris.

Latviskās komēdijas sākumi meklējami masku spēlēs - ķekatās. Vecais Stenders tās dēvēja par pagāniskām meteņu spēlēm. Tās zīmīgi raksturojis Krišjānis Barons:

Senāk bija vispārpazīstama paraža gada svētkos un svinamās dienās dažādi pārgērbties, maskoties un iet pa kaimiņu mājām apkārt ciemā. Šādas dienas bija kā kuŗā apgabalā: jauns gads, metenis jeb Vastlāvji, Mārtiņi, Katriņas diena, Miklāva diena un sevišķi Ziemas svētki. Maskotie viesi saucās par budēļiem, ķekatām, čigāniem. Ciemā nogājuši, tie dziedāja īpašas budēļu dziesmas, pie tam diedami un dažādi ērmodamies.

Masku gājieni pazīstami arī citās tautās. Par latviskajām izdarībām ziņas savācis Andrejs Johansons savā grāmatā Latvijas kultūras vēsture 1710 - 1800 (Daugava, 1975).

Citāts no tās:

Maskas resp. tērpus gatavoja no lauku sētā atrodamā materiāla - koka, liniem, sūnām, palagiem, ādām, saknēm un augiem, grimam izmantojot miltus un ogli. Populārākā figūra bija lācis, tad āzis, dzērve, zirgs, kam pievienojās sveštautiešu maskas - čigāns, žīds, tālāk pārdabiskas būtnes - nāve, velns, dažkārt pat Dievs, beidzot priekšmeti - slota, siena kaudze, labības kūlis. Nav šaubu, ka ķekatās iekļāvās reliģiski un maģiski motīvi, nolūks veicināt auglību un atvairīt ļaunumu; tomēr pakāpeniski tie izbalēja, un centrā izvirzījās vēlēšanās brīvi izrādīt savas rotaļīgās tieksmes!

Kā iepriekš minēts, arī kutināšana var ierosināt smiešanos. Darvins to izskaidrojis kā aizstāvēšanās reakciju, mēģinot atvairīties un tālāk atvilkt apdraudētās vietas: azotes, vēderu, pēdas. Ja zirgam kož dundurs, viņš sarauj ādu. Protams, zirgs nesmejas, bet arī bērns ne vienmēr smejas, tikai tad, ja kutināšana ir it kā vecāku pajokošanās. Jēlas (Yale) universitātes izdarītajos eksperimentos atklājās, ka zīdaiņi sāka raudāt, tikko vecākus aizstāja svešs cilvēks, vienalga cik piemīlīgs. It kā zīdaiņu noteikumi būtu: sabaidi mani tikai mazliet, lai es smejoties justu atvieglinājumu. Kutinātājs tēlo uzbrucēju, bet zīdainis sajūt, ka briesmas nedraud. Eksperimentētāji secināja, ka šī ir pirmā reize, kad zīdainis ieskata divdabību: briesmas patiesībā nav briesmas. Vēlāk šī divdabība izveidojas par nozīmīgu baudīšanas veidu. Bērniem patīk briesmu stāsti, viņi lasa komiksus un skatās filmas, kuŗās rāda varmācību, apzinoties, ka pašiem briesmas nedraud.

Humors tēlojošā mākslā, glezniecībā un skulptūrā rāda izķēmotu attēlu. Tāpat kā greizajos spoguļos, kur sevi pazīstam, tikai ķermeņa daļas ir nesamērīgas, tā arī visās karikatūrās raksturīgās īpašības ir pārspīlētas. Piemēram: franču prezidenta de Gola lielais deguns un Anglijas prinča Čarlza lielās ausis karikatūrā nesamērīgi palielinātas. Ja franču gleznotājs Domjē (Honoré Daumier) atzītos, ka viņa gleznotie advokāti, mūziķi un tirgotāji nav kariķēti, bet gleznoti tā, kā mākslinieks tos redz - tas būtu traģiski. To pašu varam teikt par asajiem vārdiem, ko saka Tālivaldis Ķiķauka. Izvilkums no Otras metamorfozes:

Emigranti ir cilvēki bez vakardienas, bet ar lielu nākotni nākotnes zemēs. Mēs visi esam migranti un kustamies no vienas alas malas uz otru. Un tad ciemojamies. Un tad ballējamies ... Un tad atceramies vecos, labos laikus. Senā buršu burvība! ... Tāds neveselīgs viņš iet uz svētku aktiem, un viņam azotē ir veci papīri, un te atklājas, ka viņš vēl slēpjas atmiņās no veciem laikiem ... Arī spekulants viņš reiz bija bijis ... Nē, Baltijas valstīs tā labākā dzīve. Lettland ist doch ein Fettland. Viņš atceras un ir aizgrābts līdz sirds dziļumiem. Patriotisms iet caur vēderu.

Gandrīz katrs rakstnieks ir izteicis sašutumu par to, ka tauta grib tikai populāro, ka mietpilsoņi nemeklē augstākas kultūras vērtības. Jānis Grīns teicis: Diletantiskais nav latvisks. Latviskais nedrīkst būt diletantisks." Rainis sūdzējies: "Vai dekadence un diletantisms nav viens? Nediferencēts stāsts, gara vilkšana, sēras un izmisums. Viegla strādāšana vielai pa virsu un iedomāts plašums."

Omulīgā miera traucētājam Valdim Krāslavietim asi vārdi:

Vienmēr vēl pērnos salmiņus kuļam,
vienmēr vēl cītīgi meklējam zvaigznes - uz vēdera guļot.

Ironija Friča Bārdas dzejolī "Putrābols" (pēdējais pantiņš):

Mana galva - viņa nav priekš pasaules šīs,
es dzimstot to atstāju debesīs,
lai labāk tā Ābrama klēpī guļ,
nekā pasaulē tukšus salmus kuļ.
Šai grēcīgai dzīvei (kam gods nākas - gods),
man šķiet, tikai vēders ir piemērots.
Es zvēru: mana galva ar domā tā!
Lai dzīvo tad vēders! Alelujā!

Ēšanas un dzeršanas prieki daudz aprakstīti un apdziedāti. Viens no vecākajiem dzejoļiem ir Rīgas mācītāja L. Depkina apsveikums 1698. gadā:

Tur vēršu cepetiņš, tur cūki, teļu gaļas,
Tur lielas karašas, tur dod ikvienam vaļas
Ir al' ir medus dzert, tur pastelnieki lec,
Tur kliedz starp koklītēm vīrs, sieva, jauns un vecs.

1783. gadā iespiestajās Ziņģu lustēs ir Vecā Stendera pants:

Pūt nu, resnais stabulnieks,
Puiši, celiet kājas!
Dziesmas, danči, jakts un prieks
Tautas bērniem klājas!

Vēsturiski nozīmīgajā Juŗa Alunāna grāmatā Dziesmiņas, kas iznāca 1856. gadā, ir tulkojums "Dzērāja dziesma", kuŗas priekšpēdējais pants skan:

Īstajs prāta spīdeklis
Pilnos kausos rodas,
Sirds, ar vīnu pildīta,
Līdz pat zvaigznēm dodas,
Pagrabā pie muciņas
Mani vairāk godās
Nekā to, kam cepešus,
Pienes zelta bļodās.

Un 1983. gadā jūsmīgs Ainas Zemdegas apraksts (grāmatā Varšavā neaizmirst):

Ak, kārumu kārums! Kur tie gadi, kad barvikas lauztas, vārītas, ceptas, ēstas! Īpatnējā sēņu smarža - reibinātāja, kārdinātāja. Mistiskā zemes, sūnu un skuju smarža! Sēņu garša - baudīšanai, ne paēšanai!

Jāatceras stāstījums Mērnieku laikos:

Par seši vai septiņi ēdieni mazāk nebūšot, un citi nākšot gatavi no svešām zemēm aizzieģelētos dubultos dzīvā sudraba katlos, kuŗos ielikšot tikvien sausu vārāmo un izvārīšot zupu ar gaisu vien, bez ūdens un uguns; beidzot aplaidīšot zibeni apkārt un verdošu atsūtīšot šurp ... Sāmu salas tēja vārīšoties uz galdiem valzivju ragos. Kapiju uzdevis mērnieks audzēt jau ziemu tur tālu konterbandes kalnos. Groks esot atvests krokodīļu pūšļos gatavs ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrafijai u.t.t

Tik pat krāšņu fantāziju lasām Imanta Ziedoņa pasakās:

Cilvēkam ar šņabi galvā sāka krāsoties deguns - līdz pārvērtās koši lillā krāsā ... Ja viņa degunu iemērca vāzē, kur ielikti balti ceriņi, tie drīz vien nokrāsojās lillā kā visi ceriņi.

Tautasdziesmas māca ieturēt mērenību visās lietās, arī dzeršanā, un aizrāda:

Vairāk gudra padomiņa
Alutiņa putiņām,
Nekā tēva dēliņam
Alutiņa dzērājam.

Pārmērīga nodošanās dzeršanai vienmēr sagādājusi rūpes. Šāds posts arī Latvijā. Nelīdzētu tieša pamācība, varbūt labāk sarkastiski pasmieties, kā to dara Imants Ziedonis "Dziesmā par Pēteri":

Jauns vēl bija Pēteris,
Pļavās grāvjus raka.
Parok, parok, paosta:
Rāvā šnabja smaka!

Sapelnīja rubuli,
Piestūķēja maku,
Tikko maku vaļā ver,
Saož šnabja smaku.

Apprecējās Pēteris,
Raka sētā aku.
Parok, parok, paosta,
Saož šnabja smaku.

Apraudājās sieviņa:
Pēter, es tev saku,
Roc to aku labāk ciet,
Nevajag mums aku!

Aizlīgoja Pēterim
Dzīve raibā, trakā
Šajā prieku pasaulē
Vienā šnabja smakā.

Un kad mira Pēteris,
Viņu zemē raka,
Vēl no kapa puķītēm
Nāca šnabja smaka.

Cauri zārkam tārpi lien,
Koku grauž un laku.
Paskrubina, paosta:
Saož šnabja smaku.

Saskrien lieli, maziņi,
Dzelteni un lillā,
Grauž un grauž to Pēteri,
Kamēr visi pillā.

Nav ko lasīt morāli,
Nav te daudz ko rāties,
Arī maziem tārpiņiem
Gribas papriecāties.

Novērtēt humoru, vai tas labs, slikts vai viduvējs, ir gandrīz neiespējami, jo dažādos laikos, dažādās sabiedrībās, pat vienas sabiedrības individuāliem cilvēkiem ir atšķirīgas humora izjūtas, dažreiz tās trūkums. Kurts Gecs saka: "Atņem cilvēkam humora izjūtu un rēķinies ar visļaunāko!" Arī: Nav cilvēku, kas nekā nepiedzīvo, bet ir tādi, kas to nepamana." Ja vispār iespējams minēt humoram nepieciešamās īpašības, tās būtu: 1. oriģinalitāte, 2. pareizais uzsvars un 3. ekonomija. Oriģinalitāte gādā par to, lai radītu pārsteigumu, kas nogriež gaidīto iznākumu. Protams, īsta un vērtīga oriģinalitāte reti sastopama humorā, patiesībā - reti sastopama ikvienā mākslas nozarē. To var aizstāt ar gudru sasprindzinājuma radīšanu un pareizu uzsvaru. "Ko tu ēd?" - "Aknas." - "Dod man ar." -"Kauli vien ir."

Intelektuālā humora, asprātības galvenā pazīme ir ekonomija, kas balstās gan uz stāstījuma īsuma, gan uz katras detaļas trāpīguma. Piemēri: tautas anekdotā barons kliedz uz zemniekiem: "Visi zemnieki ir muļķi!" Zemnieks uz baronu: "Bet visi muļķi nav zemnieki!"

Aforisms: "Kapitālisms ir iekārta, kuŗā cilvēks izmanto cilvēku, bet komunismā notiek tieši pretējais."

Erna Lēmane savā stāstā attēlo medicīnas studentu dzīvi. Sludinājums uz ziņojumu dēļa: "Piedāvā labu, tīru līķi pret slēpēm vai mazu atlīdzību."

Šolaiku mīkla: "Kamdēļ Daugavas Vanagi nevar lidot?" - "Viņiem trūkst kreisā spārna."

Un asprātības Austrālijā: "Kā tavu vārdu, Miervaldi Akmeņkali, izrunā austrālieši?" - "Ar lielām grūtībām."

"Kāda starpība starp Sidneju un Melburnu?" - "Melburnā cilvēki ēd haizivis, bet Sidnejā haizivis ēd cilvēkus."

Agrākās teorijas atzina, ka humors ir izolēts fenomens un nesaskatīja lielo radniecību starp komisko un traģisko, starp smiešanos un raudāšanu. Tagad atzīst, ka starp māksliniecisko iedvesmu, humora atklāšanu un zinātniskiem atradumiem ir tik cieša saistība, ka grūti noteikt pārejas robežas. Viena ir it kā otras turpinājums. Pieņem, ka zinātnes tāpat kā mākslas atklājums notiek tad, kad izdodas atrast kādu līdzību, kur tāda iepriekš nebija atklāta. Piemēri. Kad ķēniņš Zālamans salīdzināja Sulamītes kaklu ar ziloņkaula torni, viņš izteica līdzību, ko neviens iepriekš nebija ieskatījis. Viljams Hārvijs (William Harvey) pirmais salīdzināja zivs sirdi ar mechanisku pumpi, kas bija zinātnisks atradums. Bet kad karikatūrists pirmo reiz zīmēja degunu kā gurķi, tas bija viņa atklājums. Loģiskās vadlīnijas jeb humora gramatika" var tikpat labi noderēt mākslas kā arī zinātnes atklājumiem, jo struktūra līdzīga. Divu pretēju uzskatu sadursmes var tikpat labi izteikties komēdijā kā traģēdijā vai pat jaunā psīcholoģijas nozares atklājumā. Psīchologs mēģina cilvēka personību apvienot, harmonizējot apziņu ar zemapziņu, kamēr mākslinieks grib parādīt, ka cilvēkā paralēli atrodams ikdienišķais un mūžīgais, laicīgais un pārlaicīgais, bet humorista nolūks radīt pretējo īpašību sadursmi. Tāpat kā zinātnieka atradums apmierina pētnieku, māksla rada emocionālu katarsi, bet humors uzvanda slēptu ļaunumu un dod tam nevainīgu izeju.

Pāreja no humora uz nopietnību ir nenosakāma. Asprātība pāriet epigrammā, karikatūra - portretā.

Tāpat nenosakāmas robežas, kur beidzas māksla un sākas zinātne vai otrādi, sevišķi tādās nozarēs, kā architektūra, medicīna, šacha spēle, pat ēdiena gatavošana. Radošai personai piemīt kaut kas no mākslinieka un arī kaut kas no zinātnieka. Komēdija un traģēdija, smiekli un asaras ir tā paša spektra pretējās puses. Adelaides žurnālists Kahūns (Calquhoun) sprieda, ka pavisam citāda varētu būt šī gadsimta vēsture, ja Hitlers žīdus būtu pamatīgi izsmējis nevis iznīcinājis.

Primitīvais cilvēks ticēja, ka dzīvnieki un svešinieki sāpes nejūt. Brutāla bija seno ebreju humora izjūta. Ir saskaitīts, ka vecajā derībā smiešanās minēta 29 vietās, 13 no tām ar izsmieklu un ļaunumu un tikai divi vietās smiešanās ir prieka dēļ.

Humora vēsturiskā attīstība Eiropā īsumā ir šāda. Senajā Grieķijā izsmieklu lietoja kā indi, tad ietērpa lirikas apvalkā un 5. gadsimtā pirms Kristus humoru izveidoja par mākslas paveidu, sākot ar parodijām par olimpiskajiem varoņiem, drīz sasniedzot meistarību ar Aristofana komēdijām, kas dažos aspektos nav vēl pārspētas. Sekoja plaša Rietumeiropas humora sazarošanās un attīstīšanās līdztekus literatūras vēsturei un mākslai: komēdija lugās, satīra prozā un dzejā, karikatūra glezniecībā un komerciālajā mākslā. Tumšajos viduslaikos humoristiski darbi netika rakstīti, vismaz nav uzglabājušies. Diktatoriskās valdības no izsmiešanas bīstas vairāk kā no bumbām.

Andropovam esot jautāts, vai viņš krājot jokus par sevi. Protams, ka to darot. Vai-daudz jau sakrājis? Divas pilnas koncentrācijas nometnes!

Šīs dienas humoru nosaka divi faktori: 1. mass media - ātrie ziņu un sazināšanās veidi un 2. veco vērtību pārvērtēšana strauju pārmaiņu laikmetā. Sevišķi televizija mums piegādā serijām vien pēc komerciāliem paraugiem izstrādātus jokus, pat ar pavadsmiekliem. Tāpat kā mainās modes, mainās arī joki, par ko uzjautrināmies. Samjuels Džonsons (Dr. Samuel Johnson) teicis: Cilvēki ir gudri katrs savā veidā, bet visi smejas vienādi."

Vai būtu iespējams humorā saskatīt īsti latvisko? Salīdzinot dažādu tautu humoru, redzam lielu līdzību: smiešanos par savām un citu vājībām, satīru, ironiju, trāpīgus polītiskus jokus, praktiskos jokus, atjautības. Kādas ir tipiski latviskās iezīmes? Dainās cilvēka vērtību nosaka viņa tikums: darba prieks, mērenība, goddevība vecākiem, tīrība un kārtība, saulains optimisms. Dainu īpatnība ir izjūtas smalkums, izteiksmes svaigums un lakonisms. Dainu humors un satīra izsmej tikumu trūkumu. Dainās sastopami visi humora paveidi, sākot ar vieglu pasmiešanos par sevi līdz asi satīriskam izsmieklam. Atturēšos no dainu iztirzāšanas tādēļ, ka par humoru latviešu tautasdziesmās būtu jāraksta atsevišķs apcerējums.

Mūsu labāko dzejnieku humorā saklausām dainu smalkumu.

Veronikas Strēlertes dzejolis "Ģimenes saruna":

Ar māsām sapratāmies pusvārdā,
Gājputnu nojautu un zīmju valodā.
Mātei atbildēja ieskaņota lente:
"Jā, jājā, jā!"
Bet tēvs ar savu brāli,
Satikušies pēc ilgiem gadiem,
Divas stundas klusēdami,
Nosēdēja pie brokastgalda,
Skatījās viens otrā
Gaišzilām smaidīgām acīm,
Tad cēlās un noteica:
"Tad ta' brangi izrunājāmies!"

Gundars Pļavkalns skatoloģisku vēstījumu spēj pārvērst smalkā asprātībā dzejolī "Redzējumi", kuŗā viens pants skan šādi:

Drusku dzēris, mazliet noskumis,
Večuks čāpoja tālāk,
Vadādams plušķainu sunīti,
Kas apstājās reizēm un lasīja
Jaunākās ziņas.

Sarmas Muižnieces "Veltījums atstumtam dzejolim":

Neraudi,
dzejolīt atstumtais,
tikai tādēļ, ka tu tāds lēnprātīgs biji.
Tikai tādēļ, ka tu skaidri nespēji izteikties
                   un tu stostījies.
Tikai tādēļ, ka tevi negribēja uz augstskolu sūtīt,
                   jo tu pat nevarēji sekmīgi nolikt
                   pamatskolas eksāmenus.
Neskumsti,
ja tevi neviens neņem līdz uz sarīkojumiem
un ja tev neļauj iepazīties
                  ar svešām rindkopām
                  pasaules plašajos grāmatplauktos.
Labāk priecājies,
ka vari dzīvot sveiks un vesels manā atvilktnē.
Nezobots,
neizģērbts,
tik manis mīlēts.

Asāki vārdi Gunāram Saliņam:

Saglabāsim savu latvisko seju... Jā,
un katrā ziņā saglabāsim savus latviskos zobus
- lai varam viens otram
latviski iekost.

Varbūt "iekost" vietā varētu saprast - izgaismot, asi parādīt, kā to darījuši brāļi Kaudzītes, vēlāk Anšlavs Eglītis, kas, nekad nekļūdams rūgts un apvainojošs, dažreiz humoristiskā ironijā ir pārspīlēts, sevišķi savos pirmajos darbos.

Ne vienmēr agresija vērsta pret cilvēkiem un sabiedrību, tā var būt vērsta pret pašu valodu. Nepareiza vārdu lietošana, žargons, izloksnes, gramatikas un iespieduma kļūdas gādā par amizantu lasīšanu. Tāpat tīra vārdu rotaļa, - kā Juŗa Kronberga dzejolī "Kosmopolītisms".

Es ieskrāpēju sev Stokholmā
un tev piedevu par visām tavām Ņujorkām
jo kaut kādā vīzē
esmu ieķēries tavā Parīzē.

ej tu galīgi Londonā
kā tev nav kauna ziemas lakā
Buenos Airēt pa manām Bankokām

kas te būs tas Jeruzalēmējs
par manām Vašingtonnām ideju

iedzersim labāk glāzi Vīnes
un viss būs atkal Karakas
tik ne Tbilisini acis tik Nairobīgi.

Runājot par vienādām tiesībām, šāds apgalvojums: "Ne visi Padomju Savienībā ir vientiesīgi."

Regīnas Ezeras romānā Nodevība stāstīts par Ošupils sovchozu, kur pie ieejas zīme: "Pilsoņiem, kas vēlas apzīmogot galu, jāuzrāda iekšējie organi."

No Latvijas valsts laikiem saglabājies šāds izloksnes piemērs: Latgales jaunkareivis uz jautājumu: Kas ir administratīvais sods?" atbild: "Administratīvais sūds ir tods sūds, ko prīkšniks uzleik uz sovas golvas."

Sarežģīta ir latviešu valodas gramatika. Tā domā arī zēns, kas uz jautājumu: Vai tev kauna nav, latviešu puisis, bet lāga neprot latviski?" atbild: "Man ir desmitreiz vieglāk nokaunēties nekā mācīties latviski."

Kad satīra, rūgtums un vāji feļetonistu joki pārvarēti un skaidra doma izkristalizējusies asprātībā, tad humors ir līdzvērtīgs priekam, kas dzīvē vajadzīgs, kā saka Imants Ziedonis:

Prieks dzīvē vajadzīgs,
tīrs, nesaduļķots prieks
kā dzidra ūdens malks,
ko tveicē vēsu smeļam.

Tas dziļu spēku dod
un spārno tālam ceļam,
un katrai mūsu dienai skanēt liek.

 

(Austrālijā, 1985. gadā)

Nelaiķis Herberts Sils, mākslinieks, JG redaktors un cilvēks ar ļoti labu humora sajūtu.

V. Motmillera uzņēmumi no Sidnejas latviešu teātŗa Kaleidoskopiem, kas pazīstami arī Amerikā un Eiropā.

 

Fragments no brāļu Kaudzīšu romāna Mērnieku Laiki.

 

Lielīšanās veicās vēl itin spēcīgi, kad Pietūka Krustiņš sazvanīja un pasludināja, ka pēc programmas kārtas runāšot tagad ordonances direktors un komitejas asesors Ķenča kungs par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrhistorīgā ziņā.

„Vai velns!” Ķencis bailīgi iesaucās. „Nezin kā ies, kā neies, jo mute sāka sausa vien mesties, kad izdzirdu, ka jārunā būs. Man ir prāts laist gandrīz vai kājas vaļā.” To sacīdams, viņš taisījās līst pūlim cauri un doties projām; bet citi viņu apturēja un uzgrūda uz tribīnes, no kuras gribēja skriet vēl pa otru pusi nost, bet tur viņu atspieda pats Pietūka Krustiņš atpakaļ. Tātad Ķencis, redzēdams, ka glābšanās vairs nekur nav un ka no runas turēšanas izbēgt nevarēs, sāka ar visu baiļu nesamaņu runāt, kaut gan labu brīdi nevarēja nekā saprast, ko grib sacīt, jo pēc ikkatra vārda kāsēja un likās rijot kaut ko uz dibenu, it kā kad kas būtu kaklā iespiedies. Pēdīgi tomēr sāka rasties kāds nekāds vārdu sakars: „Kā sacīt jāsaka, liela mīlestība ir pārņēmusi grēcīgās pasaules nesaderību, un tie četri zemes vēji pūš, kurp katrs grib, lai nāk no kuŗa stūŗa kuŗš nākdams šai iznīcības un raudu ielejā; kā sacīt jāsaka, jo cik vairs trūkst, ka mērnieka cienīgs tēvs ēstu līdz ar čangaliešu un slātaviešu lielmaņiem, kā sacīt jāsaka, vienu kumosu, jo dzert jau dzer tikpat kā no vienas glāzes. Kuŗš čangaliešu vai slātaviešu saimnieks var sacīt, ka viņš ir palicis bez zemes? Vai nevarētu kāds aizmirsties, ja, kā sacīt jāsaka, vērā likšanas trūktu? Mērnieka cienīgam tēvam ir visi zināmi un stāv sarakstīti tāpat kā tai dzīvības grāmatā viņā saulē, kur nebūs vairs nedz raudāšanas, nedz zobu trīšanas kā šeitan galējā tumsībā.” Pie šiem vārdiem Ķencis taisījās ar varu raudāt, bet asaras nenāca, kaut gan pats neganti saviebās un pēdējos vārdus izsacīja jau ļoti rauduļainā balsī. Slaucīties tomēr viņš slaucījās labi ilgi, pagriezās pie malas, izšņūca degunu un tad runāja atkal no jauna: „Kā sacīt jāsaka, kad mērīšana ir taisna un bez viltības, tad taisnības ir diezgan, jo vai šai vasarā, paldies žēlīgam Dievam, ir bijuši čangalieši Slātavas cietumā, kā sacīt jāsaka, tāpat kā pirmos laikos Izaka dzimums Bābeles torņa cietumā par iedzimtiem grēkiem. Vai, kā sacīt jāsaka, pašiem nabadzīgiem un mazākiem saimnieciņiem, kuŗi nav bijuši nekādos valsts amatos, nevaid iedotas liekos gabalos pašas labākās pļavas, kur zāle līdz ūznīcai, lai pļauj bērnu bērni raudādami, kā sacīt jāsaka, žēlastības asaras? Ja Dievs dos tik vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs, lai ēd, cik kuŗam gribas, kā mūsu Pāvula kāzās. Palūko vien, tagad pat jau, kā sacīt jāsaka, dažs zirgu noturēt vairs nevar.” − − Še Ķencim uznāca laikam bailes, ka ir noklīdis pie pasaulīgām lietām, tādēļ sāka atkal piepeši runāt savā rauduļainā balsī. „Jo kuŗš gan ir gādājis šovakar par savu dvēseli? Kā sacīt jāsaka, dažs stāv še varbūt pēdējo reizi šai svētku priekā, un nezin cik kuŗš vairs dabūsim grēkot?” − Te Ķencis sāka šņukstēt un raudāt visā spēkā − rādīdams, ka aiz raudām nespēj vairs runāt, kaut gan muti ļoti plātīja, tādēļ Bisars, kuŗš bij gaidījis jau labi ilgi uz beigumu, deva savam pulkam zīmi, un, zināmam troksnim atskanot, Ķencis nogāja, asaras slaucīdams un stipri līgodamies, no tribīnes. Runātājam nokāpjot, dažs sacīja: „Ķencim iekšā ir, bet ārā nenāk!” Cits atkal: „Laba jau, bāliņ, daudz nevajaga.”

Gandrīz visi viesi bij jau stipri, gudri un bagāti, tā ka pie pilnīgas norimšanas viņus nevarēja vairs piedabūt nedz caur zvanīšanu, nedz caur dziedāšanu, nedz caur runāšanu, jo runāt un dziedāt gribēja ikkatrs par sevi un citā labprāt neklausījās neviens.

 


E. Brencēna ilustrācija Mērnieku laikiem.

 

 

 

 

 

 

Divi fragmenti no Miguela de Servantesa Dons Kihots

 

Sančo piejāja savam kungam klāt tik nevarīgs un nošļucis, ka nespēja paskubināt savu ēzeli...

− Pēc manas vājās saprašanas, labāk un prātīgāk būtu tūlīt atgriezties mūsu ciematā, jo tagad ir pļaujas laiks un mums derētu labāk nodarboties ar saimniecību, nevis klīst no vienas nelaimes otrā.

− Cik maz tu, Sančo, − atbildēja dons Kihots, − izproti bruņniecības pamatus! Ciet klusu un bruņojies ar pacietību, jo nāks laiks, kad tu pats ar savām acīm redzēsi, cik godājami ir izpildīt šo amatu. Saki, − vai pasaulē var būt lielāka laime un apmierinājums kā uzvarēt kaujā vai triumfēt pār savu ienaidnieku? Tiešām, nekas nevar tam līdzināties.

− Tas var gan būt, − atbildēja Sančo, − bet es to nesaprotu; es tikai zinu vienu: kopš esam kļuvuši klaiņojošie bruņinieki, pareizāk sakot, kopš jūsu žēlastība ir tāds kļuvis, jo sevi es nevaru ieskaitīt tik godājamā ļaužu kārtā, − mēs neesam uzvarējuši nevienā kaujā...

Tā sarunādamies, dons Kihots ar savu ieroču nesēju turpināja gaitu, līdz piepeši dons Kihots ieraudzīja plašu biezu putekļu mākoni, kas tiem vēlās pa ceļu pretī; un, to ieraudzījis, viņš pagriezās pret Sančo, sacīdams:

− Ak, Sančo, šī ir tā diena, kad redzēsim, ko liktenis man lēmis: šī ir tā diena, es tev saku, kuŗā vairāk nekā jebkādā citā parādīsies manas rokas varenība, šai dienā esmu nodomājis veikt darbus, ko ierakstīs slavas grāmatās visiem nākamajiem gadu simteņiem. Vai tu redzi, Sančo, putekļu mākoni, kas tur paceļas? To saceļ milzīgs daudz un dažādu tautu kaŗaspēks, kas dodas mums pretim.

− Tad tur jābūt diviem karaspēkiem, − teica Sančo, − jo no otras puses paceļas tikpat liels putekļu mākonis.

Dons Kihots atskatījies redzēja, ka tā patiesi bija, un, pārlieku aplaimots, nešaubīgi domāja, ka nāk divi kaŗaspēki, kas šeit sastapsies, lai plašā līdzenuma vidū izcīnītu kauju, jo viņa iztēle ikkatru stundu un mirkli bija bruņinieku romānos aprakstīto kauju, burvestību, piedzīvojumu, dažādu neprātību, mīlas dēku un divkauju pieblīvēta un viss, ko viņš runāja, domāja un darija, tiecās šādā virzienā. Putekļu mākoņus, ko viņš redzēja, sacēla divi lieli avju un aunu bari, kas no divām pretējām pusēm nāca pa to pašu ceļu, bet putekļi tos tā aizsedza, ka tie kļuva redzami tikai tad, kad bija pienākuši pavisam tuvu. Taču dons Kihots tik noteikti apgalvoja, ka tie esot kaŗapulki, ka arī Sančo beidzot noticēja un tikai jautāja:

− Seņjor, ko lai mēs tagad darām?

− Ko? − iesaucās dons Kihots. − Atbalstīsim vājākos un palīdzības alkstošos! Tev, Sančo, jāzina, ka tos, kas mums dodas pretī, vada varenais imperators Alifanfarons, lielās Trapobanas salas valdnieks; tas, kas tuvojas mums aizmugurē, ir viņa ienaidnieks garamantu karalis Pentapolīns ar „Atrotīto piedurkni”, tā iesaukts tāpēc, ka tas vienmēr dodas kaujā ar atsegtu labo roku.

− Kādēļ šie seņjori, − jautāja Sančo, − viens otru tā neieredz?

− Tādēļ, − atbildēja dons Kihots, − ka šis Alifanfarons ir nikns pagāns, pie tam iemīlējies Pentapolīna meitā, kas ir ļoti skaista un piemīlīga seņjora, turklāt kristiete, un viņas tēvs negrib viņu izprecināt pagānu karalim, iekams tas neatsakās no sava viltus pravieša Muhameda mācības un nepieņem mūsu ticību.

− Tu, Sančo, nešaubies, − turpināja dons Kihots, − jo tādā pašā veidā un līdzīgā kārtā, kā es tev nupat stāstīju, visi klaiņojošie bruņinieki tiek un ir tikuši uz augšu un kļuvuši karaļi un ķeizari. Tagad man tikai jāapskatās, kur lai atrodu kristiešu vai pagānu karali, kas kaŗo un kam ir skaista meita, bet mums vēl atliks laika par to domāt, jo, kā teikts, vispirms man jāiegūst slava citur, kas tiktu izdaudzināta līdz pat galmam. Bet man vēl trūkst kādas citas lietas: ja, pieņemsim, es atrodu kādu karali, kas kaŗo, kam skaista meita, un arī esmu ieguvis neticamu slavu visā pasaulē, tad es tomēr nezinu, kā atrast pierādījumus tam, ka esmu no karaļu dzimtas vai vismaz kāda ķeizara brālēns trešajā augumā, jo karalis negribēs dot man savu meitu par sievu, ja nebūs pierādīta mana izcelšanās, kaut arī mani slavenie darbi pelnītu vēl lielāku atzinību; tādējādi šā trūkuma dēļ es baidos zaudēt ar savu drošo roku nopelnīto algu. Protams, esmu pazīstamas cilts muižnieks, man ir zeme un īpašums, un par man nodarītām pārestībām es varu pieprasīt piecsimt sueldo; ļoti iespējams, ka gudrais, kas rakstīs manu dzīves stāstu, tā noskaidros manus radurakstus, ka pierādīsies, ka esmu kāda karaļa piektais vai sestais mazdēls. Tev, Sančo, jāzina, ka pasaulē ir divējādi dižciltības veidi: vieni savu izcelšanos atvasina no prinčiem un monarhiem, bet šo veidu laiks pamazām izdeldējis, un tas piramīdveidīgi nobeidzas vienā punktā; otrie, cēlušies no zemes kārtas, kāpj pamazām augšup, līdz tie kļūst dižciltīgi seņjori; starpība ir tā, ka pirmie bija tas, kas tie vairs nav, bet otrie kļūst par to, kas viņi nebija...


 

Jaunā Gaita