Jānis Ramba par sevi raksta:

Esmu dzimis 1969. gadā, Rīgā. Pēc skolas
beigšanas 1987. gadā sekoja divi šaubu un
meklējumu gadi. 1989. gadā sāku regulāras angļu
valodas studijas Latvijas Universitātē. 1990. gada
sākumā atsāku skolas laikā pārtraukto dzejas
rakstīšanu.
 

Man ir brīnišķīga sieva un divus gadus veca meitiņa.
 

Strādāju skolā par angļu valodas un latviešu
literatūras skolotāju.

STĀSTS IZ

manī laikam Ir pelēna gars

saldā miegā pie tevis nāku

lai skribinām rozīnes

dzeram izlietu pienu

un maziem un lieliem bērniem

pa drupačai tiek

bet cēlies es esmu no cīruļiem

agri un lietišķi mostos

raugos uz atkal tik miegaino tevi

un pukojos

dumji

pats es to miegu devis

STĀSTS IZ

Bērns guļ pusdienu,

Īss mirkļa

lēnums.

Mīļā,

man atkal

nāk virsū

„vēl vairāk pateikt gribas”

mēmums.

Kas tad ir vārdi

„es tevi mīlu” –

sākums,

lēmums,

bet tikai.

Doma mokoši raisās.

Nez kāpēc nāk prātā

dažādas rūpes.

kas vēl?

Nezinu – pamostas sīkais.

STATIKA:

SKATS PA MANAS

Es zinu:

lugā aiz loga

nedrīkst mainīt neko.

Tas troksnis Ir no Valdemāra ielas lejā.

Tie ļaudis iet un nāk no maizes veikala

(pirmajā stāvā, lielajā mājā pa kreisi).

Un jūs, Hospitāļu ielas satrupējušās īrnieces!

Ko man darīt, kad jūs noplēsīs?

Un ko bez tevis tieši pretī,

tu, vecā divstāvene?

Un pa labi no tevis ir vilnas pārstrādes

fabrika – tikpat mīļa dekorācija.

Patiešām.

šai lugā ir kaut kas no mūžības.

Ļaudis katru dienu iet

šurpu un turpu.

Mašīnas atrūc un aizrūc.

Un skatuves dibenplāns

allaž paliek tas pats:

Lielie kapi.

manas ir kādas pēdas

atstātas jūrmalas smiltīs

no kādas vietas uz kādu

nejauši pārmests tiltiņš

varbūt to pelēka kaija

pat nenojauzdama krustos

es gribu lai tajā bridi

viņa savādi justos

vējš kā drebuļos trīsēt

liek ūdeņiem melniem un klajiem

jauni smiltāji klājas

pār smiltājiem pamestajiem

rudenim pienāk beigas

un es neredzu jēgas steigai

tiešām vairs nejūtos lieks

un jūrmalu pārklāj sniegs

saulainas ir šīs smiltis

jo negaist vasaras siltums

zem ūdens kristāliem palsiem

un jūras klusajā balsī

visdziļākā zemes guns

manā dzīvībā iestīdz

es eju un cilpo līdz

draudzīgs paklīdis suns

„tad lai viņš uzsilda ūdeni krūzīte”

( Klāvs Elsbergs)

Nezinu, kas tās par jausmām gaisā.

Varbūt, ka pūtis vakarvējš.

Bet man ir Krūzīte

ar salaveci

un mūžīgi Ziemassvētki.

Jā, protams, rītausmas, pamošanās,

Lielas dienas un mazas.

Bet man ir krūzīte ar salaveci

un Mūžīgi Ziemassvētki.

Es redzu, kā smalki ļaudis

ar jūtām spēlējas.

Kā nesmalki ļaudis ar jūtām cīnās.

Bet man ir krūzīte ar salaveci

un mūžīgi Ziemassvētki.

Meklēt tur kādu īpašu jēgu?

Vai tik šis grūtums nav lieks...

MAN IR KRŪZĪTE,

SALAVECIS

UN MŪŽĪGI ZIEMASSVĒTKI.

Pa asfalta taku

kātoju lēni.

Rokā nolauzti

pūpolēni.

Mazuļi laikam

nezin, ko dara.

Snīpīši balti

uz katra zara.

Paslepus cauri

māmuļai ziemai

atskrējuši

pie rudens ciemā.

Rudenim netīk

no nākotnes viesi –

viņš atvēzējas

ar salu –

un iesit.

Mazie grib bēgt

no vectēva aukstā.

Tik trīs rāda mēli

Tie manā plaukstā.

Jaundubultos, 23.11.90

dzejnieka meitiņ

Še tev gliemežvāciņš

lūdzu nebēdā paņem to

jūras bangas pārmāc

skaļās bērnu balsis

nevajag nedomā

nenožēlo

1989

Es esmu dumjais bērns,

Kas dumji rotaļājas,

Kas dumji pļāpā, zīmē, dzied,

Un dumji grūsta tavu krēslu

(kam gudras ir pat kājas)

Es laikam vēlētos, Lai mani nenicini –

Varbūt es spētu būt

Par tavu draugu, zini.

1989

es teikšu kādu vārdu

Sen dzirdētu no tieši tavām lūpām

Pat nezinot vai sapratīsi vairs

Vai tevi neiepriecinās vai nesāpinās

Bet – pazibēs tev sejā aizgājušu laiku smaids

(tas pārvērtīsies smīnā)

Vairs nebaidos tev atgādināt viņu.

1990

Viņa grib mācīties

Taktiski melot

Prasmīgi vārīt

Zupas un želejas

Viņa grib mācīties

Vingrot un dejot

Neņirgt un neraudāt

Mālēt un dzejot

Ar lieliem nelekties

Maziņus nesist

Un dabūt ārā no sevis

Trīcoši trulo

„pirmszobārsta-pirmsginekologa”

Jeb „kāds brauc prom vai cik bēdīgi”

Sajūtu.

1990

Pa gaišu putekļu ceļiem

Mazā šmulīgā autobusā

Mēs braucam pa leišu zemi

Apkārt saule un karsta vasara kūsā

Dažādi jokaini ļautiņi

Tantuki puikas un skuķi

Viņi visi ir leiši

Un visi brauc autobusā

Kāpj viņi iekšā un ārā

Bet galvām un motoriem kaucot

Mēs braucam uz Rokišķiem

Mēs braucam

1989

Pa šo tumšo liepu eju

Savu garo ceļu eju

Un pa ceļam pazīmēju

Kādu nekaunīgu seju

Kad nu esmu atnākusi

Jūtos mierīgi un klusi

Gaidot skumju autobusu

Autobusu kas ir mūsu

1990

KĀ SAUC BLŪZS:

Zinu te vajadzīgs

kompass jo viena nogāze seko otrai krūmāju

koku segta tik līdzīgas gājējs bezgalīgi

kāpj it kā to pašu

kalnu

Nu cita diena

kur esmu neko es nepazīstu

viss svešs no ielas ielā klīstu

neko te nepazīstu

viss svešs

Un tomēr

visapkārt man vakardienas ikdiena nezudusi

lūk tepat ap stūri būs kafejnīca

kur stipra kafija kūkas runas

vienmēr

Tur šodien tumša stūŗa bodīte

piens pliku meiteņu žurnāli maize

tādas dzīves nepieciešamības

Pāri ielai bencīna pārdotava

nīgri mirkšķina ESSO ESSO SOS kur

tikai vakar vēl mazs knēvelis gāja paslēpes

vēju drazas piegānītā dadžu un

brikšņu nostūrī

Tālāk svešāda skatlogu rinda

aicina arvien tālāk solot visu

pērkamo pēc vajadzības un pirktspējas

Tepat visam jābūt

tāpat kā tas bija kā tam bija jābūt

nu laikam jau cerība kāda

Es atceros mēs dzērām kafiju

saldi rūgtu un bijām visi kopus

vai dažreiz citu ko tur blakus krodziņā

kā kuŗo reizi

Nē

viss mānīgs šķitums

viss svešs neko te nepazīstu

no ielas ielā klīstu

Lūdzu piens maize

un arī re tāds žurnāls stūŗa bodītē

tais reizēs kad mājās cita nav

Ap stūri

sensen iepazīta kafejnīca tur viņpus

vēju drazas izpušķotam nostūrim

tur aiz otrās nogāzes

tur būs tur būs

Viss tikai liekas

kāpju sen to pašu kalnu

nočīkst bodītes durvis kā sapnis jau

kā īstenība

Nu zinu

pazust var visādi

kā esmu kā esam katrs sev

Zinu kompass ir

bezsatura jēdziens nežēlības bauslis

Atstājies atstājies vadātāj klus

es nāku tikai pasērst kādu brīdi iziet vecās takas

tas tikai pamiers saprotu

neko tu nepiedod

pavisam

Labdien es saku

es tevi redzu pulka tie galdiņi

baltie brīvi lūdzu

vienu kafiju

1983– 1991

TU JAU ESI TĀ

„LASSER OF THE

FAMILY”*

(mazajai Andrai)

Tu jau esi tā „Lasser of the family”.

Vismaz tā tu paziņoji vēl nesen.

Mēs spēlējām atkal vārdu spēli,

tev viens, man viens,

tev viens, man viens,

tev viens, tev vēl

un vēl, kā gadījās

kā nē

nu visus esmu atdevis, gandrīz

visus kas man bij savreiz doti.

Ņem tos, tie tavi nu. Tu jau būsi

tā „lasser of the family”. Esi aicināta

pasaules grāmatu istabā. Tā mana

ķēniņvalstība bez robežu vai mēra, ko novēlu

tev pūrā. Mazpamazām tu iepazīsi

tās plašumu un telpu,

teiksi jā te palikšu,

te man tīk, zināsi

kas svešs, kas noderīgs

ko sauksi savu, un redzi,

patiešām tu būsi tā

kas teicies esam

tu „lasser of the family”. Nāc droši. Lūk visapkārt

dziļi plaukti pārpildīti, kur sarindots

viss gaŗais gaŗais šīspasaules stāsts,

ko visu nezina neviens. Prasi un tev atbildēs

visos četros pasaules stūŗos, čukstēs

visvisādās mēlēs ikkatra patiesību savu

vienreizēju. Bet ieklausies, dzirdi,

tās balsis tās balsis

tur tālumā, tumsā,

laika miglā tītas,

vai dzirdi tās,

tavu asinsbrāļu,

tavu asinsmāsu balsis.

Vēl stāsts nav izstāstīts, nav beidzies stāsts.

Tu jau esi tā cerētā, tā „lasser of the family”.

Vai pazīsti Anneli, vai

jāsi zelta zirgā, vai

cūkas ganīji, un būsi

eža princesīte, vai

žēloji bāra bērnu,

kurš raud pēc

tēv māmiņas?

Stāsts nebeidzas. Tu raksti to.

* „Lasser” nozime „lasitāja” Andras latviski piesārņotā angļu izteicienā.
Tātad „lasser of the family” latviski nozīmē „ģimenes lielākā lasītāja”,

vai angliski „the reader of the family”.

1991

iespējams: brīvi netiksim mēs

iespējams: neizaugs viņi

iespējams: vienoti bailēs

noslīksim zemākās dziņās

iespējams: bļausim viens otram tā,

ka iespējams savstarpējs kurlums

iespējams: sakausim lupatās –

un kāds tas būs pierādījums?

iespējams: neizlīdzināties

iespējams: cīniņš līdz galam

iespējams: apokalipse skries

līdz pēdējai apvāršņa malai

iespējams: vārdi un roka un miers

iespējams: mēslaini norakt

iespējams: Kalna zīmi no pieres

pārcelt mūzeja saktā

1991

RUSO* ZINĀJA

Visur cilvēks dzimst brīvs

un visur cilvēks kalts važās.

No kurienes mums sablīvējas

šīs vagaru ekipāžas?

Visur cilvēks grib labu

un visur cilvēks ir ļaundaris.

Kas ievazā dvēselē grābīgo,

kas visu mums liek – ar varu?

Visur cilvēks par savējo

un visur viņš nesaprot – mūsu.

Vienalga, lai kādi pūš vēji –

ies pāri un tad, vot man būs ...

Visur cilvēks sauc nākotni

un visur viņš – pagātnes žņaugos.

Kā pāriesim mēs uz sākotnējo,

no ienaidniekiem – draugos?

Visur cilvēks nes taisnību

un visur viņš to – ar dūri.

Gadusimtus – par brīvību.

Vienā asiņu jūŗā.

1991

* franču filozofs Žans Žaks Ruso (Jean–Jacques Rousseau)

KORISTA MOMENTS

I

Bija jāiekāpj korista frakā –

bet fraka tā nebija; tā – zila dziesma.

Rokās notis – bet ne jau notis;

dzirksteles, sviedri, valoda, dainas.

Plecs pie pleca. Bet viegla drebēšana –

Barona, Jurjāna, Cimzes elpa.

Akords. No pakalniem, tribīnēm,

skolām un Jāņu ugunīm – nāk.

Gatavi?

Stāvam gaŗas gatavo rindas galā.

Un –

Bija jāstāv pie barikādēm –

bet ne jau tās barikādes. Baušļi!

Acīs melna nakts – bet nakts:

dūres, stobri un atkal – šūpuļa dziesma.

Pie pleca plecs. Mūžīgais

Lāčplēša, Kalpaka garnizons.

Savelkas. No bruģa, smiltīm,

velēnām – sīksts šis zemes asiņu spēks.

Gatavi?

Stāvam gaŗas gatavo rindas galā.

Un –

1991

Melna tumsa. Guļ suns.

Bet drātis – pasaules dzīslas – runā

nes saulē no nakts vidus vārdus

kas laikus un pulksteņus ārda.

Tādu robežu nav, kas spētu

mūsu runāšanu kavēt

saraut šo savienošanos

pāri telpai – elpa, kas dos

saucēja balsi brāļiem. Tuviem

un tāliem. Meklētājiem ...

Un sapnis liek sunim ierūkties.

Saož jau – kādos ceļos ies.

1991

Tam, kas salaida simetriju dēlī pa

vienu saules mirkli un paņem vagu,

piemetās narcisisma sērga.

Pašlaik kaut kur, ar lielu dunoņu ausī,

melnus spoguļus dauza.

Tas, kas izlaida sauli sietam cauri,

lāpa zvaigžņu atstātos caurumus.

Tas pats palaida pīlīti patiesības peklē,

un velti tagad meklē tur savu atspīdumu.

Ne es no esmes

Ne mēs no zemes

Ne miesa no ziemas

Ne gals no bezgalības

Kustība no nekustības

Acis no tēliem

Zvīņas no acīm

Mēmums no mutēm

Kā suņi sasējušies

Nakts ar rītausmu

Netiek tumsa no savas

Gaismas vajā

Kam pilna sirds

Un mute sausa

Ne roka, ne spalva

Vairs nedz trīc

Nedz tic, nedz klausa

Tiem vārdiem, kas nāk

No mana dobā galvaskausa,

Rudens līst,

Ūdens pilna mute,

Bet sirds sausa.

Viena aizmirsta garumzīme,

Viena rasaslāse uz ziedlapas

Par daudz, augšpēdus kritis

Skarabejs, plaisā iekritusi skudra,

Viena sasista tējas tase, vienīgā,

Aizsistās durvis, aste. Visi ir

Vainīgi par Visuma rašanos,

Un

Gaida tie tagad tā saraušanos,

Kad upe vairs neplūst, bet aizpeld

Krasti, kad saule smiltīs iestīgs un

Sniegi snigs vasarā, tur,

Kur atsāksies viss no jauna, kad

Aizzibēs kaut kas melns gar acīm – –

Tava sen aizmirstā gaŗumzīme.

Piešvīkāts, ik rītu,

Logs ar zaru melno krītu.

Man šonakt ir zarainas acis,

Lai varētu nolaisties

Tīklenēs ieskrējuši putni.

Trīspadsmit deviņi uz mata!

Bet kā tavs klēpis ieklepojas,

Tā putni aizspurdz,

Tā acis atveras, tā

Zari no acīm izsprūk,

Un es nevaru vairs aizmigt.

VĒL VIENA

VĒSTULE LATVIJAI

Varbūt jūs tikai tagad to manīsit,

kamēr paši stāvat kā vēl nekad,

ka mēs, mēs tā nestāvam

mēs joprojām stāvam citiem uz pleciem.

Papriekšu visādām vecenēm un večiem.

Tās mūsu valdības. Sēžam uz to solījumiem

un parakstiem, mūsu uzticībai angļu, amerikāņu uzvārdiem.

Mēs stāvam uzplečiem

Dievam, Tēvam un Svētajam Garam

Āmen, no visas sirds

patiešām

Iesim ēst kūciņas

kur kafija?

Padodiet lūdzu te augšā – te, uz pleciem.

Mūsu kurpju šņores karājas mūsu vecākiem ap kaklu,

kamēr mēs uz to pleciem,

kaut viņus pašus jau vajadzētu nest.

Un tupam uzplečiem

kaut kādai pamatskolas gramatikai

un ģeografijai, Gaiziņam pirms uz tā slēpoja,

Daugavai, pirms piesārņoja un Krampenēm...

Krampenēm, Šļuguriem, Baložiem, Boķiem...

Mūsu vecvecāki teica, ka neatgriezīsies,

ja tur nevarēs dzīvot,

Mums bailes, ka tur būtu jādzīvo (bet tā jau mēs neatzītos)

Tad, nemaz nenokāpjot no šiem pleciem

Daudzi nesam vēl ko uz pleciem.

(Jābrīnās par mūsu ierobežoto saprātu,

jo līdzsvaroti nebūt neesam)

Bet tā nesam mūsu mājas,

to aizkarus un piecpadsmit griestu logus,

hipotēkas,

pāris vāzītes, jā – no Latvijas –

vai nav „tautiskas”?

Nesam mūsu bērnu skolas,

te tak tās vislabākās skolas

un saprotams nesam, piekārtus pie auskariem un šlipsēm

mūsu maizes darbus:

„Tik labus jau tur nevarētu atrast”,

sakām, kaut tikai domājam par peļņu

un to, ko ar to pirksim –

Kamēr mūsu garažas piekrautas mantu –

Vai tā justos mazā zemē?

Un aizstāvam anonīmo miršanu te,

kā vienu no šīs zemes tiesībām,

ne kaut ko, no kā bēgt

pāri jūŗām

atpakaļ.

Jā – mēs esam tā paaudze,

kam viss tika dots –

sapņi, semināri

bargā sarkanā saule, saulgrieži, saule pati,

Vasaras pusnakts saule – jā, arī vasaras pusnakts saule.

Nu pusnakts ir vienīgā reize, kad vairs ticam,

tad, kad bērni ir aizmiguši vai pieauguši,

neviens jauns žurnāls nav pastā pienācis,

un kāda maza gaisma, sarkanbalta,

svešs troksnītis, maiga dziesma

izved mūsu ziņkārību naktī,

pagriež skatu prom no mājām.

Domas izsprūk vējā, miglā, senā teikā,

un jūtamies dulli,

kā vēl vasaras vidusskolā,

kad mīle un Latvijas brīve

bija vienīgās kam degt,

kam sadegt, kam pilnīgi sadegt.

Jā – tais naktīs gribu atgriezties Tevī, Latvija.

Negribu vairs šo kropļaino cirku,

šo absurdo akrobātiku!

Negribu, lai mani bērni,

lai Jūlijs, lai Pēteris

tiek nesti, tiek celti arvien augstāk,

stiepti arvien tālāk

no jebkādas zemes,

no patiesās, vēsturiskās, kopējās zemapziņas,

bet gribu ņemt viņus pie rokas

un pati ar savām kājām

doties uz mājām.

Jebkuŗām Tavām mājām.

1988