Jaunā Gaita nr. 184, novembris 1991

 

Juris Mazutis

 

 
MEIKAS BALĀDE

Piezīme: Meikas klostera bibliotēkā Austrijā saglabāti
vairāk kā 100 000 viduslaiku rokraksta manuskripti.

 

Ēzeļa pakavi bruģi klab,

no lapām lec groteskas ēnas.

Sardze met kauliņus: sliktais, vai labais

caur miglu tuvojas lēnām?

 

„Paroli!” Balss: Lai miers ar Jums

un patvērums man Dieva namā.”

„Kurienes?” Nopūta. „Kaŗa un tumsas.”

Šķiltavas iekožas kramā.

 

Ceļinieks – mūks. Papīru tarba

ar tāltālu gudrību čukstiem.

Meikā tos jānotver pierakstes darbos –

ik vēsmu, ik elpu, pukstu.

 

Pie svecēm un lāktuŗiem bikli

sēž mūki ar tinti un spalvām,

liek burtu pie burta, krāsainus stiklus –

saules staru ap galvām.

 

Lai gaisma mūžīgi nenodziest,

lai dzīvo katrs vārds kā savienojums,

lai domas krājas un paliek un briest,

lai dzirkstele glabājas mums.

 

 

(Meikā, 1991. g. oktobrī.)

 

 

Šinī numurā ievietota daļa no 9. Kanādas latviešu dziesmu svētku abu rakstnieku cēlienu dalībnieku dzejoļiem. Šis kopojums ir spilgts pierādījums, ka latviešu dzeja nevien elpo – tā ir spirgta, bagātīga un dzīvo līdzi mūsu tautas bēdām un cerībām. Rakstnieku cēlienu izkārtotājs Laimonis Zandbergs katrai reizei bija devis zīmīgu nosaukumu: 1. jūlijā – Pasaules tilts, kam vienot svešumu ar dzimteni (vadīja Ilze Valdmane), un 7. jūlijā – Paaudžu tilts, kam tuvināt paaudzes, nu jau vairākas kopš II Pasaules kaŗa (vadīja Pāvils Vasariņš). No Latvijas aicinātajiem ieradās Knuts Skujenieks; viņš nolasīja arī Vizmas Belševicas dzejoļus, kuŗa, tāpat kā Anna Rancāne, palika pie pēkšņi aizcirstām durvīm. Viņu dzeja paredzēta nākamajā JG numurā. A.K.

 

Arnolds Lūsis

 

MIĶELNĪCAS

Vēl jau rudens saule skaisti

Miķelnīcas pļavā zied,

Vēlos ziedus saplūkusi,

Vasara kad dusēt iet.

 

Un tu bažīgs jautā klusi:

Vai tev nāks tā atpakaļ,

Varbūt sausā kokā dzenis

Tev Jau krustu kaļ?

 

ES NEZINU

Es nezinu, vai brīvība

Būs tautas laimes atslēga,

Ja brālis brāli apkaŗos,

Ko tāda brīvība mums dos?

 

Kas tautu ved uz vienību,

Lai katram sava daļa tiek,

Neviens lai aizmirsts nepaliek,

Vai tas tā būs? Es ticu – būs.

 

Dievs sāpēs rūdījis ir mūs,

Vēl tikai sārņi jānovāc,

Lai sirds top tīra, godīgs prāts.

 

Tai dienā Augšāmcelšanās

Mūs Jaunai dzīvei aicinās

Un Latvija ar saules smaidu

Ikvienam teiks: „Jūs mājās gaida”.

 

LATVIETIM

Ar saliektu muguru netiksi tālu,

Ar čukstiem tik runāsi valodu bālu,

Ikviens tevi stumdīs,

Tevi kalpinās, grumdīs,

Pat brīvību atguvis,

Paliksi vergs.

 

Lai tevi nicina, lai tev! nievā,

Meklē spēku pats sevī un Dievā,

Neskrej ar baru,

Nicini varu,

Brīvību atguvis,

Nekļūsti vergs.

 

 


 

Velta Toma


Foto: Gunārs Janaitis

1991. g. JANVĀRĪ

Ko lai uz mājām rakstu?

Papīrs spoži balts.

Nakts zīmes zvaigžņu rakstus,

sniegs uzsnigs paldens –

 

Tie būs viedi buŗamvārdi

jaunai paaudzei:

svešais jodu, pērkona spārdīts,

tam līdzi neej –

 

Jo visos mūžos minams

sens rūnu raksts:

latvjus nespēs iznīdēt, zināms,

ne uguns, ne nakts.

 

VEĻU VIESI

Veļu valodu vienu

visas dvēseles runā –

tāla ikdienas dunai

vizmo Aizsaules diena.

 

Nākot iedami ejam

veļu vedējiem vidū –

veidi viešas bez sejām,

Veļupi pārbriduši.

 

Viena valoda visiem

viesos velalņus vedot –

saule lapkritī izdziest

soļus, čukstienus bedot.

 

Zeme, cilvēki, mājas

atplūst aizlaiku dvesmā –

bijis, būšu un esmu

viesis no Neapstājas.

 

Veļu valodu vienu

visas dvēseles runā –

tāla ikdienas dunai

vizmo Aizsaules dienas.

 

Pēc 1. rakstnieku cēliena Toronto dziesmu svētkos.

Augšā no kreisās: Aina Zemdega, Sniedze Ruņģe, Gunārs Saliņš, Laila Saliņa.

Apakšā: Velta Toma, Aina Kraujiete, Roberts Mūks.

V. Neimaņa uzņēmumi.

 

 

Gunārs Saliņš

 

 
SAPŅOTĀJS

Kārļa Skalbes

Saulrietos

 

Tas Jāņu vainags? Tas sapņotājam,

tam, kas te nāk un iet,

viņš nāk un iet –

jeb tā tikai šķiet?

 

Lūk, lieveņa stikliem

viņš cauri iet,

kā būtu no gaismas tikai –

jeb tā tikai šķiet?

 

Un tad mums pašiem

viņš cauri iet –

un mēs mirdzam kā logi,

kur saule riet, –

 

mēs mirdzam kā logi,

kur saule riet –

tikai tas vairs ir,

kas šķiet

 

 


 

Aina Zemdega

 

 
BARGĀ LAIKĀ

20.1.91

 
1.

Zemei pārmilzis

pekles izsviests negaiss

aizdzen sauli, nosit lakstīgalu,

Izdzen sermuliņu no alas.

Deg meži.

Irbes, stirnas, vilki

bēg dūmos elsodami, dzirkstīm spalvā,

acis izvalbītas ballēs.

 

Bet liesmās grimstošā mežā

iznāk cilvēks –

kailu galvu, nekā rokās

un saka:

„Es ticu!”

paceltās plaukstās saķeŗ uguns asmeni

un pārvēršas pelnos jaunai audzei.

2.

Ne lietus glābj, ne piestāj vējš.

Liesmas līdz saulei. Bet saule sviež uguni atpakaļ.

Uz jumtiem sarkani gaiļi klaigā.

Gultās krīt gruzdošas zvaigznes.

Līdz viņš

izstiepj roku, saķeŗ uguns šautru

un degot Ieraksta debesīs:

„Latvija!”

3.

Atskrien putns asinīm spārnos,

nomet man plaukstā sarkanu lāsi,

aizlido.

Tālumā

sveces piespiestas krūtīm,

tumsas aizdegtas,

elpu sargātas

plīvo lāsodamas.

4.

Nesaki, ka nedzirdu, ka neredzu,

ka mani neievaino Tava brūce –

tāluma gūstam stikla sienas

tērauda lējuma.

 

Šai malā mūži muzejos krājas,

tur – nāves mirkļi pērk dzīvi.

Būris pakārts okeāna vidū.

5.

Septiņpadsmit vasaras iemet bezlaika ziemā

pekles izperēts mirklis,

bezsejas vergs asinīm cimdotu roku.

Piere pret bruģa akmens,

pirkstos sasalis sniegs.

Pēdējā dzīvības lāse

sarec dzintarā.

6.

Bez skaņas

dzeļ purva zāle, dadža krūms,

dzeļ bite, roze un cirsmā čūska

un izsāp.

 

Pēdējais dzēlums no uguns mēles,

kas melnā stobrā,

iecērt kliedzienu laikā

un nebeidz, nebeidz

sāpēt.

 

IEVAINOTAIS

Tās nav asaras tumsā satumsušas –

kā piens no mātes asinis

tek pār lūpām, pār krūtīm

uz ielas un ieraksta mani bruģī,

asinīm aizzīmogotu.

 

Vēl mani pirksti silti

un mitri.

Vēl sarkani suloju,

vēl esmu...

Saldsāļa dzēriena pielijuši mute –––

Vēl dzirdu – tālumā

kā dziesma, kā čuksti.

Vēl esmu...

 

Nakts virve ap kaklu – velk dziļāk.

Tumsā ieķēries sevī dzeŗu.

Vēl dzeŗu...

Bet savā sulošanā

nakts nežēlību jaušu

un padošanos.

 

Sausums saldē lūpas,

rokas dedzina tumsa.

Nakts virve velk

sevi dziļāk,

Dziļāk...

Irstu –

 

 


 

Knuts Skujenieks

 

 

Knuts Skujenieks un Imants Lapiņš DV namā Toronto (izstādes atklāšanā).

V. Neimaņa foto.

POGA

Kā ķirsis, kuŗs galotnē sargā

Pēdējo pārpalikušo ogu,

Tā es sargāju sadilušajā kreklā

Vienu vienīgo pogu.

 

Kad vairs nav ne suvenīru, ne cerību

Un kad nasta kļūst aplam grūta,

Es azotē paknibinos gar pogu,

Kuŗa ir tevis šūta.

 

Par spīti gadiem un badiem,

Par spīti sniegam un miegiem,

Tu mani piediegusi caurumainajai dzīvei

Ar mīlestības un mūžības diegiem.

 

Nakts dienu pieveikusi. Es raugos

Vienā vienīgā gaišā logā.

Tas nav logs. Mūžs mans uz krūtīm deg

Tevis iešūtā pogā.

 

ĢITARA

Ģitāra drēbes pārvalkā,
Cik tu karājies klusi!
Izblēņojusies, izdumpojusies,
iztrakojusies, izraudājusies –
Piekususi...

 

Lai tā arī paliek.

Klusums labāks kā nelaime lēta.

Guli mierīgi, guli, ģitara,

Drēbes pārvalkā

Iemarinēta!

 

Guli klusi un mierīgi, ģitara!

Guli tikai un pieņemies spēkā!

Atnāks spēkmanis,

Tas tevi pārvērtīs

Neapdzēšamā ugunsgrēkā.

 

*

Melna kafija.

Melna debess un melna zeme.

Melna vakardiena un melna šodiena.

Cīnās par tiesībām dzīvot

Viens apgaismots logs.

 

TAURE

Kas tā par tauri

uzverdusi un nodzisdama

kā slīcējs

kā stundas bruņinieks

aizšauts pilsētas sargs

 

Kāds cilvēks pārbauda sevi

un bīstas

no sava spēka

 

Taure

pacelies vēlreiz

 

DŪMI

Dūmi,

kur jūs lidojiet, dūmi?

Dūmi,

kam jūs tik drūmi?

Un vai vispār ir

priecīgi dūmi?

 

ULTIMA THULE

Tā šaurā zemesjostiņa

Pie kuŗas tu nolikts stāvi

Ir ULTIMA THULE

Robeža

Starp dzīvību un starp nāvi

 

Tā mūžīgā sāpe

Kuŗu tu ciet

Kā saspringtu egles stopu

Ir ULTIMA THULE

Starpsiena

Starp cilvēku un starp lopu

 

Tas kauns par visiem

Ko sirdī tu nes

Ar niknumu un ar dergu

Tā ir vislielākā pūle

Visbeidzamā ULTIMA THULE

Starp gūstekni un starp vergu

 

VĒSTURE

Ir manī vēsture tās kauns un slava

Bet ne kā sejsega vai nāves krava

Un ne kā tornis kurā zvanīties

Un ne kā dievnams kuŗā klanīties

Tek vēsture un nezin sākumu

Un algu neprasa par nākumu

Nekas nav izputis nav miglā tīts

Bet cietiem burtiem skaidri ierakstīts

Es klausos vēsturē tek runa lēna

Un lēnām attīrās no ceļa ēna

Tek vēsture tek līkumlīkumos

Tek rupjos lauzumos tek raibos sīkumos

Aiz darba darbs un gads aiz gada veļas

Man tajos ir kā kalnā jāpaceļas

Kur nav vēl karoga nav uguns kurts

Tur man ir jāpieraksta tālāk burts

Man nesargāties kailam vidū stāvēt

Nekādam mērim mani nenonāvēt

Ja visu glabādams par jaunu vētīšu

Un nevis vakaru bet rītu svētīšu

 

(No Krājuma Sēkla sniegā, 1990., Liesma, Rīgā.)

 

 


 

Lolita Gulbe

 

DOMA LAUKUMĀ

Kas ir gājuši pāri taviem akmeņiem

pirms manis?

Akmeņi gludi

kā maizes donas baro mūsu dienas –

Vecrīgas izturība,

Vecrīgas spēks.

Tagad arī es

tavos akmeņos ierakstu sevi.

Vējš nopūtis pēdas

un tomēr es esmu

daļa no tevis.

Kāds akmens jau juta manu mīlestību.

Kāds akmens jau zinās.

 

*

Kur ir mani buŗamie vārdi?

Sadedzināti senos sārtos,

iesējušies

pie papardes saknes,

aiz bērzu tāss,

izziedējuši biškrēsliņos

un ķimenēs,

iekalti sudraba saktās.

Man neiečukstēti,

nezināmi,

nemantoti.

Un tomēr – naktīs

kā atbalss no tumša,

sen nocirsta priežu sila,

viņi dun manā asins ritmā.

Ne vairs piena vai vilku vārdi,

bet mīlestības –

mīlestības vārdi

manai tālai sudraba zemei.

 

Esmu ragana bez mājām,

bez citiem vārdiem.

 

*

Ušņas un zirnekļu tīkli –

aizaudzis ābolu dārzs.

Kādreiz dārzā

baltie dzidrie

krita no koka

paukšķēdami,

plīsdami

savā sulā. Sula

tecēja man

pār zodu un pirkstiem.

Tikai – bija jāuzmanās no

lapsenēm,

lapsenes bija kāras

jau toreiz.

Vecā vinda –

kaulains pirksts,

biedinoši svārstās

un rāda debesīm postu.

Ieiet šeit grūti –

ušņas un nātras

pāri ceļam

un slieksnim.

Iziet – vēl grūtāk.

 

*

Kā akas vinda izturēja?

Salā un lietos

norūdījusies cieta

kā kauls –

kā mugurkauls.

Nesaliekts.

Veco aku vindas

un jūrmalas priedes

ierakstās debesīs

ar spītu,

ar ziemeļu vēju

brāzienu

izturīgas un taisnas.

 

Un vientuļas, tik vientuļas

Kā gājputnu ceļš rudens debesīs.

 

Varbūt

veco aku vindas ticēja,

ticēja tīram ūdens spēkam

tāpat, kā priedes

tic jūŗai.

 

Nesaliektas.

 

*

... un tad viņš apstājās

un teica:

Tur vairs nav nekā.

Bet – tur bija klēts,

un pie liepas,

no kuŗas

satrunējis celms tik vietu rāda –

bija mājas.                   Mājas

ar logiem, ar durvīm,

ar sienām un Jāņu vainagiem,

ar bērniem, teļiem

un silta piena kannām

uz soliņiem. –––           Bija –

un viņš stāv un rāda

ar roku –

tur bija un tur bija,

tur, kur izpostītā zemē

vējš vēl vecam šķūnim

caura jumta ribas skaita.

Tur bija.

Tukšums skan viņa balsī.

Tukšums un posts.

 

 


 

Aina Kraujiete

 

 
*

 

vien divi pie skrejošas upes

mēs stāvējām katrs savā krastā

man likās tu kaut ko saki

pusčukstus? nē – skaņi saucot

bet tālums biezāks par mūri

aizslējās priekšā balsij

un neļāva aizstaigāt tai

ūdeņiem pāri pie manis

 

nu mūžu minu – neatminu –

ko bij otrpus upei man saklausīt?

 

šķirti – katrs savā krastā –

mēs stāvam pie laika upes

mēmi noskatoties kā projām

slīd aizslīd gadu straume

 

(Laiks, 17.7.91)

PĀRNĀCĒJS  
I

saņurcītu dvēseli

liekača maskā

bet ne kā Zudušais dēls

un ne kā Antiņš

(sen jau aprasts dzīvot

bez jaunības sejas)

stāv viņš pusvērtu durvju priekšā

nedrošs ieiet

II

projām, bet ne no sirds

gads gadā gaidīts

slepeni cerot un

neticot reizē – ka pārnāks –

un tomēr ausās –

vai durvis līdz galam

vērsies vai soļi

paies gaŗām?

 

 


 

Indra Gubiņa

 

 

Indra Gubiņa dziesmu svētkos Toronto lasa savus darbus.
Labajā stūrī „Pasaules tilta” vadītāja Ilze Valdmane.

V. Neimaņa foto.

PAPĪRI

Tu prasi – kāda ir mana dzīve,

 

            kas tagad ap mani? Nu – klausies:

istaba, logs, kuŗā maz iespīd saule,

kļava aiz tā, rudeņos zeltaini skaista,

bet iekšā – visapkārt – man papīri, –

un reizēm tie tā savādi čaukst

it kā pats liktens tos plēstu.

Un tad liekas – visa dzīve ir tāds sapostīts grausts,

kuŗā nez kādēļ – ieslēgta esmu.

 

Arī sejas – mīļas un labas –

uz papīra tikai man priekšā.

Pie tām galvu savējo nespēju glaust,

Uz pleca – man neuzgulst roka neviena,

un neelpo blakām neviens.

Gandrīz aizmirsts jau – kāds ir sirsnīgs pieskāriens.

            Zvaigznes kādreiz ieskatās rūtīs,

bet parasti – sastindzis liekas viss.

Istabā – visapkārt tikai papīrs.

 

Manās rokās ir glāsts. Bet kur to likt?

Ne galdam, ne plauktiem –

pat ne kļavai aiz loga tas nav vajadzīgs.

Grāmatas – reizēm ieaijā mani.

Bet viņām no manis – ne bēdu, ne prieka!

Es esmu – bet būtībā – lieka.

 

Tā nu tu zini. Papīros iesūcas manas dienas,

un to – saucam par dzīvi.

 

DZIRKSTS
 

(Pēc kamerkoŗa

Dzirsts pavasaŗa

koncerta)

Jaunas balsis, jaunas un gaišas sejas,

dziesmas pretīm slīd gan sēras, gan gavilējošas.

 

Klausieties, – Dzirksts dzied!

un iedomājiet – tie mūsu bērni,

svešumā dzimušie, svešumā augušie,

Ne mūsu valodā maizi sev nopelnot.

        Un tomēr – viņu kājas Daugavas melnajā ūdeni mirkst,

        viņu rokas pret trim spīdošām zvaigznēm ceļas,

        viņu acis sentēvu izraktās akas meklē,

        un tur savai tagadnei veldzi un spēku smeļas.

 

Sper, pērkon, Daugavā!

        Ne pērkons vien – tās balsis un atbalsis spers!

        Vēl slēgti, pusgruvuši brīvības vārti.

        Vēl aukstums, vēl ūdeņi stingst!

        Bet ledum ir jākust! Ja saule nespēs –

        to izkausēs elpas – ar dziesmu, ar mēnesstaru,

        kas slīd jūŗām pāri.

        Tik jāmeklē, jāatrod atslēdziņu!

Ja neatvērs vārtus – šīs balsis,

jaunās un tīrās balsis – iesals plašuma ledū.

 

Ziemas naktī, janvāŗa salā, ugunskuri kad dzirksteļoja,

pilna degošu siržu tad bija Rīga un visa Daugavas mala.

        Arī šī Dzirksts – kvēlojošs punkts

        mūsu tautas tumšajā naktī – jo viņu domas

        pie tālajiem ugunskuru kūrējiem iet.

 

Pūru vērt, zintis celt,

veidot, palīdzēt, nepelt!

Sevi rast, viņiem dot,

dziesmas – spēkā savienot!

 

        Mēs, kam sirmums jau iemeties matos,

        redzam – nākotne gail!

        Vai cerības liesmai, vai drauds?

Dzirksts dzied.

Mūsu bērni – auguši lieli – no visas sirds,

no savas svešumā veidotās latviskās sirds

par tēvu zemi dziesmās gavilē, lūdz un raud.

 

 

 


 

Mārtiņš Grants

 

 
ATKĀRTOJUMS

Kad glāzi vīna paceļ pie

Lūpām, grūti pateikt vai laiks

Iet uz priekšu, vai

Atpakaļ.

 

Tieši tai iebristā brīdī

Nav iespējams zināt vai

laiks nav apgriezies,

Un tu ej pretī pagātnei,

 

Kamēr pārējie, šķiet,

Turpina iet uz priekšu.

Galu galā kāda jēga tagadnei

Allaž steigties pagātnei

 

Pa priekšu, ja tik un tā

Priekšā būs izbijušais?

 

ATPAKAĻCEĻŠ

VĒLĀS VIESĪBAS

ILGAS PĒC

DZIMTENES

 

Džina krāsā mēness

Ieslīd uz loga glāzē

 

Brūnais ūdens vāzē placis

Novīst mirušo atvērtās acis

 

Sirdsklauves

 

 


 

Roberts Mūks

 

 
KRITUŠIE DIEVI

Šodien esot

Elku gāšanas laiks

Katrs velk uz savu pusi

Katrs pats sev elks

Tā ka izskatās –

Bez elkiem nevar iztikt

Nu tad vairosim viņus miljonos biljonos

Piekārsim katram pa astītei

Uzaudzēsim pa radziņam

Izņemsim laukā smadzenes

Lai šis būtu elku ālēšanās laiks

Dievišķa rotaļa

Bez iepriekš izdomātām nodaļām

Jo lūdzu neaizmirst –

Tie ir mūsu kritušie dievi

Ar mūsu sejām

Uz leju

 

TELEVĪZIJA

Es blenžu tai kastē un domāju,

Kāds velnišķīgs prāts to izdomājis.

Velnišķīgs?

Nē, ātrāk jau pilnestīgs –

Pilns ar visas pasaules drazām.

Nerunāsim par dabas piesārņošanu.

Televizora kastē

Ir vairāk indīgu mēslu

Nekā no fabriku dūmeņiem var jebkad rasties.

Dārgie līdzcilvēki,

Tie mēsli, ko Jūs izplatāt dabā,

Nāk no jūsu blenšanas

Televizora nabā.

    Bet šis spektaklis ir arī Theatrum mundi.

    Tur rāda kaŗus, epidēmijas, epifainomenus,

      pakšu spridzinātājus, Bušus, bučošanos,

      zemes trīces, kaislē trīcošus mīlniekus,

      Izvirtuļus, gurnu un vēderdejas, pave-

      ­dējus, ercbīskapus un – kā vajag dzīvot,

      kad viss pagalam.

Tā ir ļoti aizraujoša spēle

Uz dvēseļu tuksneša skatuves,

Un mēs nevaram tajā neskatīties.

Tā spēle – esam mēs.

 

 


 

Ivars Lindbergs
*

Mūsu koki jau sen

tikai dzelzs dzintaru raud.

Mūsu sievas vairs neraud,

jo asaru vairāk nav

un dēli pirms laika vēl mirst.

Mums ir jāatdzimst par jaunu!

Mans tēvs tavam tēvam...

bet tavs vectēvs manai tantei...

Mums ir jāatdzimst par jaunu!

No seniem grēkiem,

no nesenām muļķībām,

no svešām apgaismībām

mums ir jāpārdzimst.

Mums ir jādzimst no jauna,

no tās gaismas kas ir tikai mūsu.

No sidraba birzes,

no veļu upes,

no dzintara kalna

Bungatiņa pirtī.

Mums ir jādzimst no jauna

kā vienai varenai balsij,

mazai bet vienotai balsij.

Brīvi mums jādzied

šī mūsu senā dziesma

par jūru, par zemi, par sauli

kopā ar Viņsaules veļiem

un vēl nedzimušiem bērniem.

 

1991. g. janvārī.

 

*

Nu jau pietiks

savas neērtās sirdapziņas

kā labi paēdušiem kaķiem kažokus laizīt,

nu jau pietiks

tos karogus dāvināt!

Nu jau viņi paši

sevi kā karogus

pāri barikādēm pacēluši,

Nu jau viņi paši

ar savām asinīm

Rīgas ielas tīras ir skalojuši;

Nu jau viņi paši

Ir savus kritušos

kā karogus

cauri pilsētai iznesuši.

Dāvāsim sirdis, rokas, prātus, acis,

dāvāsim uzticību!

Dāvāsim mīlestību!

 

1991. g. janvārī.

 

 

Jaunā Gaita