Jaunā Gaita nr. 186, aprīlis 1992

 

 

XXV

 

Cienījamo kriminolog Prof. Pēteri Lejiņ [1]!

Tā kā Jūs izvēlējāties savu rakstu „Latviešu tautas labais vārds” iespiest izdevumā [2], kas no demokrātiska viedokļa jau pašos dibināšanas pamatos ir vairākās pakāpēs ne tikai mazliet odiozs, esmu spiests publicēt savu atbildi žurnālā, kuŗu Jūs daudzus gadus esat ar nicību aprunājis, varētu pat teikt apspļaudījis. To Jūs it sevišķi darījāt tad, kad Jaunā Gaita bija bērna autiņos [3]. Objektivitātes labad jāsaka, ka gadiem ejot Jūsu maniere pret Jauno Gaitu ir uzlabojusies. Jūs nebijāt demokrāts tad, kad Jūs 1950. gados kūdījāt balsot pret Jauno Gaitu un tāds Jūs ari neesat šodien, iespiežot savu rakstu internā izdevumā. Latvijas demokrātijas atdzimšanas laikā šādas nianses mēs nedrīkstam apiet, tāpat kā korporāciju atjaunotnes laikā, godīguma bauslis ir jāuzsveŗ − dueļa gadījumā vienādas pistoles jālieto. Jaunā Gaita Jums nekad neliegs iespēju atbildēt uz šo rakstu.

Atgādināšu, ka Jūs man liedzāt izdevību koreferēt Latvijas korporāciju apvienības sanāksmē Ņujorkā, tad kad Jūs nodevāt savu referātu. Šo „mezglu” Jūs varat uzņemt kā iztrūkstošo koreferātu.

Jūs esat kriminologs, bet Jums trūkst zināšanu par vācu okupācijas laiku (1941-1945) Latvijā. Acu liecinieks Jūs neesat. Kaŗa laiku pavadījāt demokrātiskā Amerikā un šinī posmā Jūs ne ar saviem ģimenes ne korporācijas locekļiem netikāties. Jūs bijāt tālu no Esplanādes restorāna, kur bieži Arāja komandas vīri dzēra, pa laikam lielījās un pa reizei tirgojās ar žīdu mantām. Jūsu labākais avots par vācu laikiem, pieņemu, bija Jūsu tēvs, kuŗš pēc kaŗa atbrauca uz Ameriku un Jūs informēja, bet nedomāju, ka viņš būtu bijis Esplanādes restorāna apmeklētājs. Jūsu piesauktās grāmatas neiztur akadēmisko spiedi: Silgailis un Bangerskis abi bija latviešu kvislingi, un neatkarīgas Latvijas apstākļos pēc kaŗa abi būtu tiesāti par kaŗa noziegumiem un tautas nodevību. Jums labāki avoti bija pirkstu galā: Nacionālie Archīvi Vašingtonā un Lettonias biedru personīgie piedzīvojumi, gan to, kas dienēja pie Arāja un to, kas to nedarīja. Un ja ar to nebūtu pieticis, tad, pirms sava raksta publicēšanas, Jūs būtu varējis to iedot savam korporācijas filistrim advokātam Ivaram Bērziņam rediģēt. Viņa zināšanas par kaŗa noziegumiem Latvijā ir plašākas kā jebkāda cita latvieša pasaulē. Viņš Jūs būtu varējis paglābt no daudzām kļūdām. Esmu pārliecināts, ka pēc konsultācijām ar Bērziņu, Jūs savu rakstu nebūtu iespiedis.

Vai Arāja komanda 1944. g. ieplūda leģionā? Protams! Lai arī Silgailis un Bangerskis to savās grāmatās nemin, dokumentācija par to faktu ir plaša. Vismaz kādi 75% no Arāja komandas, kā ari Arājs pats 1944. g. rudenī kļuva par „leģionāriem”. Jūs rakstāt: „Latviešiem tas (apgalvojums par Arāja komandas ieiešanu Leģionā − red.) ir ļoti svarīgs apgalvojums un arī smags apvainojums.” Ja Jūs to faktu nezinājāt, tad vienīgais izskaidrojums tam ir, ka Jūsu informācijas sniedzēji ir melojuši. Tas bija jau zināms fakts Vācijas nometnēs un, ja Jūs būtu ar mieru iztukšot pudeli vodkas ar kādu Leģiona frontinieku, viņš par to Jums pastāstītu. Leģiona vadošām personām bija un ir iemesls melot, un no Jūsu raksta redzu, ka esat viens no viņu upuŗiem. Viens Jums viegli pieejams avots, kas manu teikto apstiprinātu ir Latviešu kaŗavīrs otrā pasaules kaŗa laikā 6. sēj., 145., 146., 148., un it sevišķi 151. lp.

Vai savos rakstos esmu uzbrucis korporācijām? Uzbrukumu korporācijām emigrācijā ir bijis daudz un dažādu (arī šinī plāksnē būtu derīgi aprunāties ar frontiniekiem), bet manos rakstos tos lasītājs neatradīs. Tomēr atradīs vienu, ka korporācijas nevar atdalīt no visas tautas, ka tās it kā dzīvotu citā ēterī. Visiem latviešiem ir jāuzņemas atbildība par „latviešu tautas labo vārdu”. Arī korporācijas no šīs atbildības nav brīvas. Manos rakstos korporācijas ir bijušas svarīgas tikai vienā veidā, un tas ir: ko tās darīja, un kādēļ un par cik to biedri piedalījās žīdu šaušanā 1941. g. Procentuāli daudz lielāks skaits korporeļu piedalījās žīdu šaušanā nekā latviešu. No Lettonias vien man ir zināmi kādi 12 Arāja komandas biedru. Arājs pats bija Lettonias filistrs. Vai šis fakts ir nesvarīgs? Un ne tikai šis fakts ir svarīgs − svarīgs ir arī jautājums, kādēļ Lettonias konvents par šo savu pagātnes daļu nav tautai stāstījis. Kādēļ tāda noslēpumainība? Kādēļ Lettonia nebija pirmā, savā emigrācijas atjaunošanās reizē, kas nosodīja Arāju un viņa darbību? Kad Arājs tika izslēgts no Lettonias, ja tas ir vispārīgi noticis, „latviešu tautas labajam vārdam” ir svarīgi, un atjaunotai Lettoniai Latvijā nepieciešami zināt.

1941. g. 2., 3. jūlijā Arājs ar Lt. Dībieti sanesa galdus Lettonias mājokļa priekšā Valdemāra ielā 55 un vervēja savai vienībai biedrus. 4. jūlijā vakarā Arāja savervētā banda (lettonis Leonīds Jansons bija viens no viņiem) paņēma kannu benzīna un rokas granātas, aizbrauca uz Gogoļa ielu un nodedzināja sinagogu. Tā bija Lettonia un neviena cita korporācija, kas 1942. g. komeršā ielūdza vienu no lielākajiem slepkavām Latvijas telpā, Dr. Rūdolfu Langi. Vai tas komeršs mums būtu jānovērtē kā tikai interni augsts patriotisks pacēlums? Kādēļ par to komeršu Lettonia ir visus emigrācijas gadus klusējusi?

Lettonias biedri nebija vienīgie korporeļi, kas piedalījās žīdu šaušanā. Starp slepkavu vadītājiem, objektivitātes dēļ, ir arī jāmin manas korporācijas Talavijas biedrs Mārtiņš Vagulāns, kuŗš gandrīz vai vienrocīgi noorganizēja 1500 žīdu nošaušanu Jelgavā; selonis Fēliks Rikards; livoniķi Kondrats Kalējs un Valdis Didrichsons, pasaules presē plaši izvazāti vārdi; un latavienzis rakstnieks Teodors Zeltiņš, kuŗš ne ar lodēm bet ar vārdiem bija viens no visaktīvākiem skubinātājiem žīdu nošaušanai Latvijā (skat. avīzi Zemgale 1941. g.). Lettonias biedri nebija vienīgie, bet ar izcilo vietu latviešu vēsturē, kultūrā un sabiedrībā tie izcēlās un varbūt arī vairāk uzkrīt.

Kas bija vainīgs pie latviešu līdzdalības žīdu šaušanā 1941. g. Latvijā? Protams, katrs dalībnieks kā tāds, savā individuālā čaulā, bet cilvēkam ir arī savs sabiedrisks konteksts, sava telpa: ģimene, tauta un dažādi citi sabiedriski nogrupējumi. Daži ir studenti, citi aizsargi, citi virsnieki un citi korporāciju biedri. Žīdu šaušana Latvijā nebija vienkāršs, vienplākšņains notikums. Tanī, atšķirībā no pilsētas un žīdu daudzumu tajā, piedalījās vairāki sabiedrības slāņi, it sevišķi tie, kam sakars bija ar policiju Latvijā. Jums ir taisnība, ka žīdu šaušana ir „latviešu tautas labā vārda” problēma. Bet Jūs to negribat atrisināt, Jūsu taktika ir atrunāties, izrunāties un apslēpt. Paslēpt, it kā faktu un informācijas trūkuma aizsegā. To varbūt varēja darīt 1946. g., bet tagad mēs dzīvojam citā informācijas plūsmas laikā, archīvi Latvijā vairs nav Čekas kontrolē. Jūs saskatāt, ka „latviešu tautas labajam vārdam” ir sakarība ar žīdu šaušanu, bet tomēr it kā nevienam nekādi izskaidrojumi nav jādod vai atbildība nav jāuzņemas. Šī nostāja atstāj šī nozieguma nastu uz latviešu tautas kamiešiem. Tauta var panest daudz, bet tiem sabiedrības nogrupējumiem, kam bija lielāka līdzdalība šinī noziegumā, būtu jādod savs norēķins. Tādu izskaidrošanos mums ir tiesības pieprasīt vismaz no Latvijas aizsargiem un latviešu virsniekiem. Pēdējie zināja Hāgas konvencijas, kas aizliedza līdzdalību okupācijas militārā un policijas varā un nelikumīgā civiliedzīvotāju šaušanā. Izskaidrošanos un atklātību latviešu tautai ir arī pienākums prasīt no korporācijām. Un ne tikai tādēļ vien, ka viņu biedru līdzdalība žīdu šaušanā bija procentuāli daudz augstāka nekā vispār latviešu tautai, bet arī tādēļ, ka korporācijām pieder vadoša loma Latvijas sabiedrībā. It sevišķi šī pienākuma nasta, „latviešu tautas labā vārda” aizstāvēšana, guļ uz Lettonias pleciem.

Jūsu galvenā kritika pret maniem rakstiem ir tā, ka es it kā neesot neko pierādījis − neviens nezinot, cik latviešu esot piedalījušies slepkavībās − un esmu nosaucis tikai kādu duci nezināmu vārdu. Ir tiesa, ka Jūsu apskatītajos rakstos uz vārdā saukšanu neizgāju, jo tas par sevi jau būtu paliels, kādu 20 lp. gaŗš, raksts. Par dalībnieku skaitļiem Arāja komandā tagad arī ir vairāki fakti noskaidrojušies, un varu ziņot, ka 1943. g. janvārī Arāja vienībā dienēja 1190 viru [4]. Man personīgi ir zināmi pāri par 700 Arāja komandas un citu latviešu SD piederīgo vārdi.

Žīdu šaušana bija lielākais kriminālais noziegums, kas uz Latvijas zemes jebkad ir noticis − tātad, jebkuŗa pasaules mēroga kriminologam piedienīgs temats. Bet kādēļ Jūs savas kriminologa zināšanas izmantojat nozieguma slēpšanai, nevis tā atklāšanai? Viss Jūsu ALAs darbības laiks, attiecībā uz „latviešu tautas labo vārdu”, bija vīraka kūpināšana, kuŗu smarža vēl spēcīgi dvingo Jūsu rakstā. Ja Jūs latviešu kaŗa noziegumu tematam būtu pieķēries jau 1950. gados, tad kad Jūs spārdījāt autiņos gulošo „Jauno Gaitiņu”, „latviešu tautas labais vārds” pasaules forumos tagad būtu par vienu Eifeļa torņa gājumu augstāks. Daudz propagandas, gruvešu un melu ir plūduši pār latviešu galvām.

Vai tā bija tikai sagadīšanās, ka tik daudz mūsu korporāciju biedri aizgāja Arāja dienestā? Katras lidmašīnas avārijas iemesli tiek noskaidroti. Jums nepatīk, ka es iejaucos korporāciju internās lietās. Bet varbūt tieši šinī korporāciju „internālismā” slēpjas Arāja sekmes korporeļu vidū. Tas, ka viņš pārcēla savu biedru vervēšanu uz korporācijām varbūt ir atslēga jautājumam šī paragrāfa sākumā.

Latvija tagad ir brīva un demokrātiska. Cerams uz mūžiem! Korporācijas atjaunojas. Vai tas ir vajadzīgs? Arī no nacisma upuŗu vidus tas ir jautāts. Vai šīs „slepkavu biedrības” būtu jāatjauno? Šo pārrunu kontekstā, atšķirībā no manas nostājas pret aizsargiem, korporāciju atjaunošanu esmu vienmēr aizstāvējis. (Korporāciju nopelns latviešu kultūrā ir pārāk liels, lai tās tikai tā noslaucītu. Lettonias biedri arī darbojās pretestības kustībā un viņu nopelni Kalpaka bataljonā ir aureolā tīti.) Bet to darot arī drusku nodrebos − proti šī paša internālisma dēļ. Pa daļai Latvijas pirmās demokrātiskās republikas noriets tika interni korporācijās veicināts. Antisemītisms tika interni veicināts. Lettonis, antisemīts Arvēds Bergs lasīja korporeļiem referātus par tematu „Satversme neiet”. Pērkoņkrusta kustība korporāciju saimē interni izplētās kā uguns pakulās. Jūs negribat iedziļināties Latvijas korporāciju internā pagātnē un ņemot vērā, ka Jūs esat lettonis, varu saprast kādēļ. Tomēr ceru, ka nākotnes labad, Latvijas valsts stabilitātes labad, Jūs savu prestiža pilno balsi šinī korporāciju atdzimšanas laikā interni un eksterni pacelsiet Latvijas demokrātijas labad.

Andrievs Ezergailis

 

Norādes:

1.  Prof. Pēteris Lejiņš (1909., Maskavā), starptautiski pazīstams kriminologs, kopš 1941. g. Merilendas (Maryland) universitātes profesors. 1940. g. L. pārcēlās uz Ameriku un kopš tā laika Latviju vairs nav apciemojis. No 1951. līdz 1970. g. Lejiņš darbojās kā Amerikas latviešu apvienības (ALA) priekšsēdis. Viņš ir Lettonias filistrs un visus emigrācijas gadus ir darbojies dažādu pakāpju korporāciju organizācijās.

2.  Raksts „Latviešu tautas labais vārds” iespiests korporāciju žurnāla Universitas 65. un 66. nr., 1990-1991. Universitas iznāk kopš 1930. g., un jau no paša sākuma ir uzstājies par tīrlatvietību. Žurnālam bija sava loma Saeimas gāšanā 1934. g.

3.  Par ALAs priekšnieka Prof. P. Lejiņa uzbrukumiem Jaunajai Gaitai varat lasīt Aivara Ruņģa Jaunā Gaita, DEG (Divsimt eksemplāru grāmatniecība), 1990., 57.-60. lp.

4.  Stimmungs- und Lagebericht für die Zeit vom 1. bis 31. Januar, 1943, Der Kommandeur der Sicherheitspolizei u.d. SD Lettland. LVCA P-82 1 39 − 17. lp.

 

*

 

Haralds Biezais, Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki. Itakā, ASV: Mežābele, 1991. 202 lp.

Haralda Biezā darbs ir ne tikai plašākais pētījums par kureliešiem, kas līdz šim ir parādījies, bet arī svarīgākais pēdējo gadu desmitu akadēmiskais darbs par vācu okupācijas laikiem. Biezais raksta:

Ir pagājuši gadu desmiti kopš mūsu tauta svešu kaŗaspēku okupēta ir pazaudējusi savu brīvību.

Tā ir pārdzīvojusi cilvēces vēsturē divu nežēlīgu diktatūru iznīcināšanas orģijas. Kā proletariāta sociālās utopijas, tā nacionālsociālisma rasisma asiņu noreibušo cīņu pulki cēla iedomātas tūkstošgadīgās laimes valstis uz nomocītu cilvēku kauliem. Iekļāvušies šais mūsu tautai naidīgajos svešos kaŗapulkos cīnījās latvietis pret latvieti. (5)

Visus pēckaŗa gadu desmitus kureliešiem nav ļauts mierīgi atdusēties latviešu apziņas kapsētās: tie ir bijuši gan sovjetu, galvenokārt ražīgā čekas majora Jāņa Dzintara, gan vāciskā intelektuālā sfērā dzīvojošo rakstoņu (kā O. Freivalda), noliegti un apmeloti, bet pretstatā Biezais atrod, ka Kureļa un viņa vīru pretestības cīņa pret vāciem un krieviem pārstāvēja latviešu ilgas pēc brīvības 1944. gadā un vēl šodien:

Kureliešu vārds 1944. gada ziemā arī pēc tam, kad vienība formāli bija beigusi pastāvēt, bija tik populārs, ka to līdz pat kaŗa beigām izmantoja dažādas cīnītāju grupas sevis apzīmēšanai, kas nepiederēja ne leģionam, ne kādai citai vāciešu organizētai un viņiem pakļautai vienībai. To lietoja kā to dalībnieki paši, tā Kurzemes iedzīvotāji vispār. Šis pēdējais moments ir sevišķi nozīmīgs tautas psicholoģijas izpratnē. ... Šai semantiskās pārveidošanās procesā kureliešu kustība no nacionālās partizāņu kustības kļuva par nacionālās pretestības kustību. Tai ir paliekama vieta latviešu tautas cīņā par brīvību. (158. lp)

 

*

 

Pēc 52 gadiem gaitu atsācis ir Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. Pirmais gājiens žurnālam ilga tikai 3 gadus, no 1937. līdz 1940. gadam, un to rediģēja Arveds Švābe. Gaitu atsākot tās redaktors J. Graudonis raksta: „Atjaunotais žurnāls turpinās 1940. gadā likvidētā žurnāla tradīcijas, bet tā saturs būs vispusīgāks. 30. gados LVIŽ publicēja tikai vēsturiskus pētījumus, jo arheologu, etnogrāfu, mākslas vēsturnieku u.c. darbus iespieda žurnālā Senatne un Māksla. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls iznāks četras reizes gadā, katrs laidiens apmēram 14 autorlokšņu apjomā.” Žurnāla nosliece būs akadēmiska, švābes rediģētais žurnāls visus okupācijas gadus dega kā gaiša bāka Latvijas vēstures izpētes pagātnē, un skatoties no jaunā žurnāla satura tā nākotne būs līdzīgi spoža. Žurnāls iedalīts sekojošās apakšnodaļās: Raksti, Vēstures avoti, Latvijas vēsture gaduskaitļos, Recenzijas, Jaunākās literatūras apskats, Zinātnes dzīve, Personālijas un In Memoriam. Redakcijas kolēģijā ieiet M. Apinis, S. Cimermanis, A. Ezergailis, I. Gore, K. Kangeris, A. Klotiņš, I. Lancmanis, I. Misāns, A. Plakāns, I. Ronis, J. Stradiņš, H. Strods. Žurnālu var pasūtīt par ASV $60.00 pie Maijas Hinkeles, 117 Northview Rd., Ithaca, NY 14850, USA.


 


 

Pēteris Lejiņš

LATVIEŠU TAUTAS LABAIS VĀRDS

 

Pasaulei pašreizējā vēstures posmā manāmi virzoties uz rietumu demokrātiju ideoloģijas pamatotu starptautisku iekārtu, sevišķi mazām tautām, kuŗu neatkarīga un suverēna eksistence lielā mērā atkarīga no respekta un uzticības, ko tās bauda valstu saimē, ir protams, sevišķi svarīga norobežošanās no augšminēto divu tautas un valsts noziegumu veidiem (genosids un cilvēku tiesību neievērošana. − red.).

Kad es pirmā šī raksta nodaļā pieminēju latviešu trimdas sabiedrības satraukumu, šī satraukuma iemesls bija pārmetumi latviešiem par līdzdalību augšminētos divos noziegumos. Zinātniski attaisnojamas bazes pārbaude šādiem pārmetumiem ir šīs ... nodaļas temats.

Latviešu piedalīšanās šinīs divos noziegumos vācu okupācijas laikā bija pārrunāta arī agrāk vairāku autoru darbos, kas analizēja šo laikmetu, bet nonāca uzmanības un polemikas degpunktā 1986. g. ar prof. Andrieva Ezergaiļa referātu ... AABS desmitā konferencē Viskonsīnas universitātē Madisonā 1986. g. maijā. Referāta virsraksts bija „Who Killed the Jews of Latvia?” (Kas nonāvēja Latvijas žīdus?) Referāts radīja plašu polemiku. Profesora Ezergaiļa materiāli šim referātam, cik es saprotu, galvenām kārtām nāca no vācu tiesu archīviem, kuŗas tiesāja „kaŗa noziedzniekus”, to starpā latvieti Viktoru Arāju. ... Referātā viņš citē arī daudzus citus avotus. Profesors Ezergailis izmantoja šo materiālu vairākos citos referātos un rakstos, piemēram, referātā devītā konferencē − International Conference on Baltic Studies in Scandinavia Stokholmā 1987. g. jūnijā: „Sonderkommando Arājs”; kā arī rakstā (latviešu valodā) „Arāja komanda”, publicēta LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstīs. Šo pašu materiālu komplektu profesors Ezergailis citē un izmanto arī citos, kopš tā laika parādījušos, rakstos.

Vispirms es analizēšu profesora Ezergaiļa rakstīto attiecībā uz latviešu piedalīšanos ebreju iznīcināšanā Latvijas territorijā. Pēc tam es piegriezīšos latviešu sastrādāšanai ar vācu okupācijas varu vispārīgi. Piedalīšanās pret ebrejiem vērstā akcijā, protams, ir viens no sastrādāšanās veidiem, bet šī akcija ir pietiekami specifiska, lai to apskatītu atsevišķi.

Pret profesora Ezergaiļa mēģinājumiem izpētīt ebreju iznīcināšanu Latvijas territorijā vācu okupācijas laikā principā, protams, nevar būt nekādu iebildumu. Tas ir ļoti bēdīgs, bet vēsturiski svarīgs notikums, un tā pētīšana ir labi saprotams vēsturnieka pasākums. Profesors Ezergailis savāca un sakopoja daudz materiālu šinī jautājumā un sniedz daudz interesantus novērojumus un komentārus. Tomēr es nevaru piekrist tam veidam, kā profesors Ezergailis šos materiālus izmanto, mēģinādams izdibināt latviešu piedalīšanos šinīs slepkavībās. Viens „parasts” profesora Ezergaiļa rakstu lasītājs, kas nepazīst sociālo zinātņu pētījumu metodes, neapšaubāmi gūs iespaidu, ka latviešu piedalīšanās šinīs slepkavībās bija ļoti plaša. Šāds populārs iespaids no profesora Ezergaiļa pētījumiem un viņa interpretācijām ir kaitīgs respektam pret latviešu tautu un tās labam vārdam. Tas laikam bija viens no iemesliem satraukumam sakarā ar šo rakstu parādīšanos. Pēc mana ieskata profesora Ezergaiļa savākto datu daba ir tāda, ka uz to pamata par kādiem skaitliskiem slēdzieniem par ebreju tautas piederīgo slepkavu tautību vai nacionalitāti, vai kādām citām īpašībām nevar būt runas. Izņemot ļoti nedaudzus, es neesmu skaitījis, bet man liekas, ka es neesmu redzējis vairāk par desmit vai piecpadsmit šaušanas dalībnieku vārdus, mēs no profesora Ezergaiļa minētiem datiem nezinām, kas tie bija. Viņš šur tur piemin iedzīvotāju grupas, no kuŗām slepkavas esot nākuši, bet tās ir viņa akceptētās interpretācijas, ne objektīvi pārbaudīti dati, vismaz tādā veidā, kā tie prezentēti rakstos. Tas nenozīmē, ka ir kādas šaubas par to, ka latvieši piedalījās šinīs noziegumos. Par to mums ir skaidri pierādījumi arī no citiem avotiem, un tas nav nekas tāds, kas būtu slēpjams.

Kā sociologs-kriminologs es visu savu mūžu biju iesaistīts noziedzības statistikas problēmās un tās metodēs. Vairākus gadus biju padomnieks (consultant) Savienoto Valstu FBI (Federal Bureau of Investigation) Uniform Crime Reports, kas iznāk katru gadu un ir pamata avots Savienoto Valstu noziedzības statistikai. Mans vārds atrodams daudzos šajos sējumos. 1958. g. FBI publicēja Uniform Crime Reports speciālu sējumu trīs ekspertu komisijas ziņojumam (74. lp); šai komisijai es biju priekšsēdis un šī ziņojuma rakstītājs. Pēc manas informācijas šīs komisijas 22 ieteikumi noziedzības statistisko datu savākšanai bija FBI akcepts. 1966. g. Michigan Law Review, viens no plaši pazīstamiem Savienoto Valstu tiesību žurnāliem, publicēja manu rakstu „Uniform Crime Reports”. 1967. g. prezidenta Lindona Džonsona (Johnson) „President's Commission on Law Enforcement and Administration of Justice” kas bija iecelta 1965. g., lai studētu Savienoto Valstu noziedzības apkarošanas sistēmu vienā no saviem daudziem sējumiem Task Force Report: Crime and its Impactan Assessment, publicēja manu monogrāfiju „National Crime Data Reporting System: Proposal for a Model.” Cik nu es esmu spējīgs sniegt profesionālu atzinumu, kā es jau teicu, profesora Ezergaiļa savāktie dati nevar būt par bazi aplēsumam, cik plaša bija latviešu piedalīšanās ebreju fiziskā iznīcināšanā.

(Universitas 66. (1991), fragments.)

 

 

Jaunā Gaita