Jaunā Gaita nr. 186, aprīlis 1992

 

 

... Pirmie mēģinājumi sacelties pret viduslaiku domāšanas dzelžaini šaurajām robežām Eiropas vēsturē parādās jau ļoti agri. Izcils piemērs tam ir 13. g.s. franciskāņu mūks Rodžers Bekons (Roger Bacon), kas uzstājās par to, ka nepietiek ar rezonēšanu vien, ka zināšanu iegūšanai nepieciešama tieša pieredze un novērošana. Šādi „aizdomīgi jauninājumi” viņa reliģiskajiem priekšniekiem nemaz nebija pa prātam. Daļu no Bekona atklājumiem franciskāņu ordenis viņam neļāva publicēt. Lielu daļu vienkārši sadedzināja, un pats lielais zinātnieks ilgus gadus nosēdēja ordeņa karcerī.

Trīs gadsimtus vēlāk ļoti līdzīgi visu mūžu ar autoritātēm cīnījās Paracelzs. Savus medicīnas studentus 16. g.s. Bāzeles universitātē Paracelzs aicināja „lasīt dabas lapas”, nevis sapelējušas pergamenta lapas, kur no paaudzes paaudzē pārrakstītas un atkārtotas bija Galēna un citu seno autoritāšu atziņas blakus raibu raibām nepārbaudītām muļķībām un fantastiskiem izdomājumiem. Paracelzu, kā zināms, no Bāzeles izdzina, dažādā veidā vajāja un apmeloja, līdz beidzot arī noslepkavoja.

Frānsisu Bekonu parasti mēdz uzskatīt par pirmo, kas sistemātiski aprakstījis modernās zinātniskās domāšanas attīstībā tik svarīgos indukcijas principus. Savā 1620. gadā publicētajā kapitāldarbā Novum Organum Bekons, atzīdams, ka atklāsme ir pareizais avots reliģiska rakstura zināšanām, uzsveŗ, ka dabas zinātnēm nepieciešama cita − empīriska − pētīšanas pieeja. Te parādās mēģinājums skaidri nošķirt baznīcas un laicīgo iestāžu kompetenci zinību laukā, kā arī personīgo, subjektīvo, iekšējo pārliecību atšķirt no publiski un objektīvi pārbaudāmiem faktiem. Pretēji sengrieķiem, kas nicināja roku darbus, Bekons tieši dažādās amatu mākās saskata paraugu, kas rāda ceļu iespējamam cilvēku progresam. Praktiskā darba metodes savā pamatā attīstījušās empīriski, izmēģinot dažādas pieejas, paturot to, kas derīgs, un atmetot to, kas nederīgs....

(Fragments no Prof. Vairas Freibergas plenārlekcijas I Vispasaules latviešu zinātņu kongresā Rīgā, 1991. g. 12. jūlijā.)

 

A. Ezergaiļa uzņēmumi Rīgā, 1991.

 

Toronto, 1991. V. Neimaņa uzņēmums

REDAKTORA PIEZĪMES

 

„Stāvam uz vietas, jo nezinām, kas jādara.”

 

Tā rakstīts Latvijas laikraksta Atmodas š.g. 11. februāŗa numurā. Bet vai tā ir?

Kopš Sidrabenes pils aizstāvji aizgāja trimdā uz Lietuvu visā visumā latvieši pēdējos septiņsimt gados ir gājuši tautas un cilvēces interešu virzienā. Dziesmu svētkos 1873. gadā latviešu zemnieku gājiens uz Rīgas Ķeizardārzu lika cittautiešiem apzināties, ka latvieši ir tauta. Strēlnieku stingrais solis parādīja, ka latvieši grib savu zemi. Daudzi Latvijas pilsoņi gan 2. pasaules kaŗa juceklī aizgāja pa kreisi un pa labi, kad prezidents bija aicinājis palikt savās vietās. Taču tautas gājiens cauri Rīgai 1990. gada dziesmu svētkos atkal pierādīja latviešu daiļumu un spēku. (Sava taisnība, protams, Dainim Īvānam, ka „latvieši paši ir sūda brāļi, tad viņi ir pelnījuši to, ko viņi ir pelnījuši” (intervija 22.2.1992, Rīgā). Vizma Belševica līdzīgus vārdus lika Indriķa piezīmēs 1969. gadā: „O, suņu tauta,... O, kalpu tauta.”)

Nē, uz vietas mēs nestāvam. Kā tautai mums ir Dāliņa kājas. Un kas jādara, kā tikt no tās pekles ārā, to labi zina kā barikāžu vīri un sievas, tā koklētāji − jāsāk pašiem par sevi rūpēties. Jāiet pie darba. Jāiet ar igauņiem un lietuviešiem. Jārada demokrātiskais centrs. Jāatmet to, kas nederīgs. Un, ja vajadzīgs, jāsauc palīgā jauni soļotāji no trimdas − skat. V. Neimaņa uzņēmumu pa kreisi.

L.Z.

 

Jaunā Gaita