Jaunā Gaita nr. 187, jūnijs 1992

 

 

Velta Rūķe-Draviņa
 

ASPAZIJAS BOASS UN RUTE

 

I

Pasaules literatūrā dažas tēmas atkārtojas daudzu rakstnieku darbos, dažādās zemēs un dažādos laikos. Pie tādām pieder grieķu mitoloģijā pazīstamās teikas par Persefoni un Demetru, Ifiģēnijas tēma, tāpat arī Bībeles leģendas par Jāzepu un viņa brāļiem, Pazudušā dēla motīvs u.c. Arī ne viens vien latviešu rakstnieks no tām guvis auglīgas ierosmes saviem darbiem.

Vecās Derības leģenda par Boasu un Ruti nav piesaistījusi pārāk plašu pasaules rakstnieku interesi, tomēr tai nav vienaldzīgi gaŗām pagājuši ne mākslas, ne vārda meistari. Glezniecībā un grafikā plaši izmantots agrākos gadu simteņos, to starpā slavenu mākslinieku daiļradē, sal. Hansa Holbeina grafiku „Rute lasa vārpas Boasa tīrumā”, Eižena Delakruā (Delacroix) „Rute un Boass”. Gleznotājus visvairāk saistījis Rutes, vārpu lasītājas, tēls: jau franču gleznotāja N. Pusēna (Poussin) „Četru gadalaiku ainās” Rute redzama vārpu lasītāju pulkā; angļu dzejniekam un māksliniekam Viljemam Bleikam (Blake) ir slavens akvarelis „Naomija ar Ruti un Orpu moabiešu zemē”. Drāmā, prozā un dzejā Rute parādās jau viduslaiku literatūrā, populārāka kļūst 19. un 20. gadsimtenī, kad to savos darbos ietvēruši dažādu zemju un valodu (vācu, angļu, franču, spāņu u.c., protams, arī judiš) autori; Viktora Igo (Hugo) „La Legende des siecles” (1859) nereti apzīmēta par vienu no viņa skaistākajām poēmām. Šā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados top atkal jauni darbi gan Eiropā, gan Amerikā. Encyclopaedia Judaica to starpā piemin arī mūsu Aspazijas Boasu un Ruti.[1]

Senas tēmas pārstrādājums ir veca vīna liešana jaunos traukos, un katrs autors sākotnējo vielu pārveido, pieskaņojoties savai pasaules izjūtai, personiskiem pārdzīvojumiem un laikmeta garam. Kāda rakstnieku individuālo variantu un raksturīgākās iezīmes visvieglāk var saskatīt, salīdzinot šādas senas tēmas pārveidojumu vairāku rakstnieku darbos. Lai pamanītu Aspazijas īpatnējo pieeju Boasa un Rutes tēliem, izraudzījos divu cittautu rakstnieku darbus par šo tēmu − zviedru Larsu Forselu (Lars Forssel) un Amerikas ebreju tautības rakstnieku Irvingu Fainmenu (Irving Fineman).

 

Aspazija. Zelmas Tālbergas litogrāfija.

Irvings Fainmens (Irving Fineman)

Lars Forsels (Lars Forsell)

LARS FORSELS (dz. 1928) ir viens no savas paaudzes visievērojamākiem zviedru liriķiem, daudzpusīgs rakstnieks, pazīstams arī kā dramatisku sacerējumu autors, izdevis arī romānu, sarakstījis monogrāfiju par Čaplinu, darbojies kā tulkotājs, esejists un kritiķis; kopš 1971. gada Zviedrijas Akadēmijas loceklis. Boasa un Rutes tēmai ir veltīta viņa dramatiskā poēma Vārpu lasītāja jeb svešā sieva (Axplockerskan eller Den frammande kvinnan), ko 1984. gadā publicēja Bonjēra apgāds. [2] Grāmatas pēcvārdos Forsels norāda, ka darbs radies pēc Baznīcas studiju grupas un Zviedrijas teātŗa mudinājuma un ka tas Paula Stempela režijā ar Ulfa Bjerlīna (Björlin) mūziku piedzīvojis uzvedumu Eksilstunas baznīcā 1984. gadā. Pašu viņu kā autoru Rutes tēma savaldzinājusi galvenokārt tādēļ, ka tur skarta skaudrā svešniecības un izolētības tēma; bez tam šī leģenda viņam likusies apbrīnojami daudznozīmīga, ar daudzām tulkojuma un izpratnes iespējām.

Otrs salīdzinājumam izraudzītais autors IRVINGS FAINMENS ir drusku vecāks (dz. 1893), ļoti ražīgs romānu rakstnieks Amerikā. Dzimis Ņujorkā, piedalījies I pasaules kaŗā, pēc profesijas inženieris, bet 1929. gadā pievērsies rakstniecībai. Sākumā viņa romānos dominējušas amerikāņu tēmas, bet, sākot ar 1941. gadā publicēto romānu Jēkabs, interese koncentrējusies ap Vecās Derības vielu. Šo ievirzi noteikti ietekmējusi arī viņa vecāku reliģiskā piederība. Plašais (277 lp) romāns Ruth nāca klajā 1949. gadā, un tajā iestrādāta ļoti plaša Bībeles viela. [3]

II

Aspazija šo tikko minēto rakstnieku starpā ir vecākā (dz. 1865) un tikai ļoti nosacīti pieskaitāma pie tās pašas paaudzes. Tas, ka Aspazija pievērsusies Vecās Derības motīviem, mūs nevar pārsteigt. Saskare ar Bībeles tēliem viņai sākusies daudz agrākā bērnībā nekā ar grieķu un romiešu teikām, kas Aspaziju savaldzināja skolas gados. Dzejnieces autobiogrāfijā daudzos bērna dienu tēlojumos jaušama spilgta saskare ar Bībeles, īpaši Vecās Derības, ainām. Jau septītajā dzimšanas dienā Aspazijas rokās nonāk Bībele. Pasaules radīšanas apraksts, Noasa šķirsts, Mozus tēls u.c. bērna ārkārtīgi dzīvajā iztēlē sasaista Bībeles notikumus ar parādībām mājas apkārtnē. Meitene atkārto Bībelē lasīto Noasa uguns upuri, aizdedzinot paegļa zarus un, dzirkstelēm šķīstot, skrien pa māju, kamēr aizdegas priekšautiņš un logu aizkars. „Nepilna mēneša laikā es biju izņēmusi materiālu ne tikai lasot vien, bet arī caurjūtot un garīgi pārstrādājot visu jūdu pirmatnības vēsturi līdz Mozus likumiem.” [4] Dzejoļi „Jēkaba trepes” un „Jāzepa sapņi” tāpat liecina par Bībeles leģendu spēcīgo ietekmi Aspazijas daiļradē. Kad skolas gados Aspazija dzīvo Jelgavā pie Jansoniem, atkal tiek uzsvaidzināta interese par Bībeli, jo par šiem jautājumiem daudz diskutē pats Jansons. Zīmīgi, ka Aspazijas valodā, kad viņa vēlāk atceras šo savas dzīves posmu, pavīd salīdzinājumi no Bībeles priekšstatu pasaules, piem., „Iedomājoties savos lauku sapņos, viņai [t.i. Jansonu mammai] vaigs sāka spīdēt kā apsmērēta maize saulē, vai labāk sakot, kā Mozum, kad tas no kalngala skatīja izredzēto zemi.” [5]

Pēc Aspazijas pašas liecības, doma par Ruti viņai radusies jau 1905. gada rudenī. Vēlāk, pārskatot savus drāmas darbus, viņa spriež, ka grūti pateikt, kas viņu sākumā saistījis pie šās tēmas: „Ja man jāatzīmē pirmcēlons, kas mani pamudinājis šo lugu rakstīt, tad es to tik skaidri nevaru pateikt kā pie citām manām lugām ...”. Tomēr, viņa apzinās, ka „no dotā bībeles motīva vilku tās konsekvences, kādas var rasties no divu kultūru sadursmes.” [6]

Par jaunu un jau konkrētāk Aspazija pie Boasa un Rutes tēmas atgriežas Šveices trimdā ap 1910. gadu, kad Raiņa un Aspazijas sarakstē vairākkārt pieminēta lugas tapšana. Tā 1912. gada jūlijā Rainis raksta no Kastaņolas uz Cīrihi Aspazijai: „Un, kad Tu būsi cik necik atpūtusies, tad uzpūtīsi to biogrāfiju gan; bet varbūt taču labāk Ruti? Kā Tev gribēsies. Es par Ruti tādēļ runāju, ka es pie viņas nerakstīšanas vainīgs, ka viņa bij man sveša, bet es ar nodomu pie viņas pieradinājos un tagad varēšu palīdzēt ...” [7]

Rainis Šveices periodā koncentrējas ap Jāzepu un viņa brāļiem, viņa skats vērsts uz brāļu naidu un uz tēva un jaunākā dēla mīlestību. Aspazija atrod sev tuvus tēlus un ideju pasauli Bībeles sieviešu likteņos: viņa domā par atraitnēm Naomiju, Ruti un Orpu, sāk rakstīt par Sulamiti.

1913. gada Skatuves un dzīves 3. nr. Rīgā parādās Aspazijas drāmas fragments, ar piezīmi: „Pasniedzam šeit veselu skatu no Aspazijas jaunās, vēl nedrukātās drāmas Boass un Rute, kuŗā darbojas Bībelē minētas personas modernā apgaismojumā.” [8] Publicēts tiek tikai otrais cēliens, pirmajā skatā lasītājus iepazīstinot ar Boasu un Abimeleku, ar viņu attieksmi pret moabiešu sievām un pret sievieti vispār. Fragments nobeidzas ar Abimeleka izsaucieniem: „Ko? Boass! Tu pats gribētu? − Tu − ar sievieti? Tu sievieti vedīsi šinī mājā? Tu − − (aiz durvīm viegli soļi).” Nav te vēl pirmā cēliena, kuŗā Naomija ar vedeklām sāk ceļu atpakaļ uz Izraēlu. Ja šo 1913. gadā publicēto fragmentu salīdzina ar nobeigto lugu, tad ievērojam dažas izmaiņas vārdu izvēlē, teikumu struktūrā un vārdu secībā, kas tēlu raksturojumā un notikumos nekā būtiska negroza. Nav arī droši pasakāms, kā spalvai pieder grozījumi − vai tie ir pašas Aspazijas vēlāki gludinājumi, vai arī kaut ko mainījuši redaktori un korektori. Daži piemēri:

(1913) „Tu, Abimelech, varētu tur nokārtot, varētu kādreiz tos noliekus iznest laukā, lai būtu gaismai vietas”,

(1925) „Tu, Abimelek, varētu šo to nokārtot, varētu kādreiz liekus krāmus iznest laukā, lai gaismai būtu vietas”, vai:

(1913) „Un visur guļ putekļi, tik bieza kārta it kā sarma rudens rītā. Pavisam mīksti iegrimst pirksti, kur pieskaras. Arī logu aizkari kā dūmu pilni, ne tā Kunga saule nevar iekšā ieskatīties”,

(1925) „Un visur guļ putekļu bieza kārta, kā sarma ziemas rītā. Kur vien pieskaras, pirksti iegrimst gluži mīksti iekšā. Arī loga aizkari kā dūmu pilni, ne tā Kunga saule nevar ieskatīties iekšā.”

Sākotnējā variantā nedaudz citādi izgaismotas attiecības starp Boasu un Abimeleku, kas gādājis par Boasu jau kopš Boasa bērna dienām, sal.:

(1913) Abimeleks: „Vai es tev neesmu bijis reizē tēvs un māte, kad tu vēl kusls bērns biji un tavi soļi kļūdījās? Vai es šīs vecās, kalsnās rokas neesmu arvien sargādams pār tevi izplētis?” Boass: „Jā, to tu esi darījis, mans tēvs un draugs.” un:

(1925) Abimeleks: „Vai es tev neesmu bijis draugs un sargs un padomnieks? Vai es savas rokas neesmu arvien sargādams pār tevi izplētis?” Boass: Jā, to tu esi darījis, mans labais draugs un gādnieks.”

Aspazija un Rainis 1920. gadā atgriežas Latvijā, luga tomēr nav vēl nobeigta. Bet doma par to neļauj Aspazijai arī koncentrēties ap kādu citu iecerētu tematu; „Pēc gadiem, kad pārbraucām atkal Latvijā un es gribēju sākt citus motīvus no jūdu vēstures apstrādāt, man Boass un Rute stājās priekšā kā vecie parādu piedzinēji...” [9]

Laiks ap 1925. gadu ir viens no smagākajiem Aspazijas mūžā. Tikai 1926. gada 1. jūlijā viņa atsāk pārtraukto autobiogrāfiju ar rūgto atziņu: „Visa mana dzīve izpostīta, katastrofa pēc katastrofas − vai to var vārdos tvert? Es visu biju uz vienas spēļu kārtas likusi: savu darbu, mīlu uz vecākiem, māmiņu, tētiņu, brāļiem un māsiņu, uz draudzību, visu, visu sava vīra dēļ, un tas mani ir atmetis kā vecu lupatu!” [10]

Tomēr 1925. gada beigās parādās Boasa un Rutes pirmizdevums A. Gulbja apgādā, un tā paša gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī notiek lugas pirmizrāde. Atsauksmes jau pašā sākumā ir visai pretrunīgas, un tās skaŗ gan pašu darbu, gan lugas režiju. Kārlis Kundziņš Latviešu teātŗa vēsturē īsi atzīmējis, ka Aspazijas lugas Boass un Rute un Velna nauda ir daudz vājākas par dzejnieces iepriekšējiem darbiem un dziļākas pēdas teātra attīstībā neatstāja. [11]

Ne gluži tādās pašās domās ir Jānis Grots, kas tūlīt pēc pirmizrādes Sociāldemokrātā 1925. g. 25. novembrī publicē piezīmes „Aspazijas jaunākais darbs uz Nacionālā teātra skatuves” un spriež, ka Boass un Rute ienes Aspazijas skaisto darbu virknē jaunas iezīmes un paliekošu vērtību; viņš sevišķi ieteic jaunatnei apmeklēt izrādi. Galveno vainu, ka izrāde nav devusi to, kas cerēts, Grots uzveļ tēlotājiem un režisoram Mierlaukam; pretēji Ludolfa Liberta fantastiskajam skatuves ietērpam, ar austrumniecisko krāsu, toņu un izjūtu vibrācijām, kas izvērties par vienu no „gleznākajiem izcilus inscenējumiem” uz Nacionālā teātra skatuves vispār, Mierlauks ar savu reālās drāmas un komēdijas veidotāja ievirzi lugu pilnīgi sabojājis. [12]

Aspazija ar gandarījumu atceras arī, ka par viņas Boasu un Ruti atzinīgi izteicies Ed. Smilģis. „Šodien satikos ar Smilģi pilsētā; viņš izteicās atzinīgi par Boasu un Ruti”. [13] Tas noticis 1925. gada 1. oktobrī, tātad Smilģa spriedums attiecas uz drāmas tekstu, nevis uz izrādi.

Vēlākajos gadu desmitos Latvijas teātŗi šās lugas atjaunotām izrādēm nav pievērsušies. Politiskā situācija pēc II pasaules kaŗa nebija labvēlīga pastiprinātai interesei par Aspazijas daiļradi, vēl mazāk par Bībeles tēmām. Toties trimdā Boass un Rute ir viena no pirmajām lugām, kas tiek iestudēta Aspazijas jubilejas gadījumā. Acīmredzot Aspazija bija atklājusi senās jūdu teikas pamatos kādas idejas vai izjūtas, kas bija tuvas tā laika latviešu sabiedrībā, kaut vai trimdinieces atgriešanās tēvu zemē. Raiņa un Aspazijas fonds ar Boasa un Rutes izrādi 1968. gada 16. martā atzīmēja Aspazijas 100 gadu jubileju Stokholmā ABF namā. Režija bija uzticēta Osvaldam Murjānim, ar Rūdolfa Kronberga dekorācijām. Galvenajās lomās bija Modris Gross (Boass) un Kristīne Dziļuma (Rute), Naomijā − Berta Mežaka, mazākās lomās toreiz jaunie literāti Juris Kronbergs un Pāvils Johansons. Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatā 1969. gadam 113. lp fotogrāfijā iemūžināts skats no teātŗa mēģinājuma Stokholmā. [14]

 

III

Katrs rakstnieks, izmantodams dzejiskās izdomas brīvību, no sākotnējā sižeta, tēliem un to idejiskās ievirzes pārņem tikai daļu, kaut ko pieliekot klāt, kaut ko atņemot vai pārgrozot pēc sava prāta. Mēģināsim salīdzināt Bībeles pirmtekstu ar visu triju rakstnieku darbiem un pēc tam atrast atšķirības Aspazijas, Forsela un Fainmena darbu traktējumā.

Rutes grāmata Bībelē dod īsu un diezgan pasausu faktu atstāstījumu. Bada gados jūds Elimeleks kopā ar savu sievu Naomiju un diviem dēlim (Mālonu un Kiljonu) atstāj savu dzimto zemi un dodas uz Moabiju, kur paliek kādus 10 gadus. Dēli apprec moabiešu sievas, bet Naomija, pēc vīra un abu dēlu nāves, nolemj atgriezties dzimtenē. Viena no vedeklām (Rute) negrib pamest savu mīļoto vīramāti un dodas viņai līdz, „jo kur tu iesi, ir es iešu, un kur tu mitīsi, tur ir es mitīšu; tavi ļaudis ir mani ļaudis, un tavs Dievs ir mans Dievs”. Jūdu zemē viņas nonāk sava radinieka, bagāta zemes īpašnieka, Boasa māju tuvumā; savai iztikai lasa vārpas viņa miežu tīrumā. Boasa acīs Rute ar skaisto augumu un tikumu iekaro Boasa simpātijas un mīlestību. Sena jūdu paraža nosaka, ka atraitni apprec tuvākais radinieks, un tā arī Boass ņem Ruti par sievu, kaut arī viņa ir svešiniece, no Jūdu zemei naidīgās Moabijas. Rute dzemdē dēlu Obedu, ar to nodrošinot Dāvida cilts nākotni. Naomija paņem bērniņu klēpi, ir viņa aukle, un Bībeles leģenda nobeidzas ar vārdiem „Un tas tev būs par dvēseles atspirdzinātāju un par kopēju vecumā, jo tava vedekla, ko tu mīļo, viņu dzemdējusi, kas tev ir labāka, ne kā septiņi dēli.” [15]

Salīdzinot šās teiksmas pārveidojumu dažādu autoru daiļradē, jāpatur prātā, ka atšķirības nosaka jau dažādais žanrs: Aspazijai ir drāma, Forselam dramatiska poēma, Fainmenam plašs prozas darbs, kuŗā gan daudzas nodaļas veidotas kā dialogi. Aspazijas lugā darbība sakoncentrēta vienā diennaktī, kamēr Fainmena romāns aptver ilgāku periodu.

Apstāsimies vispirms pie jautājuma: Kas, salīdzinot ar Bībeli, izlaists Aspazijas drāmā? Ar būtisku nozīmi man šķiet divi izlaidumi. Pirmais skaŗ Bībelē minēto apliecinājumu palikt pie vīramātes, pilnīgi iekļaujoties viņas ticībā un tautā. Aspazija Rutei liek teikt: „Kur tu iesi, tur arī es iešu, un kur tu paliksi, tur arī es palikšu. Tavs dievs ir arī mans dievs un kur tu mirsi, tur arī es miršu un tur es gribu, lai mani aprok.” Aspazija no Bībeles teksta izņēmusi „tavi ļaudis/tauta ir mani ļaudis/tauta”, ko nesaīsinātu paturējuši pārējie autori. Latviešu valodā dažāda laika Bībeles tulkojumos svārstās atbilstošais latviešu vārds − „tauta” vai „ļaudis”. Šķiet tomēr, ka doma par pilnīgu iekļaušanos citā tautā Aspazijai nav bijusi pieņemama. Otrs svarīgs izlaidums resp. saīsinājums skaŗ lugas nobeigumu. Bībelē Rutei piedzimst dēliņš, Naomija to paņem savā klēpī, un izskaņa ir pacilātā tonī − Dāvida ciltij nodrošināta nākotne. Turpretim Aspazija savu lugu nobeidz jau ar laulības ceremoniju. Dēla piedzimšana un cilts turpinājums nav pieminēti ne ar vārdu. Aspazijas savdabīgā pieeja izceļas jo sevišķi spilgti salīdzinājumā ar Forsela darbu, kuŗa autors tieši beigu skatā pastiprina svešinieces likteņa traģiku: Naomija pārņem jaunpiedzimušo kā savējo, atstājot īsto māti Ruti atkal vienu, bez bērna. Irvings Fainmens romāna darbību gan arī nobeidz ar kāzu dienu, īsi pirms pašas laulību ceremonijas, bet tomēr it kā hronista pielikums seko ziņojums par pēcnācējiem, Dāvida nama turpinātājiem.

Nākamais jautājums: Kas, salīdzinot ar Rutes grāmatas tekstu Bībelē, nācis klāt rakstnieku tēlojumos?

Aspazijas darbā ir iesprausts dialogs starp Boasu un viņa kalpu 3. cēliena 3. ainā. Tajā atklājas 20. gadsimta sākumā populārās šķiru cīņas idejas par internacionālismu no vienas puses un nacionālās tautības apziņu no otras puses. Šo uzskatu sadursme bija labi pazīstama gan Rainim, gan Aspazijai. Lugā kalpa puisis, kas pēkšņi uzsaka darbu pie Boasa, to paskaidro ar argumentiem, kas stipri līdzinās tiem, ko toreiz pauda viena no sociālistu grupām:

Puisis: ... Kas gājējam ko gatavoties! Viņš ceļas kā putns no zemes un aizlaižas.

Boass: Vai tev tik viegli aiziet no dzimtenes?

Puisis: Gājējam nav dzimtenes, kungs.

Boass: Bet vieta, kur piedzimis, tam taču ir!

Puisis: Tā it tikpat nejauša, kā vieta, kur mirt. Šur tur, kur nu pakrīti. Gājējam nav savas kapenes.

Boass: Vai gājējam ir sava nāve? Vai tā nav visiem viena un tā pati?

Puisis: Nāve ir viena, bet miršana ir daudzējāda. Tu mirsi zem sava pajumta, nosirmosi zem sava vīģes koka, es − kā gadās!

Aspazija savā lugā iestarpinājusi arī skatu ar jaunā puiša mīlestību pret Ruti. Simboliskā ainā Rute nejauši samin zilo rudzupuķīti, ko šis jauneklis gribējis dāvāt viņai kā savas sirds mīlas zīmi. Nekādas tamlīdzīgas ainas neatrodam Forsela darbā. Bet ir kaut kas līdzīgs Fainmena romānā − tēlojumā, kur Rutei mēģina tuvoties kāds jauns vīrietis, ko Rute kategoriski atraida. Abos gadījumos rakstnieki ar tādu papildinājumu centušies parādīt Rutes tikumību un viņas mīlestību pret Boasu kā vienīgo.

Savukārt Larsa Forsela Vārpu lasītājā atrodam citāda veida papildinājumu. Tur autors pastiprina rasisma tēmu un izceļ sadursmi starp divu dažādu tautību un rases grupu pārstāvjiem. Bībelē, kas vispār mēdz minēt tikai sausus faktus un netēlo pieminēto personu iekšējos pārdzīvojumus, Boass gan atzinīgi piemin Ruti kā nākušu no svešas zemes, par ko viņai pienāktos tā Kunga balva: „... un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimtas zemi un gājusi pie ļaudīm, ko tu papriekšu nepazini. Lai tas Kungs tev atmaksā, ko darījusi, un tava alga lai ir pilnīga no tā Kunga, Izraēla Dieva, apakš kuŗa spārniem tu esi nākusi, patvērumu dabūt.” [16] 

Forsels liek Orpai teikt vēl daudz asāk formulētus vārdus par konfliktu starp cilvēkiem ar citādu ādas krāsu un atšķirīgu runas veidu. „Daudzu acīs citāda ādas krāsa ir ļaunāka nekā noziegums, nekā slepkavība, un daudzu ausīs svešs akcents, neparasta izruna ir apkaunojošāka par rupjiem vārdiem.” Fainmens savā romānā (vismaz sākuma nodaļās) liek Rutei runāt neparastas veclaicīgas valodas formas, ko tūlīt par svešinieces izrunu sadzird Izraēlas ļaudis. [17] Turpretim Aspazija savā lugā nekur tādā veidā neatgādina svešo akcentu Rutes valodā.

Fainmena romāns jau sava apmēra dēļ vien atļauj viegli paplašināt Bībeles skopo tekstu, un tas arī ir darīts, papildinot Rutes grāmatu ar vielu no citām Vecās Derības leģendām, piem., par Samsonu un Delilu, Jēkabu un Racheli u.c. Daudzajos dialogos rakstnieks atklāj un iztirzā jūdu ticības pamatus, bieži vien apliecinot apgalvojumus ar citātiem no Bībeles. Tiek sīki analizēti Moaba zemē parastie cilvēku asins upuŗi un nenormētā seksualitāte moabiešu reliģiskajās orģijās, pretstatot visam tam pavisam citādu tikumisko attieksmi jūdu sabiedrībā. Tiklab romānā ietvertajās diskusijās, kā arī sieviešu tēlos autors rada priekšstatu, ka Izraēlā sievieti, ko reiz mīlējis, vīrietis cieni arī tad, kad tā kļuvusi veca un vairs nespēj atbildēt viņa kaislībai. Plaši izvērstie tēlojumi romānā tiešām liek nojaust lielu cieņu un respektu pret Naomiju un viņas spriedumiem, kaut gan viņa, atgriezusies no svešuma, vairs nav ne skaista, ne bagāta vai ietekmīga.

Aspazijas darbā neviens no lugas tēliem nefilozofē par sabiedrisko iekārtu savā vai kaimiņu zemē. Citādi tas ir Fainmena romānā. No tur pārrunātajiem tematiem un uzskatu atreferējumiem izriet, ka jūdu tautā augsti tiek vērtēta indivīda brīvība, kas gan pakļauta Mozus baušļiem un jūdu likumiem, tāpat arī godā turēts demokrātisma ideāls. Jūdu valstī nav vienvaldnieka karaļa; un kad romāna gaitā Boasam, kā tautas cienītam un par viņu gudrību apbrīnotam vadītājam tiek piedāvāts ķēniņa tituls un vara, Boass to noraida: Izraēlā nav ķēniņu!

Par zināmiem papildinājumiem var saukt tēlu individualizāciju. No dialogiem Aspazijas darbā mēs uzzinām pavisam konkrēti par Rutes skaistumu: viņas koši melnie mati sapīti bizēs, „melnas un spīdīgas tās vijas ap kaklu, kā čūskas ap Arona zizli”; viņas rokas ir kā „divas Šabaša maizītes, noliktas svētā vietā pa Pašā svētkiem”; un pirkstiņi tik smalki, „tīri kā kviešu stiebri”, bet acis ir zilas, skropstas gaŗas: „acis arī tev tādas zilas gaŗajās skropstās, kā rudzu puķes kviešos.”

Bībeles teksts ir ļoti skops arī par Naomijas dēlu laulības dzīvi. Leģenda vēsta tikai, ka abi dēli „ņēma sev moabiešu sievas” un ka „viņi dzīvoja tur kādus desmit gadus”. Par bērniem šais ģimenēs nekas nav sacīts.

Jaunais elements Aspazijas interpretācijā ir uzsvērtā Rutes jaunavība. Jau pirmajā cēlienā, kad viņas ierodas Boasa laukos, kāda no turienietēm notur Ruti par gluži jaunu meiteni, un Naomija apstiprina, ka tas tiešām tā ir: „Mans dēls Machlons ātrāk dabūja iekāpt kapā, nekā kāzu gultā.” Par savas jaunavības zīmi Rute nēsā arī savus gaŗos matus. Pie šīs tēmas Aspazija atgriežas vēl 1. cēliena beigās, kur Rute sīkāk paskaidro traģisko notikumu viņu kāzu dienā: Bet Machlons bij pēkšņi saslimis. Viņš mani sērīgi uzskatīja, kad es līgavas plīvuros viņa priekšā stāvēju, un sacīja: „Man jāiet, kad tas Kungs mani sauc. Paliec mūžīga līgava, Rute.” Šis papildu raksturojums palīdz Aspazijai izcelt Boasa un Rutes mīlestībā pirmreizīgumu un pārdzīvojuma intensitāti.

Forsels Vārpu lasītājā papildinājis Rutes grāmatas tekstu ar fragmentiem no citām Bībeles daļām, kuŗās slavēts jūdu Dievs un cildināts mīlestības spēks, piem. koris dzied Dāvida 121. dziesmu („Es paceļu savas acis uz tiem kalniem, no kurienes man nāk palīdzība. Mana palīdzība nāk no tā Kunga, kas debesis un zemi radījis...”), kā arī Sālamana Augstās dziesmas 4. nodaļas 12. pantu („Tu esi aizslēgts dārzs, mana māsa, mīļā brūte, aizslēgts avots, aizslēgts avots, aizslēgta aka”) u.c.

Aspazija Boasā un Rutē piemin dažus Vecās Derības stāstus ārpus Rutes grāmatas, pie tam tieši tās vietas, kas arī viņu saistījušas bērnu dienās. Tā 1. cēliena sākumā Naomija ar vedeklām dodas uz sev tuvo, bet vedeklām svešo Jūdu zemi, un Rute atceras, ka vīramāte viņas, ar savu dzimteni iepazīstinādama, stāstījusi par jūdu ciltstēvu Ābramu, par Noasa balodīti un lielajiem plūdiem (sal. atbilstošās vietas Aspazijas autobiogrāfijā, kuŗā pieminēts Noasa šķirsts un jūdu ciltstēvs Ābrams.) Aspazija savu lugu nobeidz ar citātu no Vecās Derības ar domu par prātam grūti izskaidrojamo likumību dabā:

Trīs lietas ir brīnišķas,
Un ceturtā ir neizdibināma.
Ērgļu ceļš pie debesīm −
Čūskas ceļš uz klints −
Kuģu ceļš jūras plašumā −
Un vīra ceļš uz sievu.

Šos pašus Bībeles domu graudus iestarpinājis arī Fainmens savā darbā, gan ne grāmatas beigās, bet romāna sākumā, kur Naomija atkārto šo Izraēlā iecienīto izteicienu.

Aspazijas lugā kāda sīkdaļa notikumu virknē atgādina izdarības ar labības maisiem Raiņa Jāzepā un viņa brāļos: arī Boass liek sabērt miltus Rutei līdznešanai un iemet maisā arī savu naudas maku. Kad Rute to atrod, viņa uztraukta steidzas atpakaļ Boasam to atdot: „Pārliecinies, ka tavs zelts ir viss; es viņu neesmu aiztikusi”.

Protams, centrālā tēma tiklab Bībeles oriģināltekstā, kā arī visos trijos daiļliteratūras darbos ir mīlestība, taču tās traktējums ir stipri atšķirīgs. Vecās Derības leģendas, tāpat kā mūsu tautas teikas, nekavējas pie darbībā iesaistīto personu jūtām, un mīlestības kaisle Rutes grāmatā vispār nav apdzejota. Runa ir tikai par Rutes precībām („ņemšanu par sievu”), sekojot jūdu levirātam, pēc kuŗa atraitnei iespējams apprecēties ar mirušā vīra brāli vai citu kādu tuvu radinieku. Mērķis (no sievas puses) ir iegūt apgādnieku un nodrošināt sabiedrībā legālu stāvokli, tāpat arī precētā pāŗa cerība piedzīvot pēcnācējus un tādējādi dzimtas/cilts pēctecību.

Apmēram tādi paši apsvērumi vada Naomijas rīcību Fainmena romānā: visu laiku tiek atgādināts, ka jaunajai atraitnei nepieciešams atkal apprecēties, jo vīrā gaidāms (ap)gādnieks un bērnu tēvs. Pavisam citādi tas ir Forsela un it īpaši Aspazijas darbā, kur pirmā vietā ir izvirzīta pati mīlestība vīrieša un sievietes starpā. Gan arī Forsela poēmā nojaušams, ka Rute ilgojas pēc bērna, lai būtu kopā ar kādu vecuma dienās, un tādēļ sāpīgi pārdzīvo atteikšanos no viņa par labu Naomijai, bet tomēr slavas dziesma tiek dziedāta Boasa un Rutes mīlai, kas iedegas starp pretējiem dzimumiem un neprasa pēc rases vai vecuma ierobežojumiem. Taču mīlestības veids ir krasi atšķirīgs Aspazijas un pārējo divu autoru traktējumā. Aspazijas Boasam un Rutei tā ir uzliesmojoša mīlas kaisle, uguns, līdzīga liesmai un sadegšanai:

Boass: Tava miesa − baltākie Libanona sniegi − deg grēka sarkanā ugunī... viss ap mums iededzies liesmās − gulta − spilveni − visa telpa – nāc! (satvēris, nes viņu uz gultu) [18]

Kaisles ugunīgums sasaucas ar mums pazīstamiem mīlestības skatiem dažās citās Aspazijas drāmās, sal. kaut vai Normunda teiktais Sidraba šķidrautā:

Tu taču reiz man rokās dusēji,
Kaut ar uz acumirkli. − Manas liesmas
Uz tevi pāri lējās − mīla − saki, liedzies −
Iz sirds es izraušu tev atzīšanos:
Tev arī mīla sveša nebija!
[19]

vai Zaudētās tiesībās (Laima): Jā, es viņu mīlu, dzirdiet to, es viņu mīlu! un taisni šī mīlestība ir tā, kas mani paceļ ar savu vareno, šķīstošo ugunīgo spēku, kas pats par sevi ir tik svēts, augsts un liels, ka tas paceļas pāri par visiem noziegumiem ... [20] Nekā no tādām liesmām neatrodam zviedru un ebreju rakstnieku darbos.

Arī Forselam Boasa mīlestība ir bez tāda uzliesmojoša ugunīguma; kaut gan stipra un dziļa, un to nespēj noslāpēt ne mīlētāju vecums (Boass ir stipri vecāks par Ruti), ne arī tas, ka Rute ir citas tautības, svešiniece. Jo mīlētāji ir vienmēr jauni, kā dzied koris Forsela poēmā.

Fainmena plašais romāns parāda ļoti harmonisku un pakāpenisku simpātijas jūtu pārtapšanu dziļā mīlestībā no abu partneru puses. Šai romānā Boass ir ļoti savaldīgs savās kaislībās, neaizskaŗ Ruti pirms kāzām un stingro nostāju gādā, lai neviens no apkārtnes puišiem neiedrošinās uzmākties Rutei. Viņa jūtas pret Ruti pamazām pāraug apbrīnā un cieņpilnā attieksmē. Kad Naomija kopā ar Ruti dodas pie Boasa, lai kārtotu oficiālās derības, Rute tur maizes klaipu savās brūnajās rokās, un rakstnieks viņas glezno stāvu pielīdzina slaikai cipresei, bet Boass retoriski vaicā: kur gan visā Jūdu zemē atrast vēl otru līdzīgu viņai? Romāna pēdējā rindkopa ir Boasa mīlestības apliecinājums Rutei: „Es mīlu tevi, Rute, kā es mīlu savu Dievu, no visas sirds, ar visu dvēseli, un no visa spēka. Lai slavēts Izraēlas Dievs”, un viņš nolieca galvu un skūpstīja Ruti ilgi ilgi. Īsi pirms tam Rute bija apliecinājusi viņam savu mīlestību ar tiem pašiem vārdiem, ko viņa reiz bija teikusi Naomijai: „Kur tu iesi, arī es iešu; tavi ļaudis būs mani ļaudis, un tavs Dievs mans Dievs”.

 

IV

Vispārējā noskaņa Aspazijas un Amerikas ebreju rakstnieka uztverē ir gaiša, īpaši izskaņā. Grūtībām un šķēršļiem sprostotais ceļš ir laimīgi beidzies, Boass un Rute cerību pilni sāk savu kopējo dzīvi. Ne tā tas ir zviedra Forsela dramatiskajā poēmā, kuŗā kā sarkans pavediens cauri vijas traģiskā svešinieces likteņa tēma un kur arī izskaņa ir sāpju, vientulības un atstātības traģisma pilna. To rada ne vien starpība starp divām dažādām kultūrām, bioloģiskās rases un valodas nevienlīdzība. Arī mīlestība, apprecēšanās ar Boasu un pat dēla Obeda piedzimšana neizmaina nekā būtiska Rutes liktenī. Joprojām viņa paliek svešiniece, vientuļa, jo arī pat viņas bērnu atņem svešās zemes piederīgie. Rutes dēliņš tiek ielikts Naomijas klēpī; tā un nevis viņa ir bērna aukle. Rakstnieks stāsta: „Un kaimiņu sievas teica: Naomija dabūjusi dēlu”. Gan Rute izmisīgi lūdzas, lai dod viņai bērniņu atpakaļ, lai viņa pati kā māte varētu to spiest pie savām krūtīm, mīļot un glāstīt, bet Naomija skarbi noraida lūgumu: „Man ir tiesības uz mīļoto dēlu no Jūdu cilts. Tas Kungs devis man bērnu. Brīnums ir noticis. Ai mans bērns, mans mīļotais bērns.” Kamēr Boass līksmi slavē Dievu par Dāvida cilts atzaļošanu, Rute ir „Vārpu lasītāja no Moabas zemes, kas glāba dzīvību Dāvida ciltij. Nu tagad slīd vientuļa kā kuģis bez ostas, viena, bez bērna, vientule, sveša sieva no svešās zemes. Ai, mans dēls, mans Obeds, Obed!” [21]

Aspazijas spilgts savdabīgums ir tas, ka skaudrāk nekā pārējos divos aplūkotajos darbos izskan trimdas tēma. Jo sevišķi spilgti tā parādās dialogos starp Naomiju un abām vedeklām lugas 1. cēlienā. Abas viņas (Rute un Orpa) ir moabietes, abām vīri miruši, bet pilnīgi dažādas ir viņu attieksmes pret vīramāti un savu mirušo vīru dzimto zemi. Arī Fainmens sīki attēlo bīstamo un grūto ceļu no Moabas uz Izraēlu, pa kuŗu jāšus (uz ēzelīšiem) un kājām dodas šīs trīs sievietes. Romānā ir iepītas dabas ainas no turienes kalniem un tuksnešiem, bet arī ceļinieču šaubas, cerības un neziņa, vai un kam griezties atpakaļ, kam doties uz priekšu. Taču Fainmens lielāku interesi pievērš jaunajām atraitnēm un viņu pārdzīvojumiem.

Turpretim Aspazija koncentrē uzmanību ap vecās Naomijas likteni: viņas aiziešanu svešumā, kas tāpat nav bijusi viegla, viņas pilnīgo paļaušanos jūdu Dievam arī svešuma apstākļos un tikpat negrozāmo lēmumu atgriezties dzimtajā zemē, pat tad, ja šai grūtajā ceļā viņu neviens nepavadītu. Naomija kopā ar ģimeni bija atstājusi Jūdas zemi bada gados galvenokārt dēlu dēļ, jo „dēli kā jauni putni ligzdā kāroja pēc maizes. Tādēļ mēs visi aizgājām.” Bet „nebij jau viegli atstāt dzimto zemi un māju un visu apkārt”, atzīstas Naomija. [22] Arī svešumā viņa nav mēģinājusi pakļauties jaunās zemes paražām, bet stingri turējusies pie savas ticības. Kad kāda no jūdu sievām viņai vēlāk neticīgi vaicā, kā tad svešumā, kur kalpo citiem dieviem, un kur nav pat savas svētnīcas, kuŗā svētajā Šabašā iededzināt sveces, Naomija paskaidro: „Dievs pats tās iededza. Vai tad viņa zvaigznes pie debesīm nav kā neskaitāmas Šabaša svecītes?” Bez tam, „Man tā vien likās, ka koki, kas ap mani vējā klanījās, visi būtu pātaru skaitītāji. Un es un mans vīrs, un dēli jau arī bijām vairāki.” [23] Naomijas sirdsbalss dzirdama arī citos dialogos. 1. cēlienā Orpa, kas pirmo reizi skata viņai svešo Jūdas zemi, spiesta atzīt, ka tā nebūt nelīdzinās tam idealizētajam priekšstatam, kādu tēlojusi vīramāte savos stāstījumos. „Man tā bij daiļa, jo tā bij mana dzimtene. Es to redzēju ar atmiņas acīm”, secina Naomija. [24] Lugas beigu daļā sarunā ar vīra radiniekiem Naomija arī pasaka skaidri, ka „es nebūtu pārnākusi no svešuma, ja mana sirds nebūtu pie šejienes saistīta”. [25] Vedeklu Orpu viņa mudina griezties atpakaļ uz moabiešu zemi, bet par sevi lūdz, lai viņu atstāj jūdu zemē „kā vecu ciedru, kas ar saknēm sīksti ieaugusi dzimtā zemē un ir par vecu, lai citur augtu.” [26]

Tik sīkas iedziļināšanās vecās Naomijas liktenī nav nedz Forsela, nedz Fainmena darbā, kuŗu centrā liktas Rutes jūtas un domas. Latviešu Boasā un Rutē vecās Naomijas liktenim līdzi dzīvo Aspazija − kā sieviete un kā trimdiniece. Nav jābūt dedzīgam paralēļu meklētājam, lai aiz Naomijas replikām neizjustu arī Aspazijas pārdzīvojumus. Visus Šveices gadus Aspazija pārdzīvoja dzimtenes zaudējumu sāpīgāk nekā Rainis, viņa izmisīgāk meklēja pēc ceļiem, kā atkal satikties ar Latvijā palikušajiem ģimenes locekļiem. 1920. gados, kas Aspazija intensīvi strādāja ap Rutes tēmu, to papildinot un gludinot, arī viņa pati piedzīvoja daudz rūgtu brīžu, kas nesaskanēja ar atmiņu acīm iztēloto īstenību.

 

V

Jau šis triju autoru darbu salīdzinājums rāda, cik tiešām daudzas tulkojuma un uztveres iespējas slēpj skopais stāstījums Vecās Derības Rutes grāmatā. Katrs rakstnieks vairāk vai mazāk pārveidojis to „pēc savas sejas un līdzības”. Visnoturīgākais visiem autoriem palicis pašas Rutes tēls. Turpretim tas, ko katrs rakstnieks spēcīgāk izcēlis, pielicis klāt vai atņēmis nost, atspoguļo daiļdarba rašanās laiku, vietu un autora individualitāti. Forsela poēmā traģiski sabiezinātais svešinieces likteņa stāsts sasaucas ar Zviedrijas presē daudzināto rasisma tēmu šā gadsimta otrajā pusē, kad radās Forsela darbs: tais gadu desmitos Zviedrijā ieplūda lielas bēgļu un ieceļotāju masas no dažādām tālām zemēm.

Amerikā bieži atkārtotās indivīda brīvības un demokrātisma idejas atradušas savu vietu Ņujorkas ebreju rakstnieka romānā, tais nodaļās, kur runa par struktūru, vienvaldību un demokrātijas ideāliem. Ja Irvings Fainmens savu Ruti pārvērtis tikpat kā par jūdu reliģijas izklāstu daiļliteratūras formā, tad Aspazija, gan centrā paturēdama augstās mīlestības dziesmu, tanī ievijusi arī pašas un latviešu tautas pārdzīvojumus un idejas − sociālisma šķiru cīņas atbalsis šā gadsimteņa sākumā (Boasa un kalpu puiša dialogā), kā arī trimdas motīvus Naomijas personā. Atcerēsimies, ka doma par lugu Aspazijai konkretizējās ap 1905. gadu, bet nobeigta tika tikai pēc atgriešanās no Šveices trimdas. Nav nekāda nejaušība, ka Boasa un Rutes atjaunotais iestudējums pēc kaŗa notika taisni trimdinieku teātrī.

Tikpat dažāda var būt arī lasītāju un literatūras kritiķu uztvere par darbiem, kuŗos pārstrādāta Rutes grāmatas leģenda. Tā, piem., Saulcerīte Viese saskata Aspazijas drāmā vienīgi gaišas mīlestības gaisotni un spriež, ka Boass un Rute ir dzejnieces gaišākais dramatiskais darbs, maiga mīlas poēma, sievietes skaistuma, kautrības, maiguma cildinājums. Viena no skaistākajām lugas lappusēm ir kalpa puiša neapzinātās mīlestības atklāsme viņa dialogā ar Boasu. [27] Sieviešu likteņu traģiskie toņi it kā nav nemaz sadzirdēti. Bet Boasā un Rutē ir arī tādi.

 

NORĀDES

  1. Encyclopaedia Judaica, vol. 14, Jerusalem 1973, 523-524; Judisches Lexikon Bd IV/I, Berlin 1572-1574; Nathaniel Kravitz, 3000 years of Hebrew literature from the earliest time through the 20'th century, London & NewYork 1973, 87.

  2. Lars Forsell, Axplockerskan eller Den frammande kvinnan, Stockholm 1984; Ashehoug of Gyldendals, Store norske leksikon, Oslo 1987, 267.

  3. Irving Fineman, Ruth, New York 1949; Aspazija, Kopoti raksti IV, Rīga 1987, 653.

  4. Aspazija, Mana dzīve un darbi. Autobiogrāfija un kopoti raksti. Rīga 1931, 91-99 un 103.

  5. Turpat, 269.

  6. Aspazija, Kopoti raksti IV, Rīga 1987, 653; V. Rūķe-Draviņa, „Aspazijas Boass un Rute”, Raiņa un Aspazijas Gadagrāmata 1968. gadam, Vesterosā, 1967, 81-93.

  7. Rainis, Kopoti raksti XX, Rīgā 1985, 115-116.

  8. Skatuve un dzīve nr. 3, Rīgā 1913, 65-73.

  9. Aspazija, Kopoti raksti IV, Rīgā 1987, 654.

  10. Aspazija, Kopoti raksti II, Rīgā 1968, 653.

  11. Kārlis Kundziņš, Latviešu teātra vēsture II, Rīgā 1972, 273.

  12. Jānis Grots, Kopoti raksti VI, Rīgā 1971, 62-64.

  13. Aspazija Kopoti raksti II, Rīgā 1968, 652.

  14. Raiņa un Aspazijas Gadagrāmata 1969. gadam. Vesterosā 1968, 113-114.

  15. Bihbele, Ņujorkā un Londonā 1945, 278-281; Bībele. The British and Foreign Bible Society 1967, 299-302. Personu vārdu forma un rakstība Aspazijas darbā nesaskan ar Rutes grāmatā minētajiem, pie tam ir liela starpība arī starp dažādu laiku Bībeles tulkojumiem. Aspazijai ir Abimeleks (1913. g. fragmentā Abimelechs), Noemi, Orpa; 1945. g. Bībeles tulkojumā Elimeleks, Naemja, Arpa; 1967. g. Bībeles tulkojumā Elimelechs, Naomija, Orpa, Boass.

  16. Rutes grāmatas 2. nod. 12. pants.

  17. Bībeles jūdi un moabieši pieder pie tās pašas semītu rases, un, kaut atšķirīgas, abas valodas iederas semītu valodu grupā.

  18. Aspazija, Kopoti raksti IV, Rīgā 1987, 160-161.

  19. Aspazija, Kopoti raksti III, Rīgā 1987, 459.

  20. Turpat, 234.

  21. Lars Forsell, Axplockerskan eller Den frammande kvinnan, Bonniers 1984, Stockholm 1984, 38-42.

  22. Aspazija, Kopoti raksti IV, Rīgā 1987, 138.

  23. Turpat, 138.

  24. Turpat, 135.

  25. Turpat, 181.

  26. Turpat, 135.

  27. Saulcerīte Viese, „Drāma ir augstākā mākslas forma”, Aspazija, Kopoti raksti III, Rīgā 1986, 15-16.

 

 

Jaunā Gaita