Jaunā Gaita nr. 193, oktobris 1993

 

 

Nacionālā teātŗa režijas kolēģija 1926. gadā. Sēž no kreisās: A. Amtmanis-Briedītis, A. Mierlauks, K. Freinbergs; stāv F. Rode, E. Feldmanis.

Dailes teātŗa režisors Eduards Smiļģis (1886-1966).

 

 

Lidija Dzene

LATVIEŠU TEĀTRIM − 125

 

Pēc svētīgi nolijuša lietus pa Rīgas ielām no jaunā Dailes teātŗa uz Doma laukumu virzījās raibi priecīgs aktieŗu gājiens, lai vēstītu par Teātŗa svētku sākšanos. Lai arī dzīves skatuvi pārņēmušas politiskās drāmas un intrigu komēdijas, kaut arī kā mantiski, tā garīgi blāvs latviešu kultūras fons, tomēr Teātŗa darbinieku savienības aicināti mākslinieki nolēma šo jubileju atzīmēt. Kā apliecinājumu teātŗa mūžīgai pastāvēšanai. Un kā izaicinājumu pašreizējām grūtībām. Tas izteikts arī svētku plakātā, kur gudrais vientiesis Ķencis uzmetis gaisā savu rateni, un nu pats brīnās, cik augstu loku tā uzgriezusi.

Svētku gājienā, kas bija arī brauciens, šī piebaldzēna gardibene pēc tiesas un taisnības bija galvā dramaturgam Paulam Putniņam, kuŗš ļoti grūtā brīdī uzņēmās vadīt latviešu teātrinieku saimi. Līdzās šajos godaratos, protams, sēdēja Ēvalds Valters − teju teju simtgadnieks. Joprojām spēlējošs aktieris, kuŗa vārds ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā.

I. Bulmanes uzņēmums.

Aktieŗu gājiens.

Doma laukums ir tā kā paguris no trokšņainiem ļaudīm, tādēļ kostīmēto dižvīru − Alunāna, Raiņa, Blaumaņa, Smiļģa, Skalbes un Virzas, kā arī mūsdienu mākslas pīlāru teiktajām uzrunām nebija tik daudz klausītāju kā agrākos gados tas būtu piedzīvots. Vairāk nekā Doma akmeņi dilst arī ļaužu uztvere, kuŗu „šmirģelē” ikdienas sadzīve un politiskie kašķi.

Pēc pirmās dienas uzvilnījuma svētki iegāja nedēļas ritumā ar to cerību, ka ikvienai izrādei vajadzētu būt svētkiem. Uz Rīgas skatuvēm un laukumiem savus iestudējumus rādīja Latvijas amatieŗu teātŗi, kuŗi ar apbrīnojamu spīti un sparu turas pretī visiem grūtumiem, un iet aizvien dziļāk gan repertuāra izvēlē, gan izteiksmes līdzekļu eksperimentos.

Nacionālais teātris savukārt atvadījās no ilgus gadus spēlētajām komēdijām − Annas Brigaderes Kad sievas spēkojas un Jūlija Pētersona Pieklīdušais kaķēns. Abiem rakstniekiem šis teātris bija otrās mājas, lugas viņi veltīja tā aktieŗiem. Kas zina, kad atkal šī kādreiz tik ciešā vēsturiskā saikne tiks atjaunota?

Teātŗa dzīves kopaina ir nesakārtota un grūti pārskatāma, nevar arī pateikt, cik īsti mums teātŗu ir. Kultūras ministrija likvidēja Jaunatnes teātri, bet tas, raugi, tomēr dzīvo, kaut pa svešām mājām staigādams. Režisors Alvis Birkavs nodibināja savu studiju, nosaukdams to par Rīgas Jauno teātri. Vecāki ļaudis gan atgādināja, ka tas sasaucoties ar slaveno Jauno Rīgas teātri (1908-1915), kur notika Raiņa lielo drāmu pirmizrādes. Bet − lai nu būtu, vārdu kārtība taču cita. Taču pērnruden Lāčplēša ielas ēkā, kuŗu joprojām tautā mīļi sauc par veco Dailīti, tika vēlreiz vēsturē atvērts Jaunais Rīgas Teātris Juŗa Rijnieka vadībā. Varēja cerēt, ka šis nosaukums atdzims arī jaunā spožumā, un reklāma bija braša, skaļa. Tomēr ilgi gatavotā lielā pirmizrāde pēc Aleksandra Čaka nepabeigtās poēmas Matīss − kausu bajārs palika kārtējības līmenī.

Tā kā skatītājam gan ir izredzes noskatīties vienu vai otru interesantu iestudējumu, bet diez vai katrs pateiks, kuŗā teātrī viņš ir bijis un to redzējis.

Stili, žanri, rokraksti un paši teātŗi ir nonivelējušies. Kā raksta asredzīgais kritiķis Normunds Naumanis: „Eju uz Nacionālo, jūtos kā Dailē, eju uz Daili − jūtos nonācis Nacionālajā ... Atliek pa ceļam vēl ieskriet mūsu ‘ārzemju’ teātrī − Krievu drāmā. Vienas sejas, stāsti, noskaņas un nopūtas ...” (Diena, 22.5.93.)

Uz 1992.-1993. g. sezonas beigām Nacionālais teātris iestudē vecumvecās Trejmeitiņas, un Alfrēds Jaunušans šo izrādi veltī atmiņām par iemīļoto Dailes teātŗa uzvedumu ar Elvīru Brambergu, Kārli Pabriku, Augustu Mitrevicu, arī Paulu Saksu. Tā, lūk!

Teātŗu svētku noslēgumā skatāma arī Vīlandes teātŗa Ugala viesizrāde, un igauņiem jau arī bija pienākums šurp atbraukt, jo kā nekā 1868. gadā pirmā, t.i. Žūpu Bērtuļa izrāde tika organizēta kā palīdzība (humānā!!) „priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem” pavasarī pēc neražas. Ugala arī ilgus gadus ir cieši sadarbojusies ar mūsu režisoriem un tur iestudētas vairākas latviešu autoru lugas.

Lieliski iekārtotajā Teātŗa muzejā, kuŗu savā personiskajā īpašumā sirdīgi grib atkarot Ed. Smiļģa meita, priecē izstāde, veltīta Pētera Pētersona daudzpusīgajai darbībai. Viņa erudīcija, režisora un rakstnieka talants, apskaužamā enerģija, šķiet, simbolizē ciešāko saiti starp paaudzēm, kur citkārt jūtamas pat nepārvaramas plaisas. Līdzās citiem sabiedriskajiem pienākumiem Pēteris Pētersons uzņēmies arī Rīgas Latviešu biedrības vadību. Tajā brīdī, kad „māmuļa”, no vienām rokām otras apkampienos raustīta, jau sāka iegūt tautā pavisam citas sieviešu nošķiras apzīmējumu. Teātŗa svētku noslēgumā šī ēka vērs savas durvis aktieŗiem, lai viņi ienestu dzīvo garu naida un mantrausības apsēstajās telpās, atminētos Ādolfa Alunāna atjautības, kuplejas un vārdus par latviešu teātŗa dzimšanu: „Latviešu tautiskai apziņai bija pienācis atmodas laikmets. Ikkatrs, ziedodams sevi kādam ievērojamākam sabiedriskam darbam, varēja būt drošs, ka atradīs atbalstu tautā; no ķildām un naida, kas vēlākajos gados radās latviešu starpā, toreiz vēl nekā nezināja, pie katra jauna uzņēmuma bij manāma tik liela vienprātība, kādu mēs, latvieši, laikam nekad vairs nepiedzīvosim”. (Ādolfa Alunāna atmiņas par latviešu teātŗa izcelšanos, Rīgā: 1924.).

Bet pirms tam, pirms balles Valdemāra ielas stūrī, kur atradās vecā Turnhalle un tika spēlēts Žūpu Bērtulis, ir atklāta piemiņas zīme latviešu teātŗa 125 gadu jubilejai. Ir 2. jūnijs, jo dzimšanas dienu svinam pēc vecā stila. Pēc jaunā stila šīs jūnija dienas ir sērās tītas un ar svētkiem nesader.

... 1988. gada 2. jūnijā, kad toreizējā Kongresu namā notika vēsturiskais radošo savienību plēnums, starplaikā pulciņš teātrinieku ar Kārli Sebri un Ģirtu Jakovļevu priekšgalā izgāja ar ziediem, lai noliktu tos turpat zālītē, kur Turnhalles pamati bijuši, un otru pušķi − pie „māmuļas”, toreiz padomju oficieŗu nama. Tas bija veltījums latviešu teātŗa 120 gadiem. Rīgā jau zibenīgi bija izplatījusies ziņa par runām plēnumā, par šī saieta gaisotni, ka ir pateikts − Latvija tika okupēta. Mūs ielenca ļaužu pūļi. Vai tiešām? Un kas vēl? Sakiet, stāstiet! Kā lūgdami, kā svētīdami un drošinādami cilvēki asarām acīs aizvadīja mūs atpakaļ uz Kongresa māju.

Arī tas bija gājiens. Manā dzīvē visdziļāk pārdzīvotais un personiskāk izjustais.

Tēlnieka Oļega Skaraiņa zīme ir liels, vidū šķelts laukakmens.

Akmens, šķelies,
Celies, mana tauta,
Celies!

Akmens ir šķelies. Cerēsim, ka tas nekļūs par pieminekli sašķeltai Latvijai, bet apliecinās Spīdolas aicinājumu.

 

Izrāžu plāns Jaunajam Rīgas teātrim 1993. g. rudenī.

JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS

 

 

Jukio Mišima − „Marķīze de Sada” Pirmizrāde 1993. g. 28. septembrī

 

Vispirms bija vēlēšanās pēc autentiskuma un precizitātes. Noputējuši 200 gadus veci kostīmi no Parīzes muzejiem un īsti briljanti.

Mūsu vēlēšanās bija tik pārspīlēta un sakāpināta, ka pati sevi izslēdza.

Par noteicošo kļuva mūsu pašu iztēle un priekšstati. Arī tas neko neatviegloja, jo pārāk daudz bija sakrājies visa kā, kas uz to iedarbojās ...

Tulkojums Normunds Naumanis

Režisors, telpas un skanu noformējums
Alvis Hermanis

 

*

 

Haralds Pinters − „Mēmais viesmīlis”

Pirmizrāde 1993. g. 1. oktobrī

 

Divi profesionāli slepkavas negaidīti sastopas interesantā situācijā − viņiem jāizpilda pavāru funkcijas. Tas liek viņiem pārdomāt dažus dzīves pamatjautājumus.

Režisors Juris Rijnieks.

 

*

 

Gunārs Priede − „Pārventas hetēra”

Pirmizrāde 1993. g. 7. novembrī

 

Kāda garīgi atpalikušu cilvēku pansionātā Kurzemē ieradies jauns, enerģisks direktors Daunis Tomsons. No hetēras darba Ventspilī atpakaļ uz pansionātu atbēg jaunā, skaistā Žubīte un iemīlas direktorā, jo pirmo reizi Dauņa personā ir sastapusi viņas liktenī patiesi ieinteresētu vīrieti. Ir arī Ingus. Veidojas mīlas stūris. Tas nav stāsts par mīlestību, bet par katru no mums.

Režisore Māra Ķimele

 

*

 

Stīvens Soderbergs − „Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”

 

Kādā mazpilsētā dzīvo jauns precēts pāris. Trīsstūris − vīrs, sieva, sievas māsa. Pilsētā ierodas vīra bērnības draugs. Viņam ir dīvaina aizraušanās − viņš filmē meitenes un intervē par viņu intīmo dzīvi.

Režisors Alvis Hermanis

 

*

 

Ireniušs Irediņskis − „Iemiesošanās”

 

Cilvēka − radošas personības izdzīvošanas un eksistences problēmas. Analīze par to, vai cilvēks var būt brīvs un neatkarīgs, vai viņš var būt viņš pats. „Mūžīgā problēma” − tēvu un dēlu attiecības var aplūkot arī īpatnēji.

Režisors Māris Andersons

 

Lomās: Kungs − Rūdolfs Plēpis, Nekas − Andris Anže, Gošu − Aida Ozoliņa.

 

 

 

Jaunā Gaita