Jaunā Gaita nr. 196, marts 1994

 

Žanis Epners

LATVIJAS LEĢIONS UN LATVIJAS DZĪVAIS SPĒKS

 

Virspulkvedis Silgailis Jaunajā Gaitā raksta − Latviešu Leģions Latvju Tautas Dzīvā Spēka Saglabātājs. Šāds apgalvojums ir pilnīgi pretējs tam, kas notika pēc leģiona nodibināšanas. Tālāk Silgailis raksta: „Izklausās neticami, paradoksāli, ka kaŗaspēka vienība, kas tiek formēta kaujai, neatkarīgi no tā, vai kauja vaiņagosies ar uzvaru vai nesīs sakāvi un prasīs asins upurus, var būt dzīvā spēka saglabātāja.” Te jāiebilst, ka tas var notikt tikai pie zināmiem noteikumiem. I − Ja šī kaŗaspēka vienība ir spējīga pasargāt civiliedzīvotājus, lai tie netiktu iznīcināti. II − Ja šī karaspēka vienība pati nepaņem lielu daļu no tautas dzīvā spēka un to nezaudē cīņās, jo šī vienība ir arī daļa no tautas dzīvā spēka. Latviešu Leģions savā pastāvēšanas laikā nekur nav varējis aizstāvēt latviešus pret vāciešu varmācībām un latviešu dzīvā spēka iznīcināšanas.

Tālāk Silgailis raksta, ka jau 1942. g. vasarā, kad ievadītā lielofensīva austrumu frontē sabruka, bija izjūtams, ka Vācija kaŗu neuzvarēs un vācu armija būs spiesta atstāt austruma apgabalus. Šim momentam kārtības uzturēšanai dzimtenē bija vajadzīgs kaŗaspēks, kas aizstāvētu tautu un tās īpašumus no atkāpjošā (vācu) kaŗaspēka varmācībām un aizstāvētu Latvijas robežas pret sarkanarmiju. Ir jābrīnās, ka Virspulkvedis Silgailis domāja, ka mazā latviešu armija, neapmācīta un neapbruņota, spēs aizstāvēt Latviju pret sarkanarmiju, ja to nespēja vācu labi apbruņotā un jau ilgāku laiku kaujai ar sarkanarmiju sagatavotā armija.

Vācijas interesēs bija pēc iespējas daudz latviešu iesaistīt vācu armijā, un paši latvieši šajā iesaistīšanā bija vāciešiem palīdzīgi. Tā 1942.g. decembrī iesauca no 1919. līdz 1924. g. dzimušos. Minētai iesaukšanai sekoja citas, un pat skolniekus iesauca gaisa izpalīgos. Latvieši nevēlējās iet kaŗot Vācijas labā un tādēļ lietoja visus iespējamos līdzekļus, lai no iesaukšanas izvairītos; ja citas iespējas neatrada, tad aizgāja dzīvot mežos. Šos tā sauktos dezertieŗus, ja noķēra, labākā gadījumā nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, citus turpat nošāva. Salaspils koncentrācijas nometne un Rīgas centrālais cietums bija pilni šādu dezertieŗu. Silgailis raksta, ka leģions formēts, lai latviešu kaŗavīrus saturētu kopā. Tas gan nenotika, jo tikai apmēram ¼ no iesauktajiem nonāca leģionā, bet pārējās ¾ vācieši sadalīja pa daudzām vācu kaŗaspēka daļām, un vācieši rīkojās ar iesauktajiem pēc savas patikas.

Silgailis izsaka nožēlu, ka latviešu sabiedrība un prese uzskata, ka leģions formēts latviešu augstāko virsnieku godkārības nolūkos. Pa daļai tas tiešām tā bija; to pierāda latviešu augstāko virsnieku aktivitāte, iesaistot latviešu karavīrus lielās kaujās, kas Latvijai neko pozitīvu nedeva, bet kurās krita daudzi tūkstoši latviešu karavīru. Silgailis gan saka, ka par šīm varonīgajām latviešu kaujām rakstīšot pasaules kara vēsturēs. Bet kas no šāda latviešu kauju apraksta, ja gadījumā kāds par to rakstītu, būtu mazajai latviešu tautai, kurai katrs dzīvais latvietis ir svarīgs, lai neiznīktu.

Nekādā gadījumā nevaram visus, kas bijuši leģionā, vainot, ka tie bijuši pret latviešu tautas interesēm. Latviešu leģionā atradās arī daudz latviešu virsnieku, kas, cik vien viņiem bija iespējams, saudzēja latviešu kaŗavīrus, neiesaistot tos lielās kaujās. Saprotams, ka par šiem virsniekiem nerakstīs pasaules kaŗa vēsturē; tie nesaņēma dienesta paaugstinājumus un goda zīmes, bet viņiem padotie kaŗavīri un viņu piederīgie visu mūžu ir pateicīgi šādiem virsniekiem, kas paglābuši viņus no nāves. Te paceļas jautājums arī par dzelzkrusta ieguvējiem, cik no tiem dzelzs krustus ieguva tikai ar savu personīgo varonību. Rīgā 1944. g. daudz runāja par kādu dzelzs krusta iegūšanu. Latviešu virsnieki bijuši no blakus esošā frontes vācu sektora ielūgti pusdienās. Uz galda nekā netrūcis, ieskaitot šampanieti. Kad jau visi bijuši iesiluši, kāds vācu virsnieks žēlojies, ka pret viņiem krievi izveidojuši stipri nocietinātu priekšposteni, kas nodarot viņiem daudz nelaimju. Esot mēģinājuši krievus no šī priekšposteņa izdzīt, bet līdz šim tas neesot izdevies. Uz to kāds latviešu virsnieks atbildējis, ka, ja tas atrastos latviešu nodalījumā, krievi sen jau vairs tur nebūtu. Kāds augstāks vācu virsnieks, kas bijis klāt, nosmējies un teicis: Ja nu latvieši ir tik vareni, mums nav iebildumu, ja viņi nāk mūsu sektorā un krievus no šī priekšposteņa izdzen. Ja jūs to izdarīsit, saņemsit dzelzs krustu un pudeli šampanieša.” Šis latviešu virsnieks savācis savus labākos vīrus un krievus no šī posteņa izdzinis, bet pēc kaujas dzīvs bijis palicis tikai šis virsnieks un nedaudzi viņa vīri. Minētais virsnieks saņēmis dzelzs krustu. Daudz tika runāts, ja tik daudz kaŗavīru zaudēja savas dzīvības, vai šī virsnieka rīcība bija attaisnojama?

Silgailis raksta, ka arī krievi mobilizējuši latviešus un tos sūtījuši kaujās, un min publicētus skaitļus, cik latviešu kritis, cīnoties pret vāciešiem. Žēl, ka nav zināms, cik vācu armijā iesaistīto latviešu kritis. Tie, kuŗiem šie skaitļi bija zināmi, laikam nevēlējās tos publicēt. Tāpat kā latviešu leģionāriem, kam cīņās priekšā bija krievi un aizmugurē vācieši, arī latviešiem krievu armijā priekšpusē bija vācieši un mugurpusē krievi. Lai pēc iespējas ilgāk paliktu dzīviem, bija jācīnās. Starpība tikai tā, ka pēc kaŗa krievu pusē kaŗojošie varēja atgriezties savās mājās, kaut arī zem komūnistu režīma, bet gūstā kritušos leģionārus izsūtīja uz Sibīrijas vergu nometnēm. Silgailis raksta, ka vācu valdība rūpējusies par kuģiem latviešu bēgļu pārsūtīšanai uz Vāciju. Jājautā, cik simtu bēgļu tā tika pārsūtīti. Kurzemes aplenkumā kaŗa beigās atradušies 4 vai 5 policijas bataljoni. Ne leģions, ne vācu valdība par tiem neinteresējās. Tiem nesūtīja kuģus izglābšanai, bet tos visus par piederību leģionam aizsūtīja uz Sibīrijas vergu nometnēm, un ne tikai viņus, bet arī daudzus latviešus, kuŗu brāļi un tēvi bija piederējuši leģionam.

Vāciju tikai interesēja, kā vairāk latviešus iesaistīt vācu armijā. Vācu solījumi un piešķirtas tiesības latviešiem bija atkarīgas no frontes attāluma. Kad fronte tuvojās, vācieši atdeva bijušiem īpašniekiem krievu laikā nacionalizētos īpašumus. Kad vācieši ienāca Latvijā, 18. novembri aizliedza svinēt, bet 1943.g. to atļāva.

1944. g. rudenī ģen. Jekelns veda sarunas ar ģen. Kureli un kapt. Upelnieku. Jekelns abus uzslavēja par līdzšinējo darbību, bet mēģināja pierunāt Kureli, lai viņš, kuŗam esot laba slava latviešos, izlaižot uzsaukumu, lai pieteicas visi dezertieŗi. Uzsaukumā varot minēt, ka pēc kaŗa Latvija būšot brīva. Kurelis un Upelnieks pastāvējuši, ka uzsaukumu, ka Latvija pēc kaŗa būs brīva, jāizlaiž vāciešiem. Sevišķi par to uzstājies Upelnieks, un tā rezultātā viņu nošāva. Par Baltiju vācu valdībai gan bija citi lēmumi. Tā vēl tikai dažas nedēļas pirms kapitulācijas vācu avīzēs rakstīja, ka baltieši pēc kaŗa nevarēšot atgriezties savās zemēs, bet tiem būšot jāpārceļas uz Krievijas pierobežu, no kurienes krievus izsūtīšot vairāk uz rītiem − Krievijā, jo Baltijā novietošot vācu zemniekus. Un pēdīgi, kā izsmiekls, ka ar baltiešiem apiešoties labāk nekā ar krieviem.

Lietuviešiem un poļiem nebija leģiona, bet viņi izbrauca uz Vāciju pat lielākā skaitā nekā latvieši, jo vāciešus interesēja viņu darba spēks. Otra zeme, uz kuŗu daudz baltiešu izbrauca, bija Zviedrija. Pēc LE ziņām uz Zviedriju izbraucis 35 870 baltiešu. Latviešu Pretestības kustība organizēja braucienus uz Zviedriju, un kopā ar tiem, kas paši bija sev sameklējuši laivas, ar ko pārbraukt uz Zviedriju, uz Zviedriju pārbrauca 4000 latviešu. Šo pārbraucēju dēļ nevienam vācu armijā nebija jāiet.

 

 

PAR TAUTAS DZĪVĀ SPĒKA SAGLABĀŠANU 2. PASAULES KAŖA LAIKĀ



Latviešu pašpārvaldes ģenerāldirekcija uzsāka latviešu dzīvā spēka formēšanu policijas bataljoniem jau 1942. g. sākumā. Ģenerāldirektors O. Dankers, SD virsnieku uzraudzībā, sagatavo Liepājas bataljonu svinīgam zvērestam.

 



1942. gadā latviešu vīri un virsnieki izvairījās iesaukšanu un iestāšanos policijas bataljonos. Attēls apakšā norāda, ka starp O. Dankera saformētajiem bija zēni agros pusaudžu gados.

Jaunā Gaita