Jaunā Gaita nr. 200, marts 1995

XXVIII

 

Imanta nevaid miris, viņš tikai izliekas;
Bārdu sen nav dzinis, par Šmitu uzdodas.

 

Latvijas tēls. − Latvijas valstvīri un daļēji arī diplomāti ir sākuši runāt par Latvijas un latviešu tēla problēmu. Vai šoreiz nopietni?

Pārlapojot agrākos JG numurus atklāju, ka daudzus gadus esmu rakstījis par Latvijas tēlu. Labi, ka arī Latvijas valstsvīri šo problēmu tagad apzinās: bet vai viņi, kamēr savas padomju biogrāfijas nav atklājuši, ir to spējīgi darīt? Vai Vilnim Zariņam (Neatkarīgā Cīņa 1994. g. 19. dec.) saucot mūsu patreizējos ministrus un direktorus par „A. Vosa izsūtāmiem zēniem”, ir taisnība? Piemēram, ko lai mēs šodien domājam par Valdi Bataragu un Viktoru Bussi, padomju laika prokuroriem, kas starp citu arī uz Maskavas pavēli sagatavoja rietumu kaŗa noziedznieku prāvām lieciniekus. [Padomju laikā visas politiskās prāvas prasīja sakarus ar represīviem orgāniem. Red.] Palīdzēt kaŗa noziedznieku prāvās varēja būt pozitīvs un nepieciešams darbs, bet par Bataraga un Busses nodevi mēs zinām, kā Rietumu tiesās pierādījās, ka liecinieki un liecības bija vienmēr iestāžu sagatavotas. Rietumos liecinieku sagatavošana ir ārpus legālām normām. Vai pie tāda tieslietu departamenta, kurš sagatavoja falšas prāvas, varam taisnību par pagātnes noziegumiem meklēt? Vai noziedzniekiem var ļaut pašiem savu noziegumu izmeklēt? Vai lapsai uzticēt vistu kūti; vai lācim medus podu?

Liecība par Bataraga un Busses padomju laika darbu ir video lentēs ierakstīta. Viņiem nav iespējams teikt, ka nedarīja to, ko darīja. Vai šodien viņu draugiem var uzticēties Latvijas tēlu veidot? Batarags ar Bussi nebija vienīgie. Pie šo liecību sagatavošanas strādāja daudzi citi, kuŗu vārdi nekad dokumentos neparādījās un video lentēs netika uzņemti. Vai prokuroru un advokātu pūlis tagad palīdz kolēgam Birkavam veidot Latvijas tēlu? Bataragam vismaz nav iedots diplomātisks postenis. Ja Birkavs ir nopietns Latvijas tēla spodrinātājs, tad svarīgs solis būtu pavēlēt visiem viltoto liecību veidotājiem atklāt savas pagātnes un izskaidrot, kā viņu šodienas darbs atšķiras no tā laika, kad rakstīja scenārijus lieciniekiem.

Runājot par represīviem orgāniem, visbiežāk tiek minētas partija un čeka. Čeka un CK tagad ir slēgtas, bet ļaunuma impērijai bija trešais atbalsts: Tieslietu departaments, kas ieskaita prokuratūru. Stūra māja tagad ir demokratizēta, un CK namā triec komersanti. Vienīgi dievietes Temīdas nams stāv liels un masīvs un pilns ar tiem pašiem ļautiņiem, kas organizēja falsificētās prāvas, falsificētās liecības un draudu ceļā sagatavoja lieciniekus.

Čeka un CK savas pagātnes, ar Krievijas palīdzību, ir spējušas noslēpt, bet tieslietu nedarbi ir saglabāti Latvijā. Tie dzīvo netaisno prāvu upuru, Sibīriju izstaigājušo sejās un veselību pazaudējušo Latvijas iedzīvotāju ķermeņos, un no dokumentālā viedokļa ar viņu sastrādāto šmuci mēs varam iepazīties tā sauktajā čekas prāvu archīvā. [Var teikt, ka sākumā komūnisms bija internacionāls, bet gadu gaitā tas pārkrievojās.] Latvijas tēla spodrinātājiem vispirms būtu jāsāk ar Temīdas apkvēpušo namu un dvēseli.

 

* * *

 

Polemika ir cīņa ar dzīviem − vēsture ar mirušiem. Mums jāatrod vārds cīņai ar moderno laiku samaisījumu − dzīviem mirušiem. Šinī gadsimtā šo vaimanu pilno planētu piemeklēja divas sērgas: vāciskais nacisms un krieviskais komunisms. [Var teikt, ka sākumā komūnisms bija internacionāls, bet gadu gaitā tas pārkrievojās.] Cik līdzīgas šīs dziesmas, un cik līdzīgi uzvedās šo režīmu funkcionāri. Abas it kā tagad sakautas sistēmas, bet kā totalitāro sistēmu bijušo kalpu uzvešanās norāda, ziņas par sistēmu nāvi ir pārspīlētas. Kā īru milzis Finns, baidot bēru viesus, atkal un atkal, nodevu prasot, no zārka ceļas augšā. Lielo īru varēja apmierināt ar pudeli skoča!

 

* * *

 

Nebiju ilgi Amerikā nodzīvojis, kad uzzināju, ka latviešu tēlam, tā primitīvi tverot, ir divas problēmas: Ulmaņa problēma, ko varētu arī saukt par latviešu fašisma problēmu, un žīdu šaušanas problēma, kas savā veidā sasaistījās ar pirmo. Šeit nav runa par patiesību vai meliem, bet gan par to, kā Latvija un latvieši profīlējās Amerikas augstāko plauktu sabiedriskā domā. Emigrācijas pirmajos gados pieņēmu, ka par Latvijas tēlu gādā emigrācijas intelektuālā un politiskā vadība: Lejiņi, Niedras, Zariņi, Meierovici, Janumi un Eglīši: ka kaut kur mākoņos veidojās latviešu portrets. Bet kad 1960. gados pamodos, tad redzēju, ka par Latvijas tēlu nekas netiek darīts. Vēl ļaunāk, redzēju, ka emigrācijas vadība ir daļa no tēla problēmas. Tēls veidojās, bet tas nebija debesīs, eņģeļu apčubināts, bet gan vairāk kā Doriana Greja (Grey) portrets skapī, krāsojās melns.

Biju arī dzīvojis domādams, ka kaut kur emigrācijas novados pētnieki strādā pie patiesas Latvijas moderno laiku vēstures rakstīšanas − tādas, kas aprakstītu Latvijas traģiku šinī gadsimtā. Izrādījās, ka no vienas puses emigrācija turpināja vārīties otrā pasaules kaŗa zostē un, no otras, zīmīga bija izvairīšanās pieiet šai problēmai ar atklātību. Izdevniecība Daugava laida klajā izcilus darbus, bet līdz kaŗa laikam netika.

Līdz astoņdesmitiem gadiem daudzus emigrācijas izdevumus vadīja vācu okupācijas laika žurnālisti, kam neinteresēja ne patiesība, ne latviešu tēls. Ar polītisko vadību bija sarežģītāk un savā veidā ļaunāk, jo tanī bija infiltrējušies cilvēki ar kriminālām pagātnēm, tādi, kam sava atbildības nasta bija nesama par darbību vācu okupētā Latvijā. Arī Dankers un Bangerskis vēl izdzīvoja cauri 1950. gadiem un tika apbedīti ar varoņu pompu. Visbīstamākais stāvoklis izveidojās Latvijas diplomātijā, kad 1980. gadu beigās Latvijas starptautiskās attiecības vadīja vācu laika Ģenerāldirekcijas darbinieki: Anglijā Reinholds, Vācijā Šilde u.c.

 

* * *

 

Jau 1960. gados pamanīju, ka bija izveidojusies gandrīz vai nedabīga sadarbošanās starp emigrantu un padomju orgāniem: padomju iestādes, sākot ar vispasaules diplomātisko tīklu un beidzot ar Kultūras Sakaru komiteju Gorkija ielā 11a, ņēmās krāsot latviešu tautu kā nelabojamus fašistus, bet, no otras puses, latviešu emigrantu vadība un prese pārcentās, mēģinot pierādīt, pašiem neapzinoties, ka daudz, ko sovjeti saka, ir patiesība. It sevišķi pēc burtkopas PSRS sabrukuma manī nostiprinājies uzskats, ka padomju infiltrācijai emigrantu polītiskās un sabiedriskās organizācijas vajadzēja būt dziļai. Tikai tagad, kad bijusi izdevība ieskatīties čekas tiesu aktīs un redzēt, kā viņi lieciniekus un aģentus vervējuši, zinu, ka čekas roka nevarēja nebūt izstiepta emigrantu vidū. Piemēram, čeka savervēja vācu laika SD vadīto avīžu redaktoru Pauli Ducmani Sibīrijā. Nav iemesla domāt, ka padomju orgāni to pašu nevarēja izdarīt ar SD uzraudzītiem redaktoriem un politiķiem emigrācijā. Padomju orgāniem šantāžas iespējas gan vienā, gan otrā pusē bija plašas.

Tad, kad uzsāku savas studijas Amerikā, gluži skaidrs nebija, vai Ulmanis bija vai nebija fašists, un vai viņa sistēma līdzinājās Hitlera sistēmai. Latviešu skolās par to nekas nebija mācīts. Retrospektīvi jāsaka, ka latviešu skolotāji bija bez politiski analītiskas izpratnes. Viņi zināja, ka neatšķaidītu ulmanismu gluži vairs nevarēja emigrantu skolās mācīt, bet viņiem trūka zināšanas par to, kā par politiku runā demokrātiskās valstīs.

Amerikāņi lielā vairumā vienmēr bijuši pozitīvi noskaņoti pret emigrantiem, un viņi visumā ir vēl vājāk polītiski izglītoti nekā latviešu skolotāji un pusaudži. Emigrantu pagātne un uzskati amerikāņiem neinteresēja. Bet tanī pašā reizē nebija retums satikties ar profesoriem, it sevišķi tiem, kas darbojās Eiropas un Krievijas vēsturē un polītiskās zinībās, kuŗiem bija izveidojies priekšstats par austrumeiropiešiem, latviešus ieskaitot, kā fašistiem. Emigrantu kopienām Amerikā pat labākā gadījumā ir tieksme norobežoties aiz geto žoga. Latviešu iebraucēji, varbūt savas pagātnes dēļ, šinī nozīmē bija tipiskāki par tipiskiem.

Amerikāniskā uzskatā par Austrumeiropu sakrustojās trīs koordinātes: 1. Neviena Austrumeiropas valsts, izņemot Somiju, Amerikai nebija nomaksājusi savus parādus. 2. Visas Austrumeiropas valstis, izņemot Čekoslovākiju, trīsdesmitajos gados bija atteikušās no demokrātiskām iekārtām, kas tika iztulkots, ka tās ir pielīdzināmas hitleriskai Vācijai. 3. Austrumeiropieši bija uzskatāmi kā pretkomūnisti, kas cīnījušies pret Amerikas sabiedroto − Padomju Krieviju. Visam tam cauri vijās uzskats, ka nacionālisms un nacionālisti ir bīstami cilvēces pastāvēšanai uz šīs planētas. Šādus uzskatus varēja bieži sastapt gan lekcijās, gan mācību tekstos. Domāju, ka pirmām kārtām šie uzskati Otrā pasaules kaŗa laikā bija spontāni radušies daudzu amerikāņu akadēmiķu un žurnālistu galvās. Šis viedoklis nekādu augstu intelektuālismu nepārstāvēja: tie bija savtīgi, paštaisni un pamatā primitīvi: Komplicētā Austrumeiropas vēsture un sabiedriskā iekārta vienkāršota līdz noplicinātam vispārinājumam. Padomju propaganda šos uzskatus amerikāņu vidē neienesa, lai gan piecdesmitajos gados tie radīja telpu, kuŗu padomju propagandisti varēja ietekmēt. Sešdesmitajos gados aģitprops amerikāņiem piespēlēja tēzi par austrumeiropiešiem kā nacisma kolaborantiem un antisemītiem. Latviešu emigrantiem nebija nekas ko likt pretī šīm klišejām. Nebija arī vēlēšanās to darīt. Latviešu ietekme uz Amerikas publisko domu ir aprēķināma ar negatīvo algebru.

Lielā mērā tie emigranti, kas dzīvoja savā geto, pat nezināja, kādi uzskati par viņiem pastāv. Ar laiku latviešu emigrantu prese un polītiķi iemācījās lamāties par rozā profesoriem un žurnālistiem, bet tas viņiem neko labu nenesa, jo nekādā veidā viņi šo domu nevarēja ietekmēt. Gluži pretēji, tāda runāšana tikai apliecināja, ka latviešu emigranti ir fašisti un labā spārna ekstrēmisti. Kad 1970. gados Amerikas akadēmisko saimi pārņēma marksisma primāti, tad mūsējie vēl vairāk apjuka. Par tik, par cik emigrantu informācijas plūsma bija Ulmaņa vai vācu laika žurnālistu rokās, viņu intelektuālās spējas spodrināt Latvijas tēlu bija ierobežotas. Polītisko ieroču arsenāls labākā gadījumā bija iesaldēts Ulmaņa laika domāšanā, bet, vēl traģiskāk, bieži savā antikomunismā sakrita ar nacistu ideoloģiju.

 

* * *

 

Būtu nepareizi teikt, ka šķelšanās emigrācijā bija starp jauno un veco paaudzi, Amerikā un Latvijā izglītotiem ļaudīm. Starp otrā pasaules kaŗa  ideoloģijas turpinātājiem, kas iegāja emigrantu polītiskā dzīvē, bija arī gados jaunāki, un starp opozicionāriem bija arī daudz vecāki nekā es. No tiem laikiem mani ir nodarbinājis jautājums, kādēļ daudzi manas paaudzes sabiedriskie darbinieki, demokrātiskā vidē izglītoti, Latvijas tēla problēmu nesaprata no rietumu intelektuālās perspektīvas un ieslīga 1930. gadu atavismā. Piemēram, Ilgvars Spilners, kas bija dažus gadus vecāks nekā es, un Uldis Grava, kas bija jaunāks, abi Amerikā izglītoti, turpināja ideoloģiski konvenciālo emigrantu polītiku, kad viņiem pienāca laiks pārņemt trimdas ratu stumšanu. Pa daļai izskaidrojums varētu būt, ka Spilners ar Gravu studējuši techniskos laukos. No sava viedokļa varu teikt, ka man laimējās, jo DP nometnes ģimnāziju nepabeigušam, aizbraucot uz Ameriku, ar latviešu skolām saskares man vairs nebija. Turpretim daudzi emigrantu bērni, pieņemu, arī Grava, saņēma savu 1930. gadu izglītību emigrantu sestdienas skolās un vasaras skolās. Spilners un Grava protams nepārstāvēja emigrācijas troglodītisma pilnasinības augstāko pakāpi. Lai tiktu ievēlēts emigrācijas polītiskos amatos, zināmos kompromisos ar otrā pasaules kaŗa pulkvežu domāšanu bija jānonāk. Emigrantu „demokrātija” garantēja, ka Latvijas tēlam bija jāuzturas skapī.

 

* * *

 

Cīņa starp emigrantu tradicionālistiem un opozicionāriem notika dažādās nozarēs, bet varbūt viskrasāk vēstures rakstīšanas sfairā. Pastāvēja aizliegtie temati. Piemēram, latviešu skolās gandrīz nekas netika mācīts par 1905. un 1917. g. revolūcijām. Tāpat netika apskatīta latviešu sociāldemokrātu vēsture. Gaŗezera vasaras skolā no sienas noņēma Raiņa portretu. Saeimas laiki tika pasniegti negatīvi, vairāk vai mazāk tā, lai attaisnotu Kārļa Ulmaņa apvērsumu. Tad, kad Uldis Ģērmanis, Aleksandra Čaka Mūžības skartos citējot, sāka rakstīt par sarkanajiem strēlniekiem, viņu gandrīz vai no korporācijas izslēdza. Par tik, par cik savus pētījumus par 1917. g. rakstīju angliski, man korporācijas tiesā nebija jāparādās, lai gan aizmuguriska aģitācija notika. Mana situācija krasi mainījās, kad sāku rakstīt par holokaustu Latvijā.

Pētījumi par latviešu sociālismu un revolūcijām sacēla jezgu, jo tie lauza ulmaniski fašistisko Latvijas tēlu. Emigrācijas ideologi nevarēja pieļaut, ka arī radikālais sociālisms ir daļa no latviešu pagātnes. Nelaime, varētu pat teikt traģika, šī cīņa par Latvijas pagātni nebija tādēļ, ka tā bija cīņa, bet tādēļ, ka tā bija cīņa par obskurantisma un šaursirdības zīmoga uzspiešanu Latvijas tēlam. Tas viss ir daļa no emigrantu vēstures un to nerakstu lai sūdzētos, bet lai nodotu liecību kādam nākotnes vēsturniekam, kas pētīs latviešu otrā pasaules emigrantus, kā es reiz pētīju piektgadniekus Amerikā.

Šinī šķiršanās un šķelšanās, gandrīz vai naidošanās procesā, kas iesākās jau ar emigrācijas sākumu 1944. g., 1955. g. dibinātajai Jaunajai Gaitai pienākas lāpas nesējas loma. Vispirms jau 1944. g. Zviedrijā Juris un Dagnija Šleieri uzsāka Latvju Ziņas, kas pārstāvēja Latvijas parlamentāro tradiciju. Kad ulmanieši, Artura Krodera vadīti, noēda Šleieru avīzi, emigrācija palika bez liberālas opozīcijas. Jaunajai Gaitai, lai gan sākumā tā neapzinājās savu vietu, bija uzdevums aizpildīt šo robu. Jaunā Gaita pārstāvēja modernismu literatūrā un mākslā un demokrātismu polītikā. Tiem, kas grib raksturot emigrācijas tēlu kā reakcionāru, ir jāatceras, ka tomēr visus šos gadus blaku Laikam un Latvija Amerikā arī ir pastāvējusi Jaunā Gaita, kuŗas 40 g. pastāvēšanu ar šo 200. numuru mēs pieminam.

 

* * *

 

Sākoties Latvijas trešajai atmodai, dažādos veidos mēģināju signalizēt Latvijas inteliģencei un polītiķiem, kādas Latvijas tēla problēmas tā sastaps, ieejot brīvībā. To darīju daļēji tādēļ, ka domāju, ka Latvijas perestroikas kadri, izgājuši sovjetu spiedi, sapratīs Latvijas tēla internacionālo nozīmi, un tādēļ, lai neviens nākotnes Latvijas modinātājs nevarētu teikt, ka nebija par Latvijas tēla problēmām brīdināts.

Man dispači jaunajai gvardei bija palīdzēt latviešiem uzlabot internacionālo tēlu − 1. ieņemt bezkompromisa demokrātisma stāju, un 2. konfrontēt latviešu internacionālo slavu kā īpaši labiem kolaborantiem ar nacismu, it sevišķi to, ka latvieši bijuši labākie žīdu šāvēji Eiropā. Tanī pašā reizē viņiem vēstīju, ka emigrācija, sevišķi tās vadība, ir daļa no tēla problēmas un nevarēs palīdzēt.

 

* * *

 

Latvijas tēla izveidošanā un spodrināšanā ir vairākas puses un vairākas problēmas, un ar valsts atjaunošanos tās ir pavairojušās. Visi dziedātāji, dancotāji un folkloristi ir darījuši daudz, lai humanizētu Latvijas vārdu. Nevajadzētu arī noliegt, ka diplomātija, neskatoties uz daudzu sūtņu un pārstāvju pagātnēm, ir darījusi daudz laba. Bet fašisma slava ir turpinājusies, un, cik varu saprast, nevienai Latvijas gaišai galvai un nevienam Latvijas gaišam spēkam nav interesējis šo jautājumu risināt. Vēl ļaunāk, liekas, ka tagadējā Latvijas valdība un tās dažādie departmenti ir aktīvi bremzējuši Latvijas tēla tālākejošu attīrīšanu. Nebūdams sovjetu produkts, šo mentalitāti un sabiedriskās saites pilnīgi izskaidrot neprotu, tomēr domāju, ka tā ir daļā no padomju mantojuma, negriba/nespēks konfrontēties pašiem ar savu pagātni. Daļēji tā ir valodas problēma, jo, lai gan polītiskās saites ar padomju pagātni ir lauztas, lingvistiskās saites daudzos līmeņos, it sevišķi tieslietās, turpinās.

Šodien KGB izstrādātais Latvijas tēls sevišķi interesē vācu intelektuāļiem. Kopš Otrā pasaules kaŗa un Nirenbergas tribunāla lēmumiem ir uzaugušas jaunas vācu intelektuāļu paaudzes, kuŗas KGB informatori palīdzējuši iemidzināt par viņu senču kriminālo pagātni un palīdzējuši ietekmēt dabīgo noslieci mazināt vācu atbildību žīdu šaušanā. KGB galvenais gambīts, kas sevišķi patika vācu intelektuāļiem, bija uzsvērt, ka galvenie slepkavas Austrumeiropā bija vietējie iedzīvotāji, kas iesāka slepkavot savus kaimiņus pirms vācieši ieradās. Šī KGB tēze ir galvenais pamats vācu holokausta revizionistu skolai. Šī bija daļa no padomju Zapad-polītikas, novirzīt vācu intelektuāļu metodiskās galvas no domām par savas un padomju nācijas kriminālām pagātnēm.

Līdz šim neesmu atradis nevienu valdības locekli, kas būtu ieinteresēts konfrontēt šos tumšos KGB un tieslietu pagātnes spēkus. Tikai tagad pēc maisu krīzes saprotu, ka visi Latvijas valdošie kadri, diplomātus ieskaitot, ir vairāk norūpējušies par saviem personīgiem, ne Latvijas, tēliem.

Būtu nepareizi domāt, ka pirmā Daiņa Īvāna vadītā Tautas frontes grupa būtu sastāvējusi no čekistiem, bet kā tagad pēcmaisu ērā izskatās, liela daļa no Īvāna vienības sastāvēja no vārdiem, kas varētu būt slavenajos maisos. Čekas kalpības viszemākajā pakāpē bija zinātnieki, tad žurnālisti (televīzijas diktorus ieskaitot) un visaugstākā pakāpē advokāti.

Negribu ieslīgt cinismā: mums ir jāgodina visi tie latviešu aktīvisti, kas izcīnīja Latvijas neatkarību. Viņiem bija nemaldīga dziņa pēc varas, bet trūkumi ētiskā plāksnē. Kā tagad redzam, viņus ir nodarbinājusi saskare ar čeku, kuŗu slēpjot viņi pārcentās. Ja visi vadošie latvieši 1989. vai 1990. g., pirms ieslīga melošanā (pirms pavēles pagātni neizpaust), būtu savus sakarus ar čeku atklājuši, vairums „grēku” būtu jau aizmirsti un daudzas traumas, kas piemeklējušas Latvijas polītiķus pēdējos gados, atkristu. Slēpdami sakarus, viņi protams neatbrīvojās no savas pagātnes, bet sasējās ar to vēl dziļāk.

Latviešu inteliģences ētiskās autoritātes trūkums varbūt ir saskatāms Literatūras un Mākslas bezsaules norietā. Izdevums, kuŗu perestroikas sākumā zenītā pacēla Māris Čaklais, to spēja izdarīt, nespraužot robežstabus starp polītiku, dzeju un dzīvi, bet apvienojot tos vienā bezšuvju ētiskā tērpā. Kad Pēteris Bankovskis, it kā estētikas vārdā, pārrāva šīs saites, Literatūra un Māksla pamira. Vai Bankovska elitārisms bija mēģinājums sasniegt mākslas zvaigznāju vai inteliģences bēgšana no ētiskām problēmām, ir jautājums, kas prasās atbildi. Katrā gadījumā vēsturiskais laiks un vieta nebija izprasti.

Pagātnes slēpšana, kas notiek Latvijā, ir divējāda: personīgā, par ko jau izteicos, bet vēl svarigāka un dīvaināka ir klusēšana par sistēmu. Demokrātiskās Latvijas piektajā gadā mums pat nav detalizētas zināšanas par čekas tīklu Latvijā un tā operatīvām metodēm. Piemēram, mēs nezinām, cik dziļi universitāte, prese un rakstnieku savienība bija čekas aģentu infiltrētas. Strādāt par čekas ziņotājiem goda lieta nebija, bet ar to melno mākoni apziņā dzīvot demokrātiskos apstākļos, kā redzams, daudziem rada psīchisku sastrēgumu. Tos intelektuāļus, kā piemēram Imantu Ziedoni un Jāni Peteru, kam būtu iekšējā ētiskā apgaisme, orgāni sagandēja, izsūtot uz ārzemēm. Par saviem ceļojumiem ārzemēs (Petera gadījumā arī uz jauniešu kongresu Florefā) viņi nodeva ziņojumus orgāniem, bet vai viņi tagad arī nevarētu nodot ziņojumus par saviem ziņojumiem? Mēs zinām, ka pa to pašu laiku, kad viņi ciemojās ar tautiešiem emigrantu mājokļos, Imants Lešinskis kā ēna viņiem sekoja un kā pasakas burvis, dzīvojot augstceltnes viesnīcā, neredzamām saitēm koordinēja mūsu literātu darbību. Personīgi man neviena cilvēka atskaite nav vajadzīga. Lai gan man ar KGB bija atšķirīgi mērķi, kopš tiem laikiem esmu atzinis emigrācijas šķelšanu kā pozitīvi radošu. Es šķelšanos vēlējos, lai stiprinātu emigrāciju: KGB − lai to vājinātu. [Visa sakaru un sakarnieku problēma ir pārāk sarežģīta lai šinī rakstā iztirzātu. Sakaru konsekvences, kas attiecās uz trimdu bija divējādas: to sašķēla un, pretēji KGB nodomiem, to stiprināja, atdzīvināja.]

Noskaidrošanās ir vajadzīga pašu braucēju morālās stājas dēļ (Ziedonis ar Peteru nebija vienīgie bet tikai redzamākie) un Latvijas inteliģences dēļ. Ne tu pārliecības dēļ iestājies partijā ne pārliecības dēļ no tās izstājies.

Bet ārpus ētikas, slepenība arī apdraud valsts drošību. Šantažējamus cilvēkus normālos apstākļos augstos posteņos, it sevišķi diplomātiskos, neieceļ!

 

* * *

 

Šīs zemapziņas straumes un apakšstraume, saites un valgi citus inteliģences pārstāvjus, galvenokārt polītiskos, velk dīvainā prokrieviskā polemikā. Latvijā ir izveidojies īpatnējs, it kā objektivitātes vārdā, latviešu tautas baidīšanas žurnalisma žanrs. Ivars Ķezbers un Mavriks Vulfsons, kas par sociāldemokrātiem uzdodas, ar avīžu rakstiem bāliņus baida ar Krieviju bargo, un komūnists Alfrēds Rubiks ar kapitālisti Ilgu Gravu, draud saviem tautiešiem ar komūnismu baismīgo. [skat. Rubika un Gores rakstus Latvija: Baltijas valsts, 1994/3.] Tik daudz par gaišiem spēkiem. Klusām mīnām, kā praktiķiem Bataragam un Bussem, bija cita saskare ar varas orgāniem, un nezinu, vai pie viņiem ir iespējams apelēt.

Biogrāfiju slēpējiem varu pareģot, ka, ja paši tās gaismā nenesīs, viņu „noslēpumi” agrāk vai vēlāk, demokrātijai ieilgstot, nāks atklātībā. Nevienmēr Krievijas orgāni visus pasargās.

 

* * *

 

Man liekas, ka pēdējā pavēle, ko čeka deva saviem kalpiem un laikam arī pakalpiņiem, bija neizpaust informāciju par savu pagātnes darbību. Par tik, par cik neviens no maisa piecīšiem savus saskares tīklus ar orgāniem neizpauda, [Skat. Georga Andrejeva rakstu Dienā, 1994. g. 28. maijā un citātu JG 197. numura „Preses Spogulī” − „Tā, tas nu ir pateikts!” Red.] viņi kaut kāda sastāvdaļa no represīvo iestāžu tīkla tomēr bija.

 

* * *

 

Latvijas tēla problēma, kas mani interesē, ir tā, kuŗu tai uzspieda ļaunuma impērija ar tās apakšorgāniem (sevišķi Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs), kuŗas izplatīšanā un veicināšanā bija iejaukti plaši latviešu inteliģences slāņi, emigrantus ieskaitot. Šinī mezglā sasienas Valdis Batarags, Viktors Busse, Ivars Ķezbers, Paulis Ducmanis, Jānis Dzintars, tieslietu departments, Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs, dažādi pētnieki Zinātņu Akadēmijā, mākslinieku un rakstnieku savienības. Valdis Batarags ar Bussi bija galvenie tieslietu darbinieki, kas sagatavoja lieciniekus un falšas prāvas un Ivars Ķezbers ar Pauli Ducmani uz šo melīgo prāvu pamata sarakstīja un izdalīja pamfletus, kuŗu uzdevums bija savārīt raganu viru emigrantiem un tos maksimāli pazemot pasaules acīs. Latviešu radošās inteliģences braucēju daļai, kā Imants Lešinskis viņus nokristīja, bija piedot šai melnajai literatūrai un Kultūras sakaru komitejai ticamības glazūru. KGB konstruētais latviešu tēls, varbūt jau miris Latvijā, turpina dzīvot pasaules archīvos un publiskā domā, galvenais, kā jau norādīju, vācu holokausta revizionistu skolā.

 

* * *

 

Latviešu tēla apkvēpināšanas lielais vilnis iesākās Khruščova laikā kā vispārējs uzbrukums rietumu republiku tautām. Ja Khruščovs vēsturē ir pazīstams kā padomju iekārtas liberalizētājs, tad austrumu republikās ap 1959. g. viņš sāka reaktivizēt staļinismu: atsāka antisemītisma kampaņu, uzsāka fabricētas Višinska tipa kaŗa noziedznieku prāvas un Latvijā Staļina tanku bučotāju Berklāvu atvietoja ar vēl staļiniskāku Arvēdu Pelši. Vistiešāk Latvijas melnā tēla veidošana saistās ar 18. bataljona prāvu, īpatnējais šinī Khruščova kampaņā bija, ka prokuroriem neinteresēja īstie latviešu kaŗa noziedznieki, kuŗu netrūka ne Latvijā ne emigrācijā. 18. bataljona kaŗa noziegums tika radīts gandrīz no nekā. 1948. g. KGB prāvā, tiesājot 18. bataljonam piederīgo Jāni Apermani, izmeklētājs Vēvers ziņo Jesaulovam, ka nav iespējams dokumentēt Apermaņa noziedzīgo darbību Baltkrievijas teritorijā. Bet 1960.g. prokurori 18. bataljona „noziegumus” bija atklājuši.

Kā ieganstu 18. bataljona prāvai prokurori paņēma notikumu no 18. bataljona vēstures Slonimā, Baltkrievijā. 18. bataljona dienas pavēles, kuŗas prokurori, lai gan pieejamas, nelietoja, norāda, ka bataljons 1942. g. 18. augustā nonāca Slonimā, kur sabija četras dienas. Ir tiesa, ka 20. augustā vācu SD no Slonimas geto izveda ap 400 žīdu, kuŗus nošāva pilsētas tuvumā. Man izdevies noskaidrot, ka vismaz daļa no 18. bataljona tika norīkota geto apsardzē. Varētu arī pieļaut, ka geto apsardze ir īsts kaŗa noziegums, bet khruščoviskā tiesa 18. bataljona dalībniekus neapsūdzēja par geto apsardzi, bet gan par spontāni brīvprātīgi brutālu uzbrukumu Slonimas geto žīdiem un to nošaušanu.

1942. gada vasaras sākumā vācu drošības policijas (SD) priekšnieki to [Slonimu] nodeva pieminētā 18. latviešu bataljona apsardzībā. Pirmais darbs, ko tur veica apsargi, bija Slonimas geto likvidēšana. Bataljona komandieŗa majora Rubeņa aicināti, pieteicās brīvprātīgi bendes − policisti un virsnieki. No agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai nerima viņu mašīnpistoļu zalves. Cits citu pārspējot, šie latviešu policisti vācu armijas mundieros nogalināja mierīgus iedzīvotājus. Vispirms upurus izģērba kailus kā tas bija prasīts SS reichsfīrera priešrakstos, viņiem dzīviem izsita zobus. Kā tiesas prāvā liecināja paši apsūdzētie, daļu no mantām un zelta lietām (arī zelta zobus) pievākuši šāvēji, galvenokārt virsnieki. Viens no apsūdzētiem atzinās, ka dažas no Petrovļičovas kalnā iegūtajām zelta lietām viņš uzdāvājis savai sievai. [„kas ir Daugavas vanagi?, 1961. 6. lp. Atskaitot bataljona komandieŗa uzvārdu, Ducmaņa paragrāfs nesatur nevienu patiesu faktu.]

Galvenais prāvas nolūks nebija notiesāt dažus kaŗa noziedzniekus, bet gan kolektīvi apvainot visus Otrā pasaules kaŗa latviešu kaŗavīrus un latviešu tautu antisemitismā un žīdu slepkavībā. Šo prāvu prokurori sašuva staļiniski baltiem diegiem, un tad piecus no deviņiem apsūdzētajiem nošāva. Līdz šim Latvijas sovjetiskās tieslietu iestādes, neskatoties uz atkārtotiem lūgumiem un neskatoties, ka tagad pieejama jauna dokumentācija, ir atteikušās šo prāvu par jaunu izmeklēt. Visās demokrātiskās valstīs, izņemot Latviju, uz jaunu dokumentu pamata tiesas spriedumi ir pārsūdzami. Līdz šim visa Latvijas tieslietu struktūra savos spriedumos turpina lietot demokrātiskai videi nepiedienīgu sovjetisku valodu. Prāvas dziļāku analīzi esmu publicējis Laikā (1994.g. maijā) un Atmoda Atpūtai (1994.g. 6-9. jūlijam).

Nākošais solis latviešu tēla nokvēpināšanā pārgāja uz Kultūras sakaru komiteju, kur Paulim Ducmanim, kopā ar diviem īstiem čekistiem, kuŗu identitātes Ducmanis atteicās atklāt, uzdeva sarakstīt brošūru Kas ir Daugavas Vanagi? Ducmaņa meistariski sarakstītais gabals, ņemot 18. bataljona prāvu kā pamatu, vēl pārspīlēja prāvas falsifikācijas un tiešā veidā pierakstīja kaŗa noziegumus visai leģiona un emigrācijas vadībai. Šis pamflets tika pārtulkots un izdalīts Eiropas, Amerikas un Izraēlas bibliotēkām un archīviem. Pēc Kas ir Daugavas Vanagi sekmēm Sakaru komiteja zem dažādiem pseudonimiem radīja vēl kādu duci citu pamflešu.

Šī literatūra ir iegājusi internacionālā bibliogrāfijā, un daudzi Otrā pasaules kaŗa, it sevišķi holokausta, pētnieki ir to ņēmuši kā galveno avotu par šiem notikumiem. Jau būs divi gadi kopš uzsāku prasīt gan kādreizējiem kultkomiešiem, gan Latvijas valstvīriem deklarēt šo literatūru par propagandu. Līdz šim visi tie, kam esmu rakstījis, kas ieskaita Prezidentu Gunti Ulmani, Raimondu Paulu, Birkavu, Inkēnu, Apvienoto nāciju sūtni Baumani un Latvijas nacionālās bibliotēkas direktoru A. Vilku, ir atteikušies šos pamfletus deklarēt par propagandu. Mans jautājums latviešu inteliģencei Latvijā − kā ir iespējams falsificētas grāmatas deklarēt par falsificējumiem?

Šie pamfleti arī satur interesantu bibliogrāfisku problēmu. Visa uzdotā bibliogrāfiskā informācija ir meli, sākot ar vārdiem un beidzot ar pamfletu izdevējiem un izdošanas vietu. Arī uz aizmugures uzspiestā cena ir nepatiesa, jo šo literatūru izsūtīja un izdalīja PSRS vēstniecībās par velti. Neskatoties uz to, padomju iekārtā izglītotie bibliotekāri turpina katalogēt šo pamfletos uzdoto informāciju kā īstu. Nacionālās bibliotēkas direktors Vilks ir ne tikai atteicies šo literatūru klasificēt par propagandu, viņš līdz šim pat nav uzdevis uzvārdiem pievienot, kā šādos gadījumos bibliotekāri dara, piezīmi, ka tie ir pseudonimi. Ir tiesa, ka līdz šim šo autoru īstie uzvārdi nav atšifrēti, bet tas nav pietiekošs iemesls ar tiem apieties kā īstiem. Tā kā vecie Kultkoma čekisti atteikušies šo uzvārdu šifrus uzdot, problēma ir juridiska, un tādēļ esmu lūdzis prezidentu Gunti Ulmani palīdzēt šī jautājuma atrisināšanā. Pseudonimu atšifrēšana nenozīmēs, ka Latvijas tēls uzreiz iznirs zvaigznājā, bet īsto vārdu piekabināšana šai melnajai literatūrai vismaz daļēji atņems ticamības vāpi un liks pasaules pētniekiem padomāt par tās izcelsmi.

 

* * *

 

Būtu kļūdīgi domāt, ka pie Latvijas tēla nelaimes vainīgi ir tikai imperiālisti un represīvie orgāni, Lielvācija un PSRS, KGB un SD. Ne tikai muļķi, bet daudzi gudri un pārgudri latvieši arī pie mūsu negatīvā tēla ir piestrādājuši. Satiku ienaidnieku, un tas biju es pats. Agrāk vai vēlāk latviešu valstsvīriem un intelektuāļiem demokrātiskā Latvijā būs jāsatiekas pašiem ar sevi un mūsu kopējo pagātnes mantojumu. Vācijas spēja savu pagātni pārvarēt dod cerību visām tautām. Latvijā KGB veterāniem nav grūti par Šmitu uzdoties − uzaudzēt bārdu un uzlikt tumšās acenes. Sabiedroto uzvara nacisma pārdzīvotāju problēmu Vācijā daudzkārt vienkāršoja.

Kas notiks ar Latvijas tēlu, kad pasaule uzzinās, ka Latvijas valsts aparātā strādā šantažējami cilvēki, ļaudis ar ierobežotu atbildību pret savu valsti? Būtu labi, ja Latvijas tēla problēma būtu tikai tās ienaidnieki − šķietamie draugi varbūt ir vēl lielāki draudi. Ko lai mēs sakām par plātīgo Joachim Siegerist (Zīgeristu)? Ko par demogoģiski antisemītisko partiju Tēvzemei un brīvībai? Ja SM - Sevodņa nenogremdēs Latviju, tas var izdoties necilai lapiņai Jaunais Laiks.

 

Andrievs Ezergailis

 

Imanta Zilberta zīmējums