Jaunā Gaita nr. 201, jūnijs 1995
Tālivaldis Ķiķauka
ERELLA
stāsts
Jauni uzbūvētajā, futūriskajā Rīgas starptautiskajā dzelzceļa stacijā ātrvilciens no Tallinas pienāca precīzi, taisni uz sekundi, un Norberts Stalbe uz jaunā perona ieraudzīja mirgojošo Eiropas Ekspresi, un uz mirkli pazibēja iegaismotais uzraksts Tallina-Rīga-Berlīne-Parīze-Madride-Lisbona, Braucēju, kā parasti, netrūka, un viņš bija biļetes nopircis 2. klasē, jo tur parasti bija lielāka dzīvība, cilvēkiem bija lielāka interese par visu, kas notiek uz planētas.
Vilciens apstājās kādas trīs minūtes, un Stalbe izvēlējās patukšu kupeju, kuŗā bija tikai kāds cits pasažieris, kas, ienācējā pavēries, ar žestu aicināja to apsēsties ērtajā, labi popētajā, lidmašīnu veida sēdeklī, kas automātiski bija sagāžams, pastiepjams, izbīdāms, savelkams, jo ailes bija platas un ērtas. Varēja skatīt filmas uz personīgā mazekrāna, izvēlēties no kādām 500 filmām, bija televizors ar planētas visām stacijām, jeb varēja lasīt elektroniskās grāmatas. Stalbe bija uz perona paķēris šārīta avīzi īsziņas, kuŗai bija tikai 8 lappuses, un visi teikumi bija saīsināti, tā, lai lasāmvielu saprastu, bija jāiet kādu gadu kursos. Taču vēlāk šajā avīzē notikumus varēja izlasīt vismaz desmit reizes ātrāk. Drošības pēc viņš pārbaudīja datumu: bija 2014. gada 30. februāris. Eiropas parlaments bija ieteicis saīsināto februāri pārmainīt uz 30 dienām. Janvārim un martam tagad ari bija 30 dienas, un ik pa četriem gadiem bija Eiropas diena, ko beidzot Savienotās Valstis uzaicināja pārdēvēt par Planētas dienu. Vilciens, staciju atstājis, pamazām sāka attīstīt maksimālo ātrumu, ap 300 km stundā, bet braucot pa elektromagnētisko sliedi, patiesībā ar to nesaskaroties, ātrumu varēja vienīgi sazīmēt ar neparasti ātro āra ainavas kustēšanos. Stalbe devās uz Eiropas valodu konferenci Parīzē, kur bija radusies liela interese par baltu valodām. Un Parīze bija ap 9 stundu attālumā no Rīgas, bet nākamā apstāšanās bija Viļņa.
-Nu, kā jums patīk jaunie ātrvilcieni? Ar tiem Eiropa ir krietni sašaurinājusies, tā ierunājās pretimsēdētājs.
- Ar visu to, ka cilvēkiem vajadzētu būt vairāk laika, tie tomēr steidzas vēl vairāk. Tas laikam mūsu dabā. Mēs esam kā piltuves un sevī allaž uzņemam vairāk informācijas nekā spējam sagremot, piebilda Stalbe.
- Es, piemēram, esmu zemeņu audzētājs, un man pie Engures ir kārtīgas plantācijas: viss notiek organiski, ķīmikāliju nekādu, kā tas šodien ir nepieciešami. Kad redz, kā zemenes aug, attīstās, nogatavojas, tad saprot, ka tempi dabā ir noteikti, tie dažreiz liekas palēni, bet daba visu prot izbalansēt. Starp citu, es esmu Pēteris Robe, dzimis Kanādā.
Robem varēja būt kādi gadi 55, un deniņi metās mazliet pasirmi, taču veselīgā seja bija saulē brūnināta. Viņš bija vienkārši ģērbies ērtā haki krāsas tērpā, un kājās tam bija sandales.
Stalbe, kas bija nevainojami ģērbies pajaunā uzvalkā, kas bija nenoteiktas, pelēcīgas krāsu gammas izskatā, kravates vietā bija uzsējis tautisku prievīti. Viņš varēja būt kādus pāris gadus vecāks, un viņa sejā atplauka smaids.
- Jūs dzimāt Kanādā, es Sibīrijā, un varbūt tās nemaz nebija tik tālu viena no otras. Savā ziņā tad mēs esam kaimiņi.
- Mani vecāki iebrauca no Vācijas pēc kaŗa un apmetās Montreālā. Toreiz mūsu uzvārds bija Robežgruntnieks, bet neviens nevarēja izrunāt. Tēvs saīsināja uz Robežu, bet es atmetu vēl vienu burtu. Pēc tam, kad franču Kvebeka atdalījās no pārējās Kanādas, tur vairs nebija lādzīgi, it sevišķi ne-francūžiem kā man. Pa to laiku arī dzīves standarts Latvijā bija jūtami kāpis, un, tā kā es nekādas skolas nebiju izgājis, Latvijā atbraucis nopirku zemi un tagad audzēju zemenes. Pašlaik dodos uz Beļģiju un Holandi, lai tur šo to pamācītos par audzēšanu.
- Mans tēvs bija tiesnesis Rīgā brīvvalsts laikā, un komunisti mūs aizveda jau kādā 51. gadā. Tēvs bija jauns un apņēmīgs, sāka organizēt būvju kooperatīvus Sibīrijas austrumos. Tur es piedzimu un nodzīvoju savas dzīves pirmos 20 gadus, jā, mums pat bija maza latviešu skola, tēvs iemācīja lasīt un rakstīt. Tā man radās interese uz latviešu valodu un valodām vispār. Atgriezies Latvijā pēc tēva nāves, iesāku studēt universitātē. Tagad esmu valodu konsultants Eiropas universitātē, piedalos kongresos un rakstu pētījumus par valodas lietām. Jūs tak pats sapratīsit, ka valoda bieži vien ir tādi džungļi, ka dažs labs novēršas un par to nevēlas runāt. Bet valodai ir apvidus vārdi, izteicieni, tautas parunas, vecas gudrības - tas viss bagātina valodu, to padara dzīvu un elastīgu. Valodu nevar sterilizēt un pārvērst par likumu paragrāfiem.
- Tik tālās sfairās nonācis, jūs droši vien esat vieninieks, ierunājās Robe.
- Pilnīgi pretēji, man ir sieva, meita un dēls, kas, abi izstudējuši, ari veic akadēmisku darbu. Sieva, protams, mājās. Ļeva ir krieviete, ar kuru sapazinos jau Sibirijā, bet, ar viņu runājot, jums pat neienāktu prātā, ka viņa no Krievijas. Viņas latviešu valoda, izruna un izjūta ir pilnīgi latviskas.
- Vienā paaudzē daudzus var pilnīgi asimilēt, to jau es zinu no Kvebekas laikiem. Daži mēģināja asimilēties, bet runāja ar drausmīgu akcentu gan franciski, gan angliski. Mums Montreālā latviešu sabiedrībā bija tāds valodu mistrojums, ka nevarēja tikt galā. Ģimenē mēs runājām latviski, tad mani sūtīja franču skolās, tad angļu skolās, tad latviešu sestdienas skolā. Bet ziniet, beigu beigās es iemācījos visas trīs valodas samērā pieklājīgi. Varēju rakstīt un lasīt visās trīs. Nelaime sākās, kad apprecējos ar francūzieti. Skaista jau Nanete bija, slaida kā šķirgata, bāli rozā ādu un matiem melniem kā ogle. Viņa bija franču kanādiete jau kādā ceturtajā paaudzē, un viņas vecākiem bija liels veikals. Viņai bija kādi trīs brāļi un divas māsas, kas visi bija ļoti aktīvi veikala lietās, un tur vienmēr bija visādi ģimenes strīdiņi. Vecāki pēc kāzām mums nopirka māju - savrupīpašumu Montreālas rietumdaļā, kur daudz angļu. Kad es reiz mēģināju Naneti apmācīt latviešu valodā, par kuŗu viņa neizrādīja ne mazāko interesi, viņa pateica, ka tā jau esot grūti ar divām valodām, kur nu vēl trešo. Bet es neuzdevu. Kad viņa mājās man kaut ko jautāja, es atbildēju latviski, tūdaļ paskaidrodams franciski, ko tas nozīmē. Ar laiku viņai pret latviešu valodu radās īsts naids.
- Tu te man ar savu tikpat kā izmirušo latviešu valodu. Kam tā vajadzīga.
Man pat sāka likties, ka viņa valodu izmanto, lai man iegrieztu.
Nanete bija ļoti sabiedriska, daudz laika pavadīja pie telefona, runājoties ar saviem daudzajiem draugiem un draudzenēm, kas pie mums uzradās katru vakaru, un tas Naneti spārnoja. Viņa sabiedrībā jutās savā lomā, daudz smaidīja, smējās un, protams, koķetēja, kas savukārt mani kaitināja. Viņai bija nebeidzama enerģija un seksapīls, kas tecēja nepārtraukti, ko nekādi nevarēja apmierināt. Tā vien šķita, ka visa dzīve viņai bija viena liela, nepārtraukta gatavošanās uz mīlas aktu, bet es toreiz, apmeklējot universitātē lekcijas, galīgi nevarēju koncentrēties un drīz vien jau izstājos. Nanetes tēvs man sadabūja nenozīmīgu darbu savā lielajā veikalā, un attiecības ar sievu kļuva aizvien vēsākas. Pēc pāris mēnešiem es viņai teicu, ka dzīve man ir neciešama, ka šķiršanās ir vienīgais atrisinājums. Viņa neko neteica un atkal vainoja manu latviešu valodu, ar kuŗu es sējot nesaticību viņas franciskajā ģimenē.
- Tev ir jāaprec kāda latviete, viņa teica.
Tā mēs šķīrāmies, un, mantojis mazliet naudas, pārdodot privātīpašumu, es no Montreālas pazudu. Bērnu mums nebija. Pats biju vēl tikai 25 gadus vecs, visa dzīve priekšā.
Pagāja gadi, un es pārcēlos uz Ontario provinci Kanādā, kur Toronto bija liela latviešu kolonija, sestdienās balles, svētdienās rakstnieku rīti un latviski dievkalpojumi. Pamazām es pieradu pie latviskuma nedēļas nogalēs, kad tiešām sarīkojumu netrūka. Dabūju šķirotāja darbu pārtikas preču veikalā un, baltā ķitelī tērpies, pievedu jaunus augļus un dārzājus un tos pievilcīgi izliku publikai. Labo pusi vienmēr uz augšu - tā mani apmācīja, kas sevišķi attiecās uz apelsīniem, suleņiem, persikiem. Tāpat vīnogu ķekari bija mazliet jāpakrata un nobirušās vīnogas jāuzlasa. Te es pirmo reizi tikos ar Kalifornijas zemenēm, milzīgām, stūrainām un sarkanām.
Kādu dienu, banānus kraujot, izdzirdu sev aiz muguras troksni, kritienu, un atgriežoties ieraudzīju glītu meiču uz grīdas. Viena kurpe nost, maciņš izbiris - viņa bija nogāzusies uz nejauši nokrituša banāna mizas, banānu pašu saplacinot kā pankūku. Taču viņa nebija noskaitusies, bet tikai izbrīnījusies.
- Kundze, vai es varu jums palīdzēt piecelties, es noskaitīju kā no reglamenta un turpināju:
- Mans vārds ir Pēteris Robe, un ja jums ir kādi personīgi ievainojumi, belzieni, ja nepieciešama ārstēšanās, es labprāt to pats personīgi atlīdzināšu.
- Are you Latvian, by any chance? viņa man jautāja, un es teicu, ka esmu.
- Es esmu Skaidrīte Aizputniece, un no vienas puses es esmu priecīga, ka mani izglābj latviešu cilvēks. Tad viņa iesmējās:
- Man tikai jāsaliek lietiņas atpakaļ somiņā, un viss būs kārtībā. Tā kā toreiz bija modē mini svārciņi, momentā ievēroju, ka Skaidrīte ir slaidi noaugusi, pagara auguma, debesu zilām acīm un tumši blondiem matiem, un viņa varēja būt manā vecumā.
- Šis te darbs veikalā jums droši vien ir tikai tāds pagaidu. Jūs droši vien kaut ko studējat universitātē, vai ne? viņa piemetināja. Man bija neērti teikt, ka šis bija mans pilna laika darbs un ka es neko nestudēju.
- Es pašlaik gatavojos savai doktora disertācijai universitātē. Esmu antropoloģe, pētu eskimosu kultūras pirmsākumus, viņu valodu un senos nostāstus.
- Jūs droši vien daudz laika pavadāt uz ledus, bija vienīgais, ko es varēju piebilst, un Skaidrīte iesmējās.
Viņa man iedeva savu telefona numuru un adresi, jo es taču biju atbildīgs par nelaimīgo kritienu, un vajadzēja tak vēlāk pārliecināties, vai nav kādi iekšēji satricinājumi.
Pēc nedēļas Skaidrītei piezvanīju, un viņa mani ieaicināja ciemos pie sevis. Vecākā, pamatīgi būvētā namā viņa viena apdzīvoja otro stāvu. Lieli koki visapkārt, zāles mauriņi, asfaltēti celiņi: viss bija labi uzkopts, un, ieejot Skaidrītes dzīvoklī, es redzēju, ka viņai visur bija grāmatas. Plauktos, skapjos, uz grīdas, uz galdiņiem. Gar sienām bija milzumgaŗi dēļi ar ķieģeļiem starpā, viss piebāzts ar grāmatām no grīdas līdz griestiem.
- Man vēl daudz grāmatu ir kastēs pagrabā, jo visām neiznāk vietas.
- Es jūsu vietā baidītos, ka tikai neiebrūk viss otrais stāvs! Es mēģināju jokot, taču redzēju, ka grāmatu lieta Skaidrītei ir daļa no viņas dzīves.
- Nu, vai jums veikalā nav vēl kāds banāns novēlies uz grīdas, viņa smejoties man vaicāja un piedāvāja tasi kafijas.
Izrādījās, ka Skaidrīte iebraukusi Kanādā pirms kādiem sešiem gadiem, lai apciemotu savu māsu, un varējusi iegūt palikšanas tiesības, kas tajos laikos bija grūti. Te palikusi, viņa ar labu angļu valodu jau tūlīt ietika universitātē un bez apstājas, vasarās strādādama, pašlaik gatavojas savai disertācijai.
- Un ko tad jūs domājat iesākt ar grādu? es ieprasījos.
- Protams, ka turpināšu zinātnisku darbu, pētījumus, daudz laika būs jāpavada Arktikā, jāpieraksta zīmes, jāpēta skaņas, vārdi, dziesmas. Būs ari archaeoloģiski izrakumi.
Tā mēs sapazināmies, es vienkāršs cilvēks ar augļiem un saknēm, viņa ar abām kājām zinātnes templī iekāpusi un pilnīgi gremdējusies savā darbā, bet mūsu sarunas bija interesantas. Viņa redzēja, ka es stāvu ar abām kājām stingri uz zemes, ka varu par daudz ko pasmieties. Precēšanās ar Skaidrīti man nemaz nebija prātā. Tā pagāja mēneši, savu grādu viņa dabūja, bet tas nenozīmēja, ka viņas darba slodze mazinātos. Kādu dienu viņa man ieprasījās:
- Pēter, ko tu teiktu, ja mēs apprecētos. Es jau zinu, ka tu, kas vienreiz tam visam esi izgājis jau cauri, esi ar zināmām rezervācijām, bet ar visu to, ka mūsu intereses ir tik atšķirīgas, saka taču ka pretēji poli pievelkoties.
To teikusi, viņa man apsēdās pavisam tuvu, un man jāatzīstas, ka viņa mani bildināja. Kad es vēl gribēju apdomāties, viņa mani noskūpstīja. Kāzas bija ļoti mazas, tikai divi liecinieki, glāze vīna, mācītājs talārā, parakstīšanās grāmatā, un mūsu dzīve turpinājās, mēs pārcēlāmies dzīvot lielākā mājā. Jā, es pa to laiku biju uzstrādājies par veikala menedžeri un banānus vairs kaudzēs nekrāvu. Skaidrīte ar valsts pabalstu rīkoja ekspedīciju Arktikā. Viņa ar eskimosu valodām bija šo to uzzinājusi par slavenās Franklina ekspedīcijas likteni.
- Jūs te runājat par to Franklinu, kas ar diviem kuģiem pazuda sasalušajos Kanādas ziemeļos kādus 200 gadus atpakaļ? ievaicājās Stalbe.
- Jā, Džons Franklins bija nenogurdināms avantūrists, kas, jau veicis divus bīstamus un grūtus braucienus cauri Kanādas ziemeļiem, 59 gadu vecumā ar diviem kuģiem devās uz Arktiku, lai atrastu kuģošanas ceļu cauri ziemeļu Kanādai, no austrumiem uz rietumiem.
Tā kapteinis Franklins ar 139 vīriem un pārtiku trim gadiem aizbrauca, un par viņu nekas nākotnē vairs netika dzirdēts. Pirmo ziemu viņš pārlaida pie kādas salas Arktikā, tad devās uz dienvidiem, kuģošanas ceļu meklējot starp salu archipelāgiem, un neaizmirstiet, ka kuģošana ir tikai jūlijā un augustā, kad ledus izkūst, kad ūdeņi, kas pilni leduskalniem, beidzot atbrīvojas. Nākamā ziema Franklinu pārsteidza pie Viktorijas salas, un, cik varu saprast, tur ledus kalni kuģus saspieda, tie izšķīda, un nekas cits neatlika, kā kājām mēģināt tikt uz dienvidiem, pāri salām, aizsalušiem ūdeņiem. Cik zināms, cietzemi sasniedza tikai kāda trešā daļa apkalpes, un pats Franklins mira uz sava kuģa Erebus.
Skaidrīte turpināja pētīt eskimosu valodas, pati tās iemācījās runāt, sāka iztulkot viņu rūnu rakstus, cēla gaismā eskimosu vēstures agros pamatus, kas bija kādus 2000 gadus veci. Viņa izkopa savas metodes un kādu piecu gadu laikā, vasaras pavadīdama pētījumos Arktikā, vietējie viņu bija iesaukuši par Balto sievieti no sniegiem. Viņa valkāja eskimosu darinātus apģērbus, viņa pašu eskimosu starpā radīja interesi uz pagātni, nostāstiem, leģendām, un reiz, laikam sestajā vasarā, viņa nejauši atrada zem sakrautu akmeņu kaudzes sešus jūrniekus, kas izrādījās esam no Franklina ekspedīcijas. Būdami zem sūnām, tie nekad nebija atsaluši, un ķermeņi un ari drēbes bija kā nupat mirušiem. Bija jau agrāk atrasti daži ķermeņi, bet Skaidrīte ar šo atradumu kļuva slavena antropologu vidū.
Izrādījās, ka maza zīmīte viena jūrnieka kabatā vēstīja, ka Franklins tomēr nav uz kuģa palicis, bet kopā ar vienu jūrnieku devies pavisam citā virzienā, kuŗu tagad Skaidrīte zināja. Viņa man lūdza par šo nevienam nestāstīt, jo viņa pati vēlējas, kā teica, aiziet pa Franklina pēdām.
Tā viņa tur nākamajā vasarā aizbrauca un ar palīgu un suņu vilktām kamaniņām atstāja Ķēniņa Viljama salu un ... pazuda. Viņai bija līdzi modernas ierīces: radio raidītājs, tuvumā bija pārtikas rezerves. Bija pieejamas motorizētās kamaniņas, bet viņa palika pie suņiem.
Viņu meklēja visu rudeni, bet, kad iestājās ziema, vairs cerību nebija, un ziema te pienāca jau septembrī. Meklēja gan policija, gan Kanādas gaisa flote ar lidmašīnām un helikopteriem, bet neatrada.
Nākamo vasaru arī es tur aizbraucu, lidojām krustām šķērsām, runāju ar eskimosiem, bet neviens neko nevarēja pateikt.
Daži no Karaliskās policijas domāja, ka Skaidrīte kaut kur iebraukusi atklātā jūrā, kur ledus dažkārt saplīst un atveŗas. Varbūt vainīgi bijuši polārie lāči, kas dažreiz ceļotājiem seko dienām ilgi. Protams, kad iestājās polārā nakts, viss iegrima krēslā un tumsā, un atkal bija jāgaida astoņi mēneši. Šī vieta taču atradās virs polārā loka.
Gadu vēlāk ar universitātes atbalstu rīkoja vēl vienu ekspedīciju Skaidrītes meklēšanā, bet neko neatrada.
Pēc pāris gadiem es jutu, ka Kanāda vairs mani neinteresē. Kvebeka bija jau patstāvīga valsts. Mani vecāki bija miruši, un tā es kādu dienu ar saviem dolāriem kabatā ielidoju Rīgā un vispirms apciemoju Skaidrītes vecākus, kas jau toreiz bija krietnā vecumā. Pēc pāris gadiem, apsvēris situāciju, iegādājos pie Engures priežu mežu tuvumā kārtīgu gabalu zemes un iesāku ar zemenēm. Vēlāk tur uzbūvēju sev Kalifornijas stila māju ar peldbaseinu. Tā tagad ir mana pasaulīte.
- Jūsu Skaidrītes stāsts man atgādina manu bērnību un uzaugšanu Sibīrijā. Saka, ka pie visa jau varot pierast, bet liels sals un sniegi un ledi nav tik vienkārša lieta, kā daudzi domā. Kad telpā, kur atrodas, viss ūdens sāk sasalt, elpa pie nāsīm sāk apsarmot, kad pirkstu gali kļūst nejūtīgi un kad apjēdz, ka lēnām kļūst pats par ledus gabalu, tad joku nav, tā ierunājās Stalbe.
- Man tas Sibīrijā, kur mēs arī dzīvojām virs Polārā loka, pāris reizes atgadījās, kad bijām prom no ciemata. Kādu dienu, man varēja būt ap 12 gadu, es ar mazām ragaviņām gāju uz mežu savākt kurināšanai sausānus - zarus, saknes no tuvējā meža, un aizsapņojies, debesīs skatīdamies, nemaz nepamanīju, ka esmu iekāpis zvēru slazdā. Ar sitienu un spalgu troksni mana kreisā kāja pēkšņi tika iespīlēta tērauda žņaugā, bet labi, ka stiprais stulmenis neļāva metallam sadragāt manu pēdu. Tā es, nogāzies sniegā, tur paliku un visādi izmēģinājos tikt vaļā, bet veltīgi, un drīz vien kļuva tumšs. Naktī man uzmācās visādas domas: varbūt mani apēdīs vilki, varbūt, ka uzbruks lāči, un varbūt, ka vienkārši nosalšu. Tāpēc es centos neaizmigt un, cik varēju, mēģināju kustēties un kustināt kāju un roku pirkstus, uzmanīju degunu un ausis. Tas varēja būt ap diviem no rīta, kad spilgta baterijas gaisma man sejā mani pamodināja. Mans tēvs bija ātrumā dabūjis vairākus palīgus un tā mani atrada, un es izbēgu no drošas nosalšanas. Vēlāk slimnīcā gandrīz zaudēju divus kāju pirkstus, bet man palaimējās, un es atveseļojos ar visu to, ka slimnīca bija diezgan primitīva.
Ātrvilciens tuvojās Varšavai, kur bija paredzēta trīs minūšu apstāšanās.
- Stalbes kungs, vai mums nederētu aizstaigāt līdz restorāna vagonam, diezgan jau esam savus dzīves stāstus viens otram stāstījuši, ierunājas Robe.
- Jums taisnība, piekrita Stalbe, un abi piecēlās un aizgāja.
Kad tie pēc apmēram 45 minūtēm atgriezās, kupejā sēdēja sieviete sarkaniem matiem, ģērbusies pēc pēdējās modes, kupejā izplatot veselu parfīma mākoni, un viņas lillā lūpu krāsa bija saskaņota ar tikpat lillā nagiem. Kājās viņai bija pašreiz izplatītās zeķbikses, kas no kāju pirkstgaliem sniedzās līdz pat viducim, jo svārki sievietēm sen jau bija pazuduši no modes lapām. Pāri viņai bija uzvilkts viegls iesārts apmetnis, un, abus ienācējus uzlūkojusi, viņa izlikās mazliet pārsteigta. Viņai varēja būt kādi 35 gadi.
- Mani kungi, es tiešām nezināju, ka šī ir jūsu kupeja, viņa teica, un tas izklausījās pat mazliet ironiski.
- Lūdzu palieciet, mums taisni vienu dāmu vajag. Jums taču tā ir visdrošākā situācija - divi vīrieši, kas brauc tajā pašā virzienā kā jūs.
- Jūs laikam iekāpāt Varšavas stacijā. Polija ir taču kļuvusi tik ļoti interesanta valsts, ka daudzi tur iebrauc, lai papriecātos par lielo uzplaukumu, teica Robe.
- Man Varšavā bija veikala darīšanas, teica svešā. Tagad braucu atpakaļ uz savu dzīves vietu Parīzē. Tur man ir modeļu aģentūras birojs, un talantus es meklēju visā Eiropā, kas patiesībā tagad ir viena vienīga, liela valsts.
- Eiropas Savienotās valstis. Tā jau mēs esam tagad pasaulē pazīstami, diezgan neoriģināli to pateica Stalbe.
- Starp citu, mans vārds ir Erella Lučiano, un jums liksies, ka man varbūt ir kāda spāņu vai franču izcelsme, bet patiesībā esmu no Slovēnijas. Jūs tak esat dzirdējuši par Triestu, pilsētu kur kādreiz dzīvoja slavenais rakstnieks Džeims Džoiss?
- Jā, es piedzimu neilgi pēc tam, kad gaŗais civilkarš beidzot apstājās, kad cilvēki pamazām kļuva gudrāki. Mans tēvs bija cirkus mākslinieks, viņš dresēja tīģerus, kas toreiz vēl cirkos bija atļauti. Tā jau no bērnības es maisījos pa Eiropu - Romu, Barselonu, Madridi, Parīzi, Londonu, šad un tad gāju dažādās skolās, dzirdēju visādas valodas, bet tas nekādu rūpju nedarīja.
- Tātad jūs esat īsta eiropiete un ikkatrā Eiropas valstī jūtaties kā mājās, ierunājās Robe.
- Un jūs abi, man liekas, esat no Somijas, teica sieviete.
- Mēs abi esam no Latvijas, kaut gan tur neesam piedzimuši, tā Stalbe.
- Jūsu zemē tagad esot augstākais dzīves standarts Eiropā, tā es vakar lasīju kādā žurnālā. Bet jums tur ziemās ir pavēsi, vai nav jauki aizlaist kaut kur pie Vidusjūras, pasildīties saulītē? Protams, no saules ir jāuzmanās, ultravioletie stari, bet priekš tā ir visādi krēmi. Jāuzliek tikai pareizie. Tad āda uzlabojas, tā kļūst elastīga un nesažūst. Tas svarīgi. To es savām meitenēm vienmēr saku. šobrīd jau jūs esat skaistas, bet kā būs rīt. Ir sevi jākopj nepārtraukti, vai ne kungi? Un āda ir tas lielākais orgāns cilvēkam; ja ir laba āda, nekādas kaites nebūs.
To teikusi, Erella Lučiano izstiepa savas rokas, un, nometusi apmetni, ļāva kungiem apbrīnot viņas teicami attīstīto, uzlaboto un labi kopto roku ādu, kas tiešām likās pievilcīga un elastīga kā kaučuks.
- Ja jūs, kundze, būtu zemene, es jūs tūdaļ nopirktu savai plantācijai, jokojās Robe.
- Ak, jums ir zemenes, tās ir manas mīļākās ogas, rokas saplaukšķināja Erella, es varu zemenes ēst rītos un vakaros. Zemeņu dēļ es esmu ar mieru krist grēkā. Jūsējās noteikti ir saldas un milzīgas. Zemenes ābolu lielumā. Man garšo zemenes ar mazliet piena. Esmu veģetāriete, kā tam ir jābūt. Lielos svētkos es atļaujos kaviāru. Arī meitenēm es iesaku neēst gaļu. Kad viņas mani apciemo manā villā Rivjerā, tad mēs ēdam tikai salātus un dzeram apelsīnu sulu.
- Varbūt tas izskaidro to, kāpēc modeļi žurnālos un televīzijā vienmēr ir tik kaulaini. Labi, ka vēl tā elastīgā āda, teica Stalbe.
- Mani modeļi ir skaisti, slaidi, gari. Viņi nav kaulaini, iespītējās Erella, - ar ģindeņiem man nav nekāda darīšana.
- Kopš tur Dānijā izgudroja neredzamo krūšturi, sievietes pašas var veidot sava auguma detaļas, sevi atveidot pēc patikas, vajadzības un Erellas gadījumā pēc tirgus vajadzības, piemetināja Robe.
- Manas meitenes visas ir dabīgi skaistas. Tāpēc jau es braukāju visapkārt uz skaistuma konkursiem. Aizvakar parakstīju līgumu ar divām polietēm. Pilnīgi perfektas. Viņām kā vācu, tā krievu asinis. Kad tautas sajaucas, vienmēr asinis uzlabojas. Kāpēc tad krievi ir tik vitāli - mongoļu, visādu aziātu asinis cauri gadu simteņiem. Francijai nāca par labu, ka to iekaroja Roma.
- Nu labi, Erella, lai mūsu sarunas novirzītos no asinīm, es pasūtināšu pudeli šampanieša! teica Robe.
Pēc piecām minūtēm pie kupejas pieklauvēja, viesmīlis baltos cimdos iestūma riteņgaldiņu ar sniegbaltu pārklāju, lielu pudeli šampanieša metāla muciņā un trīs dzirkstošas glāzes.
- Es lieku priekšā mums sadzert laimes. Uz Erellas skaistajām meitenēm, uz Norberta Stalbes skaistajiem vārdiem un uz manām jaunajām zemenēm. Es pašlaik kultivēju jaunu šķirni, kas negatavas ir sarkanas un, kad nogatavojas, kļūst zaļas! sacīja Robe.
Viņi pacēla glāzes un iedzēra. Diena gāja uz beigām, un ārā metās krēsla. Ērtos krēslus viņi bija pārbīdījuši, izveidojot loku. Erella kļuva itin draudzīga un vēlējās parādīt, ka viņai nekur nav lieku tauku. Viņa piecēlās un uzaicināja abus tai ar plaukstu iegāzt pa vēderu. Viņa mazliet saspringa, jā, tiešām, viņa bija muskuļaina.
- Erella, jūs esat apbrīnojama. Tik aizņemta darbos jūs tomēr sevi uzmanāt. Daudzas sievietes jūs apskaustu, ierunājās Stalbe.
Nu jau otrā šampanieša pudele nāca uz beigām, un nu jau viņi bija pārgājuši uz tu - Norberts, Erella un Pēteris.
- Žēl, ka nav radio vai atskaņotāja, varētu padejot, čaloja Erella, kad Norberts pēkšņi kaut ko atcerējās:
- Pēter, nu tu esi gaŗām palaidis savu Beļģiju. Tev taču Lježā bija jāizkāpj!
Robe iesāka smieties, un tam pievienojās arī Erella.
- Kuŗš gan grib izkāpt Beļģijā, ja drīz vien klāt būs Parīze, smējās Erella.
Šampanietis darīja savu, un visi trīs bija tajā garastāvoklī, kad ikkatrs teikums, teiciens, izsauciens sāka likties jocīgs, un bija jāsmejas.
Pēteris Robe momentā izdomāja, ka nekāda liksta jau nav, viņš nākamajā dienā pāris stundās būs atpakaļ Beļģijā; aizies Stalbem līdzi uz kādu viesnīcu. Kas tur liels! Zemenes var drusku pagaidīt.
- Nu, kur tad jūs kungi paliksit Parīzē? iejautājās Erella.
- Kaut kādu jumtu virs galvas jau atradīsim. Ja nē, staigāsim pa Parīzi visu nakti. Tas taču būtu piedzīvojums, teica Norberts.
- Es jūs abus ielūdzu pie sevis. Man ir savrupīpašums, netālu no Buloņas meža. Manai mājai ir viesu gals ar visām ērtībām. Stacijā mani gaidīs šoferis un ar limuzīnu būsim galā pusstundā. Es jums izrādīšu savu dārzu, kuŗā man aug arī zemenes. Nu, ko jūs sakāt?
- Es jums sekošu līdzi līdz pasaules galam, smējās Pēteris.
- Viens es varbūt mazliet baidītos, bet kopā ar Pēteri esmu ar mieru riskēt. Neaizmirstiet, ka esmu precēts vīrs ar bērniem.
- Kuŗš tad nav? iesmējās Pēteris.
- Mēs pat nezinām, vai Erellas greizsirdīgais vīrs mums neuzbruks ar šķēpu? teica Norberts.
- Par Erellu jums nav ko bēdāties, jo man vīra nav. Agrāk bija, bet jau daudzus gadus vairs nav, paskaidroja Erella.
Tuvojās Parīze un ātrvilciens sāka samazināt tempu, lēnāk un lēnāk, šur tur pazibēja nami, tilti, koki, un skaļrunī atskanēja balss, aicinot pasažierus izkāpšanai Parīzē. Visi trīs izkāpa un gāja pa nebeidzami gaŗo peronu, kur pie izejas kāds gaŗa auguma alžīrietis nevainojamā uniformā māja ar roku.
- Fransuā, šie ir mani viesi, kas brauc pie manis. Stalbes un Robes kungi no Latvijas.
Pēc nedaudz minūtēm viņi jau sēdēja ērtajā limuzīnā, kas tos vizināja ārā no Parīzes uz Buloņas meža pusi. Viņi iebrauca daudzu koku apņemtā bulvāri, kur visapkārt koku un dārzu puduros pletās turīgo parīziešu villas, un daudzas mājas tikpat kā neredzēja pie vakara gaismām.
- Kaut kas līdzīgs mūsu Mežparkam, tikai daudz lielākos apmēros, teica Norberts.
- Es tikai lūdzu jūs abus, nenobaidieties no maniem kaķiem. Viņi jums nekā ļauna nedarīs. Atcerieties, ka viņi ir tikai kaķi un nekas vairāk. Redziet, mans tēvs man atstāja trīs tīģerus, un es tos uzaudzināju sev par prieku. Es ar viņiem pat cīkstos - mēs spēlējam spēles. Viņi man pa jokam uzbrūk, bet es atvairos. Jums viņi patiks, par to es esmu pārliecināta.
Limuzīns apstājās pie trīs metru augstas metalla sētas ar tikpat augstiem vārtiem. Atvēra un iebrauca iekšā, vārtus aizverot. Iekšpusē bija dubultsēta ar vēl vieniem vārtiem. Fransuā pirmos vārtus aizvēra pirms atvēra otrus. Pustumsā atskanēja rēciens, kas bija diezgan atbaidošs. Liels tīģeris uzlēca uz limuzīna jumta. Erella atvēra logu un sāka kliegt:
- Ej atpakaļ, Pjēr! Pazudi!, bet kad tīģeris neatlaidās, viņa izkāpa no limuzīna un sāka savu Pjēru dauzīt ar rokas somiņu. Tas beidzot atlaidās.
- Nu, kungi! Laiks kāpt ārā, nāciet vien man pakaļ.
Stalbe tikai paraustīja plecus un latviski sacīja Robem:
- Es ceru, ka Erella nav mūs te atvedusi kā barību saviem tīģeriem.