Jaunā Gaita nr. 218, septembris 1999

 

Juris Rozītis

 

RECENZIJA KAZAI

Ei Uldi dzen mani zemē dzen sit man pa galvu

ar veseri vēsturi pa galvu paģiraino trulo

kad es jau līdz ceļiem kā Kurbads zemē

kad cērtu nost galvu vēl trīs tev no jauna

tu deviņgalvainais dzejniek kas mani jau

līdz jostai ei Uldi

 

nedod vēl atpūtu pat kad es prasu

bet dzen mani dziļāk es cērtu vēl diktāk

un vēl nost tev galvas trīs un to vietā

deviņas jaunas es cērtu es cērtu es

nevaru vairāk bet dzen mani dziļāk

līdz padusēm kaklam ei Uldi lai kliedzu

tu Pēteri deviņugalvainais ar kājām kā

satrunējušiem steķu baļķiem ar galvām

mākoņos un vētraino dvašu nu dzen

lai triecu es pēdējiem spēkiem zābaku

savu lai atvēžu roku ciršanā gurušo

zābaku aiztriekt pie brāļiem tiem gulošiem

slīmestiem pilī ei Uldi lai mostas tie

bīstas tie redz vēl tie asinis ūdeņa traukā

jau skrien tie pie ķēves

 

ai māte ei Uldi tu ķēve deviņugalvainā

lai nāk tā tad aulekšiem glābt savu

kumeļu

 

ai māte šurp palīgā nevaru es tam

Uldim tās tagad jau divdesmit septiņas

galvas nost nocirst

 

par abiem mēs gāzīsim

cirtīšu spersi pa nocirsto kaklu

ar dimanta pakaviem galvas lai neaug vairs

ei Uldi vai dzirdi ko saki mēs

uzvarēsim māte un es re pēdējā

nezvēra galva tev krīt jau

beigts un pagalam tavs rumpis nu gāžas ka

zeme vien norīb par mēslojumu

bet zemē līdz zodam tas iedzina

gan mani velns tāds

vēl galva tāda dulla

 

 

 

Šis dzejnieka, prozas rakstnieka (romāns Kuņas dēls),

dramaturga un atdzejotāja Jura Rozīša nekad nepublicētais

dzejolis ir ar literāru un nu jau arī literātūrvēsturisku

nozīmi — tas sacerēts 1980. gada 5. novembrī pēc Ulža

Bērziņa dzejkrājuma Piemineklis kazai (1980) izlasīšanas.

DZIESMAS NO

IZRĀDES MĀJA

 

DZIESMA PAR

DRUKĀTĀ VĀRDA

DZĪVĪBU

Es abonēju avīzi

Ar sarežģītiem rakstiem

Par manām likteņgaitām, un

Par manu traģēdiju, un

Par manu grūto nastu, un

Par pienākumu cēlo, un

Par manām krietnām meitām, un

Par maniem staltiem dēliem.

 

Un kaut kur tālu spiestuvē,

Pie vājas spuldzes gaismas,

Šo tekstu izliek burtliči,

To reportieri reportē,

To korektori koriģē,

Un recenzenti recenzē.

Un klibais, kurlais redaktors

To visu rubricē.

 

Es pirkstiem bildes aptaustu —

Vai tiešām tās ir īstas?

Tas prezidents un priekšsēdis,

Kas smaidot rokām izmainās,

Un skaistumkaraliene tā,

Kas korporeli apprecēs,

Un redaktora mazmeita,

Kam trešais zobs jau aug.

 

Bet glītās bēru reklāmās

Jau vārdu druka izplūst,

Un recenzētās izrādes

Nav rampu gaismu redzēj’šas.

Jo nevienā rakstā neredzu,

Nevienā fotogrāfijā,

Attēlotu cilvēku,

Kas lasa avīzi šo.

ŅIPOŅEMAJU

BLŪZS

Kad es iekāpju desmitajā trolejbusā

Un cenšos nevienam neuzkrist

Man uzglūn kāds Tēvijas kaŗa invalīds

Niknu lāstu izmet kāds komjauneklīgs indivīds

Uz kājas uzkāpj kāds kolhoznieks

Dunku sānā iegrūž kāds pirmrindnieks

Tie visi mani stumj un grūž

Un tad man uznāk vecais nekompostrētas biļetes blūzs

 

Un kad es ieeju Drāmas teātrī

Mani sagrābj Staļina sievas māte

Kas garderobē dežurē

Manu apģērbu stingri kontrolē

Manu mēteli pārmetoši konfiscē

Manu biļeti rūpīgi inspicē

Un kaut ko man dusmīgi krievstilā rūc

Tad man uznāk vecais ņipoņemaju blūzs

 

Kad es uzmostos modernā viesnīcā

Kuŗas sienas elektriski ķirmji grauž

Kur radio nevar izslēgt

Kur silto krānu nevar atgriezt

Kur telefons nakts vidū zvana

Svešas balsis atejas caurulēs skan

Kur pa spraugām zem logiem Ļeņina dvaša mūžīgi pūš

Tad man uznāk vecais ņipoņemaju blūzs.

LETARĢIJAS

KROGS

Kad nakts metas tumša,

Un melnums mācas virsū,

Ir vieta tepat tuvumā,

Kur es tad mēdzu iet.

 

Lielā ceļa malā,

Pie dzelzsceļa sliedēm,

Pa mitrām trepēm lejā,

Caur smagām koka durvīm.

 

Tur satiekos ar saviem draugiem

Džonu Vōkeru,

Remi Mārtiņu,

Tumšo meiču Negrītu,

Un puspudeli Portugāles!

 

Tur zilos dūmos pakārts

Ķīniešu abažūrs,

Un vienacainais bārmens

Aiz letes klusi krāc.

 

Pie griestiem taukains vēdeklis

Spēj tikko spārnu griezt,

Kur nu vēl izpūst pasaulē

Iemigušos dūmus.

 

Tur satiekos ar saviem draugiem

Džonu Vōkeru,

Remi Mārtiņu,

Tumšo meiču Negrītu,

Un puspudeli Portugāles!

 

Zem biezas smiņķa kārtas

Nospiests meičas smīns,

Un kaktā matrožu lāsti skan

Kā atšālējies vīns.

 

Par pāris naudas ripām

Var cūkas ribas pirkt,

Bet kafija tur garšo,

Kā remdens Koka-kola.

 

Tur satiekos ar saviem draugiem

Džonu Vōkeru,

Remi Mārtiņu,

Tumšo meiču Negrītu,

Un puspudeli Portugāles!

 

Un zirneklis uz sienas

Pat nespēj mušas ķert.

Pie šķībā galda sēžu —

Tik dikti vajag dzert.

 

Un pudeles nāk rindām

Man laiku pakavēt,

Ar ieplīsušo glāzi

Manu mūžu izmērīt.

 

Tur satiekos ar saviem draugiem

Džonu Vōkeru,

Remi Mārtiņu,

Tumšo meiču Negrītu,

Un puspudeli Portugāles!

DZIESMA

IZDZISUŠAM

DRAUGAM

Par ko lai es Tev dziedu, draugs,

Kas vairs manī neklausīsies?

Kas vēl man būtu stāstāms Tev

Par saules rietiem, lietiem?

 

Tavs ugunskurs vēl lietū gruzd,

Tavi dūmi kožas acīs,

Bet nezinu, ko dziedāt Tev —

Vai atvadas, vai ilgas?

 

Tik klausies mani, ja dzirdi vēl

Vienu teikumu gribu nobeigt:

Par spīti nepateiktajam,

Gan pārprastam, gan grūtam,

Par spīti nepabeigtajam,

Gan ierastam, gan rūgtam —

 

Es būtu ļoti gribējusi

Tevis satikt vēl vienu reizi,

Ar Tevi izrunāties

Vēl vienu reizi.

Tik vēl vienu reizi.

Vēl vienu reizi.

 

Jo lietainā atmiņā tavas ogles dziest,

Vēl vienu reizi.

 

 


 

Velta Sniķere

 

 
MANS KAĶIS

Mans kaķis,

Melnais Tlalaunksohitls,

Guļ rokās,

Spēlējās ar manām skropstām.

 

Ko viņa zaļās acis man stāsta

Par seno meksikāņu dieviem,

Kas barojas kūpošām sirdīm?

 

Varbūt mūsu dievi

Arī pārtiek no sirdīm,

Bet nežēlīgāk,

Jo neredzamāk — ?

 

Dzejniece Velta Sniķere ir starptautiskās P.E.N. organizācijas Londonas
Eksīlcentra prezidente.

 


 

Ilze Binde
* * *

Agrāk

es rakstīju dzejoļus īsākus —

tādus Sprīdīšus —

laimes meklētājus.

 

Agrāk

es rakstīju dzejoļus īstākus,

kā maize un sāls.

 

Agrāk?

Dzīvot nebija tik bīstami,

un tu nebiji tik tālu.

 

* * *

Svētīgi ir paskatīties uz sevi no malas.

It īpaši no mugurpuses.

Smagnēja gaita. Salīkusi mugura.

Noplucis mētelītis.

Pie tā pielipušas baložu pūkas.

Svētīgi ir paskatīties uz sevi no malas.

It īpaši pa gabalu.

Cepure piestāv, Neredz grumbas.

Krāsas tik saskanīgas —

Sudrabpelēks ar egļu zaļo

Pie brūnām acīm.

Tas ir tāpat

Kā dzimtās mājas redzēt no putna lidojuma:

— Cik sakopti pagalmi,

cik akurāti tīrumi, cik taisnas vagas.

Automašīnas kā čaklas skudriņas.

Bet ja uz Zemi paskatītos no Mēness?

Bet ja uz sevi

paskatītos ar Dieva acīm?...

 

BĒRNU ZĪMĒJUMU

IZSTĀDE BĒRNU

NAMĀ DZEJAS

DIENĀS

„Mazs bij tēva novadiņ(i)s,

Bet diženi turējās.”.

Zils ķirbis, koši, koši zils,

ne dzeltens, ne saulains kā parasti.

Zils kā bērnu nama sadauzītā bērnība.

— Es sauli neatceros.

„Visiem labi, visiem labi,

Manā tēvu zemītē.”

Liela lapa. Pa visu lapu seja.

Plata. Kā Austrālijas kontinents uz kartes.

Deguns milzīgs kā Everests.

Acis — divi ezeri, kokiem apauguši,

kokiem — skropstām.

Lūpas — liellaivas,

kas vēl nav satikušās Melnajā jūrā.

Vaigi, Sarkanā jūra uz pusēm pārdalīta.

Ausis mazītiņas pussalas,

diviem milzīgiem auskariem lejup novilktas.

Mati — dzelteni stari no saulītes

uz visām četrām debespusēm.

— Tā ir mana mamma, — zēns lepni saka un piebilst klusāk:

— Es savu mammu neatceros...

„Zaķim labi cilpas mest(i),

Rubeņam(i) rubināt.”

Trejgalvju pūķi — ugunsvēmēji.

Zaļi zaķi ar rozā ausīm.

Bērnība it kā būtu, bet

„Anglija ir aizslēgta

un atslēga ir nolauzta”.

 

Ojāra Vācieša memoriālā muzeja darbinieces Ilzes Bindes dzejoļi parādās drukā kopš sešdesmito

gadu otras puses un ir sakopoti vairākās izlasēs.

Es Dievu aizlūdzu par katru,
kas vēl māk
Ar mani manas tautas mēlē parunāt.
Dievs, stāvi manai mazai,
izmocītai tautai klāt!

— tā Ilze nobeidz sava nozīmīgā dzejkrājuma Ozoli nātrās (1993) ievaddzejoli.

 

Jaunā Gaita