KAM KAŖA LAIKĀ KLĀJĀS VISGRŪTĀK?

Saruna ar rakstnieci Agati Nesauli

 

 

Kādās valodās Sieviete dzintarā publicēta?

Tad jau jāskaita: angļu, latviešu, zviedru, dāņu, vācu un ķīniešu − sešās valodās.

 

Kā nokļuvāt pie ķīniešiem?

Manai izdevniecībai ir Tālo Austrumu aģents, kas jau gadiem mēģinājis kādu no apgāda grāmatām pārdot izdošanai Ķīnā. Mana grāmata bija pirmā, ko izdevniecībai izdevās tur novirzīt. Esmu jau saņēmusi tās eksemplāru, tā ļoti interesanti izskatās!

 

Kādas ir atsauksmes? Vai ir jau kāda kritika publicēta?

To es nezinu. Īstenībā mani tas pārsteidz. Nekādu kritiku arī ne Zviedrijā, ne Dānijā, ne Vācijā neesmu pamanījusi. Ir tā, kā kad akmeni iesviež ūdenī. Kritikas neviens manai izdevniecībai nav atsūtījis. No Latvijas gan šo to saņemu: no draugiem un draugu draugiem.

 

Par spīti visam, pēc Jūsu grāmatas ir liels pieprasījums, tā ir gandrīz vai bestsellers?

Mana grāmata nav bestsellers, varbūt vienīgi Latvijā. ASV ik gadus iznāk vairāk nekā 60.000 grāmatu. Pēc manas grāmatas ir pietiekams pieprasījums, lai to iespiestu mīkstos vākos. Manai izdevniecībai tā nopelnījusi diezgan daudz. Tā paša apgāda izkārtojumā mana grāmata saīsinātā veidā publicēta arī pazīstamajā izdevumā Readers Digest.

  

Kā Jūs nonācāt pie grāmatas virsraksta?

To man ieteica mana redaktore. Man bija citi virsraksti, bet viņai likās, ka to vajadzētu nosaukt par Woman in Amber. Viņa bija ievērojusi vienu rindkopu grāmatā par to, cik mīļš latviešiem dzintars, kā arī to, ka dzintars var gan saglabāt pagātni, tomēr tajā pat laikā to ierobežojot, iesprostojot. Un es taču biju rakstījusi, ka jūtos pagātnes sprostā. Tādēļ es piekritu.

 

Varbūt mēs varētu parunāt par to, ko Jūs minējāt savā priekšlasījumā: ka Jums nāk ļoti daudz vēstuļu, no visām pasaules malām. Vai tajās izpaužas kāda kopdoma: iebildumi, aizgrābtība?

Vēstules gandrīz neviena nav bijusi negatīva. Visas vēstules, kuŗas esmu saņēmusi, nākušas no ļaudīm, kuŗiem grāmata patikusi, likusies nozīmīga. Viena daļa ir manas paaudzes Amerikas latviešu un arī jaunāki. Lasot manu grāmatu, viņi domājuši par savu dzīvi, tās sāpīgiem posmiem. Tā ir viena grupa. Citā grupā ietilpst vai nu pavisam jauni latvieši, vai tādi, kas vairs nerunā un neraksta latviski. Daudziem grāmata esot patikusi. Tagad viņi varot izjust, saprast vecāku grūtības, kad paši vēl bijuši bērni, spējot piedot saviem vecākiem. Ir arī daudz vēstuļu no latviešiem, kas no latvietības atsvešinājušies. Tas viņiem sāpīgi, bet kādēļ tas tā noticis, viņi nevar pateikt. Ārkārtīgi daudz vēstuļu esmu saņēmusi no amerikāņiem. Lielākā daļa no tiem aizgrābti par mātes-meitas attiecību notēlojumu: meita mīl māti un māte meitu, bet tomēr tās abas nespēj tuvoties viena otrai. Vai atkal vīrieši raksta par saviem tēviem, par vecāku un bērnu attiecībām. Ļoti daudziem paticis lasīt par kaŗu, kas notiek ar civīliedzīvotājiem, bērniem un sievietēm kaŗā. Daži atzīst, ka par to agrāk nekad neesot ne domājuši, ne lasījuši. Diezgan daudz vēstuļu no Vjetnamas kaŗavīriem, kas raksta, kāda viņiem bijusi pieredze. Viņi jūtoties tieši tāpat par savu dzīvi, un ja ne gluži, tad līdzīgi. Neesot varējuši tikt ar savām kaŗa atmiņām galā. Vēstules nāk arī no Austrālijas, no Brazīlijas, no Kanadas, no Itālijas un no visvisādām eksotiskām vietām, piemēram, no Čīles...

 

Bet vācieši nav rakstījuši?

Nē, vienīgā vāciete, faktiski viņa ir šveiciete, ar kuŗu es esmu bieži sarakstījusies ir manas grāmatas tulkotāja. Taču arī viņa neko nav rakstījusi par recenzijām, kā vācieši to uzņēmuši.

Taisnību sakot, esmu mēģinājusi no recenzijām izvairīties. Man liekas, ja rakstnieks grib rakstīt un sāk pārāk daudz domāt par atsauksmēm, tad ļoti grūti pašam rakstīt.

 

Oskars Vailds arī saka: Ja kritiķi ir dažādās domās, tad autors ir saskaņā pats ar sevi.

Es domāju, ka tas ir ļoti labi teikts (smejas).

 

Nu, bet kad Skaidrīte Rubene Ziemeļkalifornijas Apskatā bija kaut ko publicējusi, Jums tomēr gribējās atbildēt?

O, jā. Man sanāca dusmas, ka viņa nemaz nebija sapratusi mātes un meitas attiecību notēlojumu. Tāpēc man gribējās atbildēt. Bet vēlāk izlēmu, ka nav vērts iesaistīties. Es aptvēru, ka manai grāmatai jādzīvo pašai sava dzīve, līdzīgi pieaugušam bērnam. Tāpat nelāgi jutos arī par Jāņa Krēsliņa piebildēm. Kad tās lasīju (viena draudzene atsūtīja man viņa rakstu), atcerējos savu referātu Ņujorkā. Krēsliņš sēdēja pirmajā rindā un tik cēla roku augšā. Man likās, ka viņam gribējās visu vakaru strīdēties par jautājumu, kas ir mongoļi, un kas ir krievi. Gandrīz visus iebildumus, kuŗus viņš savā rakstā izvirzīja, es jau referāta laikā biju atbildējusi. Neturēju par vajadzīgu vēsturniekam atbildēt vēlreiz rakstveidā, jo tā būtu tikai laika izšķērdēšana. Jājautā, vai Krēsliņa kunga visai neparasto dedzību iesaistīties diskusijā izraisījušas slāpes pēc patiesības, jeb varbūt viņu dīda tikai savtīga vēlēšanās parādīt, ka viņš zina visu labāk? Ja grāmatu lasa kontekstā tad nav šaubu, ka es tos varmākas redzu ar septiņu gadu vecas meitenes acīm. Ja tagad, 61 gadu vecumā, es skatītos, tad es varbūt teiktu, ka viņi bija ļoti dažādi. Bet toreiz es biju bērns un man bija bail viņiem sejā skatīties. Tādēļ man viņi visi izskatījās vienādi.

 

Vai runāsim tagad par darba rašanos, lai gan diezgan daudz par to jau ir minēts. Mēs zinām, ka tas ir daudzus gadus lolots sapnis.

Jā, tā tas bija.

 

Kā Jums izdevās daudzos atmiņu epizodus savīt tādā gatavā darbā, kur nav ko pielikt vai atņemt, un tā Jūsu pirmā grāmata?

Nu jā. Bet es ilgi viņu grūstīju no viena gala uz otru. Man bija tāda sajūta, ka veidosies it kā tāds aplis, kur viss sanāks kopā.

 

Cik ilgi pagāja, kamēr Jūs visas epizodes saliedējāt vienā veselā darbā? Pieci gadi?

Man šausmīgi ilgi pagāja, kamēr varēju iesākt. Bet kad es iesāku, tad man vajadzēja tikai rakstīt un rakstīt. Apmēram pusotra gada laikā es to uzrakstīju. Taču pirmā versija bija romāna formā.

 

Vai tas bija rakstīts trešā personā?

Jā, es uzrakstīju trešā personā. Jo tas bija vienīgais veids, kā es varēju pateikt patiesību: es sevi mānīju, it kā tas notiktu kādam citam. Vēlāk es visu pārrakstīju pirmajā personā. Ar radīšanas procesu bija tā. Es gadu gadiem gribēju par to rakstīt. Mēģināju un mēģināju, bet nevarēju. Gribēju rakstīt tieši par to, kas notika ar mani septiņu gadu vecumā, arī par to, kā mēs iebraucām Savienotajās Valstīs, bet es nevarēju un nevarēju iesākt. Tikai tad, kad tuvāk iepazinos ar savu draugu Džonu, darbs sāka veikties. Sacerēju stāstu, kas saucās Talking in Bed. To rakstīju tieši tādā pat noskaņā, kā cilvēki rakstījuši mīlas sonetus vai mīlas dzejoļus. Tas bija stāsts par diviem ļoti atšķirīgiem cilvēkiem. Viņš ir vīrietis, viņa − sieviete, viņš ir amerikānis, viņa − latviete, viņš ir katolis − viņa luterticīga. Par spīti tam, ka abi atšķirīgi, viņi ļoti grib viens otru iepazīt. Un tā viņa stāsta viņam par kādu gadījumu, kad viņas māte mācījusies braukt ar riteni. Taču vēlāk viņai žēl, ka viņa to stāstījusi. Biju tādā noskaņā, ka rakstu īsstāstu, ko iedot Džonam. Iedevu. Viņam tas ļoti patika. Man atkal patika, ka viņam patīk. Bet tad es visu noliku pie malas. Man nebija ne mazākās vēlēšanās rakstīšanu turpināt.

 

Kad tas bija? Vai varbūt 1988. gadā?

Jā, apmēram. Un tad vienu dienu, kad biju viena pati automašīnā (un jūs abi to sapratīsit, jo esat piedalījušies radošā procesā) man bija tikai tāds mazs acumirklis, kad es pēkšņi aptvēru, it kā redzēju, kā es varētu uzrakstīt visu šo grāmatu. Ne jau sīkumos, bet galvenajās līnijās. Man kļuva skaidrs, ka varu iesākt ar šo stāstu, turpināt kādu laiku, pagātnei un tagadnei vijoties kopā. Spriedu: ja paliks pārāk komplicēti, pāriešu uz chronoloģisku secību, bet beigās varbūt savīšu atkal pagātni kopā ar tagadni. Jutu, ka varu sākt. Rakstīju mazus gabaliņus. Nerakstīju chronoloģiski. Nesāku ar pašu grūtāko. Sāku ar dažām vieglākām ainām, apjauzdama, ka veidojas it kā aplis, kuŗā varēšu visu sakārtot. Tas arī izdevās. Tomēr nezināju, kā mans stāsts beigsies. Pēc kāda laika noskaidrojās, ka tas beigsies ar sapni par manu mammu. Es varbūt biju jau vairāk par pusi uzrakstījusi, kad redzēju šo sapni. Un tad es zināju, ka tās būs mana stāsta beigas.

 

Kā Jūs izskaidrojat grāmatas Sieviete dzintarā panākumus? Publicēta jau sešās valodās! 1995. gadā Jūs saņēmāt Wisconsin Librarians Outstanding Achievement balvu, 1996. gadā Jums piešķīra American Book Award. Kur slēpjas Jūsu grāmatas panākumu atslēga?

Tas man arī bija liels pārsteigums. Kad rakstīju, es nemaz nedomāju par izdošanu. Man šķita, kad nobeigšu, varbūt mana terapiste Ingeborga izlasīs, varbūt Džons izlasīs, varbūt kāda mana draudzene izlasīs, iespējams arī daži kollēgas. Varbūt vēlāk to publicēs kāda maza universitātes presīte. Sarīkosim literāru vakaru manā universitātē, nolasīšu to kollēgām. Un tas būs viss. Man tas bija liels pārsteigums, ka grāmata sāka izraisīt plašākas publikas interesi.

 

Mums liekas, ka grāmatas popularitāti vismaz daļēji var izskaidrot, pirmkārt, ar to, ka Jūs spējat būt bez atlikuma atklāta pret lasītāju. Un, otrkārt, ka Jums piemīt apskaužama veiksme lasītāja priekšā uzburt ainas, kas paliek prātā pat tad vēl, kad grāmata jau nolikta plauktā.

Man prieks to dzirdēt, ka jūs tā esat uztvēruši. To man arī citi teikuši, ka grāmata esot ļoti vizuāla. Esmu priecīga, ka tā izdevies.

 

Grāmatu Sieviete dzintarā Jūs esat veltījusi savai vecmāmiņai, savai mammai un visām sievietēm un bērniem, kas pārdzīvojuši kaŗu. Arī vīriešiem?

Tas ir ļoti labs jautājums. Kad es beidzot sāku rakstīt, es sapratu, ka viss, kas man stāstāms, ir tik komplicēts: krievi, vācieši, latvieši, komunisti, naciķi, Amerikas ļaudis. Bija tik daudz, ko varētu teikt, pat pārāk daudz. Kaut kā man tas bija jāierobežo. Man likās, ka svarīgākās kaŗa atmiņas bija kopā ar mammu tādēļ, ka paps bija arestēts. Sāku domāt par to, kā manas attiecības ar mammu mainījās. Izšķīros, ka man vajag kādu pavedienu, kam sekot. Tā es nolēmu sekot sievietēm un meitenēm, jo man bija jāizlemj, ko ievietot, ko atstāt laukā. Bija tik daudz, ko es būtu gribējusi teikt par vīriešiem un it īpaši par savu tēvu. (Es ļoti gribu sacerēt atmiņu stāstu par savu tēvu, par viņa dzīvi. To darīšu, kad šovasar pabeigšu romānu, ko pašlaik rakstu.) Grāmatā Sieviete dzintarā ir viena aina, kur mēs visi esam Indiānapoles latviešu centrā. Notiek debates: kam gājis kaŗā grūtāk − vīriešiem vai sievietēm. Beidzot balsošanā izšķiŗ, ka grūtāk gājis vīriešiem. Taču ne vīriešiem, ne sievietēm tas nepatīk. Un tieši tur es jautāju: Kuŗš cieta vairāk? Un atbildu: Visi! Dažkārt man pārmet, ka es sakot, ka sievietēm kaŗā gājis visgrūtāk. Nē, es domāju, ka visi cieta. Un es redzu savu tēvu un savu brālēnu, kaut arī sievietes visu laiku ir priekšplānā.

 

Mēs iepriekš atzinām, ka Jūsu grāmata sniedz iezīmīgas ainas. Vai Jums varbūt jau ir kāds filmas piedāvājums? Varbūt pat no Špīlberga vai Streiča?

No tiem abiem gan ne, bet ir kāda ļoti spējīga jauna latviete, Latvijas latviete, Evija Rolle. Mēs sarakstāmies jau vairāk par gadu. Viņa vēlētos gatavot filmu, izmantojot manu grāmatu. Jau uzsākusi t.s. Preproduction. Nu redzēsim, kas notiks. Tad ir viens jauns filmu redaktors (viņš ir amerikānis, kveikers un dzīvo Rietumu piekrastē), kam arī interesē taisīt filmu par manu grāmatu. Liekas, ka viņu galvenokārt varētu interesēt rādīt kaŗa postu, jo viņš uzaudzis kveikeru ģimenē un ir pret kaŗu. Viņam nav nekādu sakaru ar latviešiem.

 

Ko Jūs vēlētos nobeigumā teikt? Kādas atmiņas Jums palikušas par vakarvakara izrādi Latviešu sabiedriskajā centrā?

Es domāju, ka tas bija brīnišķīgs uzvedums. Sniedze Ruņģe bija tik dziļi izjutusi manas grāmatas saturu, mātes un meitas saspīlētās attiecības, kas meklē atrisinājumu. Ļoti labi bija izdevušies daži skati, kur aktieŗu grupas zīmīgi sastinga it kā būtu foto attēlā. Bija lieliska fona mūzika, zīmīgi trokšņu efekti. Dzīva, gleznaina choreografija, kas galvenokārt balstījās uz ansambļa vienīgo profesionālo aktrisi Intu Dzelmi. Kā zināms, astoņdesmitajos gados viņa darbojusies Rīgas trupā Mīmji. Izrāde bija saliedēta un noskaņota, par spīti tam, ka režisores Sniedzes Ruņģes rīcībā bija nepiedzīvojis amatieŗu ansamblis. Ja es tagad domāju par savu grāmatu, man acu priekšā rādās izrādes ainas. Es biju dziļi aizgrābta un aizkustināta.

 

1999. gada aprīlī.