Jaunā Gaita nr. 220, marts 2000

 

Dzejniece, dramaturģe un Karoga redaktore Māra Zālīte 1990. gadā.

Dzejnieces Laima Līvena (kr. pusē) un Amanda Aizpuriete 1990. gadā.

 

 

Mārtiņš Lasmanis

KO DARĪT AR VĀRDIEM?

 

Dzejnieku nepaļāvība vārdiem var izpausties dažādi. Rietumzemju tradicijā kopīga tai ir no simbolistiem mantota kritiska valodas apziņa. Gan semantiski, gan poētiski ievirzīta, tā nepaliek teorētiskā jomā vien. Tā rada domas un izjūtas, kas noved pie dzejas par dzeju, pie žanra paveida, ko mēdz saukt par metapoēziju. Pamatā ir dzejnieku patiesīguma prasības, kas atduras vai pat sabrūk vārdu, tēlu un ar tiem saistītu asociāciju nepietiekamībā. Latviešu padomju laika lirikā tādas smalkas kaites daudz pieminētas netika. Ja par tām vēl pirms septiņdesmito gadu beigām tomēr reizēm ir runa, tad kā par grūtībām, kas pārvārāmas pozitīvā garā, vispirms jau ar tīru latviešu valodu. Kam tā pa spēkam, tas no metapoēzijas šaubām būtu pasargāts.

Jaunāku paaudžu autoriem lieta tik skaidra vairs nebija. Zīmīgi, ka Uldis Bērziņš savu pirmo krājumu, Piemineklis kazai (1980), ievada ar rindām par vārdu meklēšanu. Pasākums ir smags un nedrošs, var nogurdināt līdz nespēkam. Vēlāk un citur dzejniekam vārds uz lapas liekas kā kroplis pirtī, kā zaglis baznīcā.

Izpausmes grūtības tanī laikā bija arī cenzūras vaina. Deviņdesmito gadu brīvība ārējos ierobežojumus atceļ. Aizliegtu tematu un motīvu vairs nav. Līdz ar to zūd pretestības gara zemtekstu un simbolu spriegums un vilinājums. Reizē strauji saplok agrākā dzejas popularitāte, nonākot apmēram vienā līmenī ar rietumzemēs parasto.

Jaunā visatļautība vārdu izvēli tomēr vienkāršāku nedarīja. Gluži otrādi, pārvērtējumu vajadzība kļuva jūtamāka, kad spaidi vairs nebija ne attaisnojums, ne izaicinājums. Ironiski vērīgais Māris Čaklais to atgādina jau deviņdesmito gadu sākumā dzejolī „Vārdu jaunais liktenis.” Ja „visi vārdi pār vienu kārti”, ja visi ceļi un neceļi vaļā, tad paškritiska pārbaude jo vairāk vietā.

Ja tā, tad varēja sagaidīt, ka deviņdesmito gadu dzejai būs intelektuālāka ievirze. Tādas pazīmes ir manāmas, kaut pārskats vēl nav pilnīgs. Liekas gan skaidrs, ka radusies varētu būt uzsvaru maiņa, nevis kāda radikālāka pārorientācija. Kontinuitātes sajūta nezūd, un spēkā paliek arī dažādība.

Kādā dzejolī savā spožajā krājumā Apkārtne [1], Māra Zālīte atklāj patiesības meklētāja pieredzi. Patieso, tāpat kā vērsi, nevajag ķert pie ragiem. Labāk veicas, ja vārdu cilpu izmet

vien kustībā netīšā. Aplinkus,
atžubu. It kā pa jokam.
Starp citu. —

Nepateikts paliek pašsaprotamais, ka cilpas metēja virtuoza veiklība pati no sevis nerodas. Lai pie tās nonāktu, ir daudz jāstrādā.

Ja šinī krājumā vispār ir joki, tad aiz tiem, kā ar labiem jokiem mēdz būt, slēpjas nopietnība. Viens no tās veidiem ir atsedzoši trāpīgs apkārtnes attēlojums. Apkārtnei te ir plašas robežas − tanīs iekļaujas dažādas raksturīgas reakcijas un izjūtas Latvijas deviņdesmito gadu vidē.

Krājuma ievadā dzejniece liek runāt izcirtumam, kas vēl nav atģidies pēkšņajā pārejā no ēnaina, auglīgus slēpņus glabātāja meža uz nesaudzīgi atkailinātu klajumu. Notikumos apmulsis, runātājs vieglā smeldzē atceras vecos laikus un reizē izbrīnīti noskatās jaunos dzinumos, kas spraucas augšup starp pagātnes celmiem.

„Tā runāja izcirtums” ir diezgan apjomīgs dzejojums savā nesenās pagātnes un tagadnes pretstatījumā. Krājumā ir vēl citas līdzīgi izvērstas apkārtnes ainas, bet kopā ar tām arī aforistiski koncentrēta dzeja, gan ar laikmetīgu, gan laikos nemainīgu kodolu. Kad Māris Čaklais savā laikā brīdināja par vārdu jaunā likteņa nedrošību, tad viņam, tā liekas, prāta bija jauniegūtās brīvās izvēles atbildība. Māra Zālīte savā tematiski radniecīgajā dzejolī „Ekspertīzes slēdziens” izsaka risku, kas dzejniekam draud vienmēr un visur:

Ne skauģis, soģis, ļaundaris,
ne greizsirdis, ne draugs, ne rads.
Nevērīgi apejoties ar vārdu,
viņš sevi
ievainojis
pats.

Par Māru Zālīti dažus gadus jaunākā Amanda Aizpuriete ir daudz atdzejojusi un daudz tulkojusi prozu. Kādā nesenā intervijā viņa bēdājās, ka latviešu agrāk augstvērtīgā atdzejas skola tagad pagrimusi un pamirusi.

Savas oriģināldzejas sākuma posmā Amanda Aizpuriete ļāva vaļu romantiskai jūsmai un pacēluma sajūtām. Vēlākos gados zvaigžņu mirdzumam, jūras viļņojuma bezgalībai un mūžības valodai arvien vairāk pretī stājās ilūziju zaudējums un nesaudzīga dzīves ikdiena. Tā runāja aprautāk, rezignētāk, pa laikam rūgteni, līdz lūzumam ar pagātni tomēr nenovedot. Agri apjaustas noslēpumainības un atklāsmes nezaudēja savu pievilcību. Te ir kāda dzīva saikne, kas līdzējusi radīt un uzturēt neparasti košu, reizēm pat žilbinošu tēlainību. 

No sentimenta dzejniece nevairās. Gadās pat, ka viņa atzīstas gandrīz vai liktenīgā saistībā ar to, viegli palocīdamās pret seno trīsdesmito gadu Elīnu Zālīti:

Vēl gribi zināt, kurā valodā es miršu?
Tai skaisti skumīgā, kur vārdi
kā virši zili un kā virši sārti.

noslēdzas kāds Amandas Aizpurietes dzejolis par valodu un vārdiem. Līdzība te ir apvērsta. Ziedošs viršu lauks nav vasaras pēdējie goda vārti un neuzrunā lasītāju pats no sevis, bet atspoguļo vārdu patieso vai iztēloto būtību.

Dzejolis ir rakstīts astoņdesmitos gados un ievietots krājumā Nākamais autobuss [2], kuŗa satura lielākā daļa ir atdzejojumi. Starp izvēlētajiem autoriem ir Rilke, Achmatova un Bobs Dilans. Krājuma oriģināldarbos trīsdesmitgadīgā dzejniece bieži raksta par rezignāciju un pagurumu, kas ved līdz depresijai. Viņai liekas, ka paši vārdi ir zaudējuši spēku. Ja kādā retā reizē, kādā īsā sarunā tie uzplaukst, tad uz patiesīguma rēķina:

... Aizdomīgi spoži ...
un krāsaini bij vārdi − it kā apmainītos
ar rotaļlietām divi bērni.

Piecus gadus vēlāk sekoja krājums Pēdējā vasara [3] Negribas ticēt, ka tas varētu būt pēdējais kaut gan Amanda Aizpuriete pati izteikusi šaubas par turpinājumu.

Savā pirmā un plašākā nodaļā Pēdējā vasara ir pārguruma, nospiestības un apnicības izpaudums. Drūmais tonis ir ieturēts ar niknu apņēmību, itin kā būtu jāizslēdz iespējami iebildumi. Rezultāts gan nebūs īsti paredzētais, jo lasītāja intuicija saka, ka šinīs lappusēs melnā ir par daudz, gluži kā uz pasaules galu.

Laikam jau dzejniece jutusi vajadzību pavērt logu spirgtākam gaisam. Nodaļas beigās pēkšņi un negaidīti atspīd gaismas stars, kā no citas, agrāk iepazītas un joprojām neaizmirstas valstības nācis.

Turpinājumā Pēdējā vasara ir izlīdzinātāka. Nekas jau netiek solīts, un optimisms Amandai Aizpurietei ir svešs. Tā vietā viņa atgriežas pie noslēpumiem, kas tālu nav jāmeklē. Tie ir visapkārt, kaut gan vārdos grūti tveŗami. Kāds dzejolis vārdiem vispār izsaka neuzticību, bet šoreiz citu, neparastāku iemeslu dēļ − tie ir pārāk skaidri, atklāj vairāk, nekā gribēts.

Atliek iespēja vārdus atrast un salikt kopā tā, lai tie, ja vēlams, var pāriet neatminētā klusumā.

Nevar pazaudēt to,
kā nemaz nav bijis.
Viņpus deviņiem kalniem nams
ar raganpuķēm aiz sijas.
Meža dzīlē tās vajag plūkt,
naktsvidū, pilnmēnesī,
kad jūti, ka tavu elpu
puķi kāds noplūc un aiznes.

 

[1] Rīgā: Preses nams, 1997.

[2] Rīgā: Liesma, 1990.

[3] Rīgā: Preses nams, 1995.

 

 

Literatūrkritiķi Mārtiņu Lasmani JG lasītāji pazīst kā vienu no mūsu rakstu krājuma līdzredaktoriem.

 

Jaunā Gaita