PIE NOMETNES

VĀRTIEM KLĪDA

SUNS

Vilnis Zaļkalns

Tas bija 70. gadu sākumā

Tas bija kādā krodziņā netālu no Ūdenplāna,

netālu no Grenberga kundzes dzīvokļa,

kur viņš kādu laiku īrēja istabu

Ervīnam un man viņš nolasīja dažus savus dzejoļus,

(kas notika ar tiem un vēl citiem neuzrakstītajiem?)

atceros tikai rindu:

pie nometnes vārtiem klīda suns

Pie nometnes vārtiem klīda suns

Viļņa balss ir viļņi: te dziesmas, te smiekli

Viņš ir manis veidoti tēli:

te draugs pie galda, radio reportieris

te rūpju nomākts politisks urķis,

te domīgs redaktors, pavārs,

te bērns, kas ierauga suni

pie nometnes vārtiem

Un daudzus gadus vēlāk, citā zemē, viņam

pēkšņi atmiņā uzplaiksnī suns pie nometnes vārtiem,

Varbūt viņš redz pats sevi kā bērnu

vērojam suni pie nometnes vārtiem

Un atmiņu blīvums saliec laiku, laiks apstājas

Un suns un bērns skatās viens uz otru vēl šodien,

rīt un vienmēr

Sākums beigas turpinājums

Viss vienā, tai paša bijušā

nākotnes tagadņu nometnē,

kuras vārti aizvērti,

bet mūsu domas ir suns, kas klīst

pie nometnes vārtiem

Dzejnieks un latviešu rakstnieku tulkotājs zviedru valodā, Juris Kronbergs, ir kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā.

Nemeklē mani! Vairs neesmu.

Tā, kas tagad te staigā,

ar acīm mākoņus taustot,

tā jau ir cita − es −

ne no tā laika,

kad dzīve, zvaigznes un debesis

sirdi kā brīnumā vilka.

Vēl esmu, vēl jūtu, vēl domāju,

bet ne vairs tā, kā toreiz, kad tu

likies gaišāks par sauli.

Gadus kā spārnus vairs nejūtu,

jo gadi, tie gadi, kas gājuši,

tagad guļ rievotā vaigā

un sidraba stīgas velk matos.

Nemeklē mani! Vairs neesmu tā.

Vien mana ēna pa zemi vēl staigā,

ēna no mūsu jaunības laika.

Ir rudens, un bērzs gandrīz kails.

To apglāsta vakara vējš,

drebinot zeltainās lapas

kā spožus dālderus pazarēs.

Birst! Viena pēc otras lēni

dzeltenās lapas krīt,

vijas ap balto stumbru

un lejup slīd.

Koks zemei par vasaru maksā.

Agrāk vai vēlāk par visu,

par visu dzīvi ir jāsamaksā:

par izteiktu vārdu, par prieku,

par saņemtu smaidu vai glāstu,

par visu, par visu ir jāsamaksā.

Zeltītie dālderi pazarēs

šūpojas līganā rakstā.

Zemei tos atdod vējš −

koks par vasaru maksā.

Par ko tagad maksāju es?

Tā jau liekas, ka pietiek

no šīs zemes radītā posta.

Sirds vēlas mieru, bet liktens

ir nemieru manī sējis,

kas rāmu dzīvošanu posta.

Mēs esam kā vientuli koki

svešu lielceļu malās,

svešzemju putekļiem klāti,

kas tomēr ar vienīgo sauli

dzīvo un ēnojot dalās.

Tikai mežā koki ir kopā,

ar zariem un ēnu cits citu sargā.

Bet pilsētas dzīvokļos savos

kā atstati ceļmalas koki

cilvēks ir palicis viens.

Esmu nogurusi no vientulības.

Gribētos līdzi ar gājputniem

aizlaisties, izbēgt no ziemas,

aizlidot projām no visa,

jo liekas, viss jau ir bijis.

Bet − spārni ir tikai jaunībai,

un vienīgi nāve kā nezināms lielums

priekšā vēl stāv − kaut kad.

VADA

Zvaigzne, kam jāvada mani,

spīdi un ceļu rādi!

Kurp, to zini tu pati.

Bet − mākoņi debesis klāj,

kā lai tagad es redzu,

kur esi tu, mana vadītāj?

Zvaigzne, ko sūtījis Dievs,

lai pareizo ceļu es ietu,

spīdi, spīdi un parādies!

Dzejnieces un prozas rakstnieces Indras Gubiņas pēdējā grāmata ir romāns (pēc skaita divpadsmitais) Pienākums nav mīlestība (Mežābele, 2001). Dzīvo Toronto, Kanādā.

Runāsim par dvēselēm,

ne par lietu, miglu vai lietām,

ko ķirmji un rūsa grauž.

Stāsti man

par savu dvēseli −

vai tā dumpojas vai snauž.

Varbūt kļuvusi smaga,

vai kā kolibrijs lidinās

ap indīgām puķēm

un nektāru sūc?

Runāsim par dvēselēm,

un es teikšu:

„Parādi man savējo!

Es vairs nezinu, kur to ieraudzīt,

un nezinu, kādai tai vajadzētu būt.

Varbūt ir tikai trīs zilbes,

tukšs vārds, tukšumu aizpildot.

Un vairāk nekas.”

Piespiežos kamieļa kaklam:

„Māci mani padzerties tā,

lai var tuksnesi pārstaigāt,

savu kroplīgo augumu, aso spalvu

iemīlēt!”

Viņš pagriežas pret mani,

lai viņa valgajās acīs

oāzi ieraudzītu.

Pieglaužos lāča skaustam:

„Rādi man savu sapni

ar ko salā nesastingst,

elpa nesasalst!”

Viņš noskurina sniegu no auss,

lai dzirdu skaņu,

kas neļauj elpai apstāties,

asins ritei mirt.

Kāds jau laikus noauj kurpes,

grib mūžībā iekāpt

basām kājām

kā mājās.

Cits akmeņus veļ

sev piemineklim,

kā faraons tukšās tuksneša smiltīs.

Bet viņš

nebēdā ne par ko.

Sūkā mirkļus kā

konfektes un smej:

„Gan jau viss

pats no sevis

nokārtosies.”

„Atdod parādu!”

upē iebridis, viņš sauc.

Kam?

Oļiem zem ūdens? Zivīm?

Spārēm, kas lidinās virs kalmēm?

„Atdod parādu!”

viņš kliedz un brien dziļāk.

Straume kā laso

rauj prom,

ūdens zāles

sien kājas.

„Atdod!”

Sieksta nogāž vīru uz mutes,

upe paņem balsi un elpu,

bet viņš vēl slejas,

tausta smiltis zem kājām,

grib celties.

„At...”

Atvars sagrābj aiz pleciem

un paņem.

Dzejnieces, prozaiķes un mūziķes Ainas Zemdegas pēdējā grāmata Bagatellas (Mežābele, 1999), skat. Gundara Pļavkalna apceri JG 223:57. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, daļēji dzīvo Latvijā un Kanādā.

Televīzijā kāds krimiķis.

Sirds prasa pēc muzikāla.

Ak, mīlā pasaulīt, kādēļ

šim vakaram kājas no māla?

Tad iedžingstas telefons −

kāds piedāvā pili Pārdaugavā.

Ak, mīļā pasaulīt, kādēļ

šim vakaram kājas no māla?

Nekas nav iegūts, ne pazaudēts

šai nebūtības malā.

Ak, mīļā pasaulīt,

kādēļ šim vakaram

kājas no māla?

PAMOSTOTIES

Šie mirkļi tik vāri un trausli

ciešcieši kopā austi.

Uz plakstiem saulstaru buras.

Tavā elpā vēl pasaule kopā turas.

Tad pamodies tu noslaucīsi

putekļus no lūpām.

Un izdzisis būs sapnis

sārts un piepildīts.

Vien redzēsi tu izdeguša sārta

dūmus kūpam.

Skats vērsies miglains, aizkvēpis.

Tā dzīvē paiet gandrīz viss.

Mana iztēle − gārne

Vairs tālumu tālēs

Netraucas.

Tā brauc uz divriteņa

Lēnām.

Pa laikam apstādamās,

Lai atpūtinātu kājas.

Nav jau arī jāsteidzas.

Panorāma nav pievilcīga −

Par daudz izcirstu koku.

Par Austrālijā mītošo rakstnieci un gleznotāju Lidiju Dombrovsku skat. Gundara Pļavkalna eseju Ziloņa sapnis vai robota dēkas? (JG 225:48-52).