JG229: jūnijs 2002

 

47. GADAGĀJUMS
2002. GADA JŪNIJS
2. (229) NUMURS

vērpetīte    IN THIS ISSUE

Jaunās Gaitas jūnija numura vāku, it kā Jāņu nakts gaidās, rotā Haralda Norīša darinātas tumši zaļas papardes uz tumši zila fona.

Atsaucoties uz Kārļa Račevska rakstu "Cilvēki būrī" (JG227), Uldis Bluķis piedāvā interesantas pārdomas par kolonizāciju, globalizāciju un racionālismu un šo jēdzienu kontekstu Latvijā šai gadsimtenī. Račevskis savā rakstā bija izteicis izbrīnu, ka Rietumu kreisajiem intelektuāļiem, bijušajiem Padomju Savienības simpatizētājiem vēl šodien nākoties grūti atzīt PSRS koloniālisma faktu. Bluķis paskaidro, ka deviņdesmitajos gados Baltijas valstīm bijis izdevīgāk sevis nedēvēt par bijušām PSRS kolonijām bet gan par PSRS agrāk okupētām valstīm. Tāpēc arī Baltijas valstis esot vienīgās ekskololonijas, kas pēc Otrā pasaules kara savu neatkarību ir atjaunojušas, nevis dibinājušās par jaunu. Bluķis apstrīd arī Račevska apgalvojumu, ka Padomju totalitārisms esot "racionālisma biedinošs panākums", jo, gluži otrādi, stiprs racionālisms ir vajadzīgs vairāk nekā tā pretstats, reliģiskā ticība, lai nopietni stātos pretī jebkādam totalitārismam.

Juris Rozītis rakstā "Nenobeigtais teikums" atceras šā gada marta mēnesī mirušo Vilni Zaļkalnu kā polītisku šaha spēlētāju un vizionāru plānotāju, kā "dīpīti" kam Latvija bijis ideāls, kas nav ļāvis viņam iedzīvoties šodienas ikdienā. Un tomēr viņam nekad neesot pietrūkuši domu biedri un darītāji, kas palīdzēja viņa vīzijas realizēt. Starp viņa draugiem bijuši arī tādi, kas nepiekrita viņa sociāldemokrātiskai ideoloģijai bet tomēr pulcējās ap viņu un nāca viņam talkā.

Juris Kronbergs dzejolī "Pie nometnes vārtiem klīda suns" par Vilni Zaļķalnu raksta:

Viļņa balss ir viļņi: te dziesmas, te smiekli
Viņš ir manis veidoti tēli:
te draugs pie galda, radio reportieris
te rūpju nomākts politisks urķis,
te domīgs redaktors, pavārs,
te bērns, kas ierauga suni
pie nometnes vārtiem.

Lasītāju vēstulēs ir izvērsti komentāri no Gunāra Cimbula un no Ēvalda Lejiņa par Rolfa Ekmaņa interviju ar Vilni Zaļkalnu (JG226-227) un arī par Franka Gordona rakstu "Mans pirmais adresāts brīvajā pasaulē" (JG227). Abi nosoda sociāldemokrātus un it īpaši viņu vadītāju Bruno Kalniņu par sadarbošanos ar Padomju varu 1940. gadā. Sociāldemokrāti Latvijā nekādu labumu tautai neesot spējuši sagādāt, turpretī Ulmaņa vadonība esot ne tikai ar vārdiem bet arī ar darbiem rūpējusies par strādniekiem. Franks Gordons šo apsūdzību atspēko ar Ulda Ģērmaņa liecību, ka Bruno Kalniņš pēc kara izvērsa "neatlaidīgu patriotisku darbu Latvijas labā", un aicina uz "mazliet vairāk iecietības, iejūtības un izpratnes."

Kiberkambarī par Ulmaņa laikiem debati izraisa ziņas par neveiksmi cietušo konkursu Kārļa Ulmaņa pieminekļa projektam. Vents Zvaigzne rezumē šo debati ar virkni jautājumu: "Kam būs Ulmaņa piemineklis? Polītiķim vai laikmetam? Pārticībai vai vadonībai? Nopelniem vai personības kultam? Brīvībai vai kārtībai? Piemineklis pagātnei vai piemineklis nākotnei?"

Raimonda Staprāna lugas "Postītājs" pirmajā daļā (nobeigums sekos JG230) 1949. gada deportāciju laikā kāds pajauns, izskatīgs latviešu valodā runājošs krievu čekists uz ārpuslaulības nerātnībām pavedina kādu pajaunu, izskatīgu, ne sevišķi stingra rakstura precējušos latvieti, divu bērnu māti.

Atmiņu nodaļā Elmārs Heniņš atstāsta skrundinieka Harija Lieģa piedzīvojumus "Nometinājumā 1941 - 1949". Izsūtījumu Sibīrijā pārdzīvojis, 1974. gadā Harijs Lieģis savā Zaporožecā braucis atpakaļ uz Sibīriju apmeklēt mātes kapu. "Mūsu izpostītās bērnības, mīļās māmulītes un mīļā tēta dēļ es būtu varējis nobraukt vēl neskaitāmus tūkstošus kilometru."

Maija Meirāne dalās atmiņās par mākslinieku Ēri (Ervinu Antonu 1921 - 2001), kas pazīstams ar viņa sievas, Benitas Veisbergas romānu ilustrācijām. "Mākslinieks jau ir citu acīm nesaprotams. Atvērts cilvēks, kas nes sevī bagāto iespaidu pasauli. Kurzemnieciskais nāk vienmēr līdz, bet kaliforniskais pārsteiguma moments māj no visām pusēm: te kliedzošu krāsu ziedi, palmas galva izspūrusi vējā, sudrabains eikaliptu diženums un zilo Nīlas liliju esence."

Grāmatu nodaļā ir septiņas recenzijas. Par Leona Brieža dzejoļu krājumu Skrandu bruņas Gundar Pļavkalns raksta: "Man nācās šo grāmatu lasīt vairākkārt un apspiest irritāciju! /. ./ Ar atzinību gan jākonstatē, ka Briedim piemīt tieksme vārsmās izteikties drīzāk lakoniski nekā daudzvārdīgi."

Dima Grīnups savā atmiņu stāstu Pārdzīvot, dod liecību par Štuthofas koncentrācijas nometni Otrā pasaules karā un par 20 dienu nāves maršu, kurā brutāli pa ceļam nošauti vai nomocīti 700 vīru. Recenzents Auseklis Zaļinskis: "Līdz šim vēl nepiedzīvots atklājums ir Dima Grīnupa liecība, ka nāves marša apsardzē piedalījušies arī latviešu leģionāri."

Juris Silenieks ieskatās trīs romānos: Alberta Bela Uguns atspīdumi uz olu čaumalām, Arvīda Groda Pieaudžu saspēlītes, un Aināra Zelča 1945 Riga. Benedikts Kalnačs apraksta žurnāla Karogs 2002. gada pirmos trīs numurus. Jānis Krēsliņš raksta par divām latviešiem nozīmīgām vēstures publikācijām zviedru un somu valodās: Bengt Goran Holmera sējumu par Baltijas bēgļiem Gotlandē un Matti Lakamana monogrāfiju par kādu somu karavīru vienību. Biruta Sūrmane sniedz recenziju par Lienes Neulandes 1977. gadā izdoto grāmatu Jumis senlatviešu reliģijā, kas tagad pārtulkota no vācu valodas latviešu valodā.

Dzejoļi šai numurā ir no Indras Gubiņas, Ainas Zemdegas un Lidijas Dombrovskas.

Ar mākslinieci Lauru Ķiķauku iepazīstina Anita Liepiņa: "Pati Laura dažkārt ir daļa no sava mākslas darba. Viņas attēls dažādos ietērpos ir greznojis daudzu izdevumu vākus un lappuses. /. ./ Laura uzskata, ka viņas attieksme pret pasauli (kaut arī darbos jūtama ironija) nav agresīva vai negatīva, jo mākslinieks nevar būt agresīvs pret to, kurā pats ir iekšā." Šai numurā ir skatāms attēls no mākslinieces instalācijas "Funny Farm": spilgti rozā krāsā iztapsētas istabas stūrī, juceklīgi piekrāmētā plauktiņiem un skapīšiem un spilveniem un šleifītēm - viss rozā toņos. Pati māksliniece melnā kleitā, grūti nosakāmu raibu krāmu un krikumu apšūtā, galvā zelta karulīšiem apkarināta mice ar spalvu kušķi vidū, pārmērīgi lielām raibu raibām tupelēm kājās, šķelmīgu smaidu skatās pretī.

Aiva Šmuldera melnbaltā fotogrāfija "Piramīda 2000" rāda kādu it kā bezgalīgu oļainu jūrmalu ar piramīdveidīgu oļu kaudzi pašā vidū. Par mākslinieku Rolfs Ekmanis raksta, ka viņš piedalījies daudzās izstādēs Eiropā un Dienvidamerikā. Viņš kombinē retušas paņēmienus ar atsevišķu laukumu kopēšanu, bet pēdējā laikā pievēršas arī digitālajam medijam, paužot romantisku un vienlaikus ironisku Weltanschauung.

Šai numurā pareizi skatāma arī Astrīdas Prestones Citronkoks 1995 (Eļļa uz audekla) reprodukcija (pēdējā JG numurā aplami bija ielikts Prestones Āboli zem šī paša nosaukuma.)

Anna Iltnere sniedz "Recenziju pēc mākslas izstādes Manipulators apmeklēšanas." Izstāde notikusi Lietišķās mākslas muzejā Rīgā. "Patiesībā manipulatoru ir bezgala daudz. Tie veido sarežģītu sistēmu, kurā sava vieta ir katram no mums. Katrs veic manipulācijas, un katrs kļūst par manipulācijas upuri."

Kā vienmēr, nodaļā "Dažos vārdos" ir sniegtas īsziņas par latviešu kultūru visā pasaulē.

Juris Žagariņš

Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...

 Jaunā Gaita