Jaunā Gaita nr. 231, decembris 2002

 

Kārlis Veics Napoleona lomā Grabes-Forcano lugā Napoleons Rīgas Dailes teātrī (1936).

Kārlis Veics 60. gados Bostonā.

 

Rasma Birzgale-Vītola

KĀRLIS VEICS − 230 LOMAS, 60 REŽIJAS

 

 

Mārtiņa Zīverta Minhauzena precībās lugas varonis jūsmo par savu brīnišķīgo salu Ulubeli, kur visi ir laimīgi. Taču vēlāk izrādās, ka īstenībā tādas Ulubeles jau nemaz nav. Tā ir tikai skaista ilūzija, kas palīdz Minhauzenam pārvarēt ikdienas raizes un grūtumus. Viņam nepieder neizmērojamas bagātības, vienīgi krāšņa iztēle. Kas par to, ka no visas tās bagātības nevar paēst, − bet sirdij ir labi, atzīstas Zīverta Minhauzens.

Bet sirdij ir labi...

Latviešu teātŗa skatītājiem tāda Ulubele allaž bijusi latviešu skatuves māksla. Un 2002.21.IV apritēja 100 gadu vienam no šīs Ulubeles izcilākajiem veidotājiem − Kārlim Veicam.

Viņa tēvs Reinholds Veics bija ievērojama personība latviešu teātŗa dzīvē 20. gs. pirmos divdesmit gados, un māte Zelma Freimane − aktrise tā laika Rīgas Apollo un Ausekļa tautas nama teātŗa izrādēs. Gluži dabīgi arī jaunā Kārļa gaitas droši ievirzās rampu gaismās. Jau trīs gadu vecumā, viņš tēlo savu pirmo lomu, mazo Imantu Alunāna lugā Mūsu senči. Tur gan nekas daudz nav jādara, tikai jāturas tēvam pie rokas. Toties Hauptmaņa lugas Nogrimušais zvans iestudējumā, arī Apollo, pienākums ir jau lielāks: zēnam jāpieiet pie akmens skatuves kreisajā pusē, jāizstaipās, jānožāvājas un jāliekas gulēt. Taču vienā izrādē skatuves strādnieki aiz pārskatīšanās nolikuši akmeni labajā pusē. Mazais Kārlis aizstiepis to atpakaļ pāri skatuvei un pēc tam − izdarījis visu taisni tā, kā tēvs ierādījis. Publika sajūsmā aplaudējusi, bet tēvs bijis dusmīgs par drāmatiskās noskaņas izjaukšanu. Pusaudža gados blakus skolas gaitām Veics turpina mācīties teātŗa mākslu pie tēva. Tad nāk I Pasaules karš un bēgļu gaitas Krievijā. Pēc atgriešanās Latvijā 1918. gadā Veics pagūst notēlot vairākas lomas, atkal sava tēva vadībā, līdz pienāk brīdis iesaistīties atbrīvošanas cīņās. Kārlis atrodas Latgales frontē, kad 1920. gada janvārī pienāk traģiska vēsts: tēvs pēkšņi saslimis ar akūtu plaušu iekaisumu un pēc trim dienām nomiris 37 gadu vecumā. Kārlim ir 18. 

Dzejnieks Edvarts Virza nekrologā par Reinholdu Veicu raksta: Viņš ienesa mūsu skatuvē lieliskuma jēdzienu. Viņa klasiskā repertuāra lielie tēli viņa attēlojumos žilbināja latviešu publiku (..) Viņam bija visas ģēnija pazīmes. Dievišķā objektivitāte, ar kuŗu bija apvīts viņa skaidrais prāts, deva viņam iespēju iedzīvoties visdažādākos raksturos (..) Kā Šekspīra Prospero ar savu burvja zizli izsauca un atmodināja visus elementus, tā Veics ar savu talantu lika nākt uz skatuves visām cilvēciskajām kaislībām.

Zaudējot galveno ģimenes balstu, māte ar dēlu nokļūst gandrīz bezizejas stāvoklī. Bet tad laimīgs gadījums nejauši saved, viņus kopā ar Eduardu Smiļģi, kuŗš meklē savam jaundibinātajam teātrim aktieŗus, ko audzināt atbilstoši saviem mākslas principiem.

Jaunajam Veicam iesākums Dailes teātrī nav viegls. Lomu iedalījums īsti neatbilst viņa dotībām. Ievērojamā teātŗa mākslas vērtētāja Paula Jēger-Freimane teātŗa 10 gadu jubilejas izdevumā atzīstas, ka raudzījusies uz Veica pirmajiem soļiem ļoti skeptiski un nožēlojusi jauno zēnu, kuŗš, acīmredzot, izvēlējies nepareizu profesiju. Bet tūlīt viņa arī piebilst, ka 10 gadu laikā viņš izaudzis par vienu no spožākajiem aktieŗiem: Pilnīgi Dailes teātŗa roku darbs ir abi izcilākie aktieŗi jaunajā ģenerācijā − Augusts Mitrevics un Kārlis Veics. Ja Mitrevica tēli izaug no kustības, tad Veica tēli izaug no maskas. Viņam ir pavisam ārkārtīga spēja pārveidot sevi maskā līdz nepazīšanai. Un liekas, ka tikai tad šis aktieris sāk īsti brīvi radīt, kad tas noslēpis savu jauneklīgi glīto cilvēcisko personību zem savdabīgas vai groteskas maskas, kas arvien ir raksturīga un reizē neatkārtojami vienreizīga savā oriģinalitātē. Tālāk Jēger-Freimane aprāda, ka Veica dotības visspilgtāk izteicas tīrā komiķa, tīros raksturos un raksturkomikā, kā piemērus minot Miķelsonu Andreja Upīša komēdijā Cēloņi un sekas, Lengleju Vēna darbā Uz nezināmo ostu un Tediju Dīkinu Ridleja lugā Spoku vilciens. Cildinot Veica spējas īpatnēju raksturu iemiesošanā, Jēger-Freimane piemetina: Ir tāda sajūta it kā mākslinieks Veicā instinktīvi vairītos tiklab no sentimentāla mīļotāja kā no patosa dzīves cīnītāja varonī. Viņam nepatīk pozitīvisma taisnā līnija; viņā ir it kā pētnieka dziņa izsekot visiem zigzagiem, kas ved pa līkumotām un slēptām cilvēka dvēseles ejām, un tur atrastās dīvainības celt gaismā un dot tām savu radītāja seju. Citas iezīmīgākās lomas šai posmā − Soģis Šillera drāmā Vilhelms Tells, Hercogs Alba Šillera traģēdijā Don Karloss un Paroless Šekspīra komēdijā Gals labs, viss labs, kas visas saista ar jo izteiksmīgu maskas veidojumu.

Savu grimēšanās māku Veics drīz vien izkopj tiktāl, ka spēj darboties par skolotāju drāmatiskajos kursos un citur. Strādādams Dailes teātrī, Veics sāk vingrināties arī režisora pienākumos, kaut arī Eduards Smilģis nelabprāt uzticēja režijas kādam citam, jo teātrim bija sava seja − Smiļģa vārdiem: Liels saturs, lielā formā. Taču Veica darbs apmierināja Smiļģa prasības. Veica režijās tapa vairāki jo krāšņi, panākumiem bagāti inscenējumi. Gribas īpaši pieminēt Mārtiņa Zīverta drāmas Āksts un senās Rīgas komēdijas Trakais Juris pirmiestudējumus (1938,1939), kā arī toreiz vēl jaunā autora Anšlava Eglīša komēdijas Kosma konfirmācija pirmuzvedumu (1943). Kā radošs mākslinieks Veics Smiļģi neatdarināja, taču viņa pieeja režijām un lomām vienmēr atspoguļojusi Dailes teātŗa skolu, t.i., tiekšanos pēc spilgtas, lielās un tīrās līnijās tvertas formas teātŗa mākslas izpausmē. Latvijas 20 gadu pastāvēšanas svētkos (1938) Kārlis Veics par saviem veikumiem saņēma no valsts Atzinības krustu.

Vācu laikā darbs turpinās. Starp ievērojamākām, kritiķu cildinātām lomām − grafs Staršenskis (Hauptmaņa lugā Elga Veica paša režijā), standartjunkurs Jakubovskis (Raiņa Mīla stiprāka par nāvi), Lords Berlejs (Šillera Marijā Stjuartē), un kavalieris Ripafratū (Goldoni komēdijā Mirandolīna).

1944. gada rudenī − došanās bēgļu gaitās. Tajā pat ziemā Veica vadībā vācu okupētās Čechoslovākijas pilsētiņā Marienbādē top Blaumaņa komēdijas No saldenās pudeles iestudējums, ar ko bēgļu aktieŗu grupa apciemo Latviešu leģiona 15. divīziju Sofienvaldē un pēc tam piedzīvo baigus brīžus, mēģinot izkļūt no krievu armijas ielenkuma.

Nometņu gadus Kārlis Veics vada Eslingenā kopā ar dzīves biedri, aktrisi Hermīni Koppi, cītīgi nododamies teātŗa darbam. Viņa režijās Eslingenas latviešu teātris sagatavo daudz vērienīgu inscenējumu, to vidū Zīverta Ākstu un Minhauzena precības, Anšlava Eglīša Galma gleznotāju un Raiņa Mīla stiprāka par nāvi. Tā laika teātŗa skatītāji noteikti atcerēsies arī viņa interesantos, allaž rūpīgi izslīpētā formā pasniegtos skatuves tēlus, piem., Šekspīru, Minchauzenu, Frančesko un Heilu nule minētajos iestudējumos, tāpat Blaumaņa večuku Taukšķi, Zeltiņa ielas dziedoni Alarmo un citus. Par Taukšķa lomas atveidojumu rakstnieks Pēteris Ermanis jūsmo Vircburgas Latviešu Vēstīs (1945): Ne vēsts no tēlotāja paša cilvēciskās personības, sasniegta pilnīga pārveidošanās: ne Veics, bet tikai Taukšķis. Tēlotājs smalki prata parādīt ne vien Taukšķa vientiesīgo aprobežotību, bet arī viņa patieso labsirdīgumu. Ar savu tiešām plašo ampluā Veics ir viens no daudzpusīgākajiem latviešu skatuves māksliniekiem. Dažus gadus vēlāk Ērmanis raksta žurnālā Ceļš par Āksta iestudējumu: Veica Šekspīrs skatītājiem parādās kā iekšējas cīņas sprieguma jau krietni nokausēts cilvēks, savas pilsoniskās apkārtnes vajāts un nesaprasts vientulis, it kā neizdomājamu, bezgalīgu pārdomu sloga varā, bet nesalauzts un neiedragāts ticībā savai sūtībai, ar vārdu sakot, daudzšķautņaina, sarežģīta un radoša personība, dižs lieliska aktieŗa sniegums, kas tik lēti neaizmirstas. Minhauzenu savukārt vērtē Rasma Sināte (Latviešu Ziņas, 1946): Kādreiz Rīgā Edgara Zīles Minhauzens valdzināja ar ārēji veikla un eleganta kavalieŗa tēlojumu. Kārļa Veica Minhauzens ir klusāks, bet uzveic ar dziļāku un nopietnāku pārdzīvojumu. Ne Minhauzena-Veica ārējā persona, bet tas, kā viņš prot savus stāstus stāstīt, aizkustina ne vien Jakobīni un Irmi, bet ikvienu skatītāju. It sevišķi klausoties stāstā par Ulubeli un atzīšanās stāstu Irmei, skatītājs ir pilnīgi Minhauzena burvības varā, tik dziļa un patiesa ir Veica smeldze un ilgas pēc Ulubeles.

Nonākot ASV, Veics atkal atjauno No saldenās pudeles iestudējumu, ar ko 1951. gadā Amerikas latviešu teātŗa Bostonas ansamblis uzsāk darbību. Ezerlauku puiša Mārtiņa loma, diemžēl, izrādās pēdējā, ko Veics iedzīvina. Viņš vēlreiz atgriežas uz profesionālas skatuves, šoreiz gan tikai kā režisors Amerikas Latviešu teātŗa Ceļojošā ansambļa uzvedumos (1956, 1957) − Valdemāra Kārkliņa komēdijā Jaunas asinis un Zīverta drāmā Pēdējā laiva. Pārējo laiku Veics ziedo savai teātŗa mākslas studijai, kas sāk darbību vispirms Daugavas Vanagu apvienības paspārnē (1951), bet kopš 1957. gada pavasaŗa kā patstāvīga, neatkarīga vienība. Studijas darbs vainagojas ar lugu iestudējumiem, kas izrādīti ne tikai Bostonā, bet arī Mančesterā, Filadelfijā un Ņujorkā. Izrādītas: Eduarda Vulfa Līnis murdā, Blaumaņa Pēc pirmā mītiņa, Satna Veina Ceļā, Mērijas Cēses Harvejs, Vulfa Svētki Skangalā, Zīverta Lielo Grēcinieku iela un Morīcio Skaistākā diena.

Atskatā varam tikai apbrīnot Kārļa Veica darbīgo mūžu. Viņa tēvs Reinholds mēdzis teikt: Darba daudz! Laika maz! Dēlam Kārlim liktenis bija piešķīris vairāk laika, bet ne jau vienmēr labvēlīgos apstākļos. Tomēr paveikts tik daudz! Skopajās autobiografiskajās piezīmēs Veics min ap 230 lomu, ko notēlojis, ap 60 režiju, ko novadījis. Vai ir kādas īpaši mīļas lomas? Veicam reiz jautāts. Nē, nava, atbildējis Veics, Jaunu lomu sākot, cenšos atbrīvoties no visa notikušā iepriekšējās lomās. Sākas jauns dzīvojums, jaunas izjūtas, pavisam citas formas un krāsas. Tomēr par savām izcilākajām lomām viņš atzīst Svešzemnieku Raiņa Krauklītī, Prātnieku brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiku drāmatizējumā, Jāgo Šekspīra Otello, Hercogu Albu Šillera Don Karlosā, Kvazimodo Igo Parīzes Dievmātes katedrālē, Napoleonu Grabes-Forcano lugā Napoleons, grafu Staršenski Hauptmaņa Elgā, Šekspīru Zīverta Ākstā un Minhauzenu Zīverta Minhauzena precībās.

Smalks aktieris, iejūtīgs režisors, labs paidagogs − tādu Kārli Veicu atceras viņa kolēģi, skolnieki un visi tie, kam bijusi izdevība baudīt viņa bagātīgo devumu latviešu skatuves mākslai.

 

 

Avoti

Emma Znotiņa-Kalniņa, „Tēvs un dēls − skatuves milži.” Latvija Amerikā 1982.31 VII.

Paula Jēger-Freimane. Dailes teātŗa desmit gadi. Rīgā: Dzintars, 1930.

Pēteris Ērmanis, Vircburgas Latviešu Vēstīs (1945,15) un žurnālā Ceļš (1948,9).

Rasma Sināte, „Minhauzena precības Latviešu teātrī.” Latviešu Ziņas, 1946.23.XII.

Kārļa Veica autobiografiskas piezīmes, manuskripts Ritvara un Maijas Asbergu glabāšanā.

 

 

 

 

Ritvars Asbergs

Manas atmiņas par Kārli Veicu un studiju

 

Neesmu vienīgais kas dzirdējis šādu raksturojumu: Ja latviešiem būtu aristokrātija, tad Kārlis Veics noteikti būtu viens no tiem. Ne par velti viņam lieliski padevās dižciltīgo lomas uz skatuves. Un tāds viņš mums palicis atmiņā. Studijā, kur visi bijām ļoti saraduši un Veics mums bija gandrīz kā tēvs vai krusttēvs, zinu tikai divus no mums, kas viņu sauca priekšvārdā. Ar vienu viņam tiešām bija tuva, personīga draudzība. Tas otrs, mums likās, pats labi jutās, sacīdams redziet, mēs ar Kārli... Mums pārējiem, jaunajiem un arī vecākajiem, viņš vienmēr bija Veica kungs. Mūs viņš uzrunāja priekšvārdā, trešā personā.

Studija uzsāka darbību 1951.19.III, sākuma gados Daugavas Vanagu Bostonas apvienības paspārnē. Vēlāk apvienības statūtu un noteikumu dēļ studija aizgāja savrup. No sākuma līdz pēdējai lugai bija 10 gadu. Studijas mērķis vispirms bija audzināt zinīgus skatītājus un teātŗa kritiķus. Ne katram, kas beidzis studiju, būs lemts kļūt par labu aktieri − tā teica mūsu audzinātājs. Ja sākumā kāds iedomājās − te būs lielais fans, tad drīz vien atklājās, ka viss, ko darām, ir ļoti nopietns darbs. Katram bija jāizvēlas kāds mājas darbs, parasti dzejolis, kas pašam patīk, un jāiemācās no galvas ne tikai ar izteiksmi nodeklamēt, bet to tā izstrādāt un pasniegt, lai neviens vārds nebūtu lieks un bez nozīmes.

Strādājām pie daudzām lugām. Tikai retā piedzīvoja rampas gaismu. Mūsu svētku diena kļuva 5.V. Tā bija diena, kad Veics pats bija sācis skatuves gaitas. Tad arī dabūjām zināt, kuŗi pēc pārbaudes laika uzņemti studijā. Lugu meklēšanā piedalījāmies visi. Tulkoja Valda Dreimane, Veica kundze u.c. Nosaukumus lugām netulkojām. Tos izdomājām jaunus. Arī vecajai pirmskaŗa lugai Uz nezināmo ostu mūsu nosaukums bija Ceļā. Lugas, pie kuŗām strādājām, bija noslēpums. Presei tas netika izpausts, jo bieži vien kāda jau gluži gatava luga publikai netika rādīta − režisors ar kaut ko nebija apmierināts. Mūs, jaunos, tas bieži vien apbēdināja, jo domājām, ka esam ļoti labi un luga ir gatava rādīšanai. Veics bija iecerējis arī Minhauzena precības. Niklāvs Strunke bija atsūtījis dekorāciju un kostīmu skices. Gluži gatava bija arī Zīverta Rūda. Dekoratori mūsu izrādēm bija Rožlapa, Vinklers un mūsu pašu Gunārs Straumēns un Maira Reinberga. Kā visās studijās, mums bija jāmācās pareiza izruna, kustības, mīmika. Pat paukot mācījāmies pie Zigurda Kaktiņa. Kārlis Veics, jau Rīgas laikos pazīstams kā grimēšanās meistars un skolotājs, mums mācīja pašiem sevi nogrimēt. Kā pedagogs viņš bija nepārspējams. Nekad nebārās, nezaudēja savaldīšanos. Kļuva dusmīgs tad, kad nebijām kārtīgi iemācījušies tekstu. Suflieris izrādēs mums nebija. Pašiem bija jāzin ne tikvien savs, bet arī partnera teksts. Ja kādam neveicās „tikt raksturā,” Veics vainīgo neizbāra visu priekšā, bet paaicināja sāņus un, zem četrām acīm aprunājoties, palīdzēja tikt uz pareizā ceļa, un, ja izdevās, skopi pateica labi. Ne jau par velti Veica kolēģi no „Lielā teātŗa” (tā mēs saucām Amerikas Latviešu teātŗa Bostonas ansambli) teica par kādu no mums: Nu, to ko Veics var dabūt ārā, to cits neviens nevar.

Tik tiešām Veicam visa pasaule griezās ap teātri. Ārpus studijas mūsu tikšanās reizē kāds ieminējās: Nez, kā nu būs, Ronaldu Rēgenu ievēlēja par prezidentu. Kārlis Veics atbildēja: Kā būs? Labi būs. Viņš taču ir aktieris.

 

Kārļa Veica studija pēc Ed. Vulfa Svētki Skangalā izrādes (1955), Bostonā. 2. rindā 6. no kr. − Kārlis Veics. 5. no kr. − Ritvars Asbergs.

 

 

Rasma Birzgale publicējusi rakstus par latviešu teātri trimdā. Ritvars Asbergs vada Latvju Dievturu sadraudzes apgādu. Abi dzīvo Bostonas apkaimē.

 

 

Jaunā Gaita