Jaunā Gaita nr. 231, decembris 2002

 

 

Pelēkā jūras līcī pelēks rīts. Starp mākoņiem kādu mirkli saules stari uzzibsnī un spīd, sīko viļņu galos vīd. Tad atkal ūdenim, gan debesu plašumam pāri pelēki mākoņi slīd. Ir pelēks, rāms Īrijas rīts.

Tomēr - kaut kas notiek, kaut kas - kā dainas tik vecs. Kāds īru puisis zirgu, staltu brūni pavadā ved, tieši iekšā jūras lēzenā līcī ved. Zirgs skatās rāmi uz priekšu un kājas droši sīkajos viļņos liek, kas, bēgumam sākoties, klusi kā nobijušies atpakaļ jūras plašumā lien. Puisis ar zirgu pavadā mierīgiem soļiem jūrā brien.

Ūdens vizina plašāku gaismas vālu, kad saule pavisam blāva starp plānākiem mākoņiem jūru kā taustot glāsta. Cik cēli un skaisti ar paceltu galvu zirgs starp mirdzošiem viļņiem līča plašumam pretim iet! Un saulei iegribas pēkšņi tieši tajā vietā, kur zirgs savus soļus liek, gaismu, sidrabainu gaismu pār jūru un zirgu liet!

Vedējs un zirgs acīm mazāks un mazāks top vēl, kamēr bēguma atsegtie akmeņi zaļas galvas gar krastmalu ceļ un it kā sardzē par zirgu lielāki, augstāki aug, kamēr jūra viļņus uz priekšu un atpakaļ rauj. Tad vedējs jau pazudis skatam. Vien zirga galva - kā dīvains melns punkts pret apvārsni slīd. Zirgs peld, zirgs izteiktā rāmumā, pelēkā rīta blāvumā peld, tālāk un tālāk peld. Kas neredzēja jūrā to ievedām iekšā, tam samanāms tikai sīks punkts. Kā zirgs un jātnieks atkal tiks malā?

Jūra atkāpjas sevī, liedaga plašāka kļūst, sēkļi un akmeņi aug. Un raug, zirgs tomēr atpakaļ peld un, ar stalti izceltu galvu, uz muguras jau savu vedēju atpakaļ nes. Seklākā vietā, kad ūdens zirgam vairs krēpes neskar, īru puisis noslīd no tā, un, turēdams pavadu rokā, savu spīdošo brūni krastā ved, savu jūrā izpeldināto zirgu, pār kuru nu saule ne sidrabu, bet zeltu jau met.

Kā no aizmūžiem liekas klusajos viļņu šļakstos sena dziesma skan, tik klusa kā mākoņu slīdēšana - dziesma, kuru no aizlaikiem mana tauta dzied par zirgiem, kas jūrā iekšā un ārā brien:

No jūriņas izpeldēja
Div’ dzelteni kumeliņi.
Vienam bija zīda krēpes,
Otram zelta iemauktiņi.

Kā mulsuši skatos vedējā, zirgā. Tam vienam, tam vienam pašam viz zīda krēpes un saules staros, ūdeņa atspulgos zelta iemauktiņi. Pelēko rītu zirgs aiznesa jūriņā.

Īrijā, 1995. gada septembrī.

Jaunā Gaita