Meitenei,

kas uzkavējās

manā pilsētā

Tik lēna un netīra mašīna mana,

ka sivēniem lauku ceļmalā liekas,

lūk, māte tur laikam nāk!

Tie ierukšķas priecīgāk,

šņukuri nosarkst priekā,

un kaut viens būtu pabēdzis nostāk!

Bet vai tiešām stūrēju postā?

Gan ļaudis nicīgi šķobās,

kad zem viņu mājokļu gobām

man kādreiz apstāties nākas un

kājām tālāk staigāt —

bet nieki! šis stāsts būs maigāks,

un te tas sākas.

Mēnešiem biju meklējis prieku,

bet veikli tas slēpās aiz viltīgu acu plakstiem,

tas vairījās manis tumšu pudeļu dziļākās dzelmēs,

tas īsi pasmējās drūzmā vai sīks un sūrs kā

skudra ielīda ielas akmeņu plaisā.

Kāds brīnums, ja reiz man smaids bija aizmirsies mājās?

Svila karsta dūmaku diena, un mēs ar meiteni

mašīnā braucām pa straujāko pilsētas ceļu.

Bija apmēram izstāstīts viss, ko bez pūlēm var latviski

pateikt, bet mēle tai lokana likās:

braši kā vācu policists viņa izsauca ceļmalas

zīmes un līdzīgi spāņu seņjorai vecai cienīgi

slavēja pilsētas daiļākās celtnes.

Tad reiz pēc klusuma brīža, smaidot ar acīm

savā slepenā veidā, viņa teica:

„Klausies mani, klausies — tagad mazs franču

puisītis runās.”

Un lūpas tai izliecās maigi kā baloža

spārns, un tuvu pie vaiga viņa iesāka klusiņām

dūdot.

Man klausoties likās, ka mašīna pēkšņi baltu un

pelēku baložu pilna, kas lidojot viegli ar

spārngalu pieskaŗas pierei, ausij, plecam un

dūdo, dūdo —

Atvēru vēl vienu logu, lai vieglāk tie brīvībā tiktu,

un patiesi es redzēju: izlaidās apmēram

septiņi simti.

Tie ārpusē knābjos paņēma zirnekļu tīklus no

mašīnas jumta, paņēma tīklus no antennas

gala, tīklus no radiatora spraugām, no spuldžu

virsmas un tad

iejūdzās mašīnai priekšā kā septiņsimt mazu,

spārnotu zirgu, un tā uzreiz mēs cēlāmies

gaisā.

Ar vēso vēju mēs lidojām iekšā zilās mākoņu

gravās, kur zibeņi tumsā lodā kā straujas

dzeltenas čūskas,

mēs peldējām baltos garaiņu mutuļos, kas

glāstaini tiecās mūs apkampt pa logiem

vai, dzimstot no spraugām vecajā grīdā,

tinās ap kājām kā silti, pūkaini kaķi,

mēs iebraucām lietus debesī dzestrā, kur dzidri

ūdeņi skalojās rūtīs.

Tur mirkli bailes man bija, ka laižamies

pasaulei pāri tik augstu, pakārti rasainos

zirnekļu tīklos, bet, baložiem dūšīgi

kustinot spārnus, mēs atkal

iebraucām gaismā, — un tur gaismā es

beidzot satiku prieku.

Kas tad man sāpēja vairs? Es tak atkal pa

mākoņiem laidos!

Tajā brīdī mums priekšā izvēlās dzeltenā

saule, taisni ceļā, kur jābrauc.

Savā jaunajā līksmē es divreiz piespiedu tauri,

un saule smaidot palēca sāņus —

„Ko taurē? Nav jau neviena,” mana meitene

latviski teica, bet smaidīja tālāk ar

acīm tai slepenā veidā.

Patiesi, svila karsta dūmaku diena, un mēs abi

mašīnā braucām pa straujāko pilsētas

ceļu. Ne baložu vairs, nekā — bet es klusēdams

viņai skūpstīju delnu,

skūpstīju delnu priekā par to, cik maigi

mazs franču puisītis runā.

Motto: „Odi et amo, quare id faciam, nescio.”

          „Es nīstu un mīlu un, kālab tā daru, nezinu”

                                                                  Katulls.