Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

 

Izabella Cielēna

FEMINISTE KLĀRA KALNIŅA

 

Sabiedriskā darbiniece un publiciste Klāra Kalniņa ir viena no pirmajām latviešu sievietēm, kas spilgti sevi parāda politiskajā dzīvē jau 19. gs. beigās, piedaloties „Jaunās strāvas” kustībā un vēlāk 1905. gada revolūcijā Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku Partijas (LSDSP) rindās. Viņa pieder pie tiem, kuŗu svarīgākais mērķis ir pasludināt Latvijas valsts neatkarību. Savā politiskajā darbībā, īpaši pievēršoties sieviešu tiesību jautājumiem, viņa kļūst par LSDSP Sieviešu centra dibinātāju un cīnītāju par sieviešu tiesībām, rakstot periodikā ūn lasot referātus gan pašmāju, gan internacionālajā forumā. Mūsdienu terminoloģijā viņu varētu dēvēt par feministi.

Klāra Kalniņa dzimusi (1874.24.II) Jelgavas apriņķa Jēkabnieku pagasta lauksaimnieka Veilanda ģimenē. Savā atmiņu grāmatā Liesmainie gadi (Stokholmā, 1964) viņa atceras „Vanču” mājās pavadīto saulaino bērnību. No tās viņa saņem pūrā to gara bagātību, kas viņai ļauj attīstīt savu personību. Mājās bijusi tā laika periodika − Pēterburgas Avīzes, Baltijas Zemkopis u.c. Avīžu lappuses burtojot, Klāra jau piecu gadu vecumā iemācījusies lasīt. Pēc pāris gadiem pagasta skolā tēvs viņu nodevis „Dorotejas skolā” Jelgavā, kur mācības notikušas vācu valodā, kas vēlāk izrādījās tik ļoti noderīga. 1894. gadā viņa iestājas jaunatvērtajā Jelgavas sieviešu ģimnāzijā, kuŗu beidz divu gadu laikā. Klāra Kalniņa augstu novērtē tēva atbalstu izglītības gaitām. Nebija daudz tādu, kaut arī pārtikušu latviešu, kas spītēja toreizējiem aizspriedumiem pret meiteņu skološanu un izglītību, viņa raksta savā atmiņu grāmatā. Ģimnāzijā Kalniņa iestājas skolnieču pulciņā „Austra”, kur iznāk iepazīšanās ar Rietumeiropas sociālistisko literatūru. Tās iespaidā nobriest meitenes mērķis cīnīties par sievietes līdztiesību ar vīrieti un atbrīvoties no novecojušiem uzskatiem par sievieti kā otrās šķiras cilvēku. Prātā nāk Bovuāras (Simone de Beauvoir, 1908-1986) darbs Le deuxieme sexe (Otrais dzimums), kuŗā pusgadsimtu vēlāk slavenā franču feministe cīnās par tām pašām tiesībām. Klāra Kalniņa savukārt savu degsmi par šo cīņu mantojusi no vācu sociālista Bebela (August Bebel, 1840-1913) darba Die Frau und der Sozialismus (Sieviete un sociālisms), ko viņa tulkojusi latviski (1912), tāpat kā arī citu vācu autoru darbiem, piemēram, Kaucka (Karl Kautsky, 1854-1938). Tai pašā laikā Kalniņa iepazīstas ar vadošajiem sociālistiski noskaņotajiem jaunstrāvniekiem Jāni Jansonu-Braunu un Jāni Pliekšānu (Raini). Aizvien vairāk viņa iesaistās sociālistiskajā kustībā un 1895. gadā tiekas ar Paulu Kalniņu, ar ko nodzīvota saskanīga, 50 gadu ilga laulības dzīve, cīnoties par kopīgiem mērķiem. Klāra Pēterpilī sāk studēt zobārstniecību, bet studijas beidz Tērbatā (Tartu). Kaut arī dažādos dzīves posmos viņa ir strādājusi par zobārsti, galvenā nodarbošanās tomēr vienmēr bijusi saistīta ar politiku.

1901. gadā Kalniņi apmetas uz dzīvi Jelgavā, kas tajā laikā izceļas ar spraigu sociāldemokrātisko kustību, kuŗā Klāra ne tikai aktīvi piedalās pati, bet iesaista arī savus piederīgos − viņas tēva mājās, piemēram, iespiež nelegālos uzsaukumus un rakstus. Pamazām nelegālā sociālistiskā kustība izaug 1905. gada revolūcijā, kuŗā Kalniņi ņem aktīvu dalību. Bet, kad 1906. gadā sākas reakcija ar cara soda ekspedīcijām revolūcijas apspiešanai, viņi dodas uz Šveici, kur turpina (Cīrichē) revolucionāro darbību kopā ar citiem latviešiem, to skaitā viņu personīgiem draugiem Jāni Akurāteru, Kārli Skalbi, Raini un Aspaziju. Visi ir cerībā uz sociālisma uzvaru nākotnē un līdz ar to uz Latvijas pašnoteikšanās iegūšanu.

1906. gada decembrī Kalniņi atgriežas dzimtenē, kur turpina politisko darbību Sociāldemokrātu partijas Centrālajā komitejā un Cīņas redakcijā, kas visai bīstamos apstākļos ilgst piecus gadus. Daudzi šai laikā tika tiesāti un izsūtīti uz Sibīriju − nometināšanai vai arī katorgā. Smagi bija pārdzīvot šo laiku kā Cīņas redaktrisei ciešā sadarbībā ar šiem pašaizliedzīgajiem, cēlajiem darbiniekiem − atceras Klāra Kalniņa.

Izceļoties I Pasaules kaŗam, Dr. Pauls Kalniņš tiek mobilizēts un strādā par kaŗa ārstu vispirms Somijā, tad Daugavas frontē. Klāra ar dēlu Bruno pārceļas uz Pēterpili, kur jau atrodas Bēgļu centrālā komiteja, ko vada pazīstami sabiedriski darbinieki − Jānis Čakste, Arveds Bergs, Zigfrīds Meierovics. Klāra strādā preses nodaļā. Dažas nedēļas pēc Februāŗa revolūcijas (1917) viņa nolemj kopā ar Bruno atgriezties Rīgā, kur tiek ievēlēta Rīgas Domes vēlēšanās (28.VIII), bet Paulu Kalniņu izrauga par Domes priekšsēdi. Neilgi pēc tam Domes darbību pārtrauc vācu okupācija.

Pēc Ļeņina organizētā 1917. gada Oktobŗa apvērsuma latviešu sociāldemokrāti-mazinieki iestājas par Latvijas neatkarību un pret lielinieku diktatūras režīmu, tā izraisot partijas oficiālo sašķelšanos. 1918.17.VI maziniecisko grupu konferencē, kur piedalās arī Klāra Kalniņa, nodibina LSDSP, pieņemot atkal veco nosaukumu, kāds partijai bija laika posmā no 1904. līdz 1906. gadam.

1918.17.XI tiek nodibināta Tautas Padome ar dažādo politisko partiju pārstāvjiem. Sociāldemokrātu frakcijā ievēl arī Klāru Kalniņu, kas viņai dod iespēju pieredzēt 18. novembŗa Latvijas neatkarības pasludināšanas aktu: Šīs 17. novembŗa nakts stundas un 18. novembŗa svinīgā akta pārdzīvojums ierindojas mana mūža laimīgo dienu skaitā. Beidzot nu reizi bija nokratīti un sabrukuši šķēršļi patstāvīgas, demokrātiskas Latvijas tapšanai. Krievijas revolūcija atraisīja Latvijas tautu no Krievijas važām, Vācijas revolūcija atbrīvoja ceļu Latvijas valsts tapšanai. Raiņa ievirzītā senā doma par Latvijas valsti nu kļuva par īstenību. Latvija iznira kā Fenikss no toreizējās Eiropas sabrukuma pelniem.

1920. gada pavasarī sākas Satversmes sapulces vēlēšanu kampaņa ar Klāras Kalniņas ļoti aktīvu piedalīšanos, piemēram, uzstājoties ar runām daudzās lauku sapulcēs. Kādreiz pat iznācis nostaigāt 20 km kājām, lai nonāktu nozīmētajā vietā. Klāra Kalniņa, blakus Aspazijai, tiek ievēlēta šajā mūsu pirmajā likumdošanas iestādē, kas uz pirmo sēdi svinīgi sanāk 1921.1.V. Kalniņa strādā divās komisijās − Amnestijas un Tirdzniecības-rūpniecības. Beidzoties Satversmes sapulces darbībai (1922), izbeidzas arī Klāras Kalniņas piedalīšanās parlamentārajā darbā − partijas vadība atzīst, ka nebūtu pareizi par kandidātiem izvirzīt trīs cilvēkus no vienas ģimenes. Tā Saeimas vēlēšanās viņa nekandidē, atstājot savu vietu dēlam Bruno. Sākas tas dzīves posms, kad viņa patiesi spēj nodoties sieviešu tiesību jautājumiem, kas viņu aizrauj jau no agras jaunības. Būdama LSDSP Rīgas komitejas locekle, viņa nodibina un vada partijas Sieviešu sekciju un vienlaikus ir arī Sociālistu internacionāles sieviešu komitejas locekle.

Savu iestāšanos par sieviešu tiesībām sociālisma ideoloģijas ietvaros Klāra Kalniņa iemūžinājusi neskaitāmos rakstos latviešu un dažkārt arī vācu periodikā − Sociāldemokrātā, Strādnieku Avīzē, Laika Balsī. Viņa ir arī redaktore izdevumiem Darba Sieviete un Lauku Darbs. Dedzīgu iestāšanos par sieviešu vienlīdzību pauž Kalniņas sacerētā vēlēšanu brošūra Par ko jābalso sievietēm (Rīga, 1925). Tur uzsvērts, cik svarīgi sievietēm ir izmantot savas tiesības balsot, īpaši par sieviešu kandidātēm, jo tās labāk spēs aizstāvēt viņu tiesības. Vispirms jācīnoties pret reakcionāro tieksmi atbīdīt sievieti atpakaļ mājoklī: Mēģināt piesaistīt sievieti pie mājas vien ir cīņa pret vēja sudmalām. Tāpat viņa asi kritizē labā spārna avīžu tendenci atbaidīt sievietes no politikas, vienlaikus mudinādama tieši sievietes uzņemties politisko atbildību: Kas tad ir politika? Taču nekas cits, kā visas mūsu saimnieciskās un sabiedriskās dzīves nokārtošana likumdošanas ceļā Saeimā. Klāra Kalniņa pieskaŗas arī jautājumam par sociālo apdrošināšanu, kas tai laikā Latvijā vēl ir nepilnīga, kā arī demogrāfiskajam jautājumam attiecībā uz zemo dzimstību, uzsvērdama, ka to varētu uzlabot ar pabalsta piešķiršanu visām trūcīgām topošajam mātēm, kas ir arī viena no LSDSP prasībām. Tāpat viņa uzstājas par vispārēju slimības apdrošināšanu slimo kasēs, kas vēl nav pieejama vairākām strādājošo grupām − laukstrādniekiem, slimnīcu kalpotājiem u.c. Bet galvenokārt viņa vēršas pret sieviešu zemajām algām: Sievietes darbs tiek bez žēlastības izsūkts un nevien no privātiem uzņēmējiem, bet nereti to dara arī valsts, maksādama par to pašu darbu tikai pusi vai vislabākā gadījumā divas trešdaļas no vīriešu algas. Seko tabula ar sieviešu un vīriešu algu salīdzinājumiem tekstilrūpniecībā, piemēram, vērpējām dienas alga ir tikai divi lati, bet vērpējiem − četri. Tādēļ uzmudinājums sievietēm organizēties arodnieciskā biedrībā, jo tas veicināšot cīņu par vienādu algu pie vienāda darba. Šī cīņa par pašsaprotamo taisnību norit 1925. gadā. Interesanti konstatēt, ka šis mērķis vēl mūsdienu attīstītajā pasaulē nav sasniegts. Svarīgu trūkumu sievietes tiesību jomā Klāra Kalniņa atklāj likumdošanā, kas tajā laikā vēl atrodas veco Krievijas likumu iespaidā, piemēram, precētai sievietei nebija tiesības pašai lemt par savu mantu, jo viņa atradās vīra aizgādniecībā. Sievieti nevarēja ievēlēt arī par zvērinātu tiesnesi, kaut arī valsts pamatlikums noteica, ka abi dzimumi ir vienlīdzīgi likuma priekšā. 

Nobeigumā Kalniņa mudina visas sievietes balsot, neizsvītrojot nevienu sievietes vārdu: Ja līdzšinējā Saeima nav daudz interesējusies par sieviešu tiesību jautājumiem, tad varbūt pa daļai par iemeslu tam ir bijis tas, ka Saeimā nebija nevienas sievietes. Viņa min vairākas Eiropas valstis, kur parlamentos ievēlētas sievietes, pat Turcijā esot viena. Vai tiešām Latvija stāvētu aiz Turcijas? − jautā Klāra Kalniņa. Viņa ir kompetenta par šiem jautājumiem izteikties un to atkārtoti dara gan avīžu rakstos, gan arī referātos. Kalniņa darbojas Rīgas pilsētas Domes veselības komisijā un ir kopējās arodbiedrību valdes locekle. Vairākkārt LSDSP viņu deleģē uz Sociālistu internacionāles kongresiem − Hamburgā (1923), Marseļā(1925), Briselē (1928).

Klāras Kalniņas politiskā darbība Latvijā beidzas līdz ar Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsumu (1934), kad Saeima tiek atlaista un vairums deputātu apcietināti. Bruno Kalniņu uz trim gadiem internē Centrālcietumā un pēc tam izraida no Latvijas. Viņš apmetas trimdā Somijā. Vārda brīvību Latvijā ierobežo, un Klārai Kalniņai liegta iespēja brīvi izteikties.

II Pasaules kaŗa laikā Pauls un Klāra Kalniņi klusi dzīvo savā Mežaparka mājā. 1943. gadā agrāko partiju pārstāvji nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP) ar mērķi organizēt slepenu pretestību pret abām okupācijas varām un uzturēt sakarus ar Rietumvalstu pārstāvniecībām, lai informētu tās par stāvokli Latvijā. LCP vadošu vietu ieņem arī Bruno un Pauls Kalniņi, kamēr Klāra arī visādi atbalsta šo riskanto darbu. Viņa pieredz dēla arestēšanu (1944.11.VII) un nosūtīšanu kopā ar LCP priekšsēdi Konstantīnu Čaksti uz Štuthofas koncentrācijas nometni Vācijā, no kurienes Čakstem nav lemts atgriezties. Bruno Kalniņu atbrīvo sabiedrotie, un viņš nokļūst Stokholmā.

1944. gada rudenī, kad LCP izdodas noorganizēt politisko bēgļu pārvešanu zvejnieku laivās uz Zviedriju, arī Klāra un Pauls Kalniņi dodas pāri jūŗai, bet viņu laivai sabojājas motors. Kāds vācu kaŗakuģis aizved bēgļus uz Vāciju. Viņi apmetas kādā Austrijas pierobežas pilsētiņā, kur Dr. Pauls Kalniņš beidz šīs zemes gaitas (1945.27.VIII). Klārai izdodas pārcelties uz Stokholmu, kur viņa apmetas pie dēla Bruno un viņa ģimenes. Sākas jauns dzīves posms trešajā emigrācijā, pamazām kaut cik apgūstot svešo zviedru valodu.

Klāra Kalniņa paliek uzticīga sociāldemokrātiskajai pārliecībai, piedalās latviešu sociāldemokrātu Stokholmas grupas darbā, šad tad uzstājas vācu valodā ārzemju sociāldemokrātu sanāksmēs, kur viņai ir sakari no priekškaŗa gadiem, ņem dalību Sociālistu internacionāles atjaunošanas kongresā Frankfurtē (1951) un Sociālistisko sieviešu sapulcē Vīnē (1957). Savas domas viņa izsaka rakstos trimdas presē, galvenokārt mēnešrakstā Brīvība. Viņa kļūst par Latvijas PEN Kluba biedri.

Šo rindiņu rakstītājai palikušas arī personīgas atmiņas no „tantes Klāras” − manas mātes mātes māsas. Ir iznācis daudzkārt viesoties pie viņas − gan Meža parka skaistajā mājā, gan Stokholmas piepilsētas Heselbijas dzīvoklī. Atceros viņu kā staltu, impozantu, smaidošu dāmu, kuŗas skaidri formulētos referātus labprāt noklausījos. Palikusi atmiņā viņas brašā runa 90 gadu jubilejas svinībās (1964.24.II), kas arī ir viņas pēdējā. Tante Klāra no mums šķīrās tā paša gada 21. novembrī un ir apglabāta blakus savam vīram Heselbijas kapos. Gan lielā jubileja, gan arī viņas aiziešana mūžībā tiek plaši apskatīta trimdas presē.

Klāras Kalniņas atmiņu grāmata Liesmainie gadi iznāk tieši uz viņas 90. jubilejas gadā. Pēdējās rindiņas liecina par viņas neizsīkstošo garīgo spēku un optimismu: Dzīve visā visumā ir bijusi burvīgi jauka, ka šķiroties no tās, būs neizsakāmi grūti! Dzīves nepiepildīto sapņu dēļ žēl, tik žēl! Neizsakāmi stipra un neapslāpējama vēlēšanās ir piedzīvot un redzēt vēl atomlaikmeta daudzsološos panākumus dzīves augšupejā. Tamdēļ jādzīvo un jārosās, kamēr vitalitāte nav vēl galīgi apsīkusi. Jādzīvo domās par brīvu un neatkarīgu Latviju.

Kā sociāldemokrātisko ideju paudējai, kā sieviešu tiesību aizstāvei, kā demokrātiskai sabiedriskai darbiniecei Klārai Kalniņai ir izcila vieta latviešu politisko ideju attīstībā. Pēc gaŗajiem padomju varas gadiem beidzot viņa tiek atkal pieminēta savā dzimtenē. Nākamā gada februārī atzīmēsim Klāras Kalniņas dzimšanas 133. gadskārtu, bet šā gada novembrī paiet 42 gadi, kopš viņa beidza savas mūža dienas Stokholmā.

Līdzās Saeimas priekšsēdētājam Dr. Paulam Kalniņam sēž dzīvesbiedre Klāra Kalniņa, aizmugurē dēls Bruno 1929. gadā.

 

Izabella Cielēna iegūst filoloģijas zinātņu doktores grādu Upsalas Universitātē pēc sekmīgas disertācijas aizstāvēšanas par eksīla tēmu Kāmī (Albert Camus, 1913-1969) literārajos darbos. Pieņem darbu Erebru augstskolā, lasa vieslekcijas Latvijas Universitātē par Kāmī, Sartru u.c. franču rakstniekiem. Izabella ir mākslas vēsturnieces Maijas Cielēnas un politiķa un vairāku grāmatu autora Fēliksa Cielēna meita.