Jaunā Gaita nr. 247. decembris 2006

 

 

DIVI VIEDOKĻI PAR VIENU GRĀMATU

 

Viktors Hausmanis. Anšlavs Eglītis. Rīgā: Zinātne, 2005. 389 lpp. Red. Ligita Bībere, mākslinieks Aldis Aleks.

 

 

NEPARASTAIS ANŠLAVS

Anšlavs Eglītis nenoliedzami bija viens no visražīgākajiem un vispopulārākajiem rakstniekiem trimdā. Viņa darbus lasīja, viņa lugas iestudēja, un viņa kārtējo literāro sniegumu allaž aplūkoja periodikā.

Tomēr līdz šim nebija pieejams plašāks kopskats uz Eglīša daiļradi, izņemot Alfrēda Gatera 120 lappušu garo izvērtējumu grāmatā Apceres par latviešu trimdas rakstniekiem (ALA Latviešu Institūta izd., 2000). Tagad Dr. Viktors Hausmanis laidis klajā ļoti interesantu darbu, kuŗā Eglīša dzīves gājums savīts ar viņa devumu gan rakstniecībā, gan glezniecībā un grafikā, gan mākslas kritikā. Tūlīt gan jāpiebilst, ka te nav runa tikai par biogrāfiju, jo līdztekus „dzīves romānam,” kas bagātīgi ilustrēts ar vēstulēm, dienasgrāmatu ierakstiem un fotouzņēmumiem, autors lietpratīgi iztirzājis Eglīša daiļradi.

Tiem, kuŗi pazīst Anšlavu Eglīti tikai kā rakstnieku, der iegaumēt, ka vēl 1936. gadā Anšlavs kādā intervijā atzīstas: Ja es rakstu, tad līdz ar to man liekas, ka varu arī labāk gleznot, un, ja es gleznoju, tad varu labāk rakstīt (113). Tādēļ saprotams, ka Hausmanis veltījis samērā daudz uzmanības Anšlava gleznotāja gaitām - mācībām Valdemāra Tones privātstudijā un vēlāk Latvijas Mākslas akadēmijā. Uzzinām arī, ka jaunais mākslinieks rakstījis ļoti bargas recenzijas par toreizējām gleznu izstādēm Rīgā. Daudz, daudz gadu vēlāk Anšlavs apliecina: ... ja tagad man kāds vaicā pēc drošiem un pastāvīgiem likumiem, kā darināt mākslu, tad man godīgi jāatzīstas, ka tādu nepārkāpjamu likumu es vairs nezinu (70).

Beidzot Anšlavs izlemj pievērsties galvenokārt rakstniecībai. Taču saskare ar glezniecību un tās kalpiem sagādājusi bagātu vielu topošajiem romāniem un stāstiem. Vispirms jāmin izcilais romāns Homo novus par mākslas pasauli 1930. gadu Rīgā. Gleznotāji rosās arī vēlākā romānā Cilvēks no Mēness un citur. Stāsta Maestro prototips ir tik spilgti „paņemts no dzīves,” ka izraisa satraukumu dažās rīdzinieku aprindās, un Anšlavs jūtas spiests sūtīt vēstuli Romānam Sutam un atvainoties (79). - Te Hausmanis aprāda, ka studijas glezniecībā, iespējams, palīdzējušas Anšlavam izkopt viņa vēlāk izslavētās novērošanas spējas un literāro personāžu noraksturošanas prasmi.

Trimdas gados Anšlavs Eglītis izteica mūsu „sāpes un cerības,” tikai savā nepārprotami „anšlaviskā” stilā - ne ar patosu, bet ar smaidu. Neierastā Amerika, Nav tak dzimtene. Kas izpostīja latvisko stūrīti - grāmatu nosaukumi jau vien norāda, ka katrs lasītājs meklēja un atrada Anšlava sacerējumos kaut ko sev tuvu un nozīmīgu. Tāpat viņa krasā, bezkompromisa nostāja pret Latvijas okupantiem un viņa tēva Viktora Eglīša pazudinātājiem guva atbalsi trimdiniekos. Lieki teikt, tais reizēs Anšlavs nesmaidīja, un viņa lasītāju draudze arī ne.

Taču tā ir tikai daļa no Eglīša daudzpusīgās personības, kuŗai izseko Hausmanis. - Zēna gados aizrāvies ar tā sauktajiem „dēku romāniem,” Anšlavs pats vēlāk it sekmīgi izmēģina roku šai žanrā. - Kad nopietni veselības traucējumi noved viņu Šveices kalnu sanatorijā, jauneklis iemīlas kalnos. Šī mīlestība mūža gaŗumā rosina rakstnieku vairākos darbos pievērsties kalniem un kalnos kāpēju pieredzējumiem.

Dzīvodams tuvu Holivudai, Eglītis izmanto iespēju kļūt par ārzemju žurnālistu, un, līdz ar to, drīkst noskatīties filmu speciālizrādes un intervēt filmu slavenības. Par to priecājušies gan laikraksta Laiks, gan grāmatas Lielais mēmais lasītāji.

Īpaši jāpiemin Eglīša ciešās saites ar teātri, kas sākās jau 1940. gadu Rīgā. Liekas, ka viscītīgākais viņa lugu iestudētājs un dramatiķa talanta veicinātājs bijis režisors Osvalds Uršteins. Pateicoties viņam, rampas gaismu ieraudzījuši seši Anšlava skatuves darbu pirmuzvedumi. Ļoti saistīga ir autora un režisora sarakste. Tā labi izgaismo tās neskaitāmās problēmas, ar ko cīnījās trimdas teātri - piemērotu tēlotāju trūkums, aktieŗu saistības ar maizes darbu, dekorāciju transports uz viesizrādēm utt. - Par kuriozu jāuzskata gadījums, kad 1946. gadā Dienvidvācijas Franku novada latviešu nometņu apvienība aizliegusi (!) Uršteinam iestudēt lugu Labāki cilvēki, jo, pēc cenzoru domām, tā nav atbildusi cietēju bēgļu „tēlam”(199).

Pateicoties Hausmanim, šīs laikmeta liecības tagad pieejamas plašākai lasītāju saimei.

Noslēgumā vēlreiz jāatkārto, ka grāmatas autors nav tikai rūpīgi izsekojis Anšlava Eglīša dzīves dažādajiem posmiem, bet arī iejūtīgi izvērtējis mūsu spožā prozas meistara atstāto literāro mantojumu. Viņš mudina atcerēties Eglīša orīģinālos sižetus, izraudzītās vielas pārzināšanu, skaudro laikmeta izjūtu, aso intelektu, īpatnējo humoru un asprātīgās „dzīves gudrības,” krāsainos literāros tēlus un, pāri visam, Eglīša krāšņo, izteiksmīgo valodu, kas žilbina ar savu virtuozitāti un kuŗā ietilpst pat „anšlaviski” jaundarinājumi.

Anšlavs Eglītis - ar dedzīgu latvieša sirdi un tai pašā laikā ar pasaules cilvēka dzīves skatījumu - bija tiešam neparasta personība. Gribas apgalvot, ka Hausmanim izdevies tai pietuvināties.

Cerēsim, ka nule apskatītais darbs iejūsminās Anšlava cienītājus atkal pārlasīt kādu no viņa grāmatām (tādu, pēc skaita, ir ap 50). Tas noteikti sagādātu pelnīto gandarījumu Viktoram Hausmanim.

Rasma Birzgale

 

Rasma Birzgale daudz rakstījusi par latviešu teātri trimdas periodikā, ieskaitot JG, arī angļu valodā grāmatā Latvia (1984, red. Vitauts Sīmanis), sakārto/rediģē rakstu krājumu Mārtiņa Zīverta pasaule (1974). Rasma ir pazīstamā aktiera, režisora, mākslinieka, grāmatu ilustratora Reiņa Birzgaļa meita.

 

 

Anšlavs Eglītis (Personība un daiļrade)

 

 

ANŠLAVA EGLĪŠA ATGRIEŠANĀS

Viktors Hausmanis. Anšlavs Eglītis. Rīgā: Zinātne, 2005. 389 lpp. Red. Ligita Bībere, mākslinieks Aldis Aleks.

Profesors Viktors Hausmanis ir viens no latviešu literatūras zinātniekiem, kas kā reti kāds iedziļinājies ārzemju latviešu literatūrā. Sevišķa interese viņam bijusi par Anšlavu Eglīti, kuŗa darbus viņš lasījis jau kā zēns. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņš ir iepazinies ar Eglīša trimdā sarakstītiem darbiem un sarakstījies gan ar Eglīti, gan Veroniku Janelsiņu. Grāmatā par Anšlavu Eglīti starp citu izmantoti plaši materiāli no Rakstniecības, mākslas, mūzikas muzeja un Latvijas Valsts vēstures arhīva. Tā izrotāta ar daudzām interesantām fotogrāfijām un dažiem Eglīša zīmējumiem. Personīgi Hausmanis Eglīti nav saticis. Taču Eglīša dzīve grāmatā ir tik rūpīgi aprakstīta, ka brīžiem var likties, ka Hausmanis pats bijis bēglis gan Vācijā, gan Amerikā. Apcerētos literāros darbus autors veiksmīgi ieaudis Eglīša dzīves stāstā.

Hausmanis tuvojas Eglītim ar lielu smalkjūtību un taktu un rakstnieka personību tēlo ar simpātijām un apbrīnu, gribētos teikt, to krietni vien idealizē. Aiz sabiedrībā elegantā mākslinieka ārienes Hausmanis saskata kautrību, skumjas un vientulību(118-119). Šī tēma atkārtojas Hausmanim komentējot Epalta personību romānā Līgavu mednieki (Zinātne, 1993). To no vienas puses raksturo spozme, asprātība, domu graudi, bet no otras - trausla, neaizsargāta dvēsele (137). Uz vāka apvalka pēdējās lapas Hausmanis atzīst, ka nav iespējams Eglīti pilnībā iepazīt. Taču grāmata esot mēģinājums ielūkoties viņa personībā un daiļradē.

Hausmanis raksta par Eglīti kā par senu draugu, kas pēc daudz gadiem ar saviem darbiem it kā atgriezies Latvijā un ko neklājas kritizēt. Vērīgais literatūrvēsturnieks, piemēram, sakās nesaprotam, kādēļ Eglītis kritizē dažus Mārtiņa Zīverta darbus (170). Nevajag jau nekādas dziļumpsicholoģijas, lai atzītu, ka Eglītim nebija sveša skaudība, visai cilvēcīga īpašība, un nebūtu nekāds grēks un nelaime pieminēt, ka arī Eglītim tā piemitusi. Galu galā lugu rakstnieks Zīverts attiecībā uz skatuves darbiem bija viņam nopietns un panākumiem bagāts konkurents.

Pret Eglīša naidu pret krieviem un komunistiem Hausmanis neiebilst, bet apšauba, vai Latvijas okupācijas laikā kultūrdarbinieki dzīvoja tikai melos (357), kā apgalvo Armands, varonis romānā Piecas dienas (Grāmatu Draugs, 1976). Arī pret Eglīša darbiem Hausmanis ir izteikti tolerants, kaut piemin kritiku, ko citi vērsuši pret dažiem viņa darbiem.

Jānis Rudzītis ir norādījis uz klišejām, tendenci uz publicistiku un feļetonismu noveļu krājumā Uguns pilsēta (Stokholmā: Zelta ābele, 1946), taču nav noliedzis meistarību, kas parādās tituļnovelē (Latvju Mēnešraksts Laiks. 1947, 20:100-1). Hausmanis rūpīgi atstāsta stāstu krājuma saturu, bet par tā literāro vērtību nebilst nevienu kritisku vārdu (195-197).

Ļoti interesanta Hausmaņa grāmatā ir nodaļa, kur pieminēta Eglīša dzeja un pirmskaŗa un kaŗa laika žurnālistika, kad Eglītis starp citu daudz rakstījis par mākslu, māksliniekiem un dzejniekiem. Šeit atrodami materiāli, kas pilnībā nav pazīstami tiem, kas auguši un skolojušies ārpus Latvijas. Andrejs Johansons ir pieminējis dzejas grāmatu Vientulis un dzīrotājs (Rīga, 1938) kā nozīmīgu intīmās Eglīša personības dokumentāciju (125). Dzeju krājumā Mijkrēslī (Latvju grāmata,1941) apvienoti Johansona un Eglīša dzejoļi. Dzeju paraugi Hausmaņa grāmatā prasīt prasās pēc vēl.

Ak, Anšlav, sevīm apkārt raugi:
Cik dīvains zemes lietu veids-
Kas lepni iesāk - klusu beidz;
Viens otru vij vistuvie draugi
(124)

Grāmatā ir sniegts pārskats par lielāko daļu Eglīša darbu. Hausmanis pieskaras valodas īpatnībām - žargonvārdiem, ikdienas leksikai, dialektismiem, vienlīdzīgu vārdu virknējumiem un romānu uzbūvei. Hausmanis citē Eglīti, kas sakās pievienojamies amerikāņu rakstnieku dogmai - piesaistīt lasītāja interesi ar romāna pirmajām lappusēm (181-185). Plašāk nav apskatīts rakstnieka pasaules uzskats, literārie paraugi un attieksme pret laikmeta ideoloģijām.

Jānis Grīns uzskata, ka Eglīša darbu paraugi meklējami angļu un amerikāņu literatūrā pie rakstniekiem kā Svifta (Swift), Tekereja (Thackeray), Tvena (Twain) un Po (Poe) (Redaktora atmiņas. Stokholmā: Daugava, 1968:250). Taču Eglītis pats ar apbrīnu piemin Dostojevski, Puškinu, Jeseņinu, Dikensu; drāmā - Šekspīru un Ibsenu (Anšlava Eglīša dienas grāmatas 1919-1941. Zinātne, 2004:179). Hausmanis Dostojevski piemin tikai vienu reizi (51), bet Puškinu pat ne vienu.

Eglītis latviešu literatūrā ir viens no prasmīgākajiem cilvēka psicholoģijas attēlotājiem. Jāņa Krēsliņa vārdiem izsakoties, katrā Eglīša tēlā dominē kāds psicholoģisks komplekss, kas tad arī ir šīs personas dzinulis. Ap šo psicholoģisko kompleksu režģi rakstnieks veido savu stāstu, romānu un lugu celtnes (Latvju Mēnešraksts Laiks. 1947, 18:108). Zīmējot Anšlava Eglīša talanta kontūru, Jānis Grīns ir uzsvēris, ka Eglīti saista cilvēka daba un tās pavēršanās darbībā vai nostājā (Redaktora atmiņas, 250).

Kaut krievu klasiķus esmu lasījusi tikai latviskā tulkojumā, uzdrošinos izvirzīt hipotēzi, ka Eglīša jaunībā orģinālā lasītie krievu rakstnieki Dostojevskis un Puškins devuši drošu pamatu cilvēka dvēseles un tās pretrunu izpratnei. Puškins arī varētu būt bijis nozīmīgs ceļa rādītājs spējai apvienot interesantu saturu ar bagātu valodu un elegantu formu. Protams, tādu hipotēzi izvērtēt varētu tikai krievu valodas pratējs.

Smalkais angļu dendijs, kas iznesīgi palocās, dejo mazurku, veikli risina vārdus un ar dzirkstošām epigrammām liek smaidīt daiļavām (Aleksandrs Puškins. Jevgeņijs Oņegins. Rīgā: Latvijas valsts izdevniecība, 1960:14) stipri atgādina dažus Eglīša varoņu un Eglīša paša rakstura vilcienus, kā viņu apraksta laika biedri. Arī noskaņa un tematika grāmatā Vientulis un dzīrotājs visai atgādina Puškina pantus, kuŗos parādās ironija, skumjas, mīlestība, kaisle, vientulība un dzīves ziņa. Uz kādu Eglīša dzīves filozofijas aspektu, kāds tas parādās, piemēram, romānos Cilvēks no Mēness (Grāmatu Draugs, 1954) un Bezkaunīgie veči (Grāmatu Draugs,1968), man prāts nesās attiecināt sekojošās Puškina dzejas rindas:

Nav citiem jāatbild, tik atbildi pats sev....
Tu kaklu neloki un neļauj apmulst garam:
Ej, kurp tu vēlies iet, un ņem, ko dzīve dod.
Un līksmo, priecājies, kad dabā daili rod.
Un redzot veidolus, ko radījušas mākas,
Lai tava sajūsma par visu skaisto sākas.

(Aleksandrs Puškins. Lirika. Rīgā: Latvijas valsts izdevniecība, 1954:324, atdz. Jānis Plaudis).

Jānis Krēsliņš īsi pēc II Pasaules kaŗa raksta, ka Eglīša pirmskaŗa gados sarakstītajos darbos eksistē Rīgas vienreizīgais, īpatais gars - nemanāma, dziļi esoša tradīcija, kas saistās ar brīvvalsts gadiem un kas uz visiem laikiem zudusi (Latvju Mēnešraksts Laiks. 1947,18:106). Varbūt tomēr ne gluži. Hausmaņa grāmata mums starp citu stāsta par šiem aizgājušiem laikiem un ceļ tos gaismā. Eglītis Latvijā neatgriezās. Hausmaņa grāmata ir sava veida Eglīša atgriešanās.

Viktors Hausmanis ir uzrakstījis saistošu, bagātu grāmatu, kas nevien veicina interesi par Eglīša darbiem un personību, bet veido arī tiltu starp ārzemju un dzimtenes literatūru un lasītājiem. Cesvaine un Parīze, Rīga, Eslingena, Mērbeka, Oregona, Pasifika Palisāde - tā visa mūsu kopīgā plašākā dzimtene. Hausmaņa grāmatu lasot un pārlasot allaž atklājas kas jauns un nepamanīts.

Gaidīsim profesora Hausmaņa rediģētus Anšlava Eglīša kopotos rakstus, jo darba lauks par Eglīša darbiem vēl plašs. Ja ne citādi, tad dzeju krājumi Vientulis un dzīrotājs un Mijkrēslī būtu pelnījuši drīzumā parādīties Latvijas grāmatveikalos. Interesanta latviešu lasītājam droši būtu arī izlase ar Eglīša pirmskaŗa laika presē publicētiem rakstiem.

Aina Siksna

 

Mūsu ilggadējās līdzstrādnieces, Ainas Siksnas, raksti par literatūru publicēti JG kopš 1964. gada. Pēc profesijas psichiātre (Uppsala Universitet), Aina ir lugas Žēlupīte [JG231(2002) un JG232(2003)] autore. Publikācijas arī savas profesijas periodiskos izdevumos. Dzīvo Stokholmā.

Jaunā Gaita