Jaunā Gaita nr. 249. jūnijs 2007

 

 

 

LĪDZĪGI VĀKI, BET NEKAS CITS

Pauls Bankovskis. Skola. Rīgā: Valters un Rapa, 2006. 222 lpp.; Ofšors. Rīgā: Valters un Rapa, 2006. 108 lpp.

 

Ražīgajam prozaiķim un esejistam Paulam Bankovskim, kam 33 gadu vecumā jau iznākušas astoņas grāmatas, viena gada laikā iznāk divas vienāda izskata grāmatas, kas it kā būtu viena otras turpinājums vai arī no vienas sērijas, bet nekā − kaut arī abām vienādi izmēri, vienādi melni vāki, vienai iesarkana ilustrācija uz vāka ar sīku sarkanu punktiņu, otrai zilganas izstīdzējušas sēnes ar zilu punktiņu uz vāka. Izskatās ļoti pievilcīgi. Bet, atskaitot vākus, nekādas citas saistības starp šīm grāmatām nav redzamas.

Skolā iekļautie stāsti ir par padomju laika skolas zēna dzīvi. Stāstu nosaukumi sakārtoti nodaļās: Ievads, Iztirzājums, Nobeigums − tieši kā skolēnu rakstu darbos. Pirmajā stāstā „Pagarināta dienas grupa” attēlota diezgan briesmīga atriebības kāre. Atriebība par pāri darījumiem pirmajās klasītēs pamatskolā. Vai tiešām cilvēks var nest tādu atriebības kāri no bērnības līdz pusmūžam? Gandrīz nevienā stāstā neparādās neviena gaiša bērnības vai jaunības atmiņa, tikai drūmi, nospiedoši, sāpīgi momenti.

Dažos stāstos, piemēram, „Robežsargs ar suni” autors iepin fantastiku. Sapnis? Nomods? Murgs? Stāsti ir īsi, kodolīgi un saistoši.

Valoda ir vienkārša un viegla, teikumi īsi. Dažos stāstos parādās puicisks slengs, tieši kā skolas zēnu runā: fāciņš, nostučēt, cēners un manai ausij tik nepatīkamais krieviskais „A”, iesākot jautājumu − A ko man tur ilgāk darīt? A ko es varēju padarīt? Bet tā tagad Latvijā jauni cilvēki bieži vien savā starpā sarunājas.

Īsromāns jeb gaŗstāsts Ofšors (nesaprotu gan, kāpēc šis angliskais nosaukums?) ir pārdomu un atmiņu monologs lidojumā virs mākoņiem, kur stāstītājs jūtas it kā ārpus robežām, ārpus notikumiem, atbrīvots no visa, kas bijis. Viņš ir palicis tikai ar pavisam niecīgu rokas bagāžu. Skaistā dzejiskā valodā autors apraksta mākoņu formējumus lidojuma laikā: Brīžiem pieskardamies baltajām putu kalnu galotnēm, mīkstajām cepuru smailēm. Kādu gabaliņu tālāk tie saaug un spurojas kā mežs. Tev visapkārt augšup slejas dīvainiem kokiem līdzīgi balti un zilganpelēki mutuli. Un tad nāk kritiens. Stāstītājs nāk pie sajēgas kaut kādā citā pasaulē, kur − kā senā latviešu pasakā − tagadējais ir sajaukts ar mistisko un fantastisko. Šī mistiskā pasaule kā pēkšņa parādība vai sapnis atveŗas pēc lidmašīnas nogāšanās. Bet tālāk stāsta turpinājumā lidmašīna krīt atkal. Vai pirmo reizi, vai otro − to var tikai minēt. Realitāte, fantastika, laiks savīti kā neatrisināmā kamolā. Bankovskis jau citos savos romānos pielieto postmodernisma elementus, it īpaši romānā Eiroremonts, kur lasītājam pašam jāizdomā, kas ir tagadne, kas pagātne, kas nākotne un − vai vispār to ir vajadzīgs zināt? Varbūt autors romānam devis divus nobeigumus, lai lasītājs pats izvēlas sev vēlamo. Virtenes sākums un gals tev paliek apslēpts − tāpat kā viens, nepārprotams un neapšaubāms notikušā jēgas izskaidrojums. Domā ko gribi. Vai paliec neziņā. Tulko pēc sirds patikas (96. lpp.).

Žēl, ka 102. lpp. citējums no krievu valodas teksta ir bez tulkojuma, īpaši tādēļ, ka, aizveŗot grāmatu, stāstītājs min, ka būtu gribējis šo nolasīt priekšā savai sievietei, draudzenei. Krievu valodas nepratējiem paliek nesaprotama daļa autora rakstītā. Vai varbūt autors rakstījis romānu tikai tiem, kas pārvalda abas valodas?

Līdz šim no Paula Bankovska darbiem tulkots viens romāns − Čeka, bumba & rokenrols (2002) − somu valodā (Helsinki, 2005).

 

Astra Roze

 

Astra Roze, pēc profesijas diplomēta bibliotekāre, savu dzīvi dala starp Toronto, Kanadā, un Rīgu, kur strādā par tulkotāju un angļu valodas redaktori.

 

Jaunā Gaita