RAIMONDS STAPRĀNS ATBILD INGRĪDAI BULMANEI
I.B.: Kā tava
mazā teātŗa sanfrancisko 2007.21.VII izrādītā luga Meli un to piedošana atšķiŗas no JG229 un 230 (2002) publicētās romantiskās drāmas 15 cēlienos Postītājs?R.S.: No savas JG pirms vairākiem gadiem iespiestās kontrversālās lugas paturēju dažas sižetiski līdzīgas līnijas, vispirms no tām izravējot specifiski izolētos, vietām panaivos izteicienus, kuŗiem kāds varētu piesieties. Tas bija viegls, apmēram stundas darbs, kas tūlīt uzlaboja rakstītā kvalitāti. Tad nāca grūtākā daļa, kad sāku izgaismot un precizēt iepriekšējās galvenās dramatiskās līnijas, kas varētu būt pagājušas garām paviršam lasītājam. Ievedu arī pāris jaunas intrīgas, lai saistītu skatītāju uzmanību. Mainīti arī tika vairāku tēlu gadi, nodarbošanās, dzīvesvietas un pasaules redzēšana. Rezultātā luga uztūka līdz trim stundām. Pārrakstīju un saīsināju līdz divi ar pusi. Vēl par gaŗu! – teica režisors Laimonis Siliņš. Gāju vēlreiz cauri, svītrojot un īsinot, kas lugai nāca tikai par labu. Tāpat ar vairākiem svītrojumiem un uzlabojumiem tekstā palīgā nāca gan režisors, gan arī aktieri – Ivars Puga un Aīda Ozoliņa, abi no Latvijas.. Jo luga tikai skaitās pabeigta tās uzvešanas brīdī uz skatuves. Vadošā ideja: ļauns režīms padara pamatā labus cilvēkus par ļauniem un melīgiem. Katalists – bailes, bailes! Veca, ne pārāk oriģināla doma jaunā vēsturiskā situācijā. Pie tās nonācu, klausoties savā tēvocī Volodjā Staprānā, kuŗš bija vietējais izpildkomitejas sekretārs traģisko 1949.gada deportāciju laikā, jo, pretēji pārējiem, viņš mācēja rakstīt. Par mantrausību un nodevību. Pēc viņa stāstījuma lugā veidots Maijas tēls (spēlē Brigita Siliņa). Šo laikmetu tālāk pētot, izkristalizējās divi fakti: katram rajonam bija uzlikta noteikta izsūtāmo kvota (grafiks), kas bija jāizpilda. Izšķiršanos, kuŗš brauks un kuŗš paliks, atstāja vietējo latviešu ziņā - ļaudīm, kuŗi bija gadiem ilgi saticībā kopā dzīvojuši. Otrkārt, neskatoties uz to, ka daudzi zemnieki atbalstīja partizānus ar pārtiku un naktsmājām, bija arī tādi, kuŗi piedalījās to iznīcināšanā, iefiltrējot un uzrādot to slēptuves. Tādēļ Latvijas neatkarības sākumā aizrautīgi lasīju meža brāļu likteņstāstus – par to bezcerīgajām cīņām. Lasot vienmēr atmiņā uzplaiksnījās mana tēvoča stāsti. Ar skumjām redzēju, ka cilvēki, kas spiesti dzīvot melu pilnā vidē, pēc laika tiek, pašiem negribot, inficēti un piemērojas tai, lai izdzīvotu. Lugas rakstīšanas laikā ar gandarījumu lasīju vietējo čekistu taisnošanos presē. Arī Gorbunova izskaidrošanos un domas (laikrakstā Diena) iepinu čekista Ivanova raksturā.(spēlē Ivars Puga). Svarīgi šķita arī citu autoru likteņstāsti un nostāsti, jo rakstnieks reiz nu ir tāds kā atkritumu vācējs, kas rakājas pa citu mēslu kastēm, lai tur atrastu sev ko noderīgu.
Bet vai vērts to visu vairs šodien pieminēt? Tā iejautājos kādai vecākai dāmai, kuŗa apbrīnoja Kolkas baznīcā gleznoto Helēnas Heinrihsones triptihu. Kur tie gadi, viņa nopūtās. Vietējie sarakstu stādītāji – tie visi zem zemes, un pārējie diezin kur aizklīduši. Kam tad par to vairs kāda interese. Bet aizmirst gan nevajadzētu. Un tā mēs šķīrāmies.
I.B.: Vai esi apmierināts ar sanfrancisko mazā teatŗa uzvedumu?
R.S.: Lugu iestudējot, režisoram Siliņam bija jāstaigā kā pa šauru laipu, lai teksts, kuŗā vienā murskulī savīti meli, nāve, mīlestība un nodevība, neieslīgtu melodrāmā. Domāju, ka režisoram tas izdevās. Viņš izvairījās no uzvedumos tik novalkātās, noskaņu veidojošās mūzikas, kas varētu padarīt romantiskās scēnas sentimentālas. Ainas bija īsas un sekoja viena otrai zibenīgā ātrumā. Nekādi triki vai uguņošanas. Nekādas dziesmas vai dejošanas, kas tik bieži, dramaturgam par šausmām, atšķaida izrādes Latvijā. Pateicoties tam, lugā nav tukšu vietu, kādēļ man šķita, ka šī bija labākā mazā teātra sanfrancisko izrāde ļoti respektējamā profesionālā līmenī. Par to arī jāpateicas Nacionālā teātra „zvaigznei“, čekista lomas tēlotājam Ivaram Pugam, par kuŗu kāds skatītājs Sanfrancisko apbrīnā izteicās: Kā tas nākas, ka ikdienas dzīvē tik labdabīgs, smaidīgs cilvēks uz skatuves spēj tā pārvērsties. Bet patiesībā izrādi izglāba lielās romantiskās lomas, Vizmas, tēlotāja aktrise Aīda Ozoliņa, kuŗa pēdējā brīdi aizstāja saslimušo Daci Bonāti. Ņemot vērā gaŗo tekstu un īso sagatavošanas laiku, domāju, ka neviens šo lomu nebūtu varējis labāk nospēlēt. Ilggadējie, vietējo amerikāņu teātru profesionāļi Brigita Siliņa un Andrejs Gulbis, kā jau tas bija sagaidāms, nesa savas lomas teicami, un, ja runājam par režisoru pašu, tad, manuprāt, šī bija viņam piemērotākā loma, viņa izcilākais tēlojums, kas aizkustināja skatītājus.
