Jaunā Gaita Nr. 256. marts 2009

 

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI
LATVIEŠU VALODĀ 20.GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251(2007), 253, 254, 255 (2008)

 

LATVIEŠU BALSIS ATKAL MADRIDĒ
1969-1972

1969. gada vasarā Igaunijas sūtnis Spānijā un arī Radio Nacional de Espańa igauņu redakcijas vadītājs Dr. Villibalds Rauds informē no Madrides ALAs priekšsēdētāju Dr. Pēteri Lejiņu par iespējamo baltiešu raidījumu atsākšanu, kas varētu notikt jau 15. septembrī. 30. augustā Lejiņš ALAs vārdā izsaka prieku par šo vēsti Spānijas Informācijas un tūrisma ministrijas [1] starptautisko radioraidījumu nodaļas [2] vadītājam Luisam de Andresam (Luis de Andres), vienlaicīgi nosūtot telegrammu Vilim Skultānam ar lūgumu turpināt latviešu raidījumu vadīšanu Madridē. Skultāns ir ar mieru, bet tikai uz trim mēnešiem darba apstākļu dēļ [3], un jau 1969.12.IX izlido no Frankfurtes uz Madridi ar sievu Liliju Skultāni, kura, kaut arī liela raidījumu atbalstītāja, par darba turpināšanu redakcijā nav sajūsmināta: Vilis mani liek pie darba, un tas mani ne visai sajūsmina. Mikrofons mani iritē, tad jau labāk runāt publikai [4].

Piecas dienas pēc paredzētā laika, 1969. gada 20. septembrī, diktore Ivonna Muktāne piesaka – pēc vairāk nekā četru gadu pārtraukuma – atjaunotos latviešu raidījumus: Šie ir raidījumi latviešu tēvzemei un brīvībai no Spānijas Nacionālā radiofona Madridē. Mēs raidām katru dienu no pulksten 21.15 līdz 21.30 pēc Latvijas laika 32,04 metru īsviļņos ar diviem atkārtojumiem no pulksten 10.15 līdz 10.30 priekšpusdienā pēc Latvijas laika 30,7 metru īsviļņos un no pulksten 15.45 līdz 16.00 pēcpusdienā 30,7 metru īsviļņos. Lūdzu informējiet par mūsu raidījumu laikiem un viļņu garumu savus draugus un uzticamos pazīstamos, lai arī viņi varētu noklausīties mūsu programmas! Un programmas atteikums: Šis bija raidījums latviešu tēvzemei un brīvībai no Spānijas nacionālā radiofona Madridē. Lai dzīvo brīvā Latvija! Tajā pašā dienā Skultāns raksta Miķelim Lizdikam uz Brīvo Latviešu Balsi Frankfurtē par savām pirmajām dienām atkal Spānijas metropolē: Esmu še laimīgi ieradies un konstatējis, ka dzīves iesākšana Madridē ir aplam grūta. Visa pilsēta ir pilna ar dullajiem amīšiem, vāciešiem un skandināviem (..) Kā tas nu arī nebūtu, esmu tomēr vienu caurumu atradis [5], kas nekādā gadījumā neatbilst vāciešu dzīves standartam. Viss ļurkājas un šķobas – gan durvis un logi, gan gulta un skapis… [6]

Sakarā ar paredzamajām pārmaiņām Spānijas valsts aparātā Skultāns dod padomu Amerikas Latviešu apvienības darbiniekam Silvestram Lambergam (dz. 1929), [7] nelikt visu uz vienas kārts – tas ir, nesaistīt visas cerības ar Madrides raidījumiem, kas var arī pārtrūkt pēkšņi un negaidīti, tāpat kā pirmo reizi – 1965. gada maijā. Esmu bijis vistiešākais liecinieks raidījumu nožņaugšanai divas reizes: 1958. gadā Minchenē un l965. gadā Madridē. Abas reizes šī rīcība vissmagāk skāra tieši baltiešus, it sevišķi tāpēc, ka viņu radioraidījumu tik maz, un nav nekādas citas alternatīvas. Mēs esam ārkārtīgi pūlējušies šādu alternatīvu atrast – un tā ir „Brīvā Latviešu Balss”. (..) Negribu būt ļauns pareģis, bet man liekas, ka „Brīvā Latviešu Balss” [Frankfurtē] skanēs ilgāk par Madridi. Tāpēc nevajadzētu tagad apieties ar „Brīvo Latviešu Balsi” kā ar ārlaulības bērnu vai bārenīti! Ar BLB raidījumu lietu un visu, kas ar to sakarā, katrs ir varējis iepazīties. Un tas, kurš vēl ir pilns aizspriedumiem, tāds paliks arī turpmāk, jo vienkārši nav gribējis patiesību redzēt un saskatīt. Bet tādu cilvēku netrūkst nekad un nekur, ne lielās, ne mazās lietās! [8]

Tiklīdz no Madrides pienāk ziņa par baltiešu raidījumu atjaunošanu, ALA, pareizāk sakot tās Informācijas birojs (IB), ko tolaik vada ķīmijas zinātņu doktors Ilgvars Spilners, sāk intensīvi plānot latviešu raidījumu pakļaušanu totālai ALAs kontrolei. Par ALAs IB nozares Radio raidījumi vadītāju kļūst Lambergs – tirgzinis kādā dzīvības apdrošināšanas un nekustamo īpašumu pārdošanas sabiedrībā, arī aktieris Bostonas latviešu teātrī. Zināšanas radio un televīzijas jomā viņš ir apguvis kādā speciālā amerikāņu mācībiestādē [9] un no 1956. līdz 1959. gadam vada latviešu radio pusstundu Bostonā, vēlāk turpat Latviskā Mantojuma fonda (LMF) raidījumu Spotlight on Latvia (Starmetis uz Latviju) angļu valodā, bet ar latviešu mūziku.

No ALAs galvenās mītnes Vašingtonā Skultāns saņem direktīvu par radio darbu Madridē atskaitīties Lambergam. Sastrādāšanās ir veiksmīga un drīz viņu starpā nodibinās draudzīgas attiecības. Atskaitē Spilneram [10] Lambergs ziņo par jaundibinātās ALAs nozares Informācija uz Latviju ieteikumu neuzlikt Skultānam stingras un noteiktas vadlīnijas raidījumu dienas programmas sadalē.

PALĪGU VERVĒŠANA NEVEDAS

Jau pirms raidījumu uzsākšanas Spilners steidzīgi kompilē un nosūta [11] Lambergam sarakstu ar to cilvēku vārdiem un adresēm, kuri varētu palīdzēt ar materiālu sagādi raidījumiem ar piekodinājumu jau pirmajā dienā laist ēterā ALAs priekšsēža Lejiņa lentē ierunātus ievadvārdus, lai tādējādi jau pašā sākumā Madrides raidījumiem uzliktu ALAs zīmogu. Par tekstu rakstītāju un ielasītāju reliģiskiem raidījumiem Spilners iesaka pašu archibīskapu Arnoldu Lūsi (1908-1993); par apstākļiem Latvijā – bijušo sabiedrisko lietu ministru Kārļa Ulmaņa valdībā Alfredu Bērziņu, kā arī Latviešu leģiona majoru, trimdā pazīstamo politisko darbinieku Vili Hāzneru (1905-1989); par BATUN darbību un Molotova-Ribentropa Pakta 30 gadu atceres demonstrāciju pie ANO mītnes Ņujorkā (1969) – Dr. Dzintaru Paegli [12]; par jauniešu 2 x 2 nometnēm – ķīmijas zinātņu doktoru Ģirtu Kaugaru (dz. 1938); par Latviešu Studentu centrālās savienības (LSCS) darbību – Rutu Priedkalni; par trimdas latviešu sporta aktivitātēm – Arvīdu Zāģeri; par literatūru un mūziku – ģermānistikas doktori, dzejnieci Valdu Dreimani-Melngaili (1932-1994). Tad vēl kā teicamus lenšu ieskaņotājus un debašu speciālistus Spilners min tolaik politoloģijas pasniedzēju Jāni Peniķi un sabiedrisko darbinieku ar zināmu pieredzi radiodarbā Minesotas pavalsts metropolē Mineapolē Ēriku Dunduru (dz. 1922).

Lambergs pēc savas iniciatīvas jaunatnes programmu gatavošanai mēģina savervēt toreizējo Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) valdes priekšsēdētāju Ingridu Karlsoni, skautu priekšnieku Frici Sīpolu (dz. 1921) un gaidu priekšnieci Morellu Vilku, kā arī „latviešu zēniem un meitenēm visā pasaulē” veltītā mēnešraksta Mazputniņš redakciju, ko tajā laikā vada ķīmiķis un publicists Laimonis Streips (1931-2003) [13]. Paši palīdzību piedāvā dzejniece Astrīde Ivaska (dz.1926), vēsturnieks Dr. Nikolajs Vīksniņš (1893-1976) un pretpadomju aktīvists Viktors Vīksniņš (1923-1981), kā arī ne pārāk ilgu laiku pirms tam Frankfurtes BLB un tās darbinieku noniecinātāja Latviešu Nacionālā Apvienība Kanadā (LNAK) [14]. Bet ieteikts, tāpat kā solīts, makā nekrīt. Lambergs vēstulē Skultānam [15] sūdzas, ka ļoti daudzi cilvēki ir apsolījuši savu palīdzību tekstu sagatavošanā raidījumiem, bet līdz šim, ar dažiem izņēmumiem, nav vēl ne justs, ne matīts no šiem patriotiem, arī ne no “ALA zīmoga” uzlicēja profesora Pētera Lejiņa.

Arī Ilgvars Spilners personīgi kontaktē vairākus, viņprāt, speciālistus. Viens no tiem, ekonomikas zinātņu doktors Andris Trapāns (1936-2002) kategoriski atsakās no līdzdalības raidījumu gatavošanā (mans laiks ir absolūti izsmelts!), toties ir gatavs dot veselu rindu padomu, no kuriem gan labākos, cik zināms, ALAs IB neņem vērā, piemēram, ieteikumu griezties pie tiem (..), kas apstākļus Latvijā ne tikai vispār pārzin, bet kam ilgāku gadu laikā bijusi regulāra saskarsme ar cilvēkiem no viņas puses, e.g., Bruno Kalniņa, Ādolfa Šildes, Ulda Ģērmaņa u.c. [16] Daudzi vērtīgi un raidījumu izmantošanai derīgi materiāli iekļauti tādos izdevumos, kā sociāldemokrātu mēnešrakstā Brīvība un ne no viena politiska grupējuma neatkarīgajā rakstu krājumā Jaunā Gaita, bet ar šo un vēl dažu citu izdevumu redaktoriem un līdzstrādniekiem trimdas centrālo organizāciju konservatīvie vadītāji “ideoloģisku” iemeslu dēļ atsakās sadarboties. Raidmateriālu gatavošanā visumā cītīgi sāk līdzdarboties prāvesta Norberta Trepšas vadītā BATUN organizācija [17].

1969. gada beigās rūpēties par reliģiskiem raidījumiem apņemas Vilis Vārsbergs (dz.1929), bet gadu vēlāk [18] Lambergs žēlojas Skultānam: …ar tiem mācītājiem ir trakums! Visas reliģiskās lietas ir mācītāja Vārs­berga pārziņā, bet no viņa pēdējā laikā neesmu saņēmis pat atbildi saviem atkārtotiem pieprasījumiem (..) Sazvanīt arī nevaru: esot ļoti aizņemts. Un nepilnus piecus mēnešus vēlāk [19]: Man ar Ilgvaru [Spilneru] nelaimējās mūsu raidījumu lietās. Tad, kad domājām, ka esam sarunājuši lielāku pastāvīgu korespondentu grupu, pēc nedēļas vai divām, kad vajadzētu sākt saņemt kādus rakstus, izrādās, ka raksti ar visiem rakstītājiem atkal kaut kur pazuduši…cilvēku kūtrums un vienaldzība ir nepārspējama!!! Varbūt baidās rakstīt tādēļ, ka grib drīzumā apmeklēt Latviju?! (..) Esmu vairākas reizes oficiāli uzaicinājis Madrides raidījumos piedalīties skautus, gaidas un mūsu redzamākos jaunatnes vadītājus. Bieži neesmu saņēmis pat atbildi, kur nu vēl kādu rakstu…Tikai no Divreizdivi nometnes pag. g. tika atsūtītas pāris skaņu lentes (..) Tā vien liekas, ka latvieši ļoti paguruši, vai arī – pēdējā laika notikumi pasaules politikā viņus stipri satriec. Kur tik skaties, visi, liekas, sāk klanīties sarkano priekšā! Tagad trakā Kanāda atzinusi sarkano Ķīnu! Vai nav dulli?! Cik tad vēl ilgi (pāris gadus, varbūt), kad arī ASV pasniegs sarkanai Ķīnai zelta paplāti! Un iespējams, ka tie, kuri vēl gribēja saredzēt kaut vai mazu cerības stariņu Latvijas labā, tagad vīlušies, visam atmet ar roku…

No ALAs kasierim piesūtītā [20] rēķina uzzinām, ka ārštata korespondentiem ALAs IB maksā ne vairāk kā $8 par vienu raidījuma tekstu. 1971. gada maijā un jūnijā samaksāti kopā $72 – Niklasam Lazdiņam $32, Austrai Liepiņai $16 un Ojāram Rozītim, Veltai Rulliņai un Dr. Andrīvam Nāmsonam – katram pa $8. IB atkārtoti aicina līdzstrādniekus ziedot savus tekstus. Minētajos divos mēnešos pa tekstam DV vārdā ziedo Jānis Bērziņš, Amerikas Latviešu republikāņu apvienības vārdā – vēstures profesors Aleksandrs Berķis un latviešu skautu vārdā kopīgi veidotu tekstu – Ints Rupners un A. Ozols. IB vadītājs Spilners vairākus rakstus nepieņem kā nepiemērotus. Par paša sacerētiem sešiem rakstiem viņš atsakās no samaksas, bet iekasē no ALAs $14,33 par rakstāmmateriāliem, pasta izdevumiem un pārrakstīšanu uz mašīnas.


Ilgvars Spilners

Andris Trapāns

IB PIEVELK GROŽUS

Pirmajos mēnešos Vilis Skultāns izrāda visai lielu centību raidījumu norakstu piesūtīšanā Spilneram un Lambergam, bet drīz vien Madrides darbinieki, ne tikai juzdamies, bet arī būdami krietni kvalificētāki par ALAs norādījumu devējiem, piegriež arvien mazāku vērību IB direktīvām un pieprasītajām atskaitēm. Jau kopš 1970. gada sākuma birokrātiski ievirzītie un pieaugošu aizdomu un neuzticības pārņemtie IB darbinieki pukojas par IB direktīvu ignorēšanu no Madrides latviešu redakcijas puses [21]. Speciāli sasauktā IB sanāksmē (1971.18.-19.X) Pitsburgā (Pittsburgh) tiek nolemts pievilkt grožus stingrāk, uzdodot Silvestram Lambergam iespējami cieši raudzīties uz to, lai Skultāns nenovirzītos no turpat sagatavotā visai detalizētā desmit punktu latviešu programmu tematiskā plāna [22]. Katrai tematiskai nozarei jāatrodot piemērots vadītājs, kurš savukārt uzņemtos atbildību par kvalificētu līdzstrādnieku sameklēšanu. Piedevām Lambergam jāizvērtējot visi materiāli, pirms to nosūtīšanas uz Madridi.

Tāpat kā pirmajā Madrides un pēcāk BLB Frankfurtes posmā laiku pa laikam labākos raidījumu tekstus iespiež trimdas avīzēs ar autora vārdu. Tagad ALAs vadība stingri pastāv uz to, ka publicēšanai piesūtītos raidījumu tekstus jāapzīmē kā „ALAs radioraidījumus no Madrides uz okupēto Latviju,” neidentificējot autorus [23].

KAS AIZSTĀS SKULTĀNU?

Tā kā Skultāns sākotnēji apņemas vadīt Madrides latviešu raidījumus tikai uz trim mēnešiem, sākas drudžaina viņa atvietotāja meklēšana, bet bez sekmēm, jo ALA nespēj atrast kvalificētu cilvēku, kam šāda veida darbs būtu sirdslieta. Visbiežāk tiek minēts Lielbritānijā mītošais rakstnieks un literatūrkritiķis Pēteris Aigars (īst. vārdā Herberts Tērmanis, 1904-1971); Ženevā mītošais Imants Alksnis (dz. 1932), kurš būtu ar mieru braukt uz Madridi katru nedēļas nogali, bet ALAi neesot pa spēkam maksāt ceļa izdevumus; laikraksta Latvija Londonas redaktore, jurisprudences maģistre Austra Liepiņa (1913-1998), bet ir šaubas par viņas balss piemērotību raidījumiem; un pēdīgi – enerģiskais, krietns spāņu valodas zinātājs un flamenko ģitārists Andris Kārkliņš (dz. 1942), bet arī viņš izkrīt cauri, jo, būdams pārāk jauns, nemācēšot lietas nostādīt pareizā gaismā[24] Skultānam neatliek nekas cits, kā arī pēc paredzētās aiziešanas no redakcijas vadītāja posteņa (1969.20.XII) turpināt Madrides raidījumu redaktora darbu neklātienē un piedevām sagatavot trīs programmas nedēļā.

ALA UN LATGAĻU PROGRAMMAS

Madrides raidījumu pirmajā posmā (1955-1965) [25] ēterā neregulāri laiž programmas arī latgaliski. Vladislavs Lōcis (1912-1984), kurš Minchenē vada visai plašu latgaļu grāmatu un periodisko izdevumu apgādu, īsi pēc raidījumu atsākšanas atgādina Skultānam nosūtītā vēstulē [26], ka nesenā ALAs sapulcē Pits­burgā [27] dota piekrišana vienu dienu nedēļā veltīt latgaliešu raidījumiem; arī to, ka, pateicoties Andryva Jurdža Fonda ASV vadītāja Jōna Trūpa (1924-1989) izkārtojumam, Jūlijs Dzenis, būdams atvaļinājumā Rietumvācijā no Tanzānijas, jau esot pasteidzies sagatavot programmu sākuma un beigu signālus, kam pamatā tautasdziesmas Lobs ar lobu sasatyka melodija, iespēlēta uz Minsteršvarcahas (Münsterschwarzach) klostera kriptas kapellas ērģēlēm. Nekāda finansiāla palīdzība no ALAs latgaļiem neesot vajadzīga, jo viņu trimdas kopiena pati segšot visus izdevumus, kas saistīti ar latgaliešu programmām. Pret pēdējo punktu ALAs vadītāju viedoklis ir totāli negatīvs, jo tas novedīšot pie kontroles zaudēšanas: ... ja tiek maksāta nauda par pārraides laiku, vai tad ALAi būs tiesības kontrolēt saturu un kvalitāti? – raksta Lambergs [28]. Pēc pāris nedēļām [29], atsaucoties uz ALAs sēdē Ņujorkā pieņemtu lēmumu, Lambergs nosūta Skultānam norādījumu: kungus Trōpu un Lōci pie vārda katru nedēļu nelaist. Ja viņi vēlas, tad var Jums vai man atsūtīt kādu rakstu par latgaliešu kultūras jautājumiem un problēmām vidus dialektā (visiem latviešiem saprotamā valodā), bet tas arī ir viss.

RADIO NACIONAL DE ESPAŃA KAPRĪZES

Nezināmu iemeslu dēļ Radio Nacional de Espańa vairākas reizes izziņo sava veida ierobežojumus attiecībā uz baltiešu raidījumiem, kurus gan ātri vien atceļ. Piemēram, 1970. gada februāra pēdējās trīs nedēļās tiek norādīts iekļaut informāciju baltiešu programmās tikai no spāņu oficiāliem avotiem, izņemot reliģisku programmu segmentos svētdienās. ALAs IB vadītājs Ilgvars Spilners dodas uz Madridi, kur sarunās (1970.7.IV) ar starptautisko raidījumu vadītāju de Luisu un arī Spānijas radio un televīzijas direktoru Gonzalesu noskaidro, ka spāņu rīkojumam bijis tikai gadījuma raksturs un latvieši bez bažām varot atkal pilnā mērā noteikt paši savu programmu saturu. Ierobežojumi, kuru iemesls paliek nezināms, nav bijuši vērsti speciāli pret baltiešiem un tie nav arī radušies baltiešu vainas dēļ. (..) Pašreizējā radio vadība ir ļoti pozitīvi noskaņota iepretim baltiešiem – tā ziņo Spilners pēc atgriešanās ASV [30]. Jaunieceltais Radio Nacional starptautisko raidījumu nodaļas vadītājs, atsaukdamies uz Spānijas ārlietu ministra Lopesa (Lopez) Bravo memorandu (1970.13.V) par Baltijas valstu inkorporācijas Padomju Savienībā neatzīšanu de iure, norāda, ka tas vien ir vislabākais iemesls, kādēļ bez ierunas baltiešiem dodama pilnīga brīvība raidījumu tematikas izvēlē. Bet 1971. gada augustā spāņi atkal izziņo uz mata tādus pat ierobežojumus kā iepriekšējā gada februārī. Šoreiz gan tas izrādās par nelaimīgu misēkli – atvaļinājumu mēnesī Madrides radio vadītāja aizstājējs vienkārši nav bijis lietas kursā. Pēc Dr. Villibalda Rauda sarunām ar vadību, jau 1971.6.IX var atkal sākt laist gaisā iepriekš ieskaņotas lentes bez atsaukšanās uz “oficiāliem spāņu avotiem,” un mēnesi vēlāk Spānijas ārlietu ministra iepriekšējā gadā sacīto par Baltijas valstu okupācijas neatzīšanu apstiprina jaunieceltais radio vadītājs Huans de Rohas (Juan de Rojas) [31]. Neraugoties uz to, 1972. gada janvāra otrā pusē, atkal, protams, bez jebkāda paskaidrojuma, baltiešu redakcijas saņem direktīvu lietot raidījumos vienīgi spāņu avotus, ko pēc 11 dienām (3. februārī) atceļ.

KO DZIRD MADRIDES RADIO KLAUSĪTĀJI

Īslaicīgās un, šķiet, ar augstākām instancēm nekoordinētās spāņu birokrātu prasības mudina Madrides radio latviešu redakcijas darbinieci Elzu Grigāni ieskaņot lentēs priekšdienām lielu daudzumu materiālu, kas ņemti galvenokārt no trimdas latviešu preses – par Antona Rupaiņa darbiem, Fraternitas Lataviensis jubileju, Kanādas labvēlīgo politiku pret etniskiem grupējumiem valstī, Latviešu Nacionālo padomi Lielbritānijā un tās sadarbību ar citu Austrum- un Viduseiropas apspiesto tautu organizācijām, par DV darbu Ziemeļamerikā un Rietumeiropā un vēl par daudziem citiem tematiem.

Sakarā ar krievu rakstnieka un literārā mēnešraksta Novyj mir redaktora Aleksandra Tvardovska nāvi (1971.XII) citēts tiek Aleksandrs Solžeņicins: Ir dažādi veidi kā nokaut dzejnieku. Tvardovskim nolemtais veids bija nolaupīt viņa lolojumu, viņa kaislību, viņa žurnālu. 16 apvainojumiem pilni gadi, kurus šis drosmīgais cilvēks padevīgi izturēja. Pats svarīgākais viņa dzīvē bija žurnāla un rakstniecības izdzīvošana, iespējas došana cilvēkiem publicēties un lasīt. Bet tad viņi [padomju režīms] sāka mest karstas ogles uz viņa galvas, raidīja pret viņu iznīcību un zaimus, un sešos mēnešos šīs ogles aprija Tvardovski. Protams, ēterā secen nepaiet vēsts par 1970. gadā kļuvušo Nobela Prēmijas literatūrā laureātu Solžeņīcinu, par oficiālo padomju kritiķu nepārtrauktajiem uzbrukumiem rakstniekam un viņa darbiem. 1972. gada martā no Vīnes neatkarīgās avīzes Die Presse Skultāns atreferē interviju ar dienvidslāvu politisko domātāju, Jaunās šķiras (1957) un Neveiksmīgās sabiedrības (1969) autoru Milovanu Džilasu (Djilas), kurš pareģo PSRS un arī Dienvidslāvijas sairšanu, kas īstenojas pēc aptuveni divām dekādēm.

Ļoti sīki raidījumos aprakstītas atbalsis Rietumu presē sakarā ar “Septiņpadsmit latviešu komunistu vēstuli”, piemēram, ietekmīgajā Parīzes avīzē Le Monde (1972.8.III), kur raksta autors Bernars Ferons (Bernard Féron) pēc vēstules galveno punktu uzskaitīšanas, pievēršas opozicionārām tieksmēm arī citās nekrievu republikās, piemēram, Ukrainā, kur ļeņiniskā tautību politika īstenībā tiek izmantota kā aizsegs lielkrievu šovinismam. Šī paša iemesla dēļ, kā uzsver Ferons, arī latviešu komunisti protestējot pret Kremļa mērķtiecīgi īstenoto pārkrievošanas politiku Baltijas republikās un citos Padomju Savienībā iekļautajos nekrievu reģionos.

ALA UZGRIEŽ MUGURU MADRIDEI

Skultānam pašam, bez saņemto materiālu rediģēšanas un piemērošanas laišanai ēterā, ļoti daudz laika un enerģijas aizņem nemitīgā kaulēšanās un cīkstēšanās ar ALAs vadību. Par laimi Madridē viņam ir divas krietnas palīdzes – Ivonna Muktāne, kuŗai ļoti piemērota balss tekstu ielasīšanai ēterā, un ļoti čaklā un pašaizliedzīgā Elza Grigāne De Miguel. Skultāns izmisīgi cīnās par līdzdarbinieku skaita palielināšanu, arī par līdzstrādnieku honorāru paaugstināšanu, kas varētu pamudināt uz aktīvāku līdzdalību [32]. Bet veltīgi. Kaut arī ALAs piešķirtā alga Grigānei un Muktānei ir smieklīgi maza ($100 mēnesī), ALAs vadība taupības nolūkā drīz vien uzdod Skultānam atlaist vienu no darbiniecēm. Negaidot Skultāna atbildi, ALA izbeidz algu izmaksas – vispirms Muktānei, pēcāk arī Grigānei, kuras tomēr, patriotiskas pienākuma sajūtas mudinātas, turpina ielasīt tekstus un veikt administratīvus darbu bez jebkāda atalgojuma.

Jaunajam ALAs priekšsēdim Uldim Gravam nosūtītā memorandā Skultāns pauž pārliecību, ka Madrides latviešu raidījumi būtu uzturami spēkā par katru cenu (..) tik ilgi, cik vien tie mums pieejami. (..) Lai veicinātu šo sakaru līdzekli ar tautu Latvijā, kas ir visiedarbīgākais un ietver vismazāko risku, varētu pēc manām domām pat sašaurināt izdevumus citās vietās. (..) Līdz šim mēs esam varējuši ar Madrides raidījumu palīdzību sniegt latviešiem Latvijā visus savus nacionālpolitiskos apcerējumus, vēstījumus, informāciju, sekojot mūsu galvenajam principam – palīdzēt mūsu tautas kodolam grūtajā cīņā par tālāk­pastāvēšanu un neatkarību. To darījusi arī “Brīvā Latviešu Balss” pati ar savu iniciatīvu un visiem ļauniem kavēkļiem spītēdama. (..) Ja vispār kādreiz vietā bijis latviešu sakāmvārds “labāk zīle rokā, nekā mednis kokā”, tad tas ir šim gadījumam [33].

Neraugoties uz Radio Nacional de Espańa atkārtoti uzsvērto labvēlību iepretim baltiešu raidījumiem, ko atzīst arī Ilgvars Spilners pēc brauciena uz Madridi 1970. gada pavasarī, neraugoties uz Viļa Skultāna memorandiem par latviešu raidījumiem kā svarīgu cīņas līdzekli pret okupācijas varu Latvijā, ALAs runasvīri nospriež, ka šajos apstākļos (..) raidījumos ieliktos līdzekļus un pūles var izlietot citos nacionālistiskos pasākumos, nepasakot gan -- kādos. Tiek izziņots lēmums sākot ar 1971.1.XI izbeigt jebkuru atbalstu Madrides radio latviešu valodas raidījumiem spāņu cenzūras dēļ (kam ar patiesību maz sakara); arī tādēļ, ka spāņu radio vadība neesot reaģējusi uz Spilneram it kā solīto raidītāja jaudas paaugstināšanu, kam seko parastais un vāji nopamatotais apgalvojums, ka padomju traucētāju dēļ raidījumus Baltijas republikās nevarot dzirdēt tik un tā [34]. Nepieciešamo materiālu sūtīšanu uz Madridi ALA pārtrauc jau mēnesi pirms paziņotā datuma. Žēl gan, ka tie mūsu amerikāņi tā nolēmuši. (..) Viņi gan aizbildinās ar škēršļiem no spāņu puses, bet paši ir tie, kas visu izbeidz – tā Elza Grigāne vēstulē Skultānam [35], un nedēļas trīs vēlāk: Nesaprotu, kāpēc Dr. Spilners vēl arvien balstās uz tā, kas notika augustā [36]. Mēs viņam abas pavēstījām, ka viss ir kārtībā (..) jau septembra sākumā. (..) Tiešām jāpabrīnas! [37] Vēstuļu izmaiņā minētie “amerikāņi,” citkārt arī “amerikāņu misteri,” konkrētajā gadījumā attiecas uz ALAs vadību.

Savu grūti izprotamo soli ALAs vadība nepacenšas koordinēt ar trimdā esošiem igauņiem un lietuviešiem, kuru organizācijas turpina finansēt Madrides raidījumus. Igauņu redakcijas vadītājs Villibalds Rauds ir bezgala sašutis par latviešu rīcību: ALA vadītāji, protams, nezina, ko viņi dara! – īpaši, ņemot vērā, ka atjaunotie raidījumi iekrita viņiem klēpī bez pirksta pakustināšanas [38]. Jāpiebilst, ka par baltiešu raidījumu atjaunošanu 1969. gada septembrī visvairāk jāpateicas Raudam, kura ieskatā ALAs vadībā ieperinājušies baltiešu ienaidnieki, pie kam Dr. S. [t.i., Spilners] esot pilnīgi pārpratis Spānijas radio vadītāja Luisa de Andresa sacīto. Arī jautājums par it kā dotiem spāņu “solījumiem” palielināt jaudu uz 100 kilovatiem nekad neticis pārrunāts [39]. Un, ja raidījumus nevar sadzirdēt, kādēļ tad krievi pieprasa to izbeigšanu? jautā Rauds vēstulē Pēterim Lejiņam [40].

SKULTĀNS TURPINA CĪNIŅU

Par patieso stāvokli raidījumu jomā Skultāns cenšas apgaismot un sacelt kājās citu latviešu trimdas organizāciju vadītājus un arī sūtniecību pārstāvjus, vienlaikus dedzīgi vēršoties pie visas latviešu trimdas sabiedrības ar aicinājumu nākt talkā, lai netraucēti varētu turpināties šis nacionālais pasākums – uzturēt nekontrolētus sakarus ar mūsu tautu dzimtenē. Palīdzēsim visi! Un par ALAs atsākto kampaņu pret latviešu balsīm ēterā – šoreiz Madridē: Ļaunie vārdi un uzbrukumi pret šo pasākumu pēdējā laikā ir tipisks mūsu ienaidnieka dezinformācijas, dezorientācijas un demoralizēšanas darbs, kas aizvien nes labus augļus trimdinieku vidū. Tanī pašā laikā man ir liecības no Latvijas apmeklētājiem šinī vasarā, kas pilnīgi apgāž pret Madrides raidījumiem vērsto propagandu. Manā rīcībā arī ir lielāks skaits uz lentas uztvertu Madrides raidījumu, kas liecina tiklab par to saturu, kā arī dzirdamību [41].

1971.24.X Skultāns griežas pie Latvijas chargč d’affaires, politisko zinātņu doktora [42] Anatola Dinberga: Kā tāds, kas pie Madrides raidījumiem strādājis vairākus gadus un upurējis tiem daudz laika un pūļu, laipni lūdzu Jūs rūpēties un likt lietā Jūsu autoritāti un iespējas, lai šie raidījumi tiktu arī turpmāk atbalstīti, kā tas ir lietuviešu un igauņu gadījumā (..) nepieciešamības gadījumā piešķirot tiem mūsu valsts naudu. Nesaskatu par šo svarīgāku un nozīmīgāku uzdevumu, kam pārpalikušie valsts līdzekļi varētu kalpot, proti – nekontrolētiem sakariem ar mūsu tautu okupētajā Latvijā. Tā lūdzu Jūs netikvien kā Madrides raidījumu līdzšinējais redaktors, bet arī kā nodokļu maksātājs neatkarīgajā Latvijā. Apmēram nedēļu vēlāk Dinbergs savā atbildes vēstulē [43] piekrīt, ka raidījumi no Madrides principā ir vēlami un būtu pēc iespējas uzturami, bet saskaņā ar ASV Kongresā pieņemtiem noteikumiem, sūtniecībai neesot iespējams atbloķēt līdzekļus šādiem pasākumiem, turklāt sūtniecība no savas puses arvien ir centusies atbalstīt ALA pasākumus un viņam neesot nekādas dokumentācijas, ka raidījumi Latvijā kļuvuši populāri.

Arī pašas ALAs vadības aprindās atsevišķiem indivīdiem nav īsti pa prātam lēmums pārtraukt atbalstu Madrides latviešu raidījumiem. Silvestra Lamberga uzskatā viss jautājums ir kārtots diezgan nepatīkamā garā. 1971.16.XI Uldis Grava, Anatols Dinbergs un Lambergs veselas piecas stundas spriež par domstarpību izlīdzināšanu raidījumu lietā. Kā kuriozu varētu minēt faktu, ka ne Grava, nedz arī Lambergs nespējuši pārliecināt sūtni Dinbergu iecelt diplomātiskā kapacitātē mirušā Latvijas pārstāvja Spānijā Roberta Kampusa vietā kādu citu, kas tad darbotos līdzīgi izdarīgajam igaunim Villibaldam Raudam. Dinberga deklarētais iemesls: latviešiem, lūk, neesot kvalificētu aizvietotāju – Latvijas laika diplomāts Voldemārs Kreicbergs (1912-1987) atsacījies braukt uz Madridi, bet otram iespējamam kandidātam, kurš arī kādreiz bijis Latvijas ārlietu ministrijas dienestā, Paulam Reinhardam (1903-1990), esot Lielbritānijas, nevis Latvijas pavalstniecība.

FINIS

1971. gada decembrī ALAs valde Ņujorkā vienojas par Ilgvara Spilnera rezolūciju, kuras kopiju ar ALAs priekšsēža Ulža Gravas un ģenerālsekretāra Bruno Albata parakstiem Ziemsvētku trešajā dienā nosūta [44] no Vašingtonas (kur Ziemsvētki ilgst tikai vienu dienu) Skultānam: ALA ir pārtraukusi savas financiālās, redakcijas un darba atbildības saistības ar latviešu valodas raidījumiem no Spānijas Nacionālā radiofona Madridē, sākot ar š.g. 1. novembri. Ja nākotnē Spānijas Nacionālais radiofons dotu iespēju raidīt latviešu programmu ar lielāku jaudu kā līdz šim, ALAs valde noteikti apsvērs iespēju atjaunot savu financiālo un vadības atbalstu. Līdz tam laikam ALA simpatizē dažādiem personīgiem un organizāciju pasākumiem, kas palīdz paturēt latviešu valodas raidījumu laiku Madrides radiofonā. ALA turpinās piesūtīt Madrides latviešu radio darbiniecēm laikrakstus un literatūru.

Līdzšinējās adreses vietā radio klausītājiem Latvijā šajā laikā norāda kontaktēt latviešu Madrides redakciju, ja ir vēlēšanās, rakstot uz Postbox 11026, 75011 Uppsala, Sverige, kas ir Latvijas Nacionālā fonda adrese Zviedrijā.

Vēstulē [45] ALAs vicepriekšsēdim Gunaram Meierovicam Skultāns ziņo, ka Radio Nacional de Espańa tuvākos mēnešos solās ievērojami palielināt raidījumu jaudu (no 50 uz 100 kilovatiem). To pašu Villibalds Rauds pavēsta Pēterim Lejiņam, vienlaikus lūdzot, ja neko citu, tad vismaz atalgot Grigāni un Muktāni, kā arī izkārtot drukas darbu piesūtīšanu latviešu redakcijai [46]. Lejiņš uz igauņu diplomāta un redakcijas vadītāja vēstuli vienkārši neatbild. Abas pašaizliedzīgās darbinieces bez jebkādas atlīdzības turpina likt kopā un laist ēterā latviešu programmas: … kamēr spāņi mūs ar rungu ārā nedzīs, prom neiešu, nekādā ziņā nedrīkstam vietu zaudēt un uzdot – raksta Grigāne [47] Skultānam, kurš savukārt pēc dažiem mēnešiem kontaktē [48] Gunaru Meierovicu: … par spīti ļaunām vēstīm no Rietumu puslodes [Grigāne], kuŗas materiālie apstākļi ir visai nespoži, (..) izturēja un vairākus mēnešus no vietas, tā sakot, peldēja pret straumi un nepadevās pānikai. Viņai mēs esam parādā to, ka latviešu valodas raidījumi joprojām var turpināties.

Daudzo vēstuļu izmaiņā vienā no pēdējām Skultāns griežas [49] pie ALAs priekšsēža Ulža Gravas: Ja Elza Grigāne nāks pie pārliecības, ka latviešu sabiedrībā par viņas upuriem pastāv pilnīga dezinterese, tad, dabīgi, viņa savu darbu pārtrauks. Tas nozīmētu, ka latviešu valodas raidījumi no Madrides uz visiem laikiem būs izbeigušies. Atpakaļ mums tos dabūt vairs nebūs iespējams. Igauņi un lietuvieši turpretim šos raidījumus turpina (..) materiāli atbalstīt. Latviešu redakcija nevar atļauties abonēt raidījumiem nepieciešamo trimdas periodiku. Lūgumi izdevējiem un organizācijām piesūtīt savus publicējumus ar gaisa pastu parasti krīt uz nedzirdīgām ausīm. ALA uz īsu laiku atsāk sūtīt uz Madridi atsevišķus izdevumus, lielākoties gan tikai izgriezumus no avīzēm Laiks, Latvija Amerikā un Londonas Avīze. Ņujorkas pavalsts Ročestras pilsētas DV nodaļa 1971. gada Vecgada vakarā saziedo raidījumu atbalstīšanai veselus $25. Skultāns tos nosūta Grigānei…

1972. gada 14. jūnijā Grigāne lūdz Skultānu pamēģināt atrast kādu cilvēku, kas gribētu atbraukt uz Madridi lasīt pie mikrofona programmu tekstus, jo Ivonna Muktāne dodas uz Venecuēlu, kur palikšot līdz vēlam rudenim – gaida bērnu un vēlas, lai tas tur piedzimtu un tādējādi iegūtu Venecuēlas pilsonību. Redziet, kā lietuvieši labi sastrādājas, mācītājs [lietuvju redakcijas darbinieks] ir prom, un viņa vietā atkal ir atbraukusi viena no meičām – tā vēstules nobeigumā Elza Grigāne. Cik zināms, viņas cerības uz latviešu palīgu paliek nepiepildītas. Kamēr lietuvieši un igauņi turpina raidījumus pilnā sparā, latviešu radiobalsīm no Madrides drīz vien tiek pielikts punkts. Uz visiem laikiem.

Turpinājums JG261

 

 

VĒRES

1. Ministerio de Información y Turismo.

2. El Jefe de Programas para el Exterior.

3. Vēstulē Lejiņam 1969.31.VIII.

4. Vēstulē Lizdikam 1969.17.X.

5. Hostal Marlasca, Calla de la Cruze 14, Madrid 12, Espańa.

6. Vēstulē1969.20.IX.

7. Vēstulē 1969.7.XI.

8. Par raidījumu „nožņaugšanu” Minchenē (1958) skat. JG237(2004):44, 55 un Madridē – JG253(2008):24-30.

9. Norm Prescott School of Radio and TV.

10. 1969.23.X.

11. 1969.30.VIII.

12. Savā laikā Dzintars Paegle ziedo daudz enerģijas radiokuģa idejai – skat. JG(2007):250-251.

13. Lambergs vēstulē Skultānam 1969.28.IX.

14. Skat. JG254:34-36.

15. 1969.9.XI.

16. Andris Trapāns vēstulē Ilgvaram Spilneram 1969.22.IX.

17. Skat. JG250:42-49; 251:29-35.

18. Vēstulē1970.19.X.

19. 1971.21.II.

20. 1971.25.VI.

21. Lambergs 1970.8.III.

22. 1. Politiski komentāri. 2. Trimdas jaunatne un tās nacionālie centieni. 3.Kultūra – a) latviešu, b) internacionālā (pasaules), c) citi temati par kultūru un tās tagadējo attīstību. 4. Sieviešu organizāciju vai apvienību darbība. 5. Latviešu valodas izlokšņu raidījumi. 6. Filatēlija. 7. Filozofija un ideoloģija. 8. Sabiedriskā dzīve brīvajā pasaulē – a) latviešu vide plašākā skatījumā, b) šo notikumu izcelsme un sekas. 9. Reliģija – a) dievkalpojumi vai svētceres, b) reliģiski sacerējumi, c) visu konfesiju piedalīšanās. 10. Kultūras un nacionālie notikumi Latvijā – a) reaģēt un atspēkot nepatiesības, b) iztulkot un mēģināt saprast izcelsmi, kādēļ kaut kas notiek

23. Skat. piemēram, “Padomju Savienība Solžeņicina apgaismojumā” (Latvija Amerikā 1971.17.I), kas, spriežot pēc stila, nāk no Skultāna spalvas.

24. Lambergs vēstulē Skultānam 1969.23.XI.

25. Skat. JG248:31-38, 42-43.

26. 1969.28.X.

27. 1969.19.X.

28. 1969.23.XI.

29. 1969.9.XII.

30. Laiks 1970.29.IV.

31. Rauds Skultānam 1971.20.X.

32. 1971.7.VI vēstulē jaunieceltajam ALAs priekšsēdim Uldim Gravam (dz. 1938).

33. Turpat.

34. Laiks 1971.3.XI.

35. 1971.21.X.

36. Runa ir par 1970. gada augustu, kad spāņu vadītāja aizstājēja ierēdņa nekompetences dēļ izziņo prasību vairākas nedēļas lietot raidījumos tikai spāņu avotus.

37. 1971.9.XI.

38. Vēstulē Skultānam 1971.20.X.

39. Vēstulē 1971.8.XI.

40. Vēstulē 1972.17.II.

41. Laiks 1971.3.XI.

42. Georgetown University, Washington, D.C.

43. 1971.1.XI.

44. 1971.27.XII.

45. 1972.10.II.

46. Rauds vēstulē Lejiņam 1972.17.II.

47. 1971.21.X.

48. 1972.10.II.

49. 1972.10.V.

Jaunā Gaita