Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009

 

 

 



Kārlis Sebris


Dagnija Greste

MŪŽĪBAS  LAPPUSI  PĀRŠĶIR

LZA goda doktors Ābrams Feldhūns (1915-2009), kurš no sengrieķu valodas latviskojis Ēzopa, Lukiāna, Eiripīda, Platona, Ksenofonta, Plūtarha darbus, no latīņu – Terenciju un Seneku, pārstrādājis agrāko Merķeļa Latvieši tulkojumu, izveidojis Glika Jaunās Derības tulkojuma leksikas kartotēku, darījis latviešu lasītājiem pieejamu arī Indriķa hroniku, un tas nebūt nav viss no viedā zinātnieka un pedagoga veikumu pūra.

Nacionālā teātra aktieris Kārlis Sebris (1914-2008), viens no izcilākajiem raksturlomu tēlotājiem – Švauksts (Mērnieku laikos), Porfirijs (Dostojevska Noziegumā un sodā), Lēvijs (Raiņa Jāzepā un viņa brāļos), sērs Tobijs (Šekspīra Divpadsmitajā naktī), Falstafs (Šekspīra Henrijā IV) u.c. Spēlējis arī filmās.

Gleznotāja, mākslas pedagoģe, Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienības ilggadēja sekretāre, literāta Aleksandra Zariņa meita Dagnija Greste (1942-2009). Pēdējā solo izstāde Rīgas galerijā „Daugava” (1995). Pērngada Ziemsvētku 3. dienā, klātesot LV eksprezidentei, dienas gaismu ierauga lielā mērā viņas sarūpētā grāmata/albūms Austrālijas latviešu mākslinieki.

PBLA Balvas (2007) saņēmējs, publicists, ilggadējs Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis Jānis Frišvalds (1923-2009).

Raimonds Slaidiņš (1927-2008), arhitekts, interjerists, zīmētājs, gleznotājs. Vācu okupācijas gadu beigās iesaukts gaisa spēku izpalīgos, kam seko mētāšanās pa bēgļu nometnēm Vācijā (R.S. vārdi), trimdas turpinājums un augstākās izglītības iegūšana ASV, mācībspēka darbs, 5 gadi Saūda Arābijas arhitektu konsultāciju padomē. TZO.

Arhitekts Modris Ģelzis (1929-2008) – kopā ar Gunāru Birkertu Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projekta līdzautors, kura radošajā kontā minama Dzintaru koncertzāle, Filharmonijas koncertzāles un Valmieras teātra rekonstrukcija, Rīgas jūras ostas pasažieru stacija u.c. TZO.

Viens no redzamākajiem 20. gs. norvēģu domātājiem, intelektuālā žurnāla Inquiry dibinātājiem, Oslo U. profesors Arne Nćss (1912-2009), budisma, Spinozas ētisko uzskatu un Gandija nevardarbības pētītājs, arī kaislīgs alpīnists. Viņa Dzīves filozofija: personiskas pārdomas par jūtām un prātu Latvijā piedzīvo divus izdevumus (no norvēģu tulk. Dace Deniņa).

(re)

B A L V A S

LRS Literatūras Gada balvu par mūža ieguldījumu saņem trimdas dzejniece Astrīde Ivaskapar izcilu un neparasti smalku dzeju, spožu atdzeju un nerimtīgu literatūras „dzīvā rata”darbināšanu, un Valdis Biseniekspar nenovērtējamiem literatūras klasikas tulkojumiem. Gada balva dzejā piešķirta Edvīnam Raupam par Putn, prozā Ingai Ābelei par romānu Paisums, bērnu/pusaudžu literatūrā Mairai Dobelei par Nepareizas dzīves skola, beletristikas tulkotājam Denam Dimiņam, literatūras vēsturniecei Līvijai Volkovai par Blaumaņa zelts, dtramaturģei Leldei Stumbrei par lugu Mājās un „spilgtākajam” debitantam, dzejniekam Andrim Ogriņam par Es zvēru pie kraukļiem.

Visaugstāko LV apbalvojumu mūzikas nozarē, Lielo mūzikas balvu, saņem kordiriģents Gido Kokars par mūža ieguldījumu (skat. 63. lpp.)

Pianists Vestards Šimkus iegūst 1. vietu un 10 000 eiro balvu 55. Starptautiskajā Marijas Kanalsas mūzikas konkursā (Concurs International de Musica Maria Canals) Barselonā, arī piedāvājumu koncertēt ar Barselonas simfonisko orķestri nākamajā koncertsezonā. Paredzētas drīzas koncertturnejas Ķīnā un ASV.

Mēnesi ilgstošajā Bēthovena festivālā Bonnā pianiste Lauma Skride 2009.27.I saņem speciāli pēc viņas pirksta izmēra izkaltu Bēthovena piemiņas gredzenu kā atzinību par visspilgtāko muzicēšanu, salīdzinot ar četriem vienlaikus izvirzītiem sāncenšiem.

Korporācijas Talavija iedibināto dziedoņa Paula Saksa balvu (1 000 Ls) saņēmusi Liepājas Nacionālās operas un operstudijas Figaro soliste, soprāns Inga Šļubovska.

Diriģenta Marisa Jansona daudzajiem apbalvojumiem pievienojas Austrijas valsts Goda krusts – par nopelniem mākslā un zinātnē.

Foundation Mérite Européen zelta medaļu piešķir izciliem eiropiešiem, kuri ar saviem nopelniem palīdzējuši veidot labāku, vienotāku Eiropu. 2009.19.III Briselē to saņem Saeimas deputāte, Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos u.c. grāmatu autore Sandra Kalniete.

Ungārijas vēstnieks Ištvāns Mohāčs pasniedz Ungārijas ordeņa „Par nopelniem” Bruņinieka krustu Elgai Saksei, ungāru beletristikas, piem., Magdas Sabo, ilggadējai latviskotājai.

Mūsdienās visslavenākajam baltiešu teātra režisoram, lietuvietim Oskaram Koršunovam – ordenis un Francijas literatūras un mākslas kavaliera goda tituls no leģendārā teātra Comédie-Française.

Astridas Lindgrenas prēmiju bērnu literatūrā (5 milj. zviedru kronu = vairāk kā pusmiljons latu) piešķir koletīvi Gazas palestīniešu rakstnieku grupai Tamer Institute for Community Education.

(bs) (re)

 

GRĀMATAS

DZEJĀ aptuveni pēdējā pusgadā viens no galvenajiem veikumiem, ja ne pats galvenais, ir pērngada pašās beigās „Neputna” klajā laistie Jāņa Elsberga (skat. JG256:3-4,26,63-64) Panti Rutas Mežavilkas apdarē ar trim Andras Otto fotogrāfijām. Bez 21. gs. tapušajiem dzejoļiem Pantos ievietota izlase no visiem iepriekšējiem dzejkrājumiem – Vistīrākā manta (1993), Rīta kafija (1996) un Daugavas bulvāris (2000).

Liāna Langa gadu sāk ar vērā ņemamu panākumu – 2. februārī viņas dzejolis „vanagzirņi un anemones jau noziedējušas” (tulk. Ināra Cedriņa) publicēts vienā no lielākajiem un nopietnākajiem dzejas portāliem pasaulē <www.poems.com>, kur katru dienu ievieto viena autora vienu dzejoli, kas vēlāk lasāmi portāla arhīvā. Dzejolis ievietots arī kultūras žurnālā Colorado Review. Februārī iznāk arī Liānas Langas dzejas izlase latviešu un lietuviešu valodā Vienišieji / Bezpiederīgie.

Liānas Langas un Artūra Puntes dzejdarbi iekļauti „polifoniskā” antoloģijā European Constitution in Verse (Eiropas konstitūcija dzejā), kur visi teksti publicēti oriģinālvalodā, kā arī tulkoti angļu, franču, vācu, holandiešu u.c. valodās.

Bulgāru valodā iznāk Aleksandra Čaka izlase Ogledala na v’obraženieto (Iedomu spoguļi, atdz. Aksīnija Mihailova).

Interneta antoloģijā The Other Voices ievietoti Eduarda Aivara dzejoļi (tulk. Cedriņa).

Ļvivā klajā laista dzejgrāmata Blukannja (Maldīšanās), kur ukraiņu dzejnieks un tulkotājs Jurijs Sadlovskis dzejā sarunājas ar Hermaņa Marģera Majevska (1951-2001) dzejdarbiem.

Divvalodu krājumā (latviešu un ungāru val.) Vēstules Margarietiņai ievietota Modra Zihmaņa mīlas lirika, kas radusies 15 gados izsūtījumā Mordovijā un Kazahstānā.

Pētera Brūvera un Kārļa Vērdiņa bērnu dzejoļi publicēti antoloģijā L’Europe en poésie. De l’école au lycée.

No latviešu beletristikas citvalodās vēl jāmin Māras Cielēnas, Sandras Kalnietes un Ingas Gailes darbu fragmenti bengāļu valodā (līdzās Umberto Eko, Salmana Rušdi u.c.) Bangladešā iznākošā žurnālā Tarjamaa.

PROZA – Apsveicama iecere ir jaunā rakstnieka Matīsa Meijera pirmā grāmata Vecāsmātes lielās dienas, kas reizē ir arī līdzekļu vākšana veco ļaužu namiem, ziedojot latu no katras pārdotās grāmatas. Grāmatā, ko iespējams iegādāties arī internetā <www.vecamate.lv>, asprātīgā veidā aprakstīta gandrīz neiespējama, tomēr pilnīgi reāla pārpratumu virkne, ko autors piedzīvojis Kurzemē.

Ja ir vēlēšanās palasīt no visa kā mazliet, tad labi der vēl pag. g. nogalē klajā nākušie Stāsti. Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. 2007-2008, kuros sakopoti dzirdētie, arī periodikā publicētie atzinības cienīgi īsprozas gabali – Ingas Ābeles, Andras Neiburgas, Noras Ikstenas, Gundegas Repšes, Laimas Muktupāvelas, Zigmunda Skujiņa, Jura Zvirgzdiņa, Jāņa Einfelda, Gundara Ignata u.c.

Aizrauj pirms diviem gadiem dibinātās Ventspils Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas, kurā uzturējušies vairāk nekā 215 rakstnieku un tulkotāju no trim kontinentiem un vairāk nekā 30 valstīm, pirmā Gada grāmata, kurā oriģinālvalodās ievietoti šo ciemiņu darbi vai to fragmenti, arī atsauksmes un iespaidi par šeit pavadīto laiku.

Kā talantīgu debiju izceļ Gundara Ignata stāstu krājumu Bez jakas, piemēram,Gundega Repše: Gundars Ignats atbrīvo prozu no jebkuriem krāšņumiem, nobrāž to līdz fakta kailumam un pievieno personisko siltumu, panākot aizkustinošu īstenības redzējumu.

VĒSTURE – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja projekta „Latviešu saknes” ietvaros Rīgas pilī atver dzelzs laikmetam veltītos Pētījumus kuršu senatnē (sastād. Vitolds Muižnieks) ar latviešu, lietuviešu un vācu zinātnieku rakstiem.

Igors Vārpa savas triloģijas par latviešu karavīru likteņgaitām trešajā sējumā Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: no pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai, balstoties uz faktiem un tos nepolitizējot, centies objektīvi parādīt latviešu karavīru lomu dažādos cīņu posmos. Grāmatā ievietoti 83 fotouzņēmumi, 16 kauju shēmas un Latvijas militāro vienību krūšu nozīmju un apbalvojumu krāsaini attēli. Citēto dokumentu vidū atrodams Kārļa Ulmaņa 1940.10.VII parakstītais likums par aizsargu organizācijas likvidāciju.

Latvijas prezidenta Vēsturnieku komisijas 24. sēj. Baltijas reģiona vēsture 20. gadsimta 40.-80. gados ar rakstiem piedalās baltiešu, poļu, krievu un baltkrievu pētnieki.

LITERATŪRZINĀTNE / VALODNIECĪBA LU Mazajā aulā marta pēdējā nedēļā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē atver pirmās divas grāmatas sērijā „Salīdzināmā literatūra: Baltijas literatūra” – Back to Baltic Memory: Lost and Found in Literature 1940-1968 un Latvieši, igauņi un lietuvieši: literārie un kultūras kontakti.

Valodnieces Rasmas Grīsles Heterotonu vārdnīca un Heterotonijas pētījumi („Zinātne”), ko autores amata māsa Dr. Lalita Muižniece aplūkos vienā no nākošajiem JG nr., sastāv no vienādiem indoeiropiešu vārdiem, taču ar dažādu nozīmi, ko var dot arī atšķirīga intonācija. Apmēram 1 000 piemēriem pievienots zinātnisks apraksts un kopsavilkums angļu un krievu valodā.

TULKOJUMI NO CITVALODĀMLatvijas Avīzes „Baltijas bibliotēkas sērijā” iznācis Politiskais testaments, kurā rakstnieka, dokumentālo filmu režisora un Igaunijas prezidenta Lennarta Meri dēls Marts Meri sakopojis sava tēva interesantākās runas un intervijas no trim Igaunijā iepriekš izdotām grāmatām – ar fotogrāfijām no ģimenes arhīva, arī no valstiski un starptautiski svarīgām tikšanās reizēm. Dzejnieka Jāņa Petera plašs ievads.

Apmēram vienā laikā parādās disidenta, rakstnieka, bijušā Čehijas prezidenta Vāclava Havela Vēstules Olgai (tulk. Rita Ruduša), t.i., sievai no ieslodzījuma izolētā cietuma kamerā (1979-1982), kur viņš nonāk par „valsts graušanu”, respektīvi, dalību Hartā-77, kas prasīja no Maskavai pakļāvīgās valdības ievērot pašas parakstītās ANO cilvēktiesību normas.

Jāņa Rozes grāmatnīca vēsta, ka pērngad vispieprasītākais bijis brazīlieša Koelju (Paolo Coelho) romāns Portobello ragana (A Bruxa de Portobello), bet bērniem, protams, Roulingas (Joanne Rowling) Harijs Poters un Nāves dāvesti (Deathly Hallows).

No klasikas gada pirmajos mēnešos iznāk Latvju teiksmu autora, trimdinieka Jāņa Veseļa (1896-1962) tulkotais naturālistiskais romāns Terēza Rakēna (Thérčse Raquin, 1867), kur Emīls Zolā (1840-1902) pirmoreiz pielietojis savas „zinātniskās” teorijas, turklāt ielicis (paša vārdiem) par daudz sirds kaisles, kas varētu satraukt valsts prokurora kungu, bet tas nekas – daži mēneši cietumā mani neiebiedēs.

Brīnišķās, daudzās valodās tulkotās lietuviešu rakstnieces Jurgas Ivanauskaites (1961-2007) darbu latviskojumiem pievienojas filozofiskipsiholoģiskais romāns Placebo (tulk. Talrids Rullis).

Šimbrīžam Šanhajā un Sanfrancisko mītošā ķīniete Enči Mina (Anchee Min, 1957) ierodas ASV (1984) un jau pēc 10 gadiem laiž klajā angļu valodā autobiogrāfisku starptautisku bestselleru par mīlestību, zaudējumu, nodevību, izmisumu, etc. – Sarkanā Acālija (Red Azalea, tulk. Inese Lielmane), ko apbalvo ar Carl Sandburg Literary Award.

Gita Puriņa, no angļu valodas tulkodama psihoterapeita un rakstnieka Ērvina D. Jaloma (Irvin D. Yalom) romānu Kāpēc Nīče raudāja (When Nietzsche Wept), atklāj arī latviešu lasītājiem, kas būtu noticis, ja Fridrihs Nīče būtu saticies ar slaveno psihoanalītiķi Jozefu Breieru. Pēc šī romāna uzņemta arī filma (2007).

Indiešu izcelsmes amerikāņu rakstnieka un ārsta Dīpaka Čopras (Deepak Chopra) – viņš Rietumu pasaulē popularizē Austrumu gudrības – aizraujošās pasakas Buda. Stāsts par apskaidrību (Buddha: A Story of Enlightenment) pamatā ir stāsts par Budu, kas līdzinās stāstam par Jēzu un iepazīstina lasītāju ar svarīgiem budisma jēdzieniem.

Salmana Rušdi leģendārās Sātaniskās vārsmas (Satanic Verses, tulk. Ingūna Beķere) ar urdu, hindi un arābu jēdzienu izskaidrojumiem.

Viktora Jerofejeva (dz. 1947), augsta ranga Parīzē stacionēta padomju diplomāta dēla postmodernistiskais, daļēji autobiogrāfiskais romāns Labais Staļins, kam fonā kazarmu boļševisma laiki. Savā laikā no Padomju Rakstnieku savienības izslēgtais autors pazīstams Rietumos arī kā literatūrkritiķis.

Dumpis uz padomju karakuģa „Storoževoj” aprakstīts Hegberga (David Hagberg) un Borisa Gindina grāmatā Dumpis Rīgas ostā (arī pirms trim gadiem Janga Gregorija un Breidena Neitsa Storoževoj. Dumpis uz PSRS karakuģa 1975. gadā Rīgā).

DAŽĀDA SATURA – Sibīrijā nomērdēto piemiņai iznāk grāmata ar laikmeta liecībām Vai mirušie klusē, kurā autors Elmārs Sīlis dod vārdu tūkstošiem mirušo – tiem, kuru šodien Latvijā trūkst, lai veidotu taisnīgi tiesisku valsti.

Muzikas vēsturnieka, prof. Oļģerta Grāvīša Knuts Lesiņš. Muziķis un literāts rosinātāja ir trimdā mirušā pianista, komponista, muzikas kritiķa, klavierpedagoga un rakstnieka materiālu saglabātāja, mūža pēdējo gadu kaimiņiene ASV, angļu valodas skolotāja Ruta Antons, kura tagad dzīvo dzimtajā Gaujienā.

Kādreizējā LKP CK instruktora un Literatūras un Mākslas galvenā redaktora, vēlāk Atmodas dalībnieka, Jāņa Škapara dienasgrāmata (1969-1979) Barjerskrējiens, kas dod nekoriģētu iekšskatu Brežņeva smacīgajā stagnācijas laikā, kad bari pārcentīgu cenzoru dažādos līmeņos uzmana, lai rakstnieki un mākslinieki radītu un runātu, nepārkāpjot padomju režīma vadlīnijas.

To pašu drūmo gadu izzināšanai veltīts arī Andra Grūtupa uz dokumentiem un aculiecinieku liecībām balstītais Observators – par mākslinieka Jurģa Skulmes nonākšanu čekas nagos. Oficiālais apsūdzības un tiesāšanas iegansts – ziņu sniegšana par okupētajā Latvijā notiekošo latviešiem Zviedrijā, kas tiek iespiestas Stokholmā LSDSP mēnešrakstā Brīvība zem segvārda Obs. Daudzu latviešu nevairīšanās sadarboties ar drošības dienesta (KGB) aģentiem liek autoram par grāmatas moto likt Mateja evaņģēlija rindu: Daudzi tad grēkos un viens otru nodos un nīdīs.

Klajā nākusi Aīdas Rancānes bagātīgi ar fotogrāfijām ilustrētā grāmata Maskas un maskošanās Latvijā, kurā maskošanās aplūkota gan no reliģiskā, gan filozofiski teorētiskā un sociālā skatījuma.

Līga Blaua grāmatā Vija Artmane. Sirdī palikušie sakopojusi pag. g. mūžībā aizgājušās aktrises (skat. JG255:53) sarunas par sevi un sirdī palikušajiem skatuves partneriem.

Literātu, žurnālistu, sabiedrisku darbinieku pārdomas un atmiņas par pedagoģiskām vērtībām sakopotas krājumā Labdien, skolotāj! Autori visdažādākie: dzejniece Anna Rancāne, rakstnieki Laima Muktupāvela, Nora Ikstena, Pauls Bankovskis, Anda Līce, Marina Kosteņecka, Saeimas deputāte, bijusī Izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža, dramaturgs, deputāts Pauls Putniņš, deputāte un literatūrzinātniece Janīna Kursīte, dramaturģe Lelde Stumbre, dramaturģe un rakstniece Inga Ābele, pedagoģijas zinātņu doktors Juris Stabiņš, žurnāliste, publiciste Sallija Benfelde, kā arī Bauskas 1. vidusskolas skolēns Kaspars Jansons u.c. Izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes ievads.

Vēsmas Johansones sastādīto Jaunpiebalgas Svētā Toma baznīca un mācītāji vienlaikus var uzskatīt par sava veida Latvijas garīgās kultūras vēsturi.

(vg)

L A T V I J A S   O K U P Ā C I J A S   M U Z E J Ā


(LOM)
34 g.v. TZO kavaliera Edvīna Šnores The Soviet Story (Padomju stāsts) DVD formāta (ar subtitriem 15 valodās) atvēršanas svētkos 25.III, kad atklāj arī plašu izstādi par 1949. gada deportācijām, Čehijas vēstnieks Latvijā Tomāšs Pštross uzsver filmas izglītojošo nozīmi: emocionāli stāsta par abiem noziedzīgākajiem 20.gs. totalitārajiem režīmiem. Tā izrādīta Eiroparlamentā, Ukrainā, Slovēnijā, Gruzijā, ASV, Baltijas valstīs un ir iepirkta Zviedrijā, Polijā, Izraēlā.

Dramaturgs un aktieris Jānis Jurkāns referātā “Literāts un vara” (27.I), cita vidū, pamato LOM nozīmīgumu un vajadzību ar kādas žurnālistes, domājams amerikānietes, teikto: Jā, saprotu, jūsu tautai bijis grūts liktenis –deportācijas, masu slepkavības, emigrācija... Saprotu, bet tomēr, kāpēc jūs nevērsāties pie jurista?

18.II filmrežisors Rolands Kalniņš (Elpojiet dziļi - 1967; Es visu atceros, Ričard - 1966, rādīta kā Akmens un šķembas; Ceplis - 1972; Akmeņainais ceļš - 1983) referē par „Kino aizkulisēm, cenzūru, aizliegto un atļauto Padomju Latvijā”.

2009.15.I atver Andas Līces un Elīnas Līces dzejoļu krājumu Tik Tuvu Pie – ar diviem pirmajiem vākiem, bet bez pēdējā. Tas lasāms no abiem galiem – Andas krājuma daļas pirmais dzejolis sastopas ar Elīnas noslēdzošo dzejoli grāmatas vidū.

(re)


 


Skats no Doniceti Mīlas dzēriena LNO

M Ū Z I K A S  nozares darbinieki Atklātā vēstulē amatpersonām un sabiedrībai (2009.3.II) pieprasa Rīgas jaunās koncertzāles projekta drīzu īstenošanu, tādas koncertzāles, kas būtu atbilstoša akustiskiem, tehniskiem u.c. kritērijiem. Pretējā gadījumā Latvijas profesionālās mūzikas kultūrai draudot atpalicība no citām valstīm. Kamēr Igaunijā uzbūvētas veselas četras jaunas koncertzāles, visā Rīgas pastāvēšanas laikā nav uzcelta neviena. (..) Pasaulslavenie, lielie orķestri nereti atsaka savu uzstāšanos Rīgā, un Latvijā neesot, kur uzstāties Marisam Jansonam ar viņa izcilo orķestri, (..) kurā klausīties Andra Nelsona diriģētu orķestri, (..) Baibas Skrides vai Elīnas Garančas sniegumu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri utt. Lielā mērā vainojamas tuvredzīgu politiķu ambīcijas un cīņa par varu. Diemžēl mūziķiem neesot traktoru, ar ko bloķēt autoceļus, lai piespiestu valdību mūs uzklausīt tāpat kā zemniekus.

Inga Kalna debitē Milānas Teatro alla Scala (25.III) Hendeļa (Georg Friedrich Händel) operā Alcina – Alčinas lomā, ko viņa jau agrāk dzied Hamburgas operā un Parīzes Garnjē operā. Latvijā maija vidū Kalna kļūst par donnu Annu Mocarta operā Don Giovanni.

Vinčenco (Vincenzo) Bellīni operas I Capuletti ed i Montecchi Londonas Karaliskās operas jauniestudējumā Elīna Garanča dzied Romeo sarežģīto lomu.

Gaetano Doniceti (Donizetti) liriski komiskās operas Mīlas dzēriens (L’elisir D’amore) jauniestudējums (rež. šveicietis Gijs Montavons) LNO diemžēl „aktuālizēts” ar jēlām mūsdienu klišējām un kareivjiem, kuri uzrikšo uz skatuves ar lidmašīnām.

Martā ļoti pozitīvas atsauksmes no publikas un preses saņēmis latviešu tenors Aleksandrs Antoņenko – Prinča lomas atveidotājs Antonīna Dvoržaka (Dvořák) izrādē Rusalka (Nāra) Ņujorkas Metropolitēna operā.

Aprīļa sākumā operzvaigzne Maija Kovaļevska debitē Bavārijas Valsts operā Minhenē Pučīni (Giacomo Puccini) La Bohčme, atveidojot sevis iemīļoto Mimī.

Tas bija laiks, kad pirmie tautas modinātāji ar Kronvaldu Ati un Andreju Pumpuru priekšgalā tiecās pacelt tautas garu un pasludināt tai nākotnes mērķus.Arī Baumaņu Kārlis pieslējās šai nacionālās inteliģences daļai un savu dzīvi veltīja tautas pašapziņas vairošanai – tā mūzikas zinātniece Inese Žune grāmatiņā, kas pievienota nesen klajā laistajam kompaktdiskam Baumaņu Kārļa laiks, kur ietverti 20 skaņraža darbi un aranžējumi koriem – no Dievs, svētī Latviju! līdz Mēness ņēma Saules meitu, no Trimpulas līdz Gaudeamus igitur.

Valsts Akadēmiskais koris Latvija sniedzis visvairāk koncertu ārzemēs – šogad slavenajā Lucernas festivālā.

Latvijas jauniešu kora „Balsis”, Ņujorkas latviešu kora, Jaunā Rīgas kamerorķestra un vairāku solistu 2008. gadā sagatavotais tvarts Ziemassvētki sabraukuši (Christmas Joy in Latvia) (diriģ. Andrejs Jansons) jau vairākkārt izskanējis ASV bezreklāmu publiskajā radio (NPR = National Public Radio) ar pieteicējas Amakeras (Julie Amacher) lietpratīgiem paskaidrojumiem par latviešu mūziku – par komponistiem un instrumentiem, īpaši, kokli. Viņas vērtējumā tvartā iekļautās kantātes aizkustina, ir atskaņotas ar mīlestību.

(bs) (re)

T Ē L O T Ā J A  M Ā K S L A    Gadu mijā galerijā „Mūrnieks”, Riharda Vāgnera ielā, Jāņa Liepiņa (kolēģu saukta par Džoni) studiju un zīmējumu izstāde Mākslinieka darbnīcā, ko ar VKK fonda atbalstu rīko LV arhīvs (LVA), kur glabājas pāri par 2 000 gleznotāja studiju, skiču, zīmējumu, uzmetumu u.c. radošo materiālu. Plašākai sabiedrībai pirmo reizi skatāmie darbi pierāda, cik rūpīgi Liepiņš strādājis pie katras gleznas kompozīcijas, detaļu izkārtojuma, tonālā izveduma, kaut arī viņa darbi šķiet uzgleznoti vienā iedvesmas mirklī (skat. JG256:71-72).

7. janvārī Ģirta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāj keramiķes Ilzes Emses-Grīnbergas izstādi Porcelāns un.... Pētera Martinsona audzēkne strādā galvenokārt porcelānā, piedalīdamās dažādos starptautiskos simpozijos Polijā, Lietuvā u.c. Ārzemēs galvenokārt arī top viņas darbi, jo Latvijā Porcelāna fabrika diemžēl ir likvidēta. Ilze strādā dažādos porcelāna materiālos, izceldama to specifiku – gan trauslumu, gan caurspīdīgumu, izmanto arī šamotu un mālu, pielāgodama darbus materiāla īpatnībām.Piedalījusies vairāku animācijas filmu veidošanā, kuru tēlus visbiežāk veido no plastilīna.

Janvārī Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā sarīko Jelgavas mākslinieku organizācijas dibinātāja, pāragri mirušā Gunta Strupuļa 75 gadu jubilejas izstādi.Strupulis darbojas ne tikai glezniecībā, bet arī grāmatu ilustrācijā, plakātā u.c. mākslas veidos, un kā viens no pirmajiem uzsāk strādāt fotoreālismā, kas satuvina viņu ar klasisko (galvenokārt holandiešu) glezniecību.

Gadu mijā ar „Swedbank Private Banking” finansiālu atbalstu Agijas Sūnas galerija tradicionāli rīko konkursizstādi Gada glezna. Šoreiz to izvēlējās Helēna Heinrihsone, priekšroku dodot Sigitas Daugules darbam Alise Aizspogulijā, savukārt skatītāji izceļ Vitas Mercas Lilijas.

Visu februāri Latvijas Nacionālajā Mākslas muzeja (LNMM) Mazajā zālē skatāma gleznu kolekcija no Talsu novada muzeja – ar darbiem, kas galvenokārt tapuši līdz 1940. gadu vidum. Izņēmums – Oto Viduks, kuram ir liela loma šīs Kurzemes pilsētas mākslas dzīvē. Starp tādu ļoti pazīstamu un iecienītu mākslinieku kā Anša Artuma, Jāņa Liepiņa, Konrāda Ubāna, Ludolfa Liberta gleznām talsinieki atved uz Rīgu arīdzan sava novadnieka Žaņa Sūniņa un Fridriha Fībiga, arī Kārļa Neiļa un Fridriha Milta darbus. Maz redzēts Latvijā ir Jūlija Matisona un Margaritas Stīpnieces veikums. Pēdējā ir pārcēlusies no Austrālijas atpakaļ uz dzimto Saldu, kur šogad svinēs 99. dzimšanas dienu.

Latvijas Mākslas akdēmijas (LMA) rektors Aleksejs Naumovs galerijā „Daugava” sarīko gleznieciski spožu ainavu izstādi Dzimšanas diena, kas demonstrē viņa virtuozitāti un perfekto krāsu izjūtu.

Pēc Naumova šajā pat galerijā viesojās viņa skolniece Anna Baklāne, kura savu ceļu un rokrakstu mākslā vēl tikai meklē, bet jau tagad nojaušams, ka viņa dod priekšroku mūsdienīgotam reālismam.

„Rīgas galerijā” gleznotājas Ievas Iltneres izstādē Skaistā trauslā daba turpināta viņas pag. g. aizsāktā tēma Astoņas istabas, proti, vientulība, mirkļa trauslums, skaistuma zūdošā daba, mūžīgā tiekšanās pēc ideāla, skaistā un neglītā robeža, cilvēka esības traģikomisms, saka pati māksliniece.

LNMM izstādītie trimdā mirušā un savā laikā spožākā Argentīnas grāmatu ilustrātora Gvido Brūvera grafikas darbi, kas atceļo no Talsu muzeja, Rīgā iemirdzējušies kā dzelmes pērles (Inga Brūvere).

Februārī Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā Jelgavā sakarā ar no LVA fondiem atvestajām Veronikas Janelsiņas gleznām par mākslinieces un rakstnieces daiļradi referē divi Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda balvas ieguvēji – Dr. Viktors Hausmanis un Māris Brancis.

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē Daina Dagnija eksponē kolāžas no auduma, bižutērijām u.c. materiāliem.

Vairāk kā trīs mēnešus Jelgavā skatāma unikāla izstāde – no Berlīnes atvestā Jāņa Valtera (Vācijā viņu pazīst kā Johanu Valteru-Kurovu) un viņa skolnieku darbu kolekcija – tuvu pie 400 gleznu, kas septembrī būs skatāma Berlīnē. Lielākā daļa darbu gleznota pēc mākslinieka aizbraukšanas no Latvijas 1906.gadā un galvenokārt tapuši izbraukumos pa visu Vāciju, arī Franciju, kurp viņš devās ar saviem skolniekiem. Kaut arī LNMM glabājas darbi no šī perioda, tik lielā skaitā un tik lielā daudzveidībā viņa tēvzemē tie nav rādīti. Audzēkņu veikums savukārt apliecina, cik dziļi viņus iespaidojis skolotājs kā ainavas uztverē, tā kompozīcijā, krāsu izvēlē un pat domāšanā.

14.II Jelgavā notiek 11. Starptautiskais ledus skulptūru festivāls Mīlestības galaktika – 30 autori no 9 valstīm. Komandu sacensībās uzvar lietuvieši Ķestutis Musteiķis un Aļģirdas Bosas, bet nelielo skulptūru grupā – Lielbritānijas tēlnieks Metjū Čaloners (Mathew Chaloner). Skatītāji, kas skaitāmi daudzos desmitos tūkstošu, priekšroku tomēr dod pašmāju māksliniekam Sandim Konrādam par skulptūru Rūgta laime.

11.II LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” pirmo Purvīša Balvu iegūst Katrīna Neiburga (skat. JG256:58-59) par darbiem Topoloģija 29 un Solitūde. Blakus scenogrāfijai viņa daudz nodarbojas ar video mākslu. Vienlaicīgi tur skatāmi balvas pretendentu Ērika Boža, Andra Eglīša, Ginta Gabrāna, Helēnas Heinrihsones, Ievas Iltneres, Sarmītes Māliņas, Kristapa Kalna un Mika Mitrēvica darbi. Purvīša balva radīta pēc angļu Tērnera Balvas principa, kurā tiek cildināti paši modernākie sasniegumi vizuālajās mākslās.

Vienlaicīgi jaunie mākslinieki galerijā „Divdesmit viens” rāda savu skatījumu uz LMA dibinātāju, pirmo rektoru un tautā iecienīto ainavistu Vilhelmu Purvīti. Tas ir ļoti atraktīvs, humora piesātināts skatījums uz autoritātēm mūsdienās.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde Konversija. Helēna un Ivars Heinrihsoni un tekstilmākslinieki Dzintra Vilks un Egils Rozenbergs iepazīstina skatītājus ar izstādi, kas pēc Itālijas kultūras organizāciju iniciatīvas tika izveidota, lai popularizētu Latvijas mākslu, galvenokārt jaunākos darbus, Itālijā. Īpaši gribas izcelt Dzintras Vilkas dekoratīvos veidojumus, kuri liecina par mākslinieces talanta un fantāzijas plašumu.

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā gada sākumā, pateicoties literatūrkritiķa Rimanda Cepļa iniciatīvai sarīkotajā vienlaikus divu mūzu – rakstniecības un glezniecības – pielūdzēju gleznu izstādē, citu vidū, redzami Jāņa Jaunsudrabiņa, Kārļa Ieviņa, Anšlava Eglīša, Hildas Vīkas, Birutas Skujenieces, Raimonda Staprāna, Evas Mārtužas, Harija Heislera, Laimas Muktupāvelas un vēl citu darbi. Viena no izstādītajām ir trīsdesmitgadniece Anna Auziņa, kritiķe un dzejkrājumu Atšķirtie dārzi (1995) un Slēpotāji bučojas sniegā (2001) autore, kuras dzejoli „Grāmata” žūrija anonīmā konkursā novērtē kā visaugstvērtīgāko un piešķir Olivereto (Jāņa Sudrabkalna alter ego) balvu dzejā Trubadūrs uz ēzeļa.

Vijas Celmiņas 1,2 milj. dolāru vērtās gleznas „Nakts debesis 2” sabojātājam, Pitsburgas (Pittsburgh), ASV, Karnegī (Carnegie) mākslas muzeja sargam, krievu ekonomiskajam migrantam Timuram Serebrikovam (skat. JG255:57) jāmaksā $245 000 soda nauda, noteikts mājas arests uz 4 gadiem un piedevām jānostrādā 500 stundas sabiedrības labā.

Pie ES Padomes galvenās mītnes Briselē izstādīta Čehijas valdības pasūtītā Davida Cerni veidotā 16 kv.m instalācija EntropaES valstu simboliska karte, kas sadusmojusi ne vienu vien valsti, īpaši Bulgāriju, kas atainota kā ķemertiņš, arī Slovākiju – desu Ungārijas karoga krāsās. Rumānija parādās kā Drakulas izklaides parks, Francija – streiks, Dānija – „Lego” klucīši, Vācija – autobāņu posmi, Holande – applūdis laukums, no kura rēgojas minareti, Polija – bars katoļu priesteru, kuri cīnās ar homoseksuālismu, Lietuva – uz Krieviju čurājoši pieci karavīri, Igaunijai virsū uzkārts sirpis un āmurs, bet Latvija nezināma iemesla dēļ atainota kā sniegiem klāta kalnu valsts.

(mb)


Dzejniece un gleznotāja Anna Auziņa pie sava darinājuma – kritiķa un gleznotāja Viļņa Vēja portreta.

Foto: Uldis Briedis, Diena

 

Aizvadītajā   T E Ā T R A   sezonā skatuvisku izpausmi radusi virkne krievu klasiķu darbu. 2009.31.I Vācijā, Esenes (Essen) Aalto-Theater [kas 20. gs. 80. gados celts pēc somu arhitekta, „modernisma tēva” Alvara Aalto (1898-1976) projekta] notiek Andreja Žagara iestudētās Aleksandra Borodina operas Kņazs Igors pirmizrāde.

Valmieras Drāmas teātris sāk izrādīt Antona Čehova Ķiršu dārzu. Luga atbilst šim laikam, tas ir par mums! Tā ir pirmā absurdā komēdija (..) Latvija varēja būt ziedošs ķiršu dārzs, bet nebija – tā Sibīrijas Gulaga veterāns, režisors Oļģerts Kroders.

Dailes teātrī uzvesto Dostojevska Spēlmani kritiķe Zane Radzobe sasit lupatlēveros: strikti ņemot, [tā] nemaz nav izrāde. Ja tam vispār ir kāds sakars ar mākslu, tad attāli, iespējams, ar vizuālo, ne teātra. Forma, kurai nav nekāda satura. Teatrāls vakuums. (..) No spēka, kaislībām, pretrunīgajiem bezdibeņiem, kas slēpjas [Dostojevska] varoņos, metaforām un gaišredzīgiem pareģojumiem par kultūru nākotni izrādē ne vēsts (Kultūras Diena 2009.7.II).

Februāra beigās no repertuāra noņem pēc Dostojevska Nozieguma un soda motīviem tapušās Sarunas kaimiņistabā (rež. Pēteris Krilovs) un Čehova Tēvoci Vaņu (rež. Eduards Freibergs).

Nacionālā teātra Aktieru zālē iestudēta Bille (rež. Valdis Lūriņš) – pēc Vizmas Belševicas slavenā, Latvijas kultūras kanonā iekļuvušā darba motīviem.

9.IV Mazajā Ģildē pirmizrādi piedzīvo Baņutas Rubesas (rež. + scenārija autores) Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam – protams, par Latvijas „karaļpāri” Emīliju un Antonu.

Dailes teātrī 11.IV pirmizrāde Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča muzikālai drāmai Priekules Ikars (rež. Mihails Gruzdovs) – par kalēju, kurš apņemas pārvarēt zemes smaguma spēku, izkaļot spārnus, kas neizkūst saulē.

Jaunajā Rīgas teātrī gada sākumā izrāda Zilākalna Martu par dziednieci Martu Rāceni (1908-1992), un Vectēvu – par laiku, kad latviešus tērpa gan vācu, gan arī krievu šineļos. Abu režisors, „iracionālā sfēras” entuziasts Alvis Hermanis.

Hipnotiskais brauciens (rež. Viesturs Kairišs), ko Normunds Naumanis nodēvē par „psihodēlisku tripu”, notiek Andreja Upīša Sūnu ciema vietās, katrai piekabinot kādu mūsdienu Latvijas sociopolitiski ievirzītu parādību. Programmā asprātīgi un trāpīgi iespiesta bēdīgi slavenā Finanšu ministra Slaktera intervija (Bloomberg), lai norādītu, ka ne jau pasaules ekonomiskās krīzes dēļ esam dziļā sūdu ciemā.Izrādes pēdējais teikums: ak tu, razbainieks...

Tautā visumā maz zināms ir Rīgas Latviešu Biedrības namā mājvietu atradušais Dramaturgu teātris, kur paši autori iestudē savas lugas un tajās arī spēlē – Lelde Stumbre, Jānis Jurkāns u.c. JG redakcija ir gandarīta, ka teātrī, kas tiecas pēc saturīga un nozīmīga dramatiska materiāla, paredzēts uzvest JG255-256 pirmpublicēto Leona, Marijas un Adriana Brieža lugu Platons un Marija jeb trešais prāts.

(re)
 

                      

K I N O / F O T O G R Ā F I J A Reiņa Kalnaella animācijas filma Kad āboli ripo – pasaka par kaķa, peles un pingvīna draudzību – aprīlī piedalās ne tikai pašmāju bērnu kino festivālā „Berimora kino”, bet arī starptautiskos festivālos Grieķijā, Vācijā, Itālijā, Turcijā un ASV.

Ināras Kolmanes dokumentālā Latvijas un Francijas kopražojuma filma Mans vīrs Andrejs Saharovs līdz šim demonstrēta vismaz 15 valstu TV kanālos un piedalījusies vairāk nekā 25 starptautiskos kinofestivālos, kur saņemtas arī balvas.

No filmas Pēdējais Lāčplēsis (kur mūsu episkais varonis, augšāmcēlies no Daugavas, cīnās pret Dr. Šņukura vadītajiem negatīvajiem tēliem) līdz šim pieejams tikai divu minūšu garš reklāmas rullītis, jo Nacionālais kino centrs nepielaidis projektu konkursam, līdz ar ko filmēšanu nācies pārtraukt (skat. <www.pedejaislacplesis.lv>).

Latviešu inteliģences melnbaltu portretu un sieviešu aktu fotomeistaram Gunāram Bindem Rīgas Mākslas telpā notiek plaša retrospektīva izstāde (2009.30.I-8.III) un piedevām izrādīta izstādes iniciatores Ināras Kolmanes mākslas fotogrāfam veltītā dokumentālā filma Akts.

LNMM gada sākumā notiek fotomākslinieces Intas Rukas personālizstāde Amālijas iela 5a – kuratores Irēnes Bužinskas uzskatā tas ir savdabīgs antropoloģisks pētījums par nomaļu mazo ierindas cilvēku savā dabiskajā vidē.

Vilhelma Mihailovska izstāde Fotogrāfija bez robežām sastāv no latviešu un krievu kultūrdarbinieku uz audekla nodrukātiem fotoportretiem.

Rīgas Birkenfelda galerijā skatāmas foto meistaru Jāņa Gleizda izstāde Sapņa piepildījums un Ulvja Alberta Camera as Passport.

Foto Kvartāla februāra-marta nr. iepazīstamies ar vienu no „poētiskā dokumentālā kino skolas” pamatlicējiem Uldi Braunu, Ilmāra Zvirgzda camera obscura fotogrāfiju sēriju, jaunā multimākslinieka Artūra Bērziņa gotiskās subkultūras iedvesmotajām kolāžām un vācu mākslinieces Annegretas Soltavas „sāpīgajām” sašūtajām fotogrāfijām. Īpaši saista Zanes Onckules stāstījums par sirreālismu Eiropas fotomākslā (1922-1947), kam pamatā izstāde Tallinas muzejā KUMU, kā arī raksts par Šauļu skolas nozīmi Lietuvas fotogrāfijas attīstībā. Žurnāla galvenā redaktore Alīse Tīfentāle savukārt pievēršas amerikānim Ričardam Avedonam, kura fotomāksla uzskatāma par 20. gs. otrās puses Rietumu kultūrspoguli, bet LNMM izstāžu kuratore Irēna Bužinska aplūko dažnedažādas manipulācijas 19. gs. fotogrāfijā. Aprīļa-maija nr. fotogrāfi Eiženiju Annu Freimani apcer Alīse Tīfentāle, bet kino fotogrāfu Ēriku Fridrihsoni – fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Pārējos materiālos izcelti igauņu arhitektūras fotogrāfs Arne Māsiks (Maija Rudovska), novosibirskietis Andrejs Šaprans (Jekaterina Vikuļina), vācietis Helmuts Ņūtons (Matiass Hārders), tagad Parīzē mītošā „Ļeņingradas pagrīdniece” Valentīna Marija Tila Samarina (Krista Burāne) u.c.

(re)


Foto: Jānis Gleizds

Cher & Elton (1975). Foto: Ulvis Alberts

 

M E D I J I  –  Krakovas Jagelonu U. (Uniwersytet Jagielloński) kopā ar Latvijas Kultūras akadēmiju, Belgradas Mākslas U., Saksijas Kultūras infrastruktūras institūtu (Görlitz), Istambulas Yeditepe U. un Tbilisi Teātra un kino U. laiž klajā trilingvālu (poļu, angļu, vācu) žurnālu Kultūras manedžments.1. nr. trīs LKA mācībspēku raksti.

No februāra Studija, mākslinieces Līgas Marcinkevičas vadībā, kļuvusi par divvalodu (latviešu un angļu) izdevumu.

Ir vērts ieskatīties elektroniski pieejamās Beļģijas Latviešu Ziņās (lbb@latvieshi.be).

Preses brīvībai veltītās, visā pasaulē respektu ieguvušās starptautiskās organizācijas Reporters sans frontičres / Reporters Without Borders pārskatā par 2008. gadu no 173 valstīm Latvija ieņem 8. vietu un saņemto punktu ziņā atrodas vienā līmenī ar Beļģiju, Jaunzēlandi, Slovākiju, Zviedriju un Šveici. Igaunijai piešķirta 4. vieta – aiz Islandes, Luksemburgas un Norvēģijas. Lietuva paliek 17., ASV – 41. (aiz Dienvidāfrikas, Spānijas un Taivanas), bet Krievija – 141. vietā. Pēdējās trīs vietās – Turkmenistāna, Ziemeļkoreja, Eritreja.

V A L O D A – 4.IV Mazirbē tiek nodibināta no 19 Eiropas valodām sastāvošās organizācijas EBLUL Latvijas nodaļa LatBLUL. EBLUL atbalsta un koordinē mazāk lietoto valodu pieejamību un attīstību.

RLB Latviešu valodas attīstības kopa no izvirzītajiem vārdiem datorlauzis (hacker), edrese un vecļaudis par gada vārdu atzinusi talkot; par gada nevārdu – neveiklo liekvārdību šis te..., šo te..., bet par spārnoto teicienu – ministra Edgara Zalāna gudrību: pārāk liela cilvēcība sabiedrībai nav saprotama. Finanšu ministra Ata Slaktera folklorizējušais teiciens nasing spešl no bēdīgi slavenās Bloomberg TV intervijas ieguvis naglas vārda titulu. (re)

T Ī M E K Ļ A portālā <www.letonika.lv> atrodama plašākā latviešu literatūras interneta bibliotēka ar Raiņa, Blaumaņa, Austras Skujiņas, Poruka, Janševska, Ziemeļnieka, Friča Bārdas, Ezeriņa u.c. darbiem.

(re)

 

L A T V I J A S   Ā R P O L I T I K A S   I N S T I T Ū T A  vadību pārņem Andris Sprūds, līdzšinējam galvenajam Atim Lejiņam aizejot pensijā un pretendējot uz iesaistīšanos „lielajā politikā”. LĀI (dib. 1992.V, mājaslapa: <www.lai.lv>) cita vidū seko Latvijas integrācijas procesiem ES un NATO, ES kopējai ārējai un drošības politikai, pievēršot īpašu vērību Baltijas valstu attiecībām ar Krievijas Federāciju. Tā sauktajās „Decembra apspriedēs” pēdējos 16 gados piedalījušās tādas starptautiski pazīstamas personības kā Bžežinskis (Zbigniew Brzezinski), Bilts (Carl Bildt), Hanters (Robert Hunter) u.c. Finansiālo atbalstu LĀI saņēmis no Zviedrijas, arī no Latvijas valdības, ES, Ziemeļu ministru padomes un vairākiem fondiem – Konrada Adenauera, Fridriha Eberta, Sorosa u.c. LĀI paspārnē publicētas vairākas grāmatas. Institūta mājvieta – LU Sociālo zinātņu fakultāte.

(re)

 

L A T V I J Ā   U N   T A I   V I S R I Ņ Ķ Ī  –  Lietuvā komunistiskie simboli ir aizliegti, igauņi izvāca krievu zaldāta pieminekli no Tallinas centra bet mēs celsim pieminekļus un simbolus valstij, kas slepkavojusi mūsu tautas brāļus kopš 16. gs. – tāda ir Viļa Vītola reakcija (Latvijas Avīze 2009.22.I) uz it kā paredzēto Krievijas caram Aleksandram I veltīto uzvaras kolonnu Rīgā un pieminekli krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam (viņa „mūzai” Annai Kernai tāds jau esot), nevis Gunaram Astram, Ojāram Vācietim vai Mārim Čaklajam, pie kam kādreizējās runas par pieminekli Konstantīnam Čakstem totāli apklusušas. Un sakarā ar t.s. Uzvaras pieminekļa atjaunošanu: tas ir Otrās okupācijas piemineklis. Baigā gada atkārtošanās piemineklis. Piemineklis zemnieku slepkavošanai (..) 25. marta deportācijām, sveštautiešu iepludināšanai, Latvijas ekonomiskai noplicināšanai (..) Quo vadis, Rīgas dome? dibināti izsaucas Vītols.

Maijā uzsākta žīdu glābēja vācu okupācijas laikā Žaņa Lipkes (1900-1987) memoriālā muzeja būvniecība Ķīpsalā

Kā cieņas un piemiņas apliecinājums 15 kritušajiem latviešu un lietuviešu partizāniem un vēlāk Gulaga nometnēs spīdzinātajiem līdzbiedriem, kuri 1949.17.III Īles mežā izcīnīja savu pēdējo kauju ar čekas karaspēku, atjaunots Īles pretpadomju partizānu bunkurs.

Daļa no Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDR jeb KGB) nama, saukta par „stūra māju” (uz Brīvības un Stabu ielas stūra), iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā – 1. stāvs, pagrabi, caurbrauktuve un divi iekšpagalmi.

Alūksnes, Gulbenes, Madonas un Balvu rajona skolēni Rīgas Tehniskās U. prof. Jāņa Vanaga vadībā piedalās kultūrvēstures projektā „Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” – par savu pagastu un pilsētu izsūtīto iedzīvotāju likteņiem.

25. un 26.III atskaņo Antonijas Apeles Radioteātrī iestudētās Leļļu teātra aktiera Kaspara Pūces atmiņas par izsūtījuma gadiem Pūcesbērna brīnišķīgie piedzīvojumi Staļinijā.

Marta otrā pusē Biznesa augstskolas „Turība” zinātnieku un politiķu diskusijās par latviešu vietu Eiropas politiskajā telpā cita vidū nolasīts Telavivā mītošā JG līdzstrādnieka Franka Gordona vēstījums, ka būtu taisnīgi reiz nodalīt latviešu leģionā nelikumīgi mobilizētos frontiniekus no tiem dažiem policijas bataljoniem, kas kopā ar līdzīgām lietuviešu un ukraiņu vienībām piedalījās soda ekspedīcijās Baltkrievijā. Sociāldemokrāts Atis Lejiņš tajā pat konferencē par visām tagadnes politiskajām nelaimēm vaino faktu, ka latvieši 1939./1940. gadā nav izrādījuši nekādu pretestību padomju okupācijai, un pat vēl pēc 1991. gada nodarbojušies ar padomju modeļa atražošanu LR pārvaldes aparāta veidošanā.

25.III debatēs EP Baltijas interešu grupas vadītājs brits Bīzlijs (Christopher Beasley) uzsver, ka jāgodā gan staļinisma, gan nacisma upuri, un šajā ziņā nedrīkst būt diskriminācijas.

Elita Veidemane saturīgajā rakstā „Arāja dēļ nomelno visu latviešu leģionu” (NRA 2009.16.III) sauc atmiņā Saeimas deklarāciju (1998.29.X) attiecībā uz nepatiesajām ziņām par leģionāru cīņas patiesajiem nolūkiem, kas sakņojas nevis atbalstā Hitleram, bet gan naidā pret padomju varu – desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju bojāejas un deportāciju izpildītāju, un, protams, valsts okupācijas īstenotāju. Turklāt, pretēji atsevišķu skaļu krievu demagogu apvainojumiem, neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav ticis apvainots kara noziegumos. NRA redaktores raksta pēdējā rindkopa: 9. maijā aplūkojot t.s. tēvijas kara veterānu sejas, nevilšus jādomā, kurš no šiem cilvēkiem karojis, piemēram, Austrumprūsijā, kur padomju karaspēks izkāva tūkstošiem mierīgu iedzīvotāju, nemaz nerunājot par masveida izvarošanām un marodierismu? Kurš no viņiem piedalījies Berlīnes iedzīvotāju vai poļu virsnieku un inteliģences slepkavošanā Katiņas mežos? Padomju karaspēka zvērības ir aprakstītas daudzās grāmatās, kas balstās uz vēsturiskiem faktiem un dokumentiem. To visu apjaušot, manī ir tikai viena pārliecība: 9. maija svētki, kas katru gadu notiek pie t.s. Uzvaras pieminekļa, ir apkaunojums Latvijai un visiem tiem cilvēkiem, kuri cietuši no visāda veida okupantiem.

Uz Dienas (14.II) jautājumu, kas tagadējo Latviju „uzbūvēja”, atbild režisors Oļģerts Kroders: bijušie partijas un komjaunatnes darboņi, kuri nozaga partijas naudu, bijušie spekulanti, kurus krievu laikā lika cietumā, un tie visi ir tagadējie miljonāri, kas šo valsti vada...

Uz Tatjanas Ždanokas sūkstīšanos par Latvijā mītošajiem krieviem it kā apkaunojošo LV pilsonības eksāmenu un prasību piešķirt viņiem pilsonību automātiski, EP zālē (2009.3.II) atbild Nāciju Eiropas grupas pārstāve Inese Vaidere: Latvijas Pilsonības likums ir viens no visliberālākajiem Eiropā, ikviens nepilsonis var iegūt tiesības balsot, kļūstot par pilsoni. Latvijas nepilsoņi radušies kā tiešas 50 gadu padomju okupācijas sekas. Turklāt atsevišķi politiski spēki, kas atbalsta Krievijas tā saukto tautiešu atbalsta politiku, joprojām manipulē ar šiem cilvēkiem sava politiskā kapitāla vairošanai. Viņai piebalso Nāciju Eiropas grupas deputāts Ģirts Valdis Kristovskis: Liberālais Latvijas likums ikvienam ir ļāvis apliecināt lojalitāti pret Latvijas valsti un Rietumu demokrātiskajām vērtībām. Rezultātā kopš 1993. gada nepilsoņu skaits ir samazinājies par 49 procentiem. Latvijas biznesa lielākā daļa pieder krievu uzņēmējiem. Tie ir argumenti, kas ļauj noraidīt sūdzības pret Latvijas valsti.

Radio Brīvā Eiropa (Minhenē) latgaļu programmu kādreizējās dvēseles Valda Labinska nodibinātā Latgolys Bolss (LB) kopš 2006.V raida no Daugavpils reģionālu informāciju un skaņdarbus tikai latgaliski. Radiostacijas jauno pircēju pārslēgšanās (2009.9.II) uz krievu programmām, atstājot tikai vakaru un nakti latgaļu raidījumiem, izsauc aktīvu latgaļu pretestību, ieskaitot mūziķu un dziesmu autoru aizliegumu raidstacijai atskaņot viņu darbus. LB 55 dienu garais klusums izbeidzas 25.III. Paļdis klauseitōjim, dažaidūs akciji i koncertu organizatorim, paļdis Pastoveigōs Paleidzeibas Dīvmōtes aizlyugumim un novenas skaiteitōjim, paļdis pašvaļdeibam un vysim, kas beja dūmōs, vōrdus yn darbūs ar myusim – tā Valdis LB ēterā.

Gatis Krūmiņš, kura pētījumu joma ir krievu okupācijas laiks Latvijā no 1940.17.VI līdz pat neatkarības atjaunošanai 1991.VIII, LV arhīvā atradis sekojošo 1940.12.VII rakstīto dokumentu: Valsts prezidenta sekretariāts paziņo, ka valsts prezidents K. Ulmanis, ievērojot Latvijas Sarkanās palīdzības apgādājamo skaita pēkšņu pieaugumu, šodien iemaksājis šai vajadzībai 5 000 latu, uzdodot ieskaitīt šo summu Latvijas Komunistiskās partijas pasta tekošajā rēķinā Nr. 12545 (Diena 2009.16.II). Esot arī dokumentāli nepierādītas ziņas par okupācijas spēku solījumu atļaut Kārlim Ulmanim izceļot. Jā, pēc Vācijas uzbrukuma PSRS viņu arestēja, izvirzīja arī apsūdzību, un 1942.20.IX viņš mira Krasnovodskas cietuma slimnīcā, bet, kas zina, būtu viņam labāka veselība, varbūt viņš pēc Staļina nāves īstenotu ne mazāk sekmīgu karjeru kā viņa ārlietu ministrs Munters? – jautā Krūmiņš un vienlaikus izsaka Dienas korespondentam Egīlam Zirnim varbūtību, ka Latvijas valsti demontē ar pašu latviešu rokām, jo bez aktīvas Latvijas varas iestāžu sadarbības ar okupācijas režīmu 1940. gada jūnijā un jūlijā ātra un viegla Latvijas aneksija nebūtu iespējama. Ja 1939. gadā Latvijas tautai prasītu, vai tā vēlas pretoties Padomju Savienībai vai ielaist to bez cīņas, tauta būtu izvēlējusies pretošanos. Taču tautas vietā tolaik lēma diktators – tā Krūmiņš, kurš arī zina vēstīt, ka PSRS 1940. gadā, necerēdama, ka Baltijas valstis tik viegli pieņems ultimātu, bija sagatavojusies karam, bijušas pat izveidotas nometnes baltiešu karagūstekņiem.

Pieprasīta suitu etniskās kopas iekļaušana UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma neatliekami glābjamo vērtību sarakstā, kur līdz šim ievesti mūsu Dziesmu svētki. No četrus gs. vecā etnogrāfiskā mantojuma vispieprasītākais Latvijā ir suitu kāzu rituāls, īpaši mičošana un jaunā pāra gulētiešana.


Rihards Bargais

...dzejnieki agita draguna un ronalds briedis vienu laiku gulēja kopā un miegā tik nemierīgi grozījās, ka regulāri no rītiem modās šķērseniski pārkrituši viens pār otru, tādejādi veidojot perfektu hitleriskās Vācijas kāškrustu. šis fakts abus nabadziņus mocīja un satrauca tik ļoti, ka viņi beigu beigās tomēr nolēma pašķirties, ko veiksmīgi arī izdarīja. Rīgas apgabaltiesa ne tikai pieprasa atvainošanos it kā aizskartajai Agitai, bet arī samaksāt „sāpju naudu” – 2 000 Ls no literārā teksta ”Tenkas” autora Riharda Bargā, 4 000 Ls no Karoga (kur „Tenkas” iespiestas 2007,8) un tikpat daudz no portāla Delfi (kur tās pārpublicētas 2007.15.IX). Literatūrzinātnieka Arno Jundzes komentārs: ... lēmums ir ārkārtīgi bīstams, jo būtiski aizskar mākslinieku radošo brīvību, nerunājot nemaz par faktu, ka tas apdraud arī preses brīvību Latvijā (..) Potams, var teikt – drusciņ ir taču jādomā, ko rakstīt, bet var arī ciniski vaicāt pretī: kopš kura laika „gulēt kopā” automātiski nozīmē, piemēram, „intīmas attiecības” (NRA 2009.23.III).

No veikalu tīkla ELVI interneta aptaujas uzzinām, ka 57% latviešu tic, ka Lieldienās jāšupojas, lai vasarā nedzeltu odi, bet tikai 33% uzskatā melo visi tie ļautiņi, kuri ēd olas bez sāls.

(re)


 

L I E T U V Ā  satraukumu radījušas Saimniecības ministra Dainiusa Kreivisa (Kreivys) sarunas ar ASV biotehnoloģiju gigantu Monsanto, kas cenšas pārņemt savā kontrolē pasaules sēklu tirgu un īsteno ļoti agresīvu politiku attiecībā uz ģenētiski modificēto organismu izplatīšanu. Kategoriski pret ĢMO lauksaimniecības kultūru audzēšanu cīnās Lietuvas vides aizsardzības ļaudis, kuri jau pirms diviem gadiem panāca aizliegumu amerikāņu firmai audzēt modificētu kukurūzu Ķēdaiņu rajonā. (re)

 

I G A U N I J A S  aizsardzības ministrs izsaka cerību, ka arī Latvija un Lietuva nāks pie saprāta, sekos Igaunijas paraugam un NATO ekspertu ieteikumam saglabāt vispārējo karaklausību, jo kritiskā brīdī ar profesionālu armiju vien nepietiktu.

2009.4.II Somijas Aizsardzības ministrija vēsta, ka sadarbība ar Baltijas un Skandināvijas valstīm aizsardzības jomā ir viena no valsts prioritātēm. Laba sadarbība ar Igauniju esot ieroču un vidējas darbības rādiusa radara gaisa telpas novērošanai iepirkšanā, arī kopīgā artilēristu, sapieru u.c. militārā personāla apmācīšanā. Kaut arī Somija ieņem 87. vietu pasaulē bruņoto spēku skaitliskā sastāva ziņā, tā esot 49. vietā pēc karavīru skaita uz 1 000 iedzīvotājiem, apsteidzot šajā rādītājā ASV, Franciju un Vāciju. Igaunija ieņem attiecīgi 136. un 69. vietu. Svarīgs faktors Somijas aizsardzības politikas veidošanas procesā esot KF, īpaši pēc norisēm Gruzijā, kas liecinājušas par Maskavas gatavību izmantot militāro spēku savu politisko mērķu sasniegšanai.

Prezidents Tomass Hendriks Ilvess 4.IV intervijā Austrijas avīzei Der Standard: Mazākais, kas NATO būtu jāprasa uzticības atjaunošanai ar Krieviju, ir pastāvēt uz to, lai Krievija pārtrauc biedināt kaimiņvalstis. (..) Ir ārkārtīgi sarežģīti sadarboties, ņemot vērā, kā Krievija pagājušā gada augustā izturējās pret Gruziju – tā bija paradigmatiska izmaiņa Eiropas drošībā.Mēs turpmāk vairs nevaram uzskatīt, ka politisku mērķu vārdā Eiropā militārs iebrukums ir neiedomājams.

Gallup veiktajā aptaujā noskaidrots, ka Igaunija ir visnereliģiskākā valsts pasaulē – tikai 14% cilvēku reliģija ir nozīmīga. Pirmajā pieciniekā bez Igaunijas – Zviedrija, Dānija, Norvēģija un Čehija.

(re)

U K R A I N A S  prezidents Viktors Juščenko no radiostacijas Eho Moskvy (3.IV): Runājot par „golodomoru” (1932-1933), esmu pārliecināts, ka nācija, kas nevēlas atcerēties šī bada laikā iznīcinātos miljonus cilvēku un kas tādējādi izrāda necieņu pret saviem tēviem un vectēviem, nav cienīga, lai to atceras Dievs savā valstībā. Staļina režīma apzināti un plānveidīgi izraisītā bada dēļ bojā iet no 3,5 līdz 7 miljoniem ukraiņu. Oficiālā Kijeva to nosauc par ukraiņu tautas genocīdu, kam, protams, nepievienojas Maskava.

(re)

 

K R I E V I J A S   F E D E R Ā C I J A  (KF) 2009.4.II vienojas ar 6 bij. PSRS republikām, t.s., Kolektīvās Drošības līguma (KDL) organizācijas loceklēm – Armēniju, Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgīziju, Tadžikistānu un Uzbekistānu – izveidot ātrās reaģēšanas spēkus, kam paredzēta kopīga komandstruktūra un pastāvīga bāze KF teritorijā ar piekomandētām divām krievu gaisa desanta vienībām. KDL noslēgts kā pretsvars NATO.

Kirgīzijas prezidents Kurmanbeks Bakijevs pēc sarunām ar KF prezidentu Dmitriju Medvedevu, kurš apsolījis Kirgīzijai kredītu un palīdzību vairāk nekā divu miljardu ASV dolāru apmērā, pieprasa lauzt ar ASV iepriekš parakstīto līgumu un slēgt tās teritorijā izvietoto Manasas ASV gaisa spēku bāzi – svarīgu atbalsta punktu NATO karavīru apgādāšanā Afganistānā.

KF Valsts domes komiteja Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) lietās aprīlī apspriež likumu, kura mērķis esot reaģēt uz II Pasaules kara rezultātu pārskatīšanu, nacistu līdzgaitnieku, kolaboracionistu un nodevēju heroizāciju, kas pieņemas spēkā Igaunijā, Latvijā, Ukrainā un dažās citās jaunajās neatkarīgajās valstīs.

KF bruņoto spēku telekanālā Zvezda, kā uzdevums ir palīdzēt potenciālajiem 68 miljoniem skatītāju apzināties Krievijas pagātnes varenību, februāra vidū izrāda 7 minūtes garu sižetu Vēstures stundas latviešu gaumē. Fašistu meklējumos – filmētājus īpaši aizkaitinājušas „esesiešiem veltītās ekspozīcijas” LOM un Latvijas Kara muzejā. Maskavas mēram Jurijam Lužkovam piederošais TVC savukārt tieši tautas sēru dienā (25.III) izrāda Baltija – kādas „okupācijas” vēsture – par neizsakāmi pasakaino dzīvi padomju varas gados, par ķīmijas kombinātu Olainē, Pļaviņu HES, etc., etc.

Balsojot TV kanāla Rossija aptaujā, 524 000 KF iedzīvotāji par visdiženāko cilvēku Krievijas vēsturē atzinuši zviedru un vācu sakāvēju Aleksandru Ņevski (1220-1263). 2. vietā – agrārreformu īstenotājs un 1905. gada revolucionārās kustības brutāls apspiedējs Pjotrs Stoļipins (1862-1911). 3. vietu ar 519 000 balsīm iegūst miljoniem cilvēku likvidētājs Staļins, kuram kā nākošais seko slavenais dzejnieks Aleksandrs Puškins. Quo vadis, russkij narod? (Quo vadis, krievu tauta?) – jautā pazīstamais krievu kinorežisors Ņikita Mihalkovs.

1. aprīļa naktī Sanktpēterburgā smagi apskādēts ļeņineklis – starp statujas kājām novietotais spridzeklis izrāvis turpat kvadrātmetru lielu caurumu.

(re)

Par krievu vēsturnieces JEĻENAS ZUBKOVAS Pribaltika i Kremļ 1940-1953 (Baltija un Kremlis) JG redakcija pievienojas tiem Latvijas zinību vīriem, kuri raksturo grāmatu kā akadēmiskās drosmes paraugu, īpaši ņemot vērā tās izdošanas vietu un apgādu – Moskva: Rossijskaja poļitičeskaja enciklopedija (2008. 349 lpp). Galvenā drosminiece, protams, ir autore, vēstures zinātņu doktore, kura lasa universitātes kursu „Baltijas vēsture 20. gadsimtā” un ir saistīta ar Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas Vēstures institūtu. Ignorēdama mūsdienās tik pierasto Kremļa politisko konjunktūru un balstīdamās uz arhīvu dokumentiem, vēsturniece pievēršas Baltijas valstu sovjetizēšanai no 1940. gada jūnijdienām līdz „visu tautu Tēva” aiziešanai nebūtībā (1953).Zīmīgs un varbūt arī mums vērā liekams ir Zubkovas secinājums, proti, saukt 1940. gada notikumus par „okupāciju” esot aplami – jārunājot par aneksiju, t.i., vardarbīgu pievienošanu, jo Staļina nodoms bijis palikt Baltijā, tā teikt, mūžīgi mūžos, kamēr okupācija nozīmējot teritorijas ieņemšanu uz laiku. Gan savā starptautisku ievērību ieguvušajā grāmatā, gan arī vairākās intervijās un publiskos referātos vēsturniece norāda, ka 1920. gados Maskavai neesot bijis pa spēkam pievērst vērību Baltijas valstīm. Pirmais atrastais politbiroja dokuments, kur izrādīta vispārēja interese par Baltiju, datēts ar 1934. gadu. Tikai 1939. gada pavasarī, kad sāk rēgoties kara draudi, Maskavas interese kļūst tiešāka. 1939.28.IX, kad Polija jau sadalīta starp vāciešiem un krieviem, PSRS kara komisariātam plāni ir gatavi militārai intervencijai vispirms Igaunijā, pēcāk arī Latvijā un Lietuvā, bet neiekļaujot tās vēl Padomju Savienībā: pagaidām mēs saglabāsim šo valstu iekārtu un rīkosimies, nemērķējot uz sovjetizāciju – tā Staļins paskaidrojis bulgāru komunistu līderim Georgijam Dimitrovam ar piebildi, ka ar laiku šīs valstis pašas vēlēsies „sovjetizēties” – vārds ko Maskava tolaik pat aizliegusi lietot savas varas pārstāvjiem (tāpat kā stāties sakaros ar vietējiem komunistiem). Tikai 1940. gadā, Hitleram okupējot Norvēģiju, Dāniju un Franciju, tiek nolemts pārņemt pilnīgu Baltijas valstu kontroli. Maskavas pieprasītās vēlēšanas bijis tīrais farss – tās apgāž krievu vēsturnieku u.c. komentātoru apgalvojumus, ka Baltijas valstis lūgušas pievienoties Padomju Savienībai. Ar varu piespiežot tās iekļauties Padomju Savienībā, Staļins sagādājis sev un saviem pēctečiem milzīgas galvassāpes – problēmas, kas turpinās izpausties vēl šodien. Nevis okupācija, bet padomju režīma ieviešana Zubkovas ieskatā izrādījusies ļaunāka par jebkādu okupācijas paveidu ne tikai šīm valstīm, bet arī visai PSRS. Šo mācību Kremlis it kā ņēmis vērā padomju bruņotajiem spēkiem ievirzoties Polijā, Čehoslovākijā, Rumānijā, Bulgārijā un Ungārijā. (bs)

B I R U T A S   S K Ā B Ā S   O D Z I Ņ A S , vēl jo skābākas tādēļ, ka salasītas literāros daiļdarbos: sirdsapziņas ekshumācija (..) neprognozējamā pasaule (..) mentālā realitāte (..) nomāktība transformējās (..) adekvāti uztvert realitāti (..) respektablums (..) fluktuāla robežlīnija (..) autotūnings (..) pasaules egregors.

(bs)
 

_________________________

JG red. vēlas vērst uzmanību uz diviem jauniem „Dažu vārdu” līdzstrādniekiem – Vitu Gaiķi (vg) – sadaļas GRĀMATAS veidotāju, un mākslas zinātnieku Māri Branci (mb) – nodaļas TĒLOTĀJA MĀKSLA sastādītāju.Pārējos materiālus sagatavoja Biruta Sūrmane (bs) un Rolfs Ekmanis (re).

 

Jaunā Gaita