JG257 Baiba Bičole

Baiba Bičole CITĀDĪBAS - veltītas Ingrīdai un Nikolajam Bulmaņiem pēc kopā piedzīvotas dienas 2008.gada aprīlī, kad bija būts Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA) un klaiņots pa pilsētas ielām	Dzejnieces portretu darinājis viņas tolaik 10 gadu vecais (1973) dēlēns Artis Rumpēters
I	– bija kā skapis, bija kā logs, iekāpām iekšā, nostājāmies – stiklota grīda, stikla sienas un griesti, viss caurredzams, nebeidzams viss, skatījām sevi tepat un tur, tuvu un tālumā, bija nesaskaitāmas tu un simtām es pa labi un kreisi, zem kājām, virs galvas ķekarā kārāmies pašas sev pāri, bijām kaut kur it kā pēc kaut kā un tomēr turpat tuvu un tālumā, – bija kā skapis, bija kā logs –
II	– un reizēm viņš, it kā pats meklēdams savu, pazuda mums, nedzirdams it kā saukdams pēc kaut kā, kas viņa, kas saderīgs. – Un tad es viņu pamanīju: vijīgā vītenī aplī līganā griežamies, griežamies apaļiski kopā ar sievietēm rožainām, kailām, viņa pelēkos toņos ietērptais augums tur iederējās, viņš smējās, laimīgs, zilās acis zibēja priekā, dejā ar Anrī Matisa „Dejotājām.”
*III*	– gadiem slāpis pēc gaismas, nu pēdīgi ticis pie tās, viņš šķiedās negausīgs, devīgs – mums tika istabas, pieskalotas rītu un vakaru blāzmu, gaiteņi pilni spalgi dzeltenas pusdienas saules, apaļu gaismas peļķu piepēdotas grīdas, ar plataci gaismekli spoguļa spēles – riņķojot lēnām uz sienām zīmē tas ēnas šīs valstības, citu. (Islandes mākslinieka Olafura Eliasona izstādē)
IV	– tā bija ūdenskritumu diena, no namu augšām strūkloja ūdens, gaŗi caurspīdīgi plīvuri plīvējās lejā gar sienām, logi izplūda ārā, ūdensgāzas skrēja caur parku, zeltainas, zaļas, laistījās ziedu šļakatās koki, bija dzidri gaisi, liels spulgojums augšā un lejā, ūdenskritumu diena. Tai naktī vēl modos no sapņa: Austrumu upe un Hudzonas upe, abas slējušās augšup par debesīs kāpējiem ūdenskritumiem.

PASTAIGAS I	– uz lietussarga lietus lāšu ritmi vienmērīgie, minimālisms, Filips Glass spēlē klavieres, zālē, kokos un krūmos zaļums vācu ekspresionistu un fovistu maksimālais, bet Filips Glass turpina spēlēt, vienmērīgos ritmos turpina līt, es domāju par pulksteņa tikšķiem, sirds pukstiem un par biezā zaļā zālē noslēpušamies nevienmērīgām bailēm.
II	Eju pa ietvi. Pretī nāk vīrietis oranžiem matiem, nodurtām acīm. Paiet man gaŗām, aiziet. Atskatos – oranžsarkani mati uz tumšzilu lietus mākoņu fona. Man gribētos gleznot, gleznot vīrieti tumšziliem matiem, debesis uguņu krāsā.
III	– sols pilsētas ielā, uz sola meitene, puisis, saspiedušies kopā, sejas vienam pret otru, ieslēptas kapucēs, nupat viņi pabeidza celt savu māju, apjumt jumtu, šai brīdī, kad eju tiem gaŗām, viņi no iekšpuses aizdara nule uzcirstās durvis.

TUMŠPUSĒ

I

„Neaizmirsti, neaizmirsties!”,

teic dadzis, teic nātre,

ziedu vītnē ap manu kaklu iepītie

                                 ceļrāži

                                 nomoda

                                 sargi.

— pazīstama vieta. Sprunguļceļš,

akmenājs, drebuļvējš. Zināmi

žesti. Atgrūstas atmiņas durvis,

kūņājas aizmirstais, vicina dūri:

„Atdarīt! Atdarīt!

           Paeju malā, elpoju dziļi.

           Ieelpoju, izelpoju dziļdziļi:

           „. . . Welcome. Wash your hands

                                 and face.

            It is time to sit at the table

                                 Together.”*

* No persiešu dzejnieka Rumi dzejoļa „Desolation.” Tulk.Coleman Barks.

CITA PUSE

— es mīlu tavas rokas,

šīs kalnu upes straujās,

es esmu jutusi, kā

krāces tajās pēkšņi uzsitas,

kā vilnis uzvilnī,

cik nevaldāms ir asinsskrējiens,

es mīlu tavas rokas,

es esmu dzērusi no tām

es esmu reibusi, es

šķīstījusies.

— zied ķirši, es

ķiršos, jau gatavas ogas
man pirkstos, tev

mutē ķirši, man

arī, un tad atkal

           nekā,

    ne ķirši ziedos, ne

    ogās, ne tevis, ne

    manis – un tad atkal

    it kā pa rasotu zāli

    brists, it kā ķirškokā basām kājām

    kāpts, zusts lapās, ziedos,

    ogās, tavās rokās

    — viss justs. Neteic man, neteic:

    „Nesapņo!”

Jaungaitniece Baiba Bičole ir piecu dzejgrāmatu autore.