Jaunā Gaita Nr. 258. septembris 2009

 

 

Aina Siksna

MANI SKOLOTĀJI JĀNIS RUDZĪTIS UN ZENTA MAURIŅA

Atmiņu autore, ilggadēja JG līdzstrādniece, ir psihiatrijas doktore. Dzīvo Stokholmā.

 


Zenta Mauriņa

Zīm. Eduards Dzenis

Šogad paiet 100 gadu, kopš Vidzemes Bērzaunes pagasta Susurēnos dzimis (1909.24.III), Upsalā, Zviedrijā mirušais (1970.25.V) Jānis Rudzītis. Kopš Zentas Mauriņas dzimšanas (1897.15.XII) Vidzemes Lejasciema pagastā šogad aprit 112 gadu, bet kopš aiziešanas mūžībā (1978.25.IV) Šveices pilsētā Bāzelē – 31 gads.

Mauriņa un Rudzītis dzīvoja Upsalā pēckara gados, kad tur apmeklēju skolu. Zenta Mauriņa sestdienās mācīja latviešu ģimnazistiem latviešu literatūru. Atmiņā palikusi Mauriņas tumšā istabiņa pulksten sešos vakarā un dzejas rindas, ko dzirdēju šai gaisotnē – Stiprais no pazemes nes lapu zaļu. Vēlāk šīs Zinaīdas Lazdas rindas atbalsojušās kādā Jura Kronberga dzejolī. Rakstnieki, kas no Mauriņas semināriem palikuši atmiņā, ir Rainis, Poruks, Fricis Bārda un Kārlis Krūza. Kaut arī lielākā daļa no skolniekiem bija skolojušies tikai zviedru skolās, Mauriņa tomēr bija pārsteigta, ka Krūza mums nebija pazīstams.

Ar jaunībai raksturīgu nejūtību Mauriņas personīgās grūtībās nespēju iedzīvoties, un sapratu tās tikai vēlāk, lasot viņas grāmatas Zemes dziesma (1977) un Manas saknes ir debesīs (1980). Tiekoties ar ļaudīm, kuriem Mauriņas grāmatas un liktenis daudz ko nozīmēja, sapratu, ka rakstnieces dzīves gājums un darbi ir ar psichoterapeitisku, lai neteiktu ārstniecisku, nozīmi. Kad strādāju neiroloģiskā klīnikā Jēteborgā (Göteborg), nācās izmeklēt jaunu meiteni Ingu ar smagu bērnu trieku. Viņa bija nobeigusi tautas augstskolu un gatavojās studijām. Inga man daudz stāstīja par Mauriņu un viņas grāmatām, par to, ko tās viņai devušas. Neapšaubāmi Mauriņas dzīves gājums un darbs ir pelnījis apbrīnu un cieņu. Inga pati vēlāk izdeva grāmatu ar psihoterapeitisku ievrizi.

Vēl tagad glabāju tos 19 dzejoļus, kurus Jānis Rudzītis man mācīja lasīt, ilustrējot viņa priekšlasījumu par latviešu dzeju Upsalā, Stokholmā un Vesterosā. Pirmais ir Jura Alunāna skaistais dzejolis, kurā saule riet it klusa un brangi rožaini tai stari spīd, pēdējais – Dzintara Soduma ”Kara kalps”. Jāņa Rudzīša referāts un šie dzejoļi bija mans ”īsais kurss” latviešu poēzijā. No Vesterosas atmiņā iespiedušās rindas no Medeņa dzejoļa par kapu svētkiem dzimtenē: Tāds krāšņums vainagos un pušķos kļaujas / teiksmā atmirdz senču sils. Neaizmirstamas palikušas arī rindas no Kārļa Skalbes krājuma Klusuma meldijas: Enģels no aizslēgtām lūpām liesmainus vārdus plūks. Rudzītis lielu vērību pievērsa ritmam, kopā ar mani rūpīgi slīpēdams ik rindu, līdz tuvojās viņa priekšstatam. Stundām lasījām Zinaīdas Lazdas dzejoli ”Pirmā nakts” un Skalbes dzejoli par Latviju, no kuras paliek tik pelni un asaras. Melodramatismu Rudzītis necienīja un man sava emocionālā ādere bija krietni jāiegrožo, kas nāca tikai par labu. Rudzītis pret mani izturējās pret pieaugušu cilvēku – lietišķi un ar respektu, ko ļoti vērtēju. Mauriņai turpretim piemita īpašība iejusties citu cilvēku jūtu dzīvē un dažkārt to mazāk vai vairāk smalkjūtīgi komentēt, kas varēja aizskart jūtīgākus ļaudis, kādi palaikam ir jauni cilvēki.

Rudzītis ļoti mīlēja mūziku, un viņa mājā pirmo reizi dzirdēju Prokofjeva klasisko simfoniju un Rudzīša komentārus par šo skaņdarbu.

1964.gadā kā nupat studijas beigusi ārste strādāju Kungelvas slimnīcā, satiku Rudzīti tuvējā ciemā, kur notika Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) seminārs par Raini un kur, Rudzīša aicināta, lasīju īsu referātu par Aspaziju. Rudzītis žēlojās, ka jūtoties slikti un ka vadījis semināru pēdējiem spēkiem. Viņš ņēma zāles un lūdza man izmērīt viņa asinsspiedienu. Tā bija viena no pēdējām reizēm, kad tikāmies. 1970.gadā viņš pēkšņi nomira ar sirdstrieku, ja nemaldos, ceļā no kādas apspriedes Stokholmā. Astoņus gadus vēlāk nomira Mauriņa.

Bet ir palikušas viņu grāmatas. Mauriņas jau Latvijā izdotais Grāmatu Drauga sējumiņš par Dostojevski, ko man uzdāvināja 60. gados ciemojoties Rīgā. Interesanti, ka Padomju Latvijas literārais žurnāls Karogs 1983. gadā citēja Mauriņas esejas par Majakovski, ko mēnešraksts Daugava bija iespiedis 30. gados. Protams, Mauriņas vārdam šai sakarībā grūti paiet garām. Manā plauktā stāv arī Rudzīša rediģētie Ādamsona raksti. Kompetentā literatūrvēsturniece Ofēlija Sproģere ir rūpējusies, lai pēc Rudzīša nāves iznāktu viņa trimdas presē publicētie raksti krājumos Starp provinci un Eiropu (Ziemeļblāzma 1971) un Tālos ciemos – savos ļaudīs (Ziemeļblāzma 1973). Sevišķi interesants ir pirmais krājums, kur Rudzītis izvērtē trimdas rakstniecību un lūkojas nākotnē. Pēc deviņiem gadiem trimdā Rudzītis gaišredzīgi izsaka cerību, ka Latvijas rakstniecībā parādīsies partizāni, radot no okupantu prasībām brīvu literatūru.


Jānis Rudzītis

Zīm. Atis Grunde

Pārlasot Mauriņas un Rudzīša grāmatas, var konstatēt lielas līdzības viņu dzīves gājumos un interesēs. Rudzītis savu bērnību grāmatā Starp provinci un Eiropu tēlo smagu un asarainu, kuras skumjas pārvarēt viņš agri mācījies literatūrā. Četri viņa brāļi un māsas miruši jau bērnībā. Studiju laikā jācīnās ar naudas trūkumu, taču viņš atrod balstītājus – gan universitātē, gan Daugavas izdevniecībā. Mauriņas bērnību aptumšo smaga slimība – bērnu trieka, kas viņu piespiež visu mūžu būt saistītai ar braucamkrēslu. Rudzītis un Mauriņa mīlēja mūziku un itāļu kultūru. Abiem tuvi bija Rainis, Poruks, Zinaīda Lazda. Abi studējuši Latvijas Universitātē, rakstījuši literārajā mēnešrakstā Daugava un 30. gados ieguvuši vārdu latviešu literārajā pasaulē.

Taču dzīvē viņi bija nikni ienaidnieki. Grāmatā Zemes dziesma Mauriņa ar rūgtumu piemin, ka Latvju enciklopēdijā (Trīs Zvaigznes 1950-62) Rudzītis viņai pārmetis lielas pretenzijas un tendenci uz perversijām. Mauriņa nekautrējas pilnībā citēt kritiskos vārdus, tiem pretim stādot latvisku spītu un izturību kā latviešiem un viņai raksturīgu īpašību.

Rudzītis Latvju enciklopēdijā rakstījis rakstnieku biogrāfijas, kuru līmenis, manuprāt, uzrāda lielas variācijas gan stila, gan satura ziņā. Pārlapojot izcilāko latviešu rakstnieču biogrāfijas, Rudzītis augsti vērtējis Aspaziju, taču diezgan neitrāli aprakstījis Brigaderes darbus, ne sevišķi taktiski pieskaroties sarežģījumiem viņas privātajā dzīvē.. Toties Mauriņa no Rudzīša izpelnījusies sadisma iekrāsotu kritiku. Nāk prātā Freida aprakstītās kastrācijas bailes, ko vīrietim varētu radīt gan Mauriņas invaliditāte, gan mazvērtības sajūta viņas Latvijā neparasto ieviržu un plašo zināšanu priekšā. Rudzītis pārmet Mauriņai arī dižgaru kultu. Arī Rudzītim bija savi dižgari, kaut viņš tos daudzināja citā toņkārtā.

Jā, Rudzītis varēja būt ļoti nesaudzīgs, neļaujot māksliniekam pārkāpt zināmas sabiedriskas, nedz arī politiskas normas. Piemēram, Erika Ādamsona rakstu pēcvārdi liecina, ka viņš no tiem izslēdzis trīs dzejoļus ar ļoti radikālu tendenci sociālistiskā virzienā, kas it kā radušies kreisas vides ietekmē. Šos dzejoļus Rudzītis skata kā darbus, kas varētu nepelnīti kaitēt patiesajam priekšstatam par dzejnieku (Eriks Ādamsons. Raksti I. Stokholmā: Daugava 1960:406). Šeit Rudzītis nevajadzīgi tuvojas saviem kolēģiem okupētajā Latvijā, kaitēdams pats savai kompetenta literatūrzinātnieka reputācijai. Citādi Rudzītis cienīja precizitāti un lietišķumu, kaut arī aiz šīs fasādes slēpās Mauriņai dziļi radniecīgs jūtu cilvēks. Rudzītis varēja būt arī ļoti agresīvs. Šajās reizēs viņš pazaudēja savu lietišķību. Mauriņas agresivitāti modificēja jūsmīgs un dramatisks sentiments. Dramatiska emocionalitāte netrūka arī Rudzītim. Grāmatā Starp provinci un Eiropu viņš raksta: Poruka personība pie latviešu gara dzīves debesīm parādījās kā rēgaina cīnītāja komēta, kas lēnām izgaist, saplūzdama ar rīta pamalē austošo blāzmu. Tiešām ar Poruku sākās latviešu cīņa pēc savas vietas Eiropas kultūras forumā (46. lpp.). Šie vārdi nekādā ziņā neatšķiras no formulējumiem, kādus sastopam Zentas Mauriņas rakstos.

Gan Mauriņu, gan arī Rudzīti raksturo zināms narcisisms, nesaudzība un nenogurstošs darbs. Manā fantāzijā Zenta Mauriņa un Jānis Rudzītis ir vislabākie draugi, kuri staltā gaitā pastaigājas gan Florencē, gan Rīgā, sarunās novēlēdami viens otram vietu latviešu rakstnieku debesīs, jo abi ir radījuši vērtības latviešu literatūras vēsturē un rakstu mākslā.

Jaunā Gaita