Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

 

Irēne Avena

NOBELA BALVA HERTAI MILLEREI

 

Es biju minoritāte (..) un nepiederēju nekur (..) Vācijā es biju vienmēr rumāniete, un Rumānijā es biju vienmēr vāciete. Kaut kādā veidā es vienmēr biju svešķermenis, tā sevi raksturo Herta Millere (Müller) intervijā ar Mariku Griehseli 2009.8.X, īsi pēc 2009. gada Nobela balvas literatūrā paziņošanas. Žūrija balvu Hertai Millerei piešķīrusi par koncentrētību dzejā un atklātību prozā, attēlojot izstumto cilvēku (dispossessed) pasauli. Nobela komiteja literatūrā, neskatoties uz pārmetumiem par eirocentrismu, kas galvenokārt nākuši no ASV puses, liecina par šīs komitejas centieniem allaž izrakt kādu tīrradni, par kuru lielā pasaule nav dzirdējusi. Tādi atradumi bija austriete Elfrīde Jelineka (2004, skat. JG241:12-14), francūzis Le Klezio (Jean-Marie Gustave le Clezio, 2008) un tāds tīrradnis ir arī 2009.gada laureāte.

Herta Millere dzimusi švābu lauksaimnieku ģimenē 1953.17.VIII, Rumānijas Banata apgabalā. Vēsturiski Nizkydorf ciemā kopš gadu simtiem dzīvojusi vāciski runājoša minoritāte. Hertas bērnībā ciematā bijuši tikai divi rumāņi – policists un ārsts, ar kuriem ciema ļaudis nekādās darīšanās negribējuši ielaisties. Hertas tēvs II Pasaules karā bijis Waffen SS, bet māte 1945.gadā izsūtīta uz pieciem gadiem darba nometnē Padomju Savienībā. Millere studējusi literatūru Timisoaras Universitātē Rumānijā, kur viņa pievienojusies vāciski runājošo literātu apvienībai Aktionsgruppe Banat, kuras mērķis bijis zem dzelžainā Čaušesku režīma panākt lielāku vārda brīvību. Kādu laiku Millere strādājusi par tulkotāju mašīnu fabrikā, bet pēc tam, kad viņa atteikusies sadarboties ar Securitata, tikusi vajāta un atlaista no darba. Šajā laikā Millere uzrakstījusi savu pirmo grāmatu, stāstu krājumu Niederungen (Nadīrs), kas smagi cenzētā versijā publicēts Bukarestē (1982), necenzētā – Berlīnē (1984). Lai izvairītos no nemitīgā diktatūras spiediena, Herta Millere ar vīru, rakstnieku Richardu Vagneru, emigrējusi uz Rietumvāciju, kur viņa tikusi uzaicināta par lektori vācu un citās Eiropas universitātēs. Tagad Millere dzīvo Berlīnē, uzmanīgi seko politiskajiem procesiem gan savā dzimtajā Rumānijā, gan savā mītnes zemē Vācijā, vienlaicīgi demonstrējot savu nelokāmo prettotalitārisma stāju. Starplaikā Millere publicējusi ap 20 grāmatu un saņēmusi vairāk kā duci balvu literatūrā.

Šie sausie fakti sagatavojuši treknu augsni nākamajai nobelistei. Viņas bērnības un jaunības gadu rūgtā pieredze pārtop literāros darbos, kuru centrālā tēma ir galēja totalitārisma ārdošais iespaids uz individu un sabiedrību. Jautāta, kādēļ viņa savos darbos atkal un atkal atgriežas pie tās pašas problēmas, Millere atbild, ka pēc vairāk kā 30 varmācīgā diktatūrā pavadītiem gadiem rakstīt par pieredzēto ir vienīgais veids, kā atbrīvoties no traumas un sev pierādīt, ka viņa ir vēl tā pati un ka vispār eksistē. Es nemeklēju šo tēmu, šī tēma izvēlējās mani.

Savā pirmajā grāmatā Niederungen Millere mierīgi, bez žēlastības atkailina kādas (savas?) ģimenes un visa panīkušā ciema iedzīvotāju garīgo trulumu un brutālo degradāciju Čaušesku Rumānijā. Neizbēgami Niederungen publicēšana Rumānijā izsauca kompartijas un arī tautas sašutumu. Millerei bija jādodas trimdā. Šī pati tēma turpināta viņas daļēji autobiogrāfiskajā romānā Der Mensch ist ein grosser Fasan auf der Welt (Cilvēks uz šīs zemes ir liels fazāns; angļu valodā: The Passport), stāstot par pazemojumiem un augsto cenu, kas jāsamaksā Rumānijas švābu zemnieku ģimenei, lai emigrētu uz Vāciju. Viens no izcilākajiem Milleres romāniem, Herztier (Sirdszvērs), izdots Hamburgā (1993), grafiski attēlo drūmo un bezcerīgo dzīvi studentu kopmītnēs. Trūkums un izsalkums kļūst triviāls blakus brutalitātei, nodevībai, pašnāvībai un citām režīma šausmām, ko šie jaunie cilvēki piedzīvo. Savā visjaunākajā darbā, ko pati autore apzīmē par labāko, Atemschaukel (Elpas šūpoles), kas izdota Minhenē (2009), Millere raksta par 2006.gadā mirušo rumāņu vācu rakstnieku Oskaru Pastoru, kuru kā septiņpadsmitgadīgu zēnu, kopā ar citiem etniskajiem vāciešiem ievietoja darba nometnē Padomju Savienībā. Ar šo akciju bija domāts sodīt vācu armijā bijušos SS vīrus, bet cieta nevainīgi civiliedzīvotāji. Millere saceļas pret netaisnu kolektīvu vainošanu, norādīdama, ka arī paši rumāņi pie Staļingradas bija cīnījušies Hitlera armijas pusē un ka pēc 1945.gada vēsture Rumānijā tikusi pārrakstīta un viltota. Sarūgtinātā vācu minoritāte savukārt atteikusies atzīt savu lomu Hitlera karā. To bija ķērusi kolektīva amnēzija.

Tomēr temats par komunistu diktatūru un varas korupciju vien nebūtu Hertai Millerei izpelnījis Nobela prēmiju, jo šī tēma jau ir citu Austrumeiropas rakstnieku nodeldēta. Kas Milleri izcēlis, ir viņas tēlainais, metaforu bagātais, poētiskais stils. (Personīgi pievienojos laikraksta Die Zeit kritiķim, kas Millleres stilu apzīmē par pārāk romantisku un nepiemērotu drūmajam saturam). Millerei raksturīgi īsi, aprauti, staccato teikumi, kuri turpinās un atkārtojas gluži kā mūzikāla tēma, kas atgriežas dažādās instrumentācijās. Sirreālisms jaucas ar reālismu, lietas pārvēršas, jeb kā pati Millere savā Nobela lekcijā saka, paralēli realitātei iedarbojas vārdu pantomīma, kurā, neievērojot reālās dimensijas, sarūk visas svarīgās un tiek izceltas visas sīkās lietas. Milleres vārdi slēpj kodus, kas uzmanīgi jāatšifrē. Valoda koncentrēta, bet tekstos atrodami sīki, gandrīz zinātniski apraksti, kurus The Times Literary Supplement kritiķe Džeina Jegere (Jane Yager) apzīmē par dīvainu precizitāti. Šie detalizētie Milleres apraksti nav ne tamborēti, ne brudierēti, tie ir asi hieroglifi iekalti akmenī, no kura nāk zināms vēsums. Ar cilvēkmīlestību Millere nenodarbojas, nedz arī viņai prāts nesas uz piedošanu, kristīgā vai citā nozīmē. Par to liecina viņas demonstratīvā izstāšanās no P.E.N., protestējot pret lēmumu apvienoties ar agrāko Austrumvācijas nodaļu (kurā likumsakarīgi bijuši arī kolaboranti). Milleres pasaulei pietrūkst žēlastības. Nebeidzamais negatīvisms nogurdina, tomēr signalizē arī kādu vajadzību attīrīties un atjaunoties. Vienīgais, ar ko Milleres rakstus varu salīdzināt, ir ar ungāru filmdara Bela Taras (Béla Tarr) sešu stundu garo filmu Satantango (1994), kur mocoši ilgi jāskatās Sistēmas sabendētās dvēseles – Austrumeiropas pēcpadomju cilvēkus. Arī šai filmai piemīt dīvaina precizitāte un vēl dīvaināks spēks un pievilcība. Kritiķi Hertu Milleri salīdzinājuši ar Franci Kafku (1883-1924) un 1999.gada nobelistu Ginteru Grasu (dz.1927). Es vēl minētu Milleres radniecību ar sirreālismu 1983.gada laureāta Gabriela Garsijas Markeza (dz.1927) darbos.

Vācijas prezidente Angela Merkele nav vienīgā, kas priecājas par Hertas Milleres panākumiem. Arī rumāņu rakstnieki piepeši atģidušies un grib adoptēt Hertu par savējo. Tā Rumānijā pazīstamais, 1956.gadā dzimušais rakstnieks Mirča Kartaresku (Mircea Cartarescu) apbrīnojami labi atceras reizes, kad viņš atradies vienā telpā ar nobelisti, un pat bijis redzams grupu fotogrāfijās kopā ar viņu. Viņš atgādina, ka Millere pārvaldot rumāņu valodu, citējot rumāņu tautas poētiskos sakāmvārdus, ka visās viņas grāmatās darbība norisinoties Rumānijā u.t.t. Ievērojami mazāku entuziasmu, runājot par Hertu Milleri un viņas komplicētajām attiecībām ar savu dzimteni, izrāda rumāņu rakstnieks un politiskais trimdinieks, tagad literatūras profesors Ņujorkā, Normans Manea (dz.1936). Viņš uzsver konfliktu, kas veidojies starp etnocentrētajiem rumāņiem un vācu kolonizātoriem kopš seniem laikiem, un to, ka pēckara gadu kļūmīgie notikumi šo konfliktu krietni padziļinājuši.

Kādi ir Milleres sakari ar latviešiem? Diezgan interesanti. Jānis Krēsliņš juniors – no Karaliskās bibliotēkas Stokholmā – jau vairāk kā gadu pirms Nobela prēmijas Gēteborgas grāmatu meses ietvaros uzaicinājis Hertu Milleri kopā ar Latvijas bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu piedalīties paneļdiskusijā par tematu Kas mēs īsti esam? Runātais teksts, Ievas Lešinskas redakcijā, publicēts žurnālā Rīgas Laiks (2009,11). Sarunu gaitā atklājies, ka abas diskusiju partneres pārstāv pretējas pozīcijas. Millere savā dzimtajā zemē atgriezties nevar/negrib, tāpat viņai pirmā valoda, švābu dialekts, nav svarīga, bet patīk, un viņa paņēmusi līdz vēlāk apgūto rumāņu valodu; viņa raksta vācu valodā, bet noraida konceptu valoda kā mājas. Millerei saturs nosaka, vai cilvēks piederīgs, vai svešs. Vaira Vīķe-Freiberga, turpretim, mācījusies dzīvot, iesakņoties un tad atkal atstāt četras zemes, visās atrodot un uzkrājot labumu, ko paņemt līdzi. Viņa runā četru zemju valodās, uzsūc četru zemju kultūras, atgriežas savā bērnības zemē un piepilda savu misiju. Arī Herta Millere piepilda savu misiju dzīvojot emigrācijā un rakstot, kā viņa pati saka, par to, no kā gribu atsvabināties, jo Millerei literatūra sākas tur, kur vissmagāk. o

Par mākslas vēsturnieci Irēni Avenu skat. JG259:12-17.

 

 

Jaunā Gaita