Jaunā Gaita nr. 262. rudens 2010

 

 

EDGARA KRŪMIŅA PĒDAS MĀKSLĀ

Māris Brancis. Edgars Krūmiņš. Rīgā: Mansards, 2009. 120 lpp.

 

Ne pārāk biezo, divvalodīgo, apdarē slavējamo monogrāfiju par gleznotāju un scenogrāfu Edgaru Krūmiņu sarakstījis un sastādījis JG līdzstrādnieks, mākslas kritiķis Māris Brancis. Viņa pārdomātās recenzijas lasāmas arī diasporas laikrakstos Laiks, Brīvā Latvija un Latvija Amerikā. Monogrāfija liecina, ka grāmatas autoram ir bijusi izdevība būt tiešā saskarsmē ar pašu mākslinieku. Edgara Krūmiņa dzīves apraksts ir ne tikai informatīvs, bet arī saistošs. Raitā stāstījumā un ar trimdas apstākļu teicamu izpratni Brancis parāda, kā Ziemeļeiropas censonim sokas, nonākot dižpilsētā Toronto, un kā radošs gars un latviska izturība spēj tikt uz augšu arī nepierastajā debesskrāpju mežā, neaizmirstot savu lielāko mīlestību – gleznošanu. Protams, arī laime un sagadīšanās Edgara dzīvē spēlējusi savu lomu.

Grāmatas izveidnē autors izmeklējis darbu paraugus, kas vislabāk ilustrē mākslinieka dzīves gaitas un gleznošanas stilus. Edgars Krūmiņš ir ne tikai gleznotājs, bet savā laikā bijis arī atzīts un ievērots scenogrāfs Kanādas TV firmā CBC. Abus šos savas darbības laukus grāmatas autors savijis interesantā stāstījumā un ilustratīvā vienībā. Gleznu reprodukcijas un mākslinieka sarūpētie fotoattēli ir kvalitatīvi. Arī sējuma apdare un dizains ir slavējami. Tur nopelni pienākas „Mansarda” izdevniecībā iesaistītajiem speciālistiem Mārim Garjānim, Aldim Aleksim un Gundegai Kārkliņai. Tekstu angļu valodā tulkojuši mākslinieka dzīvesbiedre, gleznotāja un dzejniece Guna Ikona-Krūmiņa, un Lauris Vanags.

Edgara Krūmiņa dzīves gaitas sākušās Rīgā (1922.10.IV), kur tēvs bijis muitnieks. Bet drīz ģimene pārceļas uz Skrundu, kur vecāki atver apavu veikalu. Edgaram patīk zīmēt. Tēvs to redz un dēlu visādi atbalsta. Pēc pamatskolas beigšanas Edgars iestājas Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur bez glezniecības apgūta arī dekorācīju māksla. Jauneklim rodas izdevība strādāt kopā ar scenogrāfu Ēvaldu Dajevski, kurš vēlāk turpina darboties trimdā. Pēc divām svešu varu okupācijām Krūmiņu ģimene izšķiras doties bēgļu gaitās. Sākas nometņu dzīve Eslingenā, kur saradušies daudzu mākslu kopēji un nodibinājusies pat mākslas skola, kurā Edgars iestājas 1946.gada februārī. Meistarklasi vada Ludolfs Liberts, kurš kā mākslas pedagogs devis topošajam māksliniekam visvairāk gleznošanas varēšanā un glezniecības izpratnē.

Edgars cītīgi glezno un akvarelē, tanī pašā laikā gaidot izdevību izceļot. 1948. gadā Krūmiņš paraksta darba līgumu ar kādu Kanādas hidroelektrostacijas firmu un dodas uz Ontario provinci. Smagais darbs nav māksliniekam pa kaulam. Pēc līguma izbeigšanās jāmeklē vieglāks, piemērotāks darbs. Kādu laiku viņš strādā izkārtņu firmā, vēlāk kā izstāžu stendu noformētājs valdības dabas aizsardzības projektos. Pārmaiņu laikā mākslinieks turpina arī gleznot un zīmēt. Beidzot kāds krievu izcelsmes kolēģis, māk­slinieks Nikolajs Solovjevs, kurš teicās strādājis pie slavenā kinorežisora, rīdzinieka Nikolaja Eizenšteina, iesaka Krūmiņam doties uz Toronto un pieteikties darbā Kanādas TV firmā CBC. Tur Krūmiņš ātri avansējas un drīz kļūst par galveno dekoratoru. Mākslinieks iesaistās arī latviešu mākslinieku pulcināšanā un kļūst par vienu no latviešu mākslinieku apvienības LATVIS dibinātājiem, ilgus gadus darbodamies par apvienības priekšnieku. Pēc sievas Eiženijas nāves (1976), Krūmiņš apprecas ar mākslinieci un dzejnieci Gunu Ikonu. Mākslinieks glezno, piedalās grupu izstādēs, darina dekorācijas, līdz 1985. gadam, kad aiziet pensijā un nododas tikai gleznošanai. 1997. gadā kopā ar Gunu un meitu Agnesi sarīko kopēju personālizstādi Toronto. Monogrāfijas noslēgumā autors atzīst, ka Edgars Krūmiņš visu savu mākslinieka mūžu centies pēc daiļrades brīvības, gleznojis to, kas sirdij tuvs un tādēļ atstās latviešu mākslas vēsturē arī savas pēdas.

Voldemārs Avens

 

Dzejnieks, mākslinieks un arhitekts Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis. Viņa pēdējo izstādi (Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā) Māris Brancis apraksta JG259:65-67.

 

 

Jaunā Gaita