Juris Rozītis

VIENS VILCIENS

 

Tu brauc garām laukiem un saimniecībām un redzi caur vilciena logu, ka katra lieta stāv savā īstajā vietā.

Liela māja uzcelta apkoptu lauku vidū. Visapkārt plašums un līdzenums. Glīti ietaisīti ceļi ved taisnleņķos starp laukiem. Pie kāda liela sķūņa noparkoti divi traktori un liela piekabe. Uz cita ceļa, lauku vidū divas smagās mašīnas viena otrai blakus. Glīti. Kārtīgi. Katra lieta novietota, kur tai jābūt, pēc kaut kādas zemniekam un viņa darbiniekiem zināmas sistēmas un loģikas.

Bet ne Tev...

Sieviete lietusmētelī uz ceļa pilsētiņas nomalē. Suns pie saites. Apstājusies. Suns ošņājas. Iztaisās. Sieviete skatās citā virzienā – tālumā. Skatās kaut ko. Ko? Tu nezini. Sunim ir sava jēga, savas darīšanas, savi dzinuļi. Sieviete skatās savu skatu, kaut ko redz, pārdomā. Viņiem savas kopīgas ieražas, sunim un sievietei – pastaiga un pastaidzināšana.

Bet tu – tu neesi daļa no visa tā.

Uz perona ārzemnieks (varbūt turks?) telefona būdiņā skaļi runā. Monētu kaudze sakrauta pie telefona aparāta. Viņš skaļi raud. Pasaka kādu teikumu, bet teikuma beigas jau pāriet saspīlētos kunkstos. Viņam jāatkārto teikuma beigas. Atkal raud. Viņš ir lielu bēdu pārņemts. Sieva pametusi? Brālis miris?

Tu nezini. Tev nav pieejama viņa bēdu pasaule. Tu pat nesaproti viņa valodu.

Cilvēki uz perona. Gaida vilcienu. Brauks. Kurp? Uz darbu? Viņiem savas rutīnas, savi paradumi, sava dzīve. Viņi zina, kur brauks un kāpēc – droši vien arī cikos.

Tu pat nezini, no kura virziena viņiem vilciens piebrauks un uz kuru pusi tas atkal aizbrauks. Tu te vienkārši sēdi un tikai brauc.

Viens vīrs sēž mašīnā pie stūres. Otrs stāv mašīnai blakus, rokām atspiedies pret mašīnas jumtu, pieliecies pie šofera loga un kaut ko runā. Ik pa laikam viņš ar plaukstu, ne pārāk stipri, uzsit pa mašīnas jumtu, pasvītrodams kaut ko, ko nupat teicis.

Par ko viņi runā? Strīdas? Vai jokojas? Sūdzas? Risina kādu problēmu?

Vīrs, kas stāv, iztaisnojas un paskatās sev aiz muguras. Šoferis pabāzis galvu pa pusei pa logu ārā kaut ko saka. Stāvētājs kaut ko atcērt, ar roku nocirzdams pa gaisu. Pagriežas un aiziet soļus piecus. Apstājas, atkal pagriežas, it kā kaut ko iedomādamies, nāk atpakaļ uz mašīnu, visu laiku runādams ar šoferi. Šoferis tik sēž un kaut ko atbild.

Zaļš, biezs egļu mežs; mīksts, viengabalains. Pēkšņi lapkoku mežs bez lapām. Pelēcīgi kaili stumbri; brūngani pelēka zeme segta mitrām, sen izkaltušām lapām. Reti stumbri. Trīs bērni iet pa mežu. Vienam zila lietus jaka, vienam oranža, mazākajam – netīri balta. Gumijas zābakos brien pa mežu, žagarus rokās vicinādami, sizdami un uzardami slapjās, beigtās lapas.

Vai zēni, vai meitenes? Visiem kapuces pāri galvām. No gaitas spriežot, lielākā – meitene. Mazākais – laikam zēns. Vidējais droši vien arī meitene. Vai brāļi/māsas? Vai brālēni/māsīcas? Kaimiņi? Draugi?

Tu nezini.

Aiziet gar netīri plūstošas upītes krasta līkumu. Mazais apstājas, notupstas, ceļ kaut ko no zemes. Lielās viņu neievēro – iet tik tālāk.

Un tad arī Tu esi garām.

Kā Annele ganos pirmo reizi mūžā vilcienu ieraudzījusi, pļavas vidū stāvēdama. Kā vēlāk mūžā uz Rīgu braukdama, no vilciena loga ganu zēnu lauka vidū vērodama.

Tu nekad šo vietu atkal neredzēsi. Pat ja tu to atcerētos – kā to atkal atrast? Tā ir viena no bezgala daudzām vietām Tava ceļa malā. Pat, ja Tu tai atkal reiz brauktu garām, Tu nekad to nepazītu. Būtu cits gada laiks. Mežiņš būtu zaļš vai izcirsts, vai apbūvēts, vai vētras izpostīts.

Tu nekad šo vietu atkal neredzēsi.

Un ja Tu šos bērnus kaut kad kaut kur mūžā atkal sastaptu, tu pat nezinātu, ka tie bija viņi. Un kāpēc lai viņi šo izgaisušo brīdi vispār atcerētos?

 

 

Rakstnieka Jura Rozīša filoloģijas doktora disertācijas nosaukums ir Displaced Literature: Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile (Stockholm U., 2005).