Jaunā Gaita nr. 265. vasara 2011

 

 

PIEZĪMES PAR LT2

Krietns orientieris mūsdienu literatūras arēnā ir arī Latvju Tekstu 2. numurs, kur nozīmīga vieta atvēlēta Ulža Bērziņa, Pētera Draguna un Emīlijas Dikinsones dzejoļiem. Pēdējos (Kārļa Vērdiņa atdzejotus) pavada Ilzes Knokas īsa, toties ietilpīga apcere, kur viņa pievieno savu literatūrzinīgo balsi amerikānietes dzejrindu jēgas atšifrētāju vismaz tūkstošbalsīgajam korim. Jaunizdevumu lappusēs vēstis par četriem dzejkrājumiem – Annas Auziņas Es izskatījos laimīga (apskatniece Aija Rozenkopfa: ikdienas rutīnu iekrāso eksistenciāli jautājumi, uz kuriem it kā nav atbilžu), Rūtas Mežavilkas Dz (Jānis Elsbergs: tiek pildīta senā mākslas misija – palīdzēt saglabāt cilvēcību, patiesību un atvērtību skaistumam necilvēcīgos apstākļos), Arta Ostupa Biedrs Sniegs (Kārlis Vērdiņš: patīkami ļauties dažādajām puisīša un jaunekļa noskaņojumu niansēm, atpazīstot tajās daudz no sevis paša), Krišjāņa Zeļģa visas tās lietas (Arvis Viguls: viņš nepārspīlē un nemokās, bet, ja nu gadās, tad bez šķendēšanās pieņem dienišķo ciešanu devu). Atmiņā gruzd rindkopas no Ingas Ābeles LT2 iespiestās, pērngad Dzejas dienās klubā „Hamlets” nolasītās esejas par dzeju, īpaši viņas atsaukšanās uz kādas Latgales lauku sievas spriedumu par dzejniekiem: viens raksta par drūmu – „nu, tik traki jau nav”, otrs vairāk laiž „pa virsu”, bet tam trešajam gan smukas dzejas, jo viņš raksta „kā ir”. Uz rakstnieces jautājumu: kā tad ir? – viņa atbildējusi: neviens neko skaidri nezina, bet kaut kas jau ir... Sokrāts to nevarētu pateikt labāk. Un kas dzejā visvairāk intriģē dzejas-mūzikas CD apskatnieku Klāsu Vāveri? – Lūk, dzejas izskatsīsas melnu burtu rindas uz baltas lapas... Un šādu rindu radītāju Latvijā esot tik daudz, ka grūti iedzert, nesaskandinot ar kādu poētu.

Oriģinālprozu pārstāv divu romānu (Ingas Žoludes un Vlada Spāres) fragmenti un atsauksmes par diviem biogrāfiski ievirzītiem romāniem – Valža Rūmnieka un Andreja Miglas Čaks (Raimonds Briedis: impulss dubultajam sižetam – pārlaicīgajam un lineāri secīgajam – meklējams Čaka 40. gadu darbos „Spēlē, spēlmani” un „Matīss, kausu bajārs”, kuros iztēlē radītā realitāte veido pretrunu starp dzīves norisēm un fantāzijā izsapņoto) un Viļa Lācīša Stroika ar skatu uz Londonu (Dainis Leinarts: spēja saistīt interesi...nekautrēšanās pieturēties pie reālistiskuma). Pavisam citā sfērā ir Valža Tēraudkalna grāmata Kristus un Cēzars (Dace Bergmane: rodas neizbēgams jautājums: ja mūsdienu cilvēka Dievs ir universālveikals, vai Dievam ir jākļūst par preci?). Cittautu autoru jomā: igauņa Andrusa Kivirehka Lote no izgudrotāju ciema (Ingmāra Balode: pasakas un reizē filmas vēriens), peruānieša Mario Vargas Ljosa romāns Sliktā meitene (Daina Tabūna: visas sociālās un politiskās kustības... gala iznākumā ved pie ideālu sakāves un vilšanās, kamēr galveno varoņu attiecības izrādās krietni ilgāk dzīvotspējīgas), soma Veine Linna Nezināmais kareivis, kā darbība noris Ziemas (1939-1940) un Turpinājumkarā (1941-1944) pret PSRS. Kaut arī nelielajā uzziņas rakstā par somu cīnītājiem JG lasītājiem pazīstamais Juka Rislaki min, ka romāns pirmoreiz publicēts Egona Spēka tulkojumā 1956. gadā Kopenhāgenā apgādā „Imanta”, puslappusi tālāk Mārtiņa Lukaševiča apcere par Linna grāmatu, tiesa, jaunā (Maimas Grīnbergas) tulkojumā, iesākas ar vārdiem: Beidzot latviešu valodā izdots... Pārsteigumu tas nerada, jo laiku pa laikam publikācijas, kas iespiestas latviešu valodā ārpus Latvijas, tiek uzlūkotas par „cittautu literatūru”, pat tad, ja tur iekļautajiem autoriem kabatā ir LV personas kods, bet mājoklis Amatas ielā Mārupē, Maskavas ielā Rīgā vai Kalpaka ielā Jelgavā. No domāšanas ŕ la LPSR laikam grūti atradināties...

Ievērības vērti domu vizuļi atrodami sarunās – Gundegas Repšes ar Jāni Rokpelni un Kārļa Vērdiņa / Jāņa Ozoliņa ar Veltu Sniķeri. Uz Repšes uzstādījumu par rakstnieku nepretošanos sabiedrības pilnīgai nonākšanai izklaides, ne vairs mākslas varā, Rokpelnis ar savu rūgto reakciju (Jā, tas man ir kultūršoks. Tāpat kā latviešu tautas zooloģiskais naids pret kultūru, kas ir pieaudzis tieši pēdējos gados...), šķiet, izraujas no riņķa pārāk tālu. Nenoliedzami pietāte pret sīkmanīgo popkultūru, pret zemas gaumes „ātrlaika izklaidi” jāpiebremzē. Bet līdzās tai pat nelieli provinces miesti spēj lepoties ar mākslinieciskiem kultūras dzīves pasākumiem. Amsterdamas Universitātes simfoniskais orķestris ar 85 spēlētājiem Mālpils Kultūras nama pārpildītā zālē! Un Mālpils ar mazliet vairāk nekā 2 000 iedzīvotājiem nebūt nav vienīgā. Ziemeļamerikā, īpaši ASV, kaut kas tāds būtu neiedomājams! Tiem, kuru uzskatā vēsture no netīrumiem nav jāattīra, pa prātam būs dzejnieka sitiens Vilim Lācim, tā teikt, tieši pa pieri: Ir pilnīgi skaidrs, ka kā cilvēks viņš bija noziedznieks – tur nav ko diskutēt. Apgalvo, ka viņš baidījās. Baidījās arī Višin­skis, baidījās Berija, Ježovs un Jagoda – visi baidījās. Nesen 90. gadskārtu nosvinējušās Veltas Sniķeres ieskatā, salīdzinājumā ar dīvainajiem angļiem, ķelti, īri, skoti un velsieši esot gluži normāli ļaudis, bet, attiecībā uz homo americanus, spriedums pieklājīgs un vienlaikus universāls: man viņi ne sevišķi patīk. Kādēļ dzejniece joprojām lieto rakstāmmašīnu? – Tai, lūk, iekšā ir ritms, kā bungām. Šamaņu ritms. Nabaga interneta cilvēki tikai samaitā savas rokas, jo tur nav kustības. Uz rakstāmmašīnas tu kustini muskuļus. Intervijas beigās anotēti Veltas Sniķeres Latvijā klajā laistie dzejoļu krājumi (kopš 1991), bet ne pirms tam trimdā publicētie. Kādēļ?

Rolfs Ekmanis

Jaunā Gaita