Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011

 

 

Linda Treija

RAIMONDA STAPRĀNA GLEZNU IZSTĀDE

Hackett/Mill galerijā, Sanfrancisko (2011.8.IV - 8.VII) ir atklāta Raimonda Staprāna gleznu izstāde. Par mākslinieka daiļradi varētu sarakstīt biezu grāmatu, tāpēc pakavēšos tikai pie šīs izstādes darbiem. Jau vairākus gadu desmitus Staprāna gleznās var atpazīt Rietumkrasta žilbinošo sauli, apdullinoši zilās debesis, krāsainās ēnas. Tām nav jābūt ainavām, lai to sajustu, jo arī ikdienišķajās klusajās dabās ar pāris priekšmetiem var ieraudzīt Kaliforniju.

Izstādītās deviņas gleznas fascinē ar vienkāršo, bet reizē spēcīgo struktūru, abstrakto skatījumu uz dabu un tās formām, kā arī vibrējoši košajiem krāsu laukumiem. Vienīgā, nedaudz pieklusinātākos toņos ieturētā, ir ainava Marina 8 / Marin 8 (2010). Ģeometriski vienkāršotā klints iezīmējas uz gaišā debess laukuma, kuru vietām pārrauj gareni krāsu triepieni kā tādas lietus švīkas. Izteiktās tonālās attiecības starp laukumiem ainavās Pusmēneša līcis / Half Moon Bay (2011) un Ceļš uz Redondo krastu / Road to Redondo Shores (2010) ļauj skaidri uztvert gleznu uzbūvi un kompozīciju. Vietām iegleznoti nelieli celtņu taisnstūri vai krāsainas līnijas, lai kompozīcija nekļūtu par daudz novienkāršota. Piesātināti tumši sarkanās debess un melno šķūņu jumtu kontrasts ar balto zemi rada dramatisku efektu gleznā Sarkanais šķūnis 2 / Red Barn 2 (2010), savukārt darbā Šķūnis pēcpusdienā / Barn in the Afternoon (2010) Staprāna iemīļotais oranžais kadmijs ar lillā un zilu līniju uzplaiksnījumiem dominē gleznas proporcionāli lielākajā laukumā. Bālganajās debesīs kā prožektors, kas raida gaismas kūli uz leju, iegleznota saule.

ARTnews (2011,6) izstādes aprakstā kritiķe Lea Feinsteina (Lea Feinstein) piemin, ka mākslinieka klusās dabas var uzskatīt kā metaforu par aktieri uz skatuves. Tas ir loģiski, jo Raimonds Staprāns ir arī lugu autors un darbība teātrī un uz skatuves viņam nav sveša. Parasti gleznā uz kādas virsmas pāris objekti – vai nu tie ir apelsīni, vai bumbieris un bundža, vai kādi citi priekšmeti, kārtojas kā aktieri uz skatuves pēdējā cēlienā pirms paklanīšanās. Gleznās Klusā daba ar dažiem nevajadzīgiem, izdzēstiem priekšmetiem / Still Life with Some Unneeded, Painted Out Objects (2011 – skat. 12 lpp.), Bumbieris un bundža / The Pear and the Can (2010) un Četri pārpalikušie apelsīni no vecajiem labajiem laikiem / Four Leftover Oranges from Bygone Good Old Times (2011) košais, apžilbinošais fons gleznas vērotājam rada sajūtu, ka arī viņš, gaismas prožektoru apžilbināts, ir uz skatuves, teātra skatītāju masu nemaz neredzot. Bet varbūt Staprāna kluso dabu „iedzīvotāji“ sēž Klusā okeāna krastā un vēro rietam sauli, kas parādās kā izsaukuma zīme, kā neliels, gaišāks līnijas nogrieznis, kā vibrējošs gaismas triepiens pie horizonta? Lielo, dažādu krāsu laukumus un to kārtojumu darbā Vēl viens saules apspīdēts galds ar pustukšu burciņu / Another Sunshine Table with a Leftover Jar (2011) ierāmē krāsainās līnijas, kas reizē veido galda formu.

Staprāna klusajās dabās un ainavās reālajā dzīvē atpazīstamie priekšmeti un skati ir būvēti no abstraktiem ģeometriskiem un krāsu laukumiem. Šo metodi mākslinieka daiļrades pētnieks Karlsroms (Paul Karlsrom) nosaucis par reālistisko abstrakciju. Mākslinieka darbos var sajust tādu mākslinieku ietekmi kā Dībenkorns (Richard Diebenkorn), Tibo (Wayne Thiebaud) un arī Hopers (Edward Hopper). Intervijā Paulam Karlsromam Raimonds Staprāns atklāti atzīst, ka ir „zadzis“ noteiktas idejas no daudziem māksliniekiem, ka mākslinieki īstenībā ir tādi atkritumu lasītāji – viņi piesavinās visu, kas noder („Oral History Interview with Raimonds Staprans, 1997 Aug. 14 - sept. 15“. Archives of American Art. Smithsonian Institution). Jāsaka, ka māksliniekam ir izdevies „piesavināties“ to dziļāko, kvalitatīvāko no citiem, kā arī apkārtnes un, savienojot to ar savu talantu un profesionālismu, kļūt par izcilu Līča reģiona figuratīvās skolas Bay Area Figurative School pārstāvi.

Informācija par Raimonda Staprāna gleznu izstādi: <http://www.hackettmill.com

 

Jaunā Gaita