JG269 DZEJA. Indra Gubiņa, Juris Zommers

Indra Gubiņa Jaungaitnieces (kopš 1957) Indras Gubiņas literārais devums sastāv no 27 dzejoļu, prozas un atmiņu grāmatām, no kurām septiņas ieguvušas balvas. Akadēmiskie grādi mākslas vēsturē unbibliotekāru zinībās. Rakstniece dzīvo Toronto, Kanādā.
Liepa	Karstajā vasarā liepa ziedu reibumā tvan. Degdama medainā gaismā, vasara liepas zaros bišu dūkšanā san. Karstajā vasarā ēna tvīkstošos gājējus sargā. Vēsmā lapas čukst lēni: – neej, neej man garām. Liepa par vēsajām naktīm, par zvaigžņotām debesīm stāsta, lai karstumā paguris gājējs, pie stumbra atspiedies, sajūt, kā liepas vēlīgā ēna spirdzina tālākam ceļam. Katra diena zūd rietā. Vasara aizies, būs cita. Ar vēja un bišu dziesmām laimīgā liepa stāvēs savā īstajā vietā gadiem ilgi tā pati.
Lietū	Debesis krīt! Pelēkas lietus šaltis gāžas ziedošā dārzā. Vai ezers lidoja pāri un to kāds nosauca vārdā? Puķes pie zāles pieplok, sīkās straumītēs ļaujot sīkām ziedlapām peldēt. – Debess, neposti dārzu! – Lietu, svētību vajag. Svelmē ik augs tevi sauca, saudzīgs esi jel tagad. Bet debesis krīt. Pelēkas lietus šaltis kapā un drebina dārzu.
Kapsētā	Visapkārt miers. Nedreb zāle, nedreb zieds. Bula laika klusums liels. Tomēr – nē! Dun. Kaut kur rok. Kaut kur kādam kapu rok. Koki un krūmi stāv mēmi, Vēsma tos nesalīgo, arī ne dzīvajo bēdas. Sastindzis liekas viss. Tomēr – nē! Kā balta dvēsele taurenis gar piemiņas akmeni lido, kurā iekalti mirušo vārdi un tie – par mīlestību, kas nebeigsies nekad. Visam, kas sācies, ir beigas. Mirušos viegli ir mīlēt. Bet dzīvos, vēl dzīvajos ... Klusums sāpīgi liels. Visapkārt miers. Tomēr – dun. Kaut kur rok. Kaut kur kādam kapu rok. Būs jauns akmens, būs cits vārds, zem velēnām paliks apglabāts ar savu mīlestību kāds bez iekaltiem vārdiem.
Kapsētā	Vārdos ir spēks gan maigos, gan naža asos. Viens vārds un paveras skati Kā bilžu grāmatas lapas. Saki – vējš! Tava pieredze ainās un sajūtās rada mirkli vai vietu, rada ar vienu vienīgu vārdu. Pieliec klāt otru – koks vai mežs. Uzzibsnī plaukums, šalkas un žūžošana, dzeltenu lapu deja vai skuju pieskāriens ass. Pieliec trešo vārdiņu: tad vai tur. Vai tevī kas neiedrebas? Citas vietas, cits laiks pamet ilgas, prieku, pat sāpēšanu, jo vārdā ir spēks. Vārdi glāsta, žēlo un dur. Nemētājies ar tiem!
Tad	Kad vairs nespēšu jūrā peldēties, vai tikai domās tālē traukties, kad gājušo gadu smagums, iegūlies kaulos, kājas sies, tomēr ik vasaru vēlēšos kopā dārzā ar magonēm plaukt kā sveiciens skaļš saulei – saulei un dzīvības priekam, kaut drīzai nobiršanai zieds lemts. Ir visam savs laiks. Man arī.
Rīti	Tikai jums, mana laika biedri, Īsti to saprast un zināt, kā tas ir, kad atmostas rīts, bet kājas tik grūti izkustināt. Un tad jādomā, šodien kas darāms. Uz zīmītes rakstīts: mauriņu pļaut. Tiešām, jau tagad? Būs rītdiena atkal. Varbūt vēlāk, vēl patikas nav. Vai arī jums, mana laika biedri, līdzīgi kādreiz rīti nu aust? Netīkas atzīt, ka pienācis tomēr laiks ar sajūtu – spēka vairs nav. ----- Tu gultā uzslienies sēdus un miegaini logā paraugies. Saule. Brīnišķā saule spīd! Jāceļas, jāsāk ir darboties. Bet – nav jau kur steigties. Var mirkli vēl atlaisties slīpi. Varbūt vēl parādās sapnis kāds. Gan jau, gan darbi tiks padarīti. Rīta gaisma aicina spoža, un neko tu vairs nesapņo. Celies! Tev diena ir dota.. Saņem ar prieku to!
Kas vietā nāks	Tā Lielā roka priekškaru velk ciet, kaut mēs uz dzīves skatuves vēl stāvam. Nav liktens teicis – palieciet! – ne jautājis, vai nokāpt spējam. Mēs raugāmies, kas vietā nāks, uz veciem, nodeldētiem dēļiem vai spirgti uzleks kāds? Kad spuldžu gaismā acis žilbst, var daudz ko neredzēt. Un Lielā roka priekškaru velk lēnām ciet.
Juris Zommers *Toronto mītošā Jura Zommera, pirmsdatoru ērā JG maketētāja, dzejoļi iespiesti JG lappusēs kopš 75.nr. (1969). Rīgā iznāca dzejkrājums Radību noslēpums* (2005).**
Teksts	Ārā spoža saule. Pavasaris varbūt. Īsti nevar zināt. Saule. Putneļi visur čivina, zvirbuļi, grozīgi strazdi. Grāmatu tārps nopūšas. Darbs laikam gaida. Dārzā visāda draza, pagrabā peļķe, griestos raibumi. Dabiski dzīves iztrūkumi, var jau teikt. Būtu jāceļas, bet uzmanīgi. Tam gultā blakus žurnālu, grāmatu kaudze, puslasītas, nelasītas, bet tā par tevi, Bille, nu gandrīz izlasīta. Ko tad? Darbs laikam gaida, bet vispirms jāparakņājas blakus plauktos. Tāda kā vārdu ēstgriba, pacilāt, pašķirstīt dažus vilinošus sējumus. Vienmēr pārsteigumi. Kādreiz jau bija mazliet pēc plāna. Dzīvojamā istabā latviešu, skatloga kārtībā, bet viss tak vairojas. Skapji guļamistabā, un tur pie trepēm, bēniņos arī, kā jau grāmatu kazarmās: 56 plaukti pirmā stāvā, otrā tagad 44. Būsim precīzi. Dažāda platuma, dziļuma, tātad grāmatas divās rindās, viena aiz otras, un vēl 52 plaukti sastūmušies tur augšā bēniņos. Grūti saskaitīt. Priekšā vecu mantību kastes, un arī Mīļā, tavs jaunības galds ar četrpēdu grāmatu kalnu tur kaut kā uzstādītu. Istabu kaktos arī grāmatu noliktavas. Palīdzēsiet ar matemātiku? Varbūt 5270 grāmatas, vismaz puse nelasītas. Dabiski. Pārnākot no darba, tam somā vienmēr kāds bibliotēkas gardums, ar prioritāti. Grāmatu tārps saslejas. Viss blakus tam atkal jau slīd un gāžas. Tas tāds rīta rituāls. Ir jau gaišs, saule arī, varbūt pat kāds darbiņš gaida. Tomēr. Jā! Jā! Patiešām mīlu nezāles. Krāsa lobās logu rāmjos, un trepes čīkst pēc palīdzības. Būs jau cits rīts, cits gads. Roka tver grāmatu. Nemaz nezināju ka man tā bija. Un kas tā tur plaukta otrā rindā? Atradums! Grāmatu tārpa dzīve. Tāda. Un nāve? Tas solās. Paspēs visu. Tās grāmatas, un kādu nezāli arī.