Jaunā Gaita nr. 271. ziema 2012

 

 

Una Alksne

ESTĒTISMS FRIČA BĀRDAS LIRIKĀ – II

Sākums JG270:13-17

 


Fricis Bārda ap 1907. gadu

Izglītība un ietekmes Attiecīgajai latviešu inteliģences paaudzei raksturīgā tuvība dabai atstāj uz Umurgas pagasta „Rumbiņos” zemnieku ģimenē dzimušā (1880) Friča Bārdas pasaules izjūtu un mākslu ievērojamu ietekmi, kas saglabājas visu mūžu, veidojot īpatnēju sintēzi ar tālaika moderno ārzemju literatūru un filozofiju. Šī organiskā tuvība zemnieku pasaulei ir viena no īpatnībām, kas noteic gs. sākuma latviešu dzejas raksturu ne vien Bārdam, bet arī Skalbem, Saulietim, Plūdonim un citiem – tā Bārdas divsējumu Rakstu sastādītāja Inta Čaklā. Vakareiropas dzejnieki pārsvarā nāk pavisam no citām aprindām, un zemnieku dzīve viņiem var būt tikai viena no tēmām – patriotiska, idilliska vai žanra glezna, bet latviešiem tā ir viņu biogrāfijas daļa. Spriegums, ar kādu Latvijas lauku sētās bijušie gani un arāji, bet tagad pirmās paaudzes inteliģenti mēģina savā jaunradē savienot šo savas dzimtās vides ētisko un estētisko pieredzi (..) ar Vakareiropas kultūras vērienīgajām idejām, rada unikālas mākslas vērtības (Čaklā 1992a,598).

Ar ārzemju literatūru Bārda pirmoreiz intensīvi saskaras skolotāja prakses laikā Katlakalnā (1901-1905), kur skolas pārziņa Miķeļa Zariņa mājas bibliotēka dod iespēju iepazīties ar vācu literatūru. Rakstnieks Kārlis Kraujiņš liecina, ka no vācu garā izglītotā Zariņa bibliotēkas Bārdu līdz aizrautībai sajūsmina Pētera Altenberga (Altenberg) darbi un jo sevišķi Cēzara Flaišlena (Caesar Flaischlen) saulainā poēzija. Šis autors necieš retoriku un ignorē stila izsmalcinātību, bet savā dzejā ieliek izjūtu un noskaņu. Kopā ar skolotāju un mākslas studentu Jēkabu Delli Bārda abonē Die Neue Rundschau, uzmanīgi sekodams arī latviešu gara dzīvei, klusībā dzejodams, vingrinādamies stilā un nododamies formas jautājumiem. Pēc skolotāja prakses beigšanas apmetas Rīgā kopā ar Delli. Daudzas reizes (..) mēs ar Frici Bārdu pārkravājām (Delles) grāmatu plauktu, kur bija daudz jauku lietu, atceras mākslinieks Janis Rozentāls. Gandrīz viss vērtīgākais, kas patlaban radās vācu literatūrā, bij te atrodams. (..) Mēs lasījām ar aizraušanos Hofmanstālu (Hugo von Hofmannsthal), Šnicleri
(Arthur Schnitzler), Altenbergu, Flaišlenu un Dautendeju (Max Dauthendey) (
Kraujiņš 1935,63,66,78). Iepriekš paziņojot tikai Dellem, Bārda kopā ar brālēnu Teodoru Lāci aizbrauc (1906) uz Vīni, lai studētu filozofiju Vīnes Universitātē, kur pirmajā semestrī apgūst galvenokārt seno romiešu literatūru, bet otrajā – ētikas ievadkursu, kursus par Hēgeļa (Friedrich Wilhelm Hegel), Šopenhauera (Arthur Schopenhauer) un Feierbaha (Ludwig Feuerbach) filozofiju, par gribas brīvības problēmu un par vācu dzeju. Līdzekļu trūkuma un slimības dēļ nākas atgriezties (1907) Latvijā, kur filozofijas studijas tiek apgūtas patstāvīgi – Platons, Nīče (Friedrich Nietzsche) u.c. Rodas interese arī par budismu. Franču filozofu Anrī Bergsonu (Henri Bergson, 1859-1941) Fricis Bārda uzskata par ģeniālāko cilvēku kopš Platona un Jēzus Kristus (Bārda 1990,351). Rakstā „Iracionālais latviešu lirikā” literatūrkritiķis Valdis Ķikāns norāda uz Bergsona ietekmi Bārdas darbos, kur arī izpaužas intuitīvais iracionālisms. F. Bārda nenoliedz prāta darbību, viņš to augstu vērtē dzīves cīņās, kā labu vērsi, bet attiecībā uz mākslu un tās izpratni prāts ir bezspēcīgs, jo ar prāta palīdzību iegūtā, abstraktā mākslas atziņa nav pati dzīvā māksla (Ķikāns 2009,23-24). Pozitīvisma kritikai publicistikā Bārda izmanto arī Kanta (Immanuel Kant) atziņu par prāta nepiemērotību Dieva apjēgsmei.

Gan Zenta Mauriņa, gan Inta Čaklā piemin Bārdas dzejoļu līdzības ar dzejojumiem, kas publicēti Viļa Plūdoņa antoloģijā Modernā vācu lirika (1913). Mauriņa norāda, ka Hofmanstāla dzejoļa „Tie abi“ motīvus Bārda gleznaināk izvērš dzejojumā „Svešinieks“ (Mauriņa 1938,87), bet Inta Čaklā (Čaklā 1992a,602) saredz līdzību starp Georges (Stefan George) „Druvas-dieva bēdas“ un Bārdas Zemes dēlā (1911) publicēto „Druvu dieva rudeni“. Nav izslēgta Georges u.c. Plūdoņa tulkoto dzejoļu (Plūdons 1913,5,16) ietekme, tikai Bārda, visticamāk, bija ar tiem jau iepriekš iepazinies oriģinālā. Plūdoņa krājumam ir nozīme kā ieskatam tolaik vācu valodā sarakstītajā dzejā. No krievu dzejniekiem Bārda jūsmojis par krievu simbolistu/dekadentu Fjodoru Sologubu (1863-1927) (Kraujiņš 1935,133), kura daiļrade leksikonā Der Brokhaus: Literatur raksturota šādi: Viņa drūmā, dēmonizētā sātana pārvaldītas pasaules aina parādās tiklab lirikā, kas dod priekšroku fantastiskām vīzijām un garu piesaukšanas formulām, kā arī prozā, kas dēmoniskā tēmu bieži apvieno ar seksualitāti un ilgām pēc nāves. Sologuba stils, īpaši viņa lirikas stils, ir tēlains, skaidrs un apveltīts ar lielu, suģestīvu muzikalitāti. Sologuba dzejā – Rumbiņu” bibliotēkā atradies ar 1914. gadu atzīmēts Sologuba sējums (Bērsons 1980,156) – Bārdu būtu varējusi īpaši saistīt muzikalitāte, ar ko izceļas arī Bārdas augstu vērtētā austrieša Makša Dautendeja dzeja. Iespējams, Sologuba ietekme daļēji nosaka stipro nāves tēmas klātbūtni krājumā Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam.

I Pasaules kara un brīvības cīņu laikā pastiprinās Bārdas darbu sabiedriskā aktualitāte. Dzejnieks cenšas stiprināt nacionālo identitāti („Tautas dvēsele”), slavina karavīru drosmi brīvības cīņās („Vagonā”, „Parole”) un aicina atgriezties bēgļus („Sauciens tālē”). Daļa dzejoļu atspoguļo vēsturiskus notikumus, kuros Bārda jūt līdzi tautas gaitām („Tautas bēres 28. decembrī 1916. g.”, „Rudens 1915. g.”, „Tautas bēdas”). Darbā „Spoku stunda” viņš pauž ideju, ka šausmu un iznīcības pārņemtajā pasaulē mākslai (mākslas dēļ) nav vietas:

Tagad bez stīgām vijoles

pakar, kur tumšākie kakti.

Tumšākā kaktā pats vijolnieks

klausās, kā suns gaudo naktī.

Kur nu vairs dejas! Kapiem viss pilns.

Dziesmas kur vairs — visur slimi.

Veselie kustas tik gurdi, ka šķiet:

atgriežas piligrimi...

(Bārda 1992,215)

Fricis Bārda mirst pēc neveiksmīgas nieru operācijas 1919. gadā.

Friča Bārdas galvenie darbiDzejdarbi sakopoti divos krājumos – Zemes dēls (1911) un Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam (1923). Literārā mantojuma nozīmīgākajai daļai pieskaitāmas arī apceres par filozofiju un estētiku, īpaši priekšlasījums „Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēma” (1909-1910), kurš uzskatāms par jaunromantisma manifestu latviešu literatūrā (Kursīte 2002,199). Bārda ir rakstījis arī tēlojumus, recenzijas un nedaudzas lugas, kā arī lasījis lekcijas par estētiku. Starp tēlojumiem jāizceļ „Vita Somnium” (1923) un 1905. gada varoņu piemiņai veltītie „Dzintarbērni un mežainis”. Filozofiskas pārdomas ietilpinātas „Dzīvībā”. „Kā mana Dzimtene bēdza un atgriezās” ir daļēji autobiogrāfisks tēlojums. Priekšlasījumā par romantismu (1. daļa –1909.1.XI) autors kritizē cilvēka dvēseli noliedzošo pozitīvisma laikmetu. Romantismu Bārda uzskata par sintēzi starp matēriju un garu, objektīvo un subjektīvo, reliģiozitāti un ateismu (Bārda 1990,223-262). Krājumā Zemes dēls, kura kompozīcija veidota saskaņā ar gadalaiku ciklu un cilvēka mūža posmiem, pausta neoromantismam raksturīga pasaules izjūta – zeme un debesis iekļaujas kā vienlīdz vērtīgi pretpoli. Lai sagatavotu lekcijas skatuves mākslas pedagoga/rakstnieka Zeltmaša un aktiera/režisora Jēkaba Dubura vadītajos Dramatikas kursos, Bārda iegādājies (1911-1912) daudz grāmatu par estētiku. Duburu Bārda dziļi cienījis un viņa nāvei (1916) veltī izjustu piemiņas dzejoli (Bārda 1992,207-208). Bārdas uzskatā dzejas meistarība jāveido, sākot ar salīdzinājumiem un redzes gleznām un beidzot ar mītiem. No periodikā publicētajām daudzām apcerēm par filozofiju un estētiku vispirms jāmin „Par derīgo un garīgi vērtīgo” (1910), kur nedaudz ironiski ieskicēta aktuālā diskusija par mākslas lomu (kas tad nu māksla īsti ir: palma vai priede? orhideja vai salāts? proklamācija vai dievlūgšana? un kam viņa lai kalpo: sev pašai vai dzīvei? skaistumam vai derīgumam? – (Bārda 1990,264), kam seko sava priekšstata iztirzājums par trijām cilvēces attīstības stadijām – 1) sabiedrības cīņu pret trūkumu, 2) tiekšanos pēc varas (arī nācijas pašnoteikšanos) un, kad šie mērķi sasniegti, 3) tiekšanos pēc garīgām vērtībām. Bārda secina: īsta mākslas darba nozīme meklējama galvenām kārtām iekš tam: pacelt, ievest mākslinieka augstāki kvalificētā jušanas stāvoklī tos, kam saviem spēkiem viņš nebūs sasniedzams (Bārda 1990,275). Apceres „Mākslas attiecības” (1914) ievadā dzejnieks meklē kompromisu starp radikālajiem viedokļiem par labu brīvai vai angažētai mākslai: Bez šaubām, īsts mākslinieks radīs brīvi, un tikai tāds ir šī vārda cienīgs. Bet, kad viņa darbs jau pabeigts, viņš kļūst par zināmu faktoru cilvēciskās sabiedrības dzīvē, un viņam tātad aizvien dzīvē kaut kāda nozīme — sabiedriska, ētiska vai kāda cita” (Bārda 1990,309). Apcerē „Māksla un dzīve” (1920) Bārda pauž viedokli, ka mākslas mērķis ir uz mirkli ļaut cilvēkam nepastarpināti uztvert kādu pasaules vai dvēseles šķautni, kas ikdienā paslīd apziņai garām, jo tai nav praktiskas nozīmes. Dzīvot nozīmē uzņemt no lietām tikai derīgo iespaidu un atbildēt uz to ar piemērotu reakciju (..) mēs neredzam pašas lietas: pa lielākai daļai mēs apmierināmies ar to: izlasīt uz viņām uzlīmētas etiķetes. Dzejnieki pūlas savas jūtas, savu dvēseles stāvokli un būtību aptvert viņu pirmatnējā skaidrībā. Un, lai ierosinātu mūs uz tādu pat darbu sevī, viņi rāda mums kaut ko no tā, ko tie redzējuši: (..) viņi saka mums lietas (jeb pareizāki norāda uz tām), ko valoda, kā tāda, nebūtu varējusi izteikt (Bārda 1990, 1990,386-387,389).

Krājums Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam, ko pēc Bārdas nāves pabeidz veidot viņa brālis Antons, uzlūkojams par emocionālāko panteisma (vai panenteisma) apliecinājumu latviešu literatūrā (Ratniece 2010,118).

Dendisms Friča Bārdas dzīvesstilā un ārējā tēlā – Dzejnieka ārējo izskatu rakstniece Anna Rūmane-Ķeniņa atceras šādi: Bārda pirmais no jaunajiem dzejniekiem, kas pratis ģērbties ar gaumi un būt oriģināls. (..) Lai gan nebijis sevišķi skaists, tomēr pratis atstāt saistošu iespaidu. Viņa glīto galvu vaiņagojuši vijīgi tumšbrūni viļņoti mati. Apgarota āriene, smalkas estēta rokas. Un viņas vīrs Atis Ķeniņš: Arī savā ārienē Bārda krasi atšķīries no jaunās paaudzes literātiem ar glītuma saskaņotību uzvalkā, oriģinālo matu sagriezumu brīvi samestos mākslinieciskos viļņos, ko tas runājot mēdzis allaž ar roku šad tad pakārtot. Viegla manierība izpaudusies ari klusinātā sarunā, kuŗā it kā trūcis enerģijas. Friča Bārdas izturēšanās veidā laikabiedri uzsver vienmēr ieturētu labo toni un nosvērtību, piem., dzejnieks Valdemārs Dambergs: Kā persona Bārda bija ļoti korekts un izsmalcināts. Mīlēja ģērbties pieklājīgi un būt solids ar visiem. Atis Ķeniņš atceras klusu, atturīgu un smalkjūtīgu izturēšanos, lielu iecietību un toleranci, bet Rūmane-Ķeniņa: viņš mīlējis uzstāties korekti ar vakareiropejisku eleganci un noblesi, respektējot sabiedrisko toni. Neparasto Bārdas izskatā un izturēšanās veidā laikabiedri saista ar Vīnes iespaidiem. No Vīnes Bārda nācis ar Vakareiropas kultūru un manierēm, kas latvju zemnieciskajiem rakstniekiem izlicies kā blazēts pārspīlējums – tā literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Rakstnieks Augusts Bračs (1880-1967), kurš iesaistījās (1915) visai asā polemikā ar Bārdu par vizuālā tēla un mīta nozīmību dzejā: Bārda ar visiem spēkiem gribēja būt vīnietis, bet Atis Ķeniņš: Viss šis quasi mākslinieciskais bijis mantots Vīnē un radījis zināmu nonšalanci. Friča Bārdas izskatā un izturēšanās modelī, kas galvenokārt saistās ar ārzemniecisko, Rūmane-Ķeniņa saskata līdzību ar konkrētāku laikmeta tendenci – dendismu, tomēr neidentificējot dzejnieku ar to pilnībā: Pēc ārienes un izturēšanās Bārda bija īsts dendijs, tomēr — ļoti nosvērts un taktisks. Laikabiedru atmiņu apkopotāja Kārļa Kraujiņa secinājums: Viņš ir cilvēks, kas „baudījis Vakareiropu”, iesūcot sevī tās kultūru un plašuma elpu. Šīs vakareiropejiskās pazīmes vispirms izmanāmas viņa nogludinātajā decentajā ārienē, žestos un manierēs. Šo parādību refleksi izstaro neviltotā dabiskā gaismā: viņš nav sekls dendijs vai pižons, bet dziļš aistēts savā iekšējā būtībā (Kraujiņš 1935,98,103,105,109,158-159).

Tāpat kā daļa gadsimtu mijas Eiropas mākslinieku, Fricis Bārda veido savu dzīvi saskaņā ar estētiskiem kritērijiem (gan nenoliedzot ētiskas vērtības). Dzejnieka rūpīgi kopto ārējo izskatu un izturēšanos nosaka viņa attīstītā skaistuma izjūta un pārliecība par skaistuma nozīmi visās dzīves jomās.

Fricis Bārda ar brālēnu Teodoru Lāci Vīnē (1906)

Skaistuma izpratne – Estētismā dominē no angļu dzejnieka Kītsa (John Keats) aizgūtais priekšstats, ka skaistums rada uztvērējā melanholiju (Johnson 1969,52). Friča Bārdas dzejā skaistuma koncepcija ir līdzīga. Saviļņojumu, ko skaistums izraisa liriskā „es” dvēselē, Bārda sauc par skaistumasarām. Tās ir pazinuši mūsu senči, kas sacerējuši latvju dainas, un arī liriskajam „es” tās sariešas acīs, klausoties vēja un putnu balsīs liepā aiz loga („Dieva nams”). Bārdas dzejā skaistums piemīt nevis stingri noteiktām lietām, bet ir uztverams visapkārt – gan dabā un dzīvībā, gan mākslā un nāvē. Zemes dēlā ievietotajā dzejolī prozā „Mīlestība”, kur, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir mīlestība, tiek iegūtas šādas atziņas: Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs. / Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs (Bārda 1990,53). Tātad Bārdas pasaules uzskatā skaistums rodas no ciešanām un laimes (vai skaistuma izjūtā sajaucas ciešanas un laime), savukārt dzīvībai piemīt skaistums un bezgalība. Atbilstoši šai „definīcijai”, skaistuma izjūta Friča Bārdas dzejā ir saistīta ar skumjām vai ciešanām, kas ir pat skaistuma priekšnosacījums – vai nu skaistas pašas par sevi, vai klātesošas skaistuma radīšanā, piem., dzejolī „Ūdensmeitu dziesmiņa”: Mums kokles no zelta / ar zaļūdens stīgām, / bet saskaņa smelta / no bezgalīgām /no neizprotamām, bezgalīgām // mēneša sērām, / kas pusnaktis silda, / kad zemes bērns asaru / biķeri pilda / kad izmisums asaru biķeri pilda – (Bārda 1992,47). Dzejolī „Mīlas kauss” skaistas ir pašas ciešanas: tikai tāda mīlestība, kur sirds tiek lauzta kā rasas pilns zieds un asiņo, ir svēta, un šīs asinis – bezgala skaistas.

Mīlestības skaistums visskaidrāk izteikts dzejolī „Rozes visskaistākās”: Tās rozes, kuras tu man dvēslē lieci plaukt, / es nezinu – kā viņas sveikt, kā saukt! / Es nezinu, (..) ak Dievs, es nezinu nekā... (..) Tik to es zinu: kad tās vītīs – viņā vakarā / būs mana dvēsele visskaisto rožu kapsēta (Bārda 1992,131). Dzejolī „Mēs ar cilvēciņu” (Bārda 1990,63) iemīlējušies vakara pastaigā satiek eņģeļus pie ziliem vītoliem, paši ir kā zvaigžņu puduriņi, eņģeļi uzliek viņiem galvā mirdzošus vaiņagus, un, vītolā sakustoties sapņu dievam, viņi apbirst ar zilām uguntiņām. Skaistais Bārdas dzejā piemīt cēlām ilgām (zvaigžņu mirdzums), savukārt neglītais un riebīgais saistās vai nu ar noziegumu pret vissvētāko (dvēseli, patiesību, mīlestību), vai arī ar sīko, kas saēd smadzenes un kropļo dzīvo domu (Bārda 1992,173). Dzejoļa „Rūpes” noslēgumā haosa ainu veido ikdienas rūpju maziskums un bezjēdzība: rūpes ved kopā netīrākos parazītus sīkos, / līdz dzīve ragannakts, bez jēgas kur viss jūk un griežas (Bārda 1992,173). Dzejolī „Mūžīgās mīklas”, kur vienīgo reizi Bārdas dzejā cilvēku nāve ir prozaiska un izteikti estētiski nepievilcīga, tas ir pārmērību, nāves nedabiskuma un (visvairāk) haosa un bezjēdzības dēļ. Karā nāve iznīcību / rauj orģijās, zem saules neredzētās, / un dejo kankanu ar tādu bezbēdību, / ka viņas pēdās, līķu kalniem sētās, / plūst asins, nevērtīgāka par purva rāvu (..) it kā pelavsaujas (..) izput tauta .. pēc tautas, / put aklai sātaniskai varmācībai ļautas, (..) viss svaros ačgārnos tiek svērts, / .. cilvēkdzīvība nav plika graša vērts (Bārda 1992,17). Dzejoļa otrajā daļā, kur liriskais „es” atgūst ticību Dievam, skaistais ir saistīts ar pasaulei piemītošo dievišķo kārtību. Mūžīgā Gaisma dziļā gudrībā tā vada likteņus, / kā brīva upes straume ūdens pinumus: / viss verdot mutuļo, ar steigu brāžas, plūst, / bet līmens rievainais tik skaisti rakstā lūzt, / tā pinas viļņu šķiesnām, mīksti vijīgām, / kā neredzamā likumība pavēl tām (Bārda 1992,18).

Dzejolī „Sieviete” (Bārda 1992,181): Sieviete tu skaistākā starp puķēm / Tava zieda kausā ģifts un medus! Sievietes skaistums šajā dzejolī nepārprotami ir svēts un apbrīnas cienīgs (un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to, / dziļi ceļos vajadzētu pakrist, / gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot), bet tajā ietverts arī apslēpts ļaunums: „Sieviete, tu esi gluda čūska, / kas vismīļāki mēdz ritināties / vijolīšu zilos pudurīšos, / cieši slēpjot divstaklaino mēli. / Tikai brīžam pazib skatos tavos / asas, saltas, zilganzaļas acis, / saltās trīsās nodrebinot sirdi. Tomēr skaistuma saistība ar iespējamu ļaunumu nav izšķirošs iemesls sievieti ar viņas skaistumu nosodīt un no viņas atteikties, jo svarīgākais ir kas cits: sirdīs izperini daudzkrāsainas / teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus... Turklāt iemīļotās sievietes nežēlība padara iespējamu cildenu upurēšanos un ciešanas.

Skaistumam Bārdas dzejā ir filozofiska un reliģiska nozīme. Dažbrīd zemes skaistums, kas traucē liriskajam „es” garīgi pilnveidoties, tiek nošķirts no pārākā debesu skaistuma. Krājuma Zemes dēls pirmajās nodaļās zemes ziedi saista Zemes dēlu pie zemes, kur zvaigžņotās naktīs viņš jūtas kā gūsteknis. Zemes ziedu tēls atbalsojas puķainajās prievītēs, ar kurām zemes meitas mēģina Zemes dēlu saistīt pie sevis (Bārda 1990,22). Zemes meitām liriskais „es” pretstata nesasniedzamo Zvaigžņu meitu, kura sviedusi viņa dvēselē ilgu ziedu un kuras iedegtā uguns ir ar zvaigžņotu vainadziņu. Lielākajā daļā dzejoļu tomēr zemes skaistums nav pretrunā ar garīgumu, bet gan piedalās reliģiskā pārdzīvojuma veidošanā. Dzejolī „Dieva nams” liepa loga priekšā pielīdzināta dievnamam jeb baznīcai: Ap liepu loga priekšā, / kas zarus līdz rūtīm plēš, / ceļ zaļu Dieva namu / zaļš pavasara vējš. (..) Jau klusas sen kokles un dziesmas / un nakts rasa pumpuros mirdz. / Bet zaļajā Dieva namā / ar zvaigznēm dzied mana sirds (Bārda 1990,43). Reliģiskais pārdzīvojums Friča Bārdas dzejā dzimst, apcerot visas pasaules skaistumu, ko piestrāvo augstākas jēgas klātbūtne. Bārdas pasaules uzskatam ir līdzība ar angļu rakstnieka un gleznotāja Raskina (John Ruskin, 1819-1900) uzskatu sistēmu, par kuru Umberto Eko raksta: Skaistuma mīlestība ir pielūgsmes pilna mīlestība pret dabas brīnumu un tajā it visur manāmajām dievišķās klātbūtnes zīmēm; daba ikdienišķajā mums atklāj „dziļu lietu līdzības, dievišķuma analoģijas” (Eko 2009,351).

Turpinājums JG272

Par Unu Alksni, Kārļa Dziļlejas Fonda balvas laureāti, skat. JG268:30. Raksts vietām saīsināts.

 

Avoti

Bārda, F. (1990). Raksti. 1. sēj. Rīga: Liesma.

Bārda, F. (1992). Raksti. 2. sēj. Rīga: Liesma

Bērsons, I. (1980). „Friča Bārdas Rumbiņos”. Karogs, 1:155-158.

Čaklā, I. (1992a) „Ieskats Friča Bārdas dzīvē un dzejā”. Fricis Bārda. Raksti. 2. sēj. Rīga: Liesma: 584-607.

Eko, Umberto (2009). „Skaistuma reliģija”. Skaistuma vēsture. Sastād. U. Eko. Rīga: Jāņa Rozes apgāds:328-359.

Johnson, R.V. (1969). Aestheticism. London: Methuen & Co Ltd.

Kraujiņš, K. (1935) „Dzīve”. Fricis Bārda. Dzīvē un darbā. Rīga: A. Raņķis:33-156.

Ķikāns, V. (2009) „Iracionālais latviešu lirikā”. Literatūra un kultūra: Process, mijiedarbība, problēmas. Nr. XII: Iracionālais, mistiskais, noslēpumainais kultūrā. Daugavpils: Saule:19-29.

Kursīte, J. (2002). Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne.

Mauriņa, Z. (1938). Friča Bārdas pasaules uzskats. Disertācija. Rīga: Valters un Rapa.

Plūdons, V. [tulk., sast.] (1913). Modernā Wahzu Lirika. Pēterburga: A. Gulbja Apgāds.

Ratniece, S. (2011). Jūgendstila poētikas iezīmes latviešu literatūrā laika posmā no 20. gs. sākuma līdz pirmajam pasaules karam. Disertācija. Rīga: Latvijas Universitāte.

 

 

Jaunā Gaita