Jaunā Gaita nr. 271. ziema 2012

 

 

 

Ojārs Spārītis

RĪGAS SV. PĒTERA BAZNĪCA

 

Sv. Pētera dievnamam kā rātes baznīcai ir zīmīga vieta reformācijas mērķu īstenošanā Rīgā un Vidzemē. Te ar savām kvēlajām Mārtiņa Lutera domu un gara cauraustajām runām uzstājās Kistrinā dzimušais sludinātājs Andreass Knopke, kurš kā Roterdamas Erasma un Johana Bugenhāgena skolnieks jau 1522. gada 12. jūnijā kopā ar Rīgas rātes pārstāvjiem piedalījās disputā pret pāvesta uzskatu aizstāvjiem. Tajā pašā gadā maģistrāts un Sv. Pētera draudze nozīmēja Knopki par savu arhidiakonu un jau 23. oktobrī viņš vadīja savu pirmo dievkalpojumu. Knopkes darbībai bija tālas sekas. Viņa brīvdomība un katoļu pozīciju kritika audzēja rīdziniekos pretestību. Nemiera laiks sākās dažus gadus vēlāk. Vācijas baznīcu grautiņu iedvesmoti, Rīgas neprecēto tirgotāju brālības – Melngalvju – pārstāvji 1524. gada marta pirmajās dienās, protestēdami pret svēto rakstu vārdu zaimošanu, sāka demontēt Sv. Pētera baznīcā savu altāri. Jau 15. martā viņu piemēram sekoja citas ģildes un brālības un Sv. Pētera, kā arī Sv. Jēkaba baznīcā sāka postīt altārus, svētbildes, krustus un relikvijas. Vienu no Sv. Pētera baznīcas altārdaļas kapelām, kurā kaudzē samestas gulēja nozaimotās skulptūras, tautas mutē sāka dēvēt par kapelu „pie visiem svētajiem”. Ar laiku nemieri aprima un no katoļu laika altāriem atbrīvotās baznīcas piepildīja luteriešu sprediķi un kopīgi dziedātās dziesmas. Knopke piepildīja Lutera novēlējumu un kopā ar Prūsijas hercoga Albrehta sūtni Dr. Johanu Brismani 1530. gadā izstrādāja Rīgai un Vidzemei luteriešu baznīcu nolikumu (Kirchenordnung), kas kļuva par liturģisko pamatu luteriešu dievkalpojumiem. Ievērojamais Livonijas reformators Andreass Knopke varēja kļūt par Vidzemes superintendentu, bet nāve aprāva viņa darbīgo mūžu (1539.18.II). Viņa kapakmens Sv. Pētera baznīcā ar Kristus augšāmcelšanās ainu ir pirmais luteriešu ikonogrāfijas piemērs reformētās Vidzemes baznīcas mākslā.

Pēc Rīgas ieņemšanas (1621.16.IX) Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs pateicības dievkalpojumā Sv. Pētera dievnamā simboliski un arī praktiski atjaunoja luteriskās baznīcas tiesības būt par galveno konfesiju Vidzemē. Šis žests „zviedru lauvam” Gustavam Ādolfam Livonijā nodrošināja protestantiskās ideoloģijas atbalstītāja laurus visā luteriskajā Eiropā un kalpoja kā aizsegs Zviedrijas politisko un ekonomisko mērķu vārdā veiktiem iekarojumiem. Savukārt karaļa klātbūtne pacēla Sv. Pētera baznīcas prestižu, lai gan par zviedru armijas draudzes baznīcu tajā pašā laikā kļuva katoļiem atsavinātā Sv. Jēkaba baznīca. Par Gustava Ādolfa klātbūtni baznīcā vēsta vienā no labās puses pīlariem ievietotā (1932) piemiņas plāksne.

Zviedru laikā Sv. Pētera baznīca ir piedzīvojusi vairākus kvalitatīvus arhitektoniskus pārveidojumus, kas ļauj tos savā veidā attiecināt uz pilsētas labklājības pieaugumu un kalpo par šīs labklājības mēru. Viduslaikos no sarkaniem ķieģeļiem celtais augstās gotikas stila dievnams godam pārstāvēja pilsētas patrona – Svētā Pētera – un katoļu baznīcas prestižu. Taču protestantisma citadelei Livonijā politisku un ideoloģisku apsvērumu labad vajadzēja mainīt tās tēlu. 17. gs. otrajā pusē dievnama ārieni skāra trīs nozīmīgi papildinājumi: jauns tornis, jauna fasāde un ar zvanu spēlēm pilsētnieku laicīgajām vajadzībām pieskaņota torņa mūzika. Pēc tam, kad stiprā vētrā (1666) sagāzās baznīcas gotiskais, slaidais tornis, sagraujot pilsētā vienu ēku un nonāvējot astoņus cilvēkus, nākamajā gadā tā atjaunošana tika uzticēta Dancigā salīgtajam ūdens apgādes un namdaru meistaram Jakobam Jostenam. Darbu nepabeidzis, Jostens atgriezās savā dzimtenē, bet līdz baznīcas jumtam uzceltais tornis un baznīca nodega Rīgas ugunsgrēkā (1677). Pēc Johana Kristofa Broces ziņām baznīcu atjaunoja jau 1679. gadā. Bet tikai 1686. gadā rāte un Sv. Pētera draudze atkal bija sakrājušas līdzekļus jauna torņa celšanai, ko uzticēja no Strasburgas ieceļojušajam būvmeistaram Rupertam Bindenšū (Bindenschuh). Ar trim vaļējām galerijām, trim kupoliem un slaidu smaili rotāto 418 Rīgas pēdu augsto no koka darināto torņa konstrukciju uz mūrētas, ar akmens flīzēm un pilastriem apšūtas astoņskaldņu pamatnes pabeidza 1689. gadā. Tai trūka jumta, tādēļ Zviedrijas karalis Kārlis XI torņa apjumšanai dāvināja (1690) 50 birkavu vara. Tajā pašā gadā torņa smailē uzstādīja arī bumbu un gaili.

Lai kāpinātu pilsētā svētku noskaņu, 1697. gadā birģermeistars Hanss Dreilings Sv. Pētera baznīcai dāvināja zvanu spēles. Pēc izgatavošanas meistara Kloda Freni darbnīcā Amsterdamā zvanu spēles – pieci lielāki un daudz sīki zvani – tika uzstādīti torņa vaļējās galerijās. Kā atlīdzību par šo dārgo dāvanu pilsēta apņēmās birģermeistara bērēs bez atlīdzības spēlēt četras melodijas, bet viņa pēcnācējiem – divas dziesmas. Interesants ir apstiprinātais (1697.21.IV) zvanu spēļu lietošanas reglaments. Tas paredzēja zvanu spēļu izmantošanas un samaksas kārtību baznīcai un mūziķim. Zvanu spēles drīkstēja skandināt bērēs, kāzās, kristībās, saderināšanās reizēs un citās svinībās. Cenas atlaide bija paredzēta augstāko ierēdņu – birģermeistaru, superintendentu, virsmācītāju bērēs. Zināmas priekšrocības baudīja arī minsterejas kungi, ārsti, pilsētas sekretāri, ģimnāzijas skolotāji. Muižnieku un ierēdņu, tāpat lauku mācītāju bērēs par katru dziesmu bija jāmaksā baznīcai četri albertdālderi, Lielās un Mazās ģildes eltermaņu bērēs – seši albertdālderi, melngalvju, eltermaņu, lieltirgotāju u.c. ievērojamu namnieku bērēs – astoņi albertdālderi. Mazās ģildes namniekiem u.c. zemākas kārtas ļaudīm zvanu spēle vispār nebija domāta.

Unikālā Sv. Pētera baznīcas torņa smaile kā augstākais Rīgas tornis neizbēgami tika apdraudēts kā no dabas spēkiem, tā no cilvēku nodarītā ļaunuma. 1721. gada pavasarī tajā iespēra zibens un nodega gan tornis, gan baznīca. Tolaik pilsētā uzturējās cars Pēteris I, kurš pats piedalījās glābšanas darbos, taču nesekmīgi. Pašu baznīcu gan atjaunoja visai ātri. Jau 1724. gadā to atkal iesvētīja dievkalpojumiem, bet torņa atjaunošanu pēc Bindenšū projekta namdaru meistars Vilberns (Heinrich Wilbern) varēja uzsākt tikai 1743. gadā. Eiropā augstākās koka konstrukcijas torņa būve ilga trīs gadus un torni no jauna iesvētīja (1746.9.X). Gandrīz 200 gadu Sv. Pētera baznīcas tornis kā Rīgas simbols un pazīšanas zīme rotāja pilsētu. Apgūstot studiju praksi, 1930. gados Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes studenti uzmērīja sarežģīto Sv. Pētera baznīcas torņa konstrukciju un izgatavoja tā maketu. II Pasaules kara viļņiem skarot arī Latviju, tieši Pēterdienā (1941.29.VI) baznīca un tornis nodega atkal. Ņemot vērā studentu uzmērījumus un saglabājušos maketu, pēc arhitektu Pētera Saulīša un Gunāra Zirņa projekta torni atkal atjaunoja 1970. gadā, šoreiz nedegošā tērauda konstrukcijā.

Sv. Pētera baznīcas koptēla atjaunošanas koncepcijā ietilpa arī ieejas fasādes apdare. To veica (1688-1692) pēc arhitektu Švenburga (Johannes Schwenburg) un Bindenšū projekta un gotiskajai sarkano ķieģeļu baznīcai pievienoja barokālu aplikāciju. Sekojot mūrniekmeistara Henikes (Heinrich Henicke) ieteikumam, akmeņkaļi visu rietumu fasādi un plašās logailas ietērpa iesārtajā Salaspils gliemeždolomītā un papildināja ar pelēkā Gotlandes smilšakmens pilastriem, volūtām un vāzēm. Var pat sacīt, ka Rīgas Sv. Pētera baznīcas fasādē attāli kļuva nojaušami itāļu agrīnā baroka pirmparauga – Romas Il Gesů baznīcas fasādes kompozīcijas paņēmieni un elementi, protams, adaptēti Ziemeļeiropas arhitektūras proporciju un materiāla izteiksmei. Lai monumentālās fasādes plakni atdzīvinātu saskaņā ar baroka stila priekšstatiem par mainīgā gaismā vibrējošu un dinamisku rotājumu, arhitekts paredzēja kādreizējo gotisko ieeju papildināt ar trim iespaidīgu izmēru portāliem. Kā Bernini kolonādes ievada ceļu uz Sv. Pētera katedrāli Romā, radot bezgalīgu kolonu ņirboņu, vai, kā atdarinot antīkos tempļus, itāļu baroka arhitekti rotāja dievnamu fasādes ar kolonām, tā Eiropas katoliskajos dienvidos – Štrāsburgā – pieredzi guvušais Bindenšū „pārcēla” uz ziemeļniecisko Rīgu gan ģeogrāfiski, gan semiotiski klasiskā mantojuma motīvus un piemēroja tos protestantisma citadeles rotājumam.

Kā tas jau bieži bija gadījies dievnamus ceļot un pārbūvējot, tā arī šoreiz Bindenšū grandiozā plāna īstenošanai līdzekļu nepietika. Izpildot Rīgas tirgotāja un Sv. Pētera baznīcas draudzes locekļa Klausa Misetēta testamentā pausto gribu, viņa atraitne piešķīra naudu portālu būvei. Pēc Bindenšū izstrādātā (1692) projekta ar alegoriskām skulptūrām papildinātos portālus Igaunijas smilšakmenī kala tēlnieki Šauss (Johann Daniel Schauss) un Gervins (Johann Gerwin), iespējams, piedaloties vēl citiem akmeņkaļiem. Pēc tēlnieku darba pabeigšanas portālus zeltīja un krāsoja, imitējot marmoru, ar krāsas palīdzību ieviešot gaismēnu kontrastus. Uz konsoles virs vidējā portāla redzams Kristus – Pasaules valdnieka skulpturālais tēls. Nišās zem viņa ievietotas Jāņa Kristītāja un Evanģēlista Jāņa skulptūras. Kreisās puses portālu rotā Mozus tēls, bet nišas kolonnu starpā aizpilda Grēku nožēlas un Ticības alegorijas (?). Labās puses portāla ikonogrāfisko ansambli veido augšā novietotais Sv. Pētera tēls un nišās ievietotās Mīlestības un Ticības alegoriju skulptūras.

Ugunsgrēkā bojāts, tomēr pēc restaurācijas atkal uzposts, Sv. Pētera baznīcas rietumu fasādes arhitektoniskais un skulpturālais greznums ziemeļnieciskā manierē atkal pauž Rīgas luterāņu kādreizējo spožumu.

 

Akadēmiķis Dr. habil. art. Ojārs Spārītis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un prorektors, LV prezidenta pilnvarotais pārstāvis UNESCO, aktīvs baznīcu u.c. kultūrpieminekļu atjaunošanā, ir daudzu monogrāfiju u.c. publikāciju autors. TZO un virkne ārzemju apbalvojumu.

 

 

Jaunā Gaita