Jaunā Gaita nr. 274. rudens 2013

 

 

 

PRĀGAS PAVASARIS 1968

 

Uldis Bērziņš

VARBŪT ŠOREIZ?

1967. gada novembrī biju atpakaļ mājās pēc dienesta Padomju Armijā un tūliņ sāku klausīties Brīvo Eiropu čehiski un slovākiski. Aizgāju uz pastu noabonēt čehu Literāro Avīzi – armijā man to atteica, jo karavīriem uz ārzemju presi parakstīties neesot pieņemts. 60. gadu sākumā, kad mācījos čehu mēli, man pienāca Literární noviny ar Eduarda Gold­štikera (Eduard Goldstücker) u.c. literatūras pētnieku rakstiem par „Prāgas pravieti“ Franci Kafku un viņa lomu pasaules progresīvās literatūras „humanizācijā“. Tur bija arī maigos toņos ieturēta diskusija par Rožē Garodī grāmatu Reālisms bez krastiem, kas darbaļaužu dzimtenē tikusi vairāk nekā skopi izklāstīta, toties dāsni nopelta. Kafka! No čehu avīzes lasīju priekšā gan kursa biedriem filologiem, gan draugiem no Kinodiskusiju kluba. Un tagad trīs gadi pagājuši! Laiks taču nebūs stāvējis uz vietas. Tagad taisni no Čehoslovākijas gaidīju uzpūšam revolūcionāras dvesmas. Un – nebiju vīlies. Drīz jau Brīvās Eiropas vietā griezu Prāgas radio. Decembrī Prāgā ieradās vēl tolaik visai „jauneklīgais“ PSKP ģenerālsekretārs Brežņevs un sacīja liktenīgus vārdus: Tā ir jūsu darīšana! Runa bija par valsts prezidenta un partijas pirmā sekretāra amatu nošķiršanu. Bet – lūdzu! – Padomju līderis grib parādīt, ka sociālistiskā sistēma stāv stingrāk nekā jebkad agrāk un mēs vairs neesam tik sīkumaini kā bija – nu, kā viņu tur Ņikita Hruščovs...

Nuja, pēc 5. janvāra vecais Kremļa einuhs Novotnijs saglabā vien dekoratīvo prezidenta posteni, bet par ČKP pirmo sekretāru ievēlēts Aleksandrs Dubčeks. Janvāra beigās mans autors Goldštikers pārņem Rakstnieku savienības vadību. Un tepat rudenī apturētā rakstnieku avīze Literární noviny atsāk iznākt ar mazliet mainītu šilti – kā Literární listy. Visos līmeņos skan runas par sociālistisku demokrātiju, par ČKP vadošo lomu, kas turpmāk vairs nenozīmēs rupju iejaukšanos parlamenta, valdības, radošo savienību darbā. Par proletārisku „korektumu“ nav aizmirsts: ideologi salīdzina gaidāmās reformas ar Ļeņina NEP’u Krievijā. Bet, bet! jau dzird diskutējam par vienas partijas sistēmas zemo lietderības koeficientu...

Tos smieklus pie alus pudelēm, kad Nacionālās sapulces prezidija loceklis, galvenais partijas priekšnieks Čehoslovākijas bruņotajos spēkos ģenerālmajors Jans Šejna (Jan Šejna)februāra šķīdonī aizbēg uz Ameriku! Laidieties, laidieties visi uz Ameriku, riebīgie staļinisti! Ģenerālis miris 1997. gadā Ņujorkā, bet es arvien viņu ar prieku pieminu katru reizi, kad Maskavā par zagšanu tvarsta kādu lampasnieku, vai galā jau pašu aizsardzības ministru. Šejnu grasījās ņemt ciet nevis kā amerikāņu spiegu – viņš esot tonnām zadzis un „realizējis“ āboliņa sēklas! Nu atrodu čehu šķērstīklā, ka notikumu attīstība izrādījusies bēdīga viņa ilggadīgam labvēlim Novotnijam – jā, nepateicība ir pasaules alga. Kādas nedēļas pēc Šejnas bēgšanas prezidents skumji un klusu demisionē.

Mums Vēstures un filoloģijas fakultātē arī bija jau vējš galvā. Taisījām tādu sienas avīzi pa visu sienu, un modē nākušam autostopam veltīto numuru mums „lika noņemt“ stila pārspīlējumu vai pat it kā „erotisku motīvu“ dēļ. Neatceros, cik tālu tikām ar „Prāgas pavasara“ avīzi – laikam jau nekas dižs i tai reizē nesanāca, ja nav palicis ne atmiņā, ne – uz skapja. Tika lemts pārzīmēt bildes no čehu humora žurnāla Dikobraz (Dzeloņcūka). Viņiem uz vāka – Pirmais maijs Prāgā: darbaļaudis sēž valdības tribīnēs, bet partijas un valdības vadītāji soļo garām ar karogiem un „pārbūves“ lozungiem. Astoņdesmit septītajā gadā Prāgā rādīju to numuru kolēģiem – padomju slāvistiem: redz, no kurienes mūsu pārbūvei kājas aug!Bet mirklīti, Uldi Pavlovič! Kas ļauts Jupiteram, nav ļauts vērsim... (Tagad lasu – Gorbačovam esot jautājuši, kāda starpība starp Prāgas „sociālismu ar cilvēka seju“ un Maskavas „pārbūvi“ . Gorbačovs atbildējis – ziniet, starpā ir deviņpadsmit gadu! – Nāca diena, kad i Kremļa sapņotājam likts iepazīt „ļautā“ robežas.)

1968. gada vidū sākās – nenovēršmais. Jūnijā likums stingri noteica, ka turpmāk „cenzūra ir nepieļaujama“. Un balts uz melna avīzēs prasa likvidēt ne vairs tik ČKP varas monopolu, bet pašu tās „privileģēto stāvokli“! Jā, bet vai nav laiks atkal pāriet no valsts kapitālistiskās ekspluatācijas uz veco labo privātkapitālismu? Manā cerībām un bažām pilnajā sirdī nu cēlās tāda neliela vētra. Man tak negribētos zaudēt sociālisma iekarojumus. Mana vieta tak nav aukstā kara ierakumos pie kapitālistiem, mana vieta ir Parīzes un Berlīnes barikādēs ar studentiem, ar trockistiem un anarhistiem – jā, un Rīgas vai Maskavas barikādēs, ja staļinieši mēģinās kavēt progresu un demokrātiskas reformas! Tā dažs labs sapratām „konverģenci“ – nu nāks sociālais taisnīgums plus personas brīvība, plus vēl tautu pašnoteikšanās, kā postulējis Rainis un citi 19. un 20. gs. gaišie prāti. Nekomunistiskā alternatīva, ko jūnijā čehu un slovāku presē daiļrunīgi pauda manifests Divi tūkstoši vārdu, kas pieder strādniekiem, zemkopjiem, kalpotājiem, māksliniekiem un visiem citiem, mums likās rainisko idilli apdraudam. Pa Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku jau manevrē krievu un poļu kararati, nolūkodami ceļus un tiltus, VēDeRvācijas avīzes jau prasa darīt galu „kontrrevolūcijai Čehoslovākijā“. Vai būs „jauna Minhene“? Pirms 30 gadiem mīlējām Franciju, / bet tā mūs nodeva. / Pie loga, kas iziet uz dārziem / nostājies Hitlers, un šķībi smīnēdams / pavēl Prāgai krist ceļos. / Viņa bija jau padzīvojusi diezgan un zināja, / ka tā nebūs pāvu un gulbīšu deja – šīs rindas Jaroslavs Seiferts uzraksta taisni sešdesmit astotā gada jūnijā. Nuja, pret Hitleru neviens palīgā neatsteidza, tik Staļins tobrīd teicās gatavs formēt „antihitlerisko koalīciju”. Desmit gadus vēlāk Prāgu nospieda ceļos Staļina izkomandētie komunisti – un Rietumos atkal neviens nepratās padoma. A tagad, ja kas, vai Rietumi nāks?! Nē tak – vien pašā „sociālistiskajā sistēmā” varētu rasties spēki, kas „apturētu staļiniešus”. Nuja, septembrī es rakstīju uz sienas Ļeņingradas universitātē: Avantūristus – ārā no Politbiroja! Apkopēja šo saukli drīz ar lupatu noberza.

21. un 22. augustā Rīgā biju klausījies „ČSSR pēdējos legālos raidītājus”, kas ČKP 14. Ārkārtas kongresa delegātiem deva norādījumus, kā nokļūt Visočanos (Vysočany): Biedri delegāti! Briesmu gadījumā patverieties lielākajās Prāgas rūpnīcās! Strādnieku šķira jūs aizstāvēs! Skanēja atkārtoti aicinājumi „slovāku biedriem”: Jūs esat mums vajadzīgi, pasteidzieties! Ak, slovāku biedri bij palikuši mājās. Kongress nosodīja okupāciju, bet noraidīja priekšlikumus no „agresīvā“ Varšavas pakta izstāties un pasludināt neitralitāti. „Legālais radio“ atkārtoti brīdināja klausītājus – pārāk vis nepaļauties uz NATO bloka valstu informācijas līdzekļiem, to vietā uzgriezt Šveici vai Austriju. Skanēja aicinājumi Prāgas proletariātam saliedēties, iegaumēju satīriskas vārsmas par Brežņeva un Kosigina kungiem.

Saposies uz turku valodas studijām Pēterpilī, es ieskrēju atvadīties pie mūsu pašas pirmās turkoloģes, smalkās tulces, vecās komunistes Marijas Šūmanes. Maskavas zubri rok paši sev kapu – ne jau pie Kremļa sienas! Staļiniešiem tas būs beigu sākums! Pēc gada vai desmit viņus bargi sodīs – visus tos sociālisma slepkavas, cilvēces cerību kapračus! – jā, apmēram tā teica brašā partijniece. Cik man palika jocīgi, kad Ļeņingradas universitātē pirmoreiz padzirdu ļautiņus, kas dzīrās attaisnot Čehoslovākijas okupāciju! Jā, tagad pats brīnos – neko tādu pa to pēdējo nedēļu Rīgā es netiku dzirdējis.

Ziemā es Ļeņingradas kopmītnē klausījos Prāgu, un uzreiz atskanēja vēsts par Jana Palaha (Jan Palach) sadedzināšanos, un kādas dienas vēlāk jau lēni plosoša taure un drupanas stīgas. Tik vēlāk dzirdēju, ka viņš slimnīcā teicis: es to izdarīju, lai krievi aiziet!

Hokeja mačā tik dažās istabās skanēja gaviles, kad čehoslovāki iesita ripu – mūsu, poļu un – tanī lielajā afrikāņu istabā.

Nākamruden man līdzi brīvdienās uz Rīgu atbrauca filozofs – slovāku puisis Milans. Pirms nepilnas nedēļas viņš bijis mājās un gājis demonstrācijā! Zēni un meitenes „Kazā“ rokas vien noplātīja: kaut kur pasaule elpo ar pilnu krūti! Uldis Leinerts smīnēja: nu, kā? Bija tev vai nebija bail?Drusciņ jau bija gan, ja paziņotu uz Ļeņingradu, kas zin? – ja nu izmet...

Gadus sešus septiņu vēlāk man cits „filozofs“ izlika Prāgā uz alus galda savu optimistisko „duču teoriju“: 1956 – Ungārija, 1968 – Čehoslovākija, 1980 – Polija, 1992 – he, he, PSRS! Bet debesu sfērās iestājās „paātrinājums“, un Rīga kļuva par „Eiropas galvaspilsētu“ priekšlaicīgi – jau 1987. gada jūnijā. Kad nākamziem čehu prozaiķis Radeks Jōns (Radek John) ciemojās Latvijā, viņam Marika Vidiņa uzlika Rīgas notikumu videoierakstus. Radeks skatījās klusēdams. Viņa skatienā es – ar zināmu fantāzijas piepūli? – lasīju: varbūt šoreiz... varbūt šoreiz... varbūt – šoreiz...

 

 

Leons Briedis

„ES TEVI MĪLU, DZĪVE!”

1968. gada pavasari sagaidīju 18 gadu vecs. Māris Čaklais janvārī Literatūrā un Māk­slā bija nodrukājis manus pirmos dzejoļus – „Gauja”, „Vājums”, „Trigorskas klusētājam” un „Būtības dārzs”, kurš uz visu mūžu kļuvis par manu poētisko (un ne tikai) kredo ar savu puišelnieciski pašpārliecināto un vientiesīgo, taču ciešo un nelokāmo apņemšanos: Visbriesmīgāk zaudēt ir sevi / un to, kas tev dārgs, / jo nekas tik brīnišķi neviz / kā tavas būtības dārzs. Martā kā brīvklausītājs pirmoreiz piedalījos Vislatvijas jauno autoru seminārā Rīgā, kur vaigu vaigā tikos ar savas sirdsapziņas „metronomiem” – Imantu Ziedoni, Māri Čaklo, Ēvaldu Vilku... Īpaši mani saviļņoja Vizmas Belševicas neparasti atklātā un godīgā, ārkārtīgi vīrišķīgā runa par dzejnieku, viņa vietu, lomu un nozīmi dzīvē, sabiedrībā, savā tautā. Vizmas teiktais vēl aizvien kvēlo manī gluži kā Klāsa pelni Pūcesspieģelim pie sirds. Žēl, ka to nepierakstīju un pašlaik atceros visai fragmentāri... Dabā un dvēselē neatturami bija ienācis pavasaris. Skopās avīžu un radio ziņas par notikumiem Prāgā, no vienas puses, nedaudz pārsteidza un likās pat neticamas, bet, no otras puses, viesa skaistu un iedvesmojošu cerību par nenovēršamajām pārmaiņām ne tikai tur, Čehoslovākijā vien, bet arī mūsu Latvijā. Totalitārā klints, tā ij raugi, bija sākusi palēnām drupt, un arī man gribējās ātrāk pielikt savu plecu, lai beidzot to saberztu putekļos.

Tovasar pabeidzu Siguldas 1. vidusskolu, nokārtoju iestājeksāmenus un kļuvu par Latvijas Valsts universitātes Vēstures un Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļas studentu. Tik uz priekšu ar pilnu krūti! Mani gluži kā spārnos nesa Imanta Auziņa nesen iznākušais Skumjais optimisms, kas uz daudziem gadu desmitiem kļuva gan par manu, gan arī manas paaudzes garīgā patosa grāmatu. 23. augustā aizbraucu uz Siguldu kārtot kaut kādus ar universitāti saistītus papīrus un avīžu kioskā nopirku Cīņu. Pirmajā lappusē baisa ziņa par krievu tankiem Prāgā, kas tur ieradušies glābt sociālismu no revizionisma un kapitālisma rēgiem. Manu acu priekšā viss piepeši satumsa, viss manī sagriezās otrādi. Iegājis parkā, apsēdos uz soliņa, jo vēsts no Prāgas man tobrīd, nudien, likās visu manu jauneklīgo cerību, nodomu, sapņu, ilūziju – manis paša personīgās dzīves un likteņa krahs. Un vajadzēja arī tā sagadīties, lai man pēkšņi pienāktu klāt Felikss Zvaigznons... Arī viņš mācījās Siguldas vidusskolā, tikai vienu klasi zemāk, lāga puisis, ar kuru mēs jau pasen draudzējāmies un viens otram uzticējāmies. 80. gados, izstudējis filoloģiju un izstrādājies lauku skolās par skolotāju līdz pat direktoram, Felikss atgriezās Rīgā jau kā vērā ņemams dzejnieks un pazīstams publicists, un Atmodas laikā kļuva ne vien par Skolotāju Avīzes galveno redaktoru, bet arī par vienu no aktīvākajiem, pašaizliedzīgākajiem un mērķtiecīgākajiem Atmodas cīnītājiem – pirmo, kurš uzdrīkstējās publicēt Mavrika Vulfsona sagatavotos Molotova-Rībentropa slepenā pakta materiālus. 1989. gada karstajā vasarā – 3. jūlijā – pa ceļam uz Kaudzīšu skolas 120. gadskārtas svinībām 39-gadīgā sirds neizturēja, un viņš pāragri šķīrās no mums pašā savas dzīves skaistākajā brīdī. 2002. gadā viņa kursabiedres Intas Baltgalves sastādīta iznāca Feliksa dzeju grāmata Lai paliek tev šī krāsa baltā. Tā nu, ne vārda nebilduši, drūmi sēdējām, līdz Felikss apņēmīgi noteica: Leon, kaut kas ir jādara! Es, attapies no pirmītējā aptumsuma, pastiepu viņam roku: Jā, Feliks, es piedalos..., Felikss strupi attrauca. Tev jābrauc uz Rīgu. Tu jau esi students, tu esi vajadzīgs tur...

Septembra beigās, kad mēs, filoloģijas fakultātes studenti, pārradāmies no Neretas, kur kolhozā novācām kartupeļus (tolaik tā bija ierasta prakse – sūtīt rudeņos studentus uz mēnesi bezmaksas lauku darbos), padzirdu – kāds uz Siguldas 1. vidusskolas sienas ar krāsu uzšņāpis: Krievi ārā no Čehoslovākijas!Malacis Felikss! es klusībā nodomāju, un tā tas patiešām bija – Feliksam bija piepalīdzējis Andris Līvens (Rīgas rajona laikraksta Darba Balss fotokorespondenta dēls) un vēl kāds puisis, kura vārdu diemžēl vairs neatminos. 80. gados, kad pēc ilgāka laika tikāmies, es Feliksu apkampu, taču viņš izvairoties atraisījās un pasmējās: Ak, ko nu es!... Mēs visi taču, vai ne? Es savuties, pieminot savu vienaudzi – čehu studentu Janu Palahu, kurš, protestējot pret krievu tanku ienākšanu Prāgā, 1969. gada 19. janvārī Vāclava laukumā bija pašsadedzinājies, tā paša gada 11. februārī uzrakstīju dzejoli „Es tevi mīlu, dzīve!”. Daudzkārt tiku to lasījis gan studentu kopmītnēs, gan citās uzstāšanās reizēs, izplatījis rokrakstos. 1970. gada 25. martā (cik liktenīga sakritība – tieši deportācijas dienā!), kad mani sakarā ar pretpadomju aktivitātēm bez jelkādām tiesībām apgūt augstāko izglītību Padomijā izslēdza no Latvijas Valsts universitātes, šo dzejoli man inkriminēja kā vienu no maniem „noziegumiem” pret padomju varu. Pirmoreiz es to nopublicēju vien pēc 30 gadiem grāmatā Dzedzieda, kurā apkopoju savus padomju laikos cenzūras aizliegtos dzejoļus un atļaujos to pievienot savam atmiņu stāstījumam.

Es tevi mīlu, dzīve!

Nokritis zaļajā zālē es kliedzu.

Nokritis pelēkās smiltīs es kliedzu.

Nokritis purva dūkstīs es kliedzu

vienmēr vienu un to pašu

ar pēdējo dvašu:

– Kā es tevi mīlu, dzīve!

 

Tu man neesi nedz laba, nedz ļauna.

Tu man nenes nedz goda, nedz kauna.

Ar pēdējo dvašu

vienmēr vienu un to pašu:

– Kā es tevi mīlu, dzīve!

 

Starp cilvēkiem, cerībām un cīņām.

Starp maizi, mīlu un citām dziņām.

Ar paceltām rokām,

ar simttūkstoš cīruļiem rokās,

spītējot visām mokām:

– Mīlu... Mīlu...Mīlu...

 

Viss aiziet, aiztek un aizplūst.

Viss sabrūk, sairst un aizlūzt.

Ar pēdējo dvašu

vienmēr vēl to pašu:

– Mīlu... Mīlu...Mīlu...

 

Starp lepnumu, laimi un brīvas izvēles gribu.

Starp neziņu, nāvi un nemirstību.

Ar pēdējo dvašu,

ar pēdējo dvašu

vēl vienmēr to pašu,

vēl vienmēr to pašu:

– Kā es tevi mīlu, dzīve!

 

P.S. 1989. gada rudenī mēs ar Uldi Bērziņu, Jurim Kronbergam piepalīdzot, pārcēlām Latvijas PEN no Stokholmas uz Rīgu. Vizmu Belševicu ievēlējām par prezidenti, mēs ar Uldi kļuvām viceprezidenti. Tā paša gada oktobrī Vāclavu Havelu kā vienu no „samta” revolūcijas līderiem apcietināja otrreiz, un mēs ar Uldi Latvijas PEN vārdā nosūtījām Čehoslovākijas valdībai prasību Havelu nekavējoties atbrīvot. Čehoslovākijas valdība savuties nosūtīja PSRS Ārlietu Ministrijai protesta notu, pieprasot mūs par rupju iejaukšanos tās iekšējās lietās sodīt. Taču perestroika gāja pilnā sparā, arī Vāclavs Havels drīz tika atbrīvots, pēc mēneša krita Berlīnes mūris. Nekad, vaigu vaigā ar Havelu netiekoties, mēs ar viņa literārās aģentes Annas Furmanovas starpniecību sarakstījāmies, jo 1997. gada decembrī es savā žurnālā Kentaurs Vinifreda Krauča tulkojumā publicēju Havela lugu Vernisāža. 1996. gada aprīlī Vāclavs Havels kā Čehijas prezidents oficiāli ieradās Rīgā un pat pastaigājās kopā ar Jāni Peteru Jūrmalā pa pludmali. Pirmdien, 15. aprīļa vakarpusē, man pēkšņi piezvanīja un pateica, ka ar mani runāšot Havels... Apmulsis un uztraukts riju vārdus, kas īsti nenāca pār lūpām. Atminos, Havels mani uzrunāja: Mai die die... Tieci nu gudrs, ko viņš ar to īsti domāja, jo angliski tas ir daļējs homonīms: divi vārdi, kurus izrunā vienādi, tiesa, raksta gan dažādi – „deer” („briedis”) un „dear” („dārgais”)...

 

Jaunā Gaita