Jānis Aistars

RAKSTNIEKU CĒLIENS

DZIESMU SVĒTKOS HAMILTONĀ

Tēlojums

 

Cel mani, dziesma, cel mūžībai pāri,

Tālu aiz jūŗām dus dzintara krasts.

Cel mani dziesma, cel gadsimtiem pāri.

Ingrida Vīksna

 

Ilgi gaidītie Kanādas Dziesmu svētki (2014) tikpat kā izskanējuši. Šī vēl pēdējā svētku diena. Kā parasti svētkos, gan dalībniekus, gan klausītājus pārņēmis tāds īpašs, grūti aprakstāms saviļņojums. Tāda gaiša prieka sajūta, caurausta ar klusu smeldzi.

Kādu stundu pirms Rakstnieku cēliena Mārtiņš Lamza ir izgājis no viesnīcas garākai pastaigai pa Hamiltonas pilsētu. Mārtiņš ir pamaza auguma, nenoteiktas pelēcīgas krāsas matiem un tādu seju, kurā diemžēl nav nekā raksturīga. Seja, kādu cilvēki pēc pirmās tikšanās mēdz tūliņ aizmirst.

Mārtiņu tas netraucē, jo, būdams kautrīgas dabas, viņš ne ar ko nevēlas izcelties. Sava noslēgtā rakstura dēļ viņam ir arī grūtības ērti iejusties sabiedrībā un uzsākt sarunas ar svešiem – it sevišķi ar sievietēm. Tas varbūt izskaidro, kādēļ būdams 34 gadus vecs, viņš vēl vienmēr nav paspējis apprecēties.

Taču visus šos gadus, jau kopš bērnības dienām, viņam ir bijusi viena liela, neapslāpējama mīlestība – grāmatas. Katru brīvu brīdi viņš ir veltījis lasīšanai. Un katros dziesmu svētkos, kā vienu no zīmīgākajiem notikumiem Mārtiņš ir uzskatījis Rakstnieku cēlienu.

Mārtiņš priecājās, ka pa savas garās pastaigas laiku viņš varēs daudz ko pārdomāt un tā sevi sagatavot uz gaidāmo literāro notikumu. Mārtiņam patīk šī Rakstnieku cēliena moto: Vārdos ir spēks. Tik īsi un kodolīgi pateikts, bet ar tik dziļu un patiesu domu. Cik gan bieži viņš pats to nav piedzīvojis, gan lasot, gan klausoties izjustu dzejas skandējumu. Šad tad romānu vai stāstu lasot Mārtiņš ir apstājies, lai pārlasītu kādu zīmīgu rindkopu vēlreiz. Varbūt tā ir izteiksmīgiem vārdiem iegleznota dabas ainava. Vai arī attēlots ir kāds lielpilsētas drudžainu satiksmes trokšņu piekliegts un gigantisku reklāmu iejozts ielu krustojums Manhatenas serdē. Tādās reizēs Mārtiņš ir klusi nopriecājies. Cik tēlaini un trāpīgi tas pateikts – un cik bagātīgas asociācijas tas pēkšņi spēj apziņā izsaukt. It sevišķi vārdu un noskaņu spēku var izbaudīt dzejā, jo tajā viss ir uztverts tik koncentrētā veidā. Kādreiz ir vajadzīgas tikai dažas īsas rindiņas, lai apziņā uzplauktu krāšņa vienreizēja aina, gluži kā kāds eksotisks zieds.

Mārtiņš skumst, ka nav izdevies atrast kādu tuvu cilvēku, ar kuru varētu šai vientuļajā priekā dalīties. Savā fantāzijā viņš bieži ir iedomājies, kā tas būtu, ja gadītos satikt kādu simpātisku, jauku sievieti, kura būtu viņa gados un ar tādu pašu dziļu interesi par grāmatām. Viņai nebūtu jābūt skaistai. Skaistules jau uz kautrīgo, stūraini neveiklo Mārtiņu pat nepaskatītos. Bez tam, diemžēl lielāko tiesu sievietes viņa gados jau ir precējušās. Ko darīt! Mārtiņš grūtsirdīgi nopūšas un turpina savu pastaigu.

Par dzejniekiem un rakstniekiem domājot, vienu lietu Mārtiņš tomēr nesaprot. Kā viņi spēj publiski uzstāties šādā rakstnieku cēlienā? Viņi taču savos rakstu darbos ir ietvēruši visu to labāko, to skaistāko, kas viņos mīt. Savas visintīmākās jūtas, domas un sapņus. Viss tas taču ir tik personisks un saudzējams – kaut kas, ko varētu uzticēt tikai kādai slepeni glabātai dienasgrāmatai. Un šeit, šīs visintīmākās domas un sapņus šie rakstnieki ir gatavi izdāļāt kuram katram – „Sak’ nāciet un pērciet par izpārdošanas cenām!" Kā to var! Mārtiņš nogroza galvu.

Nē, nē! To es nekad nespētu. Arī man ir līdzīgas jūtas, domas un sapņi, Mārtiņš spriež, bet tās es paturu sevī. Noslēptas un dziļi noglabātas, kā mazā dārglietu lādītē.

Skolā viņam vislabāk patika literatūras stundas, kurās varēja iepazīties ar agrāko laiku izcilākajiem latviešu rakstniekiem – Jaunsudrabiņu, Akurēteru, Skalbi. Mājās pārnācis viņš lasīja aizgūtnēm. Tas atvēra vārtus uz jaunu, spožu un vēl neiepazītu pasauli.

*  *  *

Savu pārdomu varā Mārtiņš pēkšņi, kā no miega pamodies, bažīgi paskatījās pulkstenī. Tas rādīja, ka līdz Rakstnieku cēliena sākumam vairs atlikušas tikai 15 minūtes. Jāpasteidzas! Kaut nu vēl būtu laikā! Ar visu steigšanos viņš nonāca pie zāles kādas 10 minūtes par vēlu. Sarīkojuma vadītāja Vita Gaiķe jau teica savus ievada vārdus. Zāles aizmugurē, pašā malā, Mārtiņš ieraudzīja neaizņemtu krēslu. Vieta bija blakus pajaunai sievietei. Mārtiņam apsēžoties, sieviete uz brīdi viņā paskatījās. Taču šai īsajā mirklī Mārtiņš paspēja ievērot, ka viņai bija ļoti simpātiska seja. Klusībā pie sevis viņš nopriecājās, ka visu rakstnieku cēlienu būs tik patīkami sēdēt šai personai blakus.

Jaunajai sievietei bija kupli brūni mati, rūpīgi atglausti no pieres, lai mīkstiem viļņiem apklātu plecus. Viņa uzmanīgi klausījās uzrunu, kurai sekoja autoru lasījumi. Kad bija pienācis laiks starpbrīdim, Mārtiņš tik ļoti būtu gribējis uzrunāt simpātisko blakus sēdētāju. Bet nevarēja izgudrot kā sarunu iesākt. Tad negaidīti Mārtiņam šis jautājums atrisinājās necerēti vienkārši – pēkšņi viņu uzrunāja jaunā sieviete: Ievēroju ar kādu dzīvu interesi Jūs sekojāt līdzi katram autoru lasījumam. Nospriedu, ka Jūs noteikti esat liels grāmatu cienītājs... Tad, smaidīdama, viņa vēl piemetināja: Tāpat kā es...

Gaišs prieka vilnis uzmutuļoja Mārtiņā. Vai tiešām šis Rakstnieku cēliens viņam izrādīsies liktenīgs? Bet vai tad kādreiz sapņot un ilgoties nemēdzam mēs visi? Arī Mārtiņš...

 

 

Daiļo mākslu bakalaurs (BFA 1963, Art Institute of Chicago) un maģistrs (MFA 1965, Syracuse U.) Jānis Aistars, ilggadējs mācībspēks Kazenovijas (Cazenovia) Koledžas mākslas nodaļā, ko pats vada veselus 14 gadus. Ar saviem darbiem, visvairāk eļļas tehnikā, piedalījies muzeju un galeriju izstādēs Ņujorkā, arī latviešu centros Ziemeļamerikā. Jānis ir pazīstams arī ar vairākiem romāniem, ceļojumu aprakstiem un īsstāstiem.