|
Raits Birkmanis
HORATIJAM
Non omnis moriar multaque pars mei Vitabit Libitinum. .. Cuintus Horatius Flaccus
Pret rietiem saule itāļu debesīs. Dzied jūŗas viļņi. Ciprešu zaros trīs lēns vakarvējš no Apenīniem, atlaidies Lātijās zaļās birzīs.
Tu ilgi esi klusējis, venūziet, pār pīšļu skropstām šalkdami mūži iet. Nakts rasa zāles lāsošanā saldumu ielej dievīgās dzīslās...
Vai ausis tev vēl iespētu saklausīt, kā kristallavots pīniju mežā krīt? Jauž satumsušo acu dzelmes mūžīgo spīdekļu lēktu un rietu?
Kur izbijušie? Prieku kas deva tiem no dziru skurbā dārdošiem timpaniem? Kur tie, kas leģionu ērgļus zeltītos aizveda uzvarās žiglās?
Tev mūžam dārgs bij Cēkubas vīna kauss vai falernietis, dzīrās kas tukšots sauss, zem papelēm sniegts zaļo lauru vai rožu vītenis rūgti saldais.
Tavs rindu reibums zibēdams pāri skrej – zeltbišu mākon's - diendusas pasaulei. Ik vārdu vītei izkaisoties, sajūtu zudušo gadsimtu smaržu.
Kamēr vien vīna ķekaros saule līs, kamēr vien mīļā jauneklim uzsmaidīs, būs daiļums tevī jauns. Tā nerimst saulgozī dzirkstošais strauta ūdens.
DZEJNIEKA SEBASTIANA PANTA
(Sveša imitācija)
Šodien laikmetā durvis savēru divu, triju, deviņviru, pusviru parapsīcholoģisko degunu savu!
Ko iesākt? Ko darīt? Ko veikt?
Varbūt dramatizēt apdrošināšanas polisi papīrīgo?
Varbūt atskaņu atsperēm nukleārām demonstrēt Marsa kanālu ietekmi galotņu konferencē?
Varbūt tautu draudzību kareivīgo, Ķīnas mūri un maršalu Mao-Mao-Mao?
O nē! Eldorādo mana, butaforiskais brīnumputns kakadū, lūpu sarkanais sugas tomātu mušpapīrs itin kā nēģeriete pietvīkusi samulsināja manu radīšanas spēkstaciju jaudu, smadzeņu dinamo, eiriskās lodīšu gultnes, pantmēru maģistrāles, ritmu karosērijas iluminētās!
Izšķīros apņēmīgi definēt redakciju hidrauliskās pretestības koeficientu! Nodrebināt pat debesskrāpju Manhetenas radioaktīvās smailes!
Pakravājos sava intellekta aprūpes kartotēkās, pagrabinājos savas dvēseles atvilknēs seksuāli iekrāsotās a la mahagoni!
Ilgas iedzēla papēdī man it kā sintētiska spēļu klaburčūska, iebrēcās it kā šimpanze saindēts mūža mežos aiz Honolulū!
Klau! Manas esamības orbītās elektroni propagandē matemātisko izotopu „Puķīt’ pa dambi!” Lidķermeņi planētu heliocentriskā telpā atzīmē faktu, kā kritiķu piparotām aforismu dakšām neuzdurt manas mentalitātes marinētos spaghetti! Universs dadzīvojoši rezonē: „Teic, ko māžojies, Sebastiān Pant!”
Iedegos dusmās, uzsitu dūri kosmiskiem putekļu preparātiem! Teicu: „Tu - vispār uzmanies univers! Veikšu epopeju telefōndūcošu tādu, ka tu līdzīgi bifštekam hallucinācijā zust pazudīsi bezgalības majonēzē!” Teic, ko tu te mani sterilizē, infuzorija tāds!”
Bet universs, pasmīnot miglāju ekrānos, aši norijis dažas nogatavojušās saules iesvilpās un sacīja tad: „Hip, hip hurrā! Banzai! Čort vozmī! Vienalga tas, cik materiālu pretestības tava gara refridžerātoru ledusskapjiem! Vienalga, cepts tu vai vārīts, konservēts, destillēts! Vienalga, kaut arī tu proteīns attīstīts objektīvi cirkulēdams pa šūnu, Homo sapiens jeb manis pēc tikai Pithekantropus Alalus - Basta! Mosties laiks!”
Atmodos. Rīts jau bija. Skat: Manhetenas siluetu cigāri zem skumji makulātūriskiem mākoņu makaroniem! skat: saule - ģeoloģiskā lēdija vecā elektromagnētiskam starpplanētu mežģīnēm! Jo lūk zemapziņas pagultē savā narkotiski nosnaudies biju tas ir - pareizāk sakot - mans „es”! Un līdzīgi Kordiljēru traperam pistoļainam aizšāvies līdzi iedomu zemūdenes navigatoram Niagārā!
Un tad – viņa, supersoniskā vismīļā mana, no krājumiem saviem interkontinentāliem atsūtīja transportā ballistiskā, „flaing sōseru” apakštasēs lidojošu pulverizētu faraonu kafiju!
Supersoniskā mana! Litogrāfija soļojoša bezbola stadionā! Holivūdas komēta nailoniski vilinošā, krokodiliski baigā gangsteru dieve, pazemes primadonna patentatslēgu lūpām! Tevi reklamēju es literāri periodiskās eksplozijas manās! Tūkstoš teorētisku vulkānu izverdumos pasludinu visu afišu karalieni miljonkārtīgo, globālās koeksistences zvaigzni rokenrollīgi televizionāro Madame de la Tam-Tam-Bums!
Un tad nu beidzot organizēti parakstos ari pats, indivīds sarkastiskais uzkāpjošs telpas eksakto helikopteru elevatoros!
Kā teicu - apakšā rakstāmmašīnu pedāļiem ducinādams reģistrējos es pats! Pats! īpatnējs realitātes mikrofōns, neuzvaramais gramatisko machināciju toreadors Miguēls de Barbarossa Pidirallino Grandiosus!
IESLODZĪTAIS
Šai purvājā un miglā, šajā posta vietā Žogs augsts un dzeloņains un draudīgs augstspriegums Slēdz milzu aplokā. Še cilvēks pārvērsts lietā. Līdz mūsu dienu galam jāpaliek še mums.
Še skaistums pavīd tikai tālā, krāšņā rietā, Še skrandas, smirdoņa, un sals, un izsalkums. Dažs labietis še vērties vergā - gļēvā, smietā. Ikvienu pārveido še baismīgs izģindums.
Cik iekārojams ašas, maigas nāves dzēriens, Kad cildeno ar baudu nokauj noziedznieks, Kad viedo triec pie zemes stulba sarga spēriens!
Še pamazām kļūst tukšāks gudrā domu sieks, Māc bailes drosmīgos un ļengani kļūst spīvie – Un aizvien svešāks šķiet man tālo dienu prieks,
Kad acīm mirušām še manī raugās dzīvie.
Pēc mierīgas, vienmuļas, necilas dienas Vai nemierīgā miegā atkal dēkās došos? Varbūt tropiskā saulē Vidēs, mulsinās, biedēs Rēgainu sapņu kontinenti, Spilgtu murgu mūža meži - Nepazīti, Krāšņi, baigi, nebeidzami... Varbūt rādīsies atkal Kalnu šķautnes - Daudzkrāsainas, spīgojošas, svešādas, Ne no šīs zemes; Debesu spīdekļi - Tuvi, tāli Un svešādi, svešādi... Dīvainas sejas un stāvi - Pirmcilvēki Vai citas planētas ļaudis; Sieviete kailā - Kā no nepazītas milzu rases - Nav skaista, Bet ar neredzētu, kairu slaidumu; Lēna, ļauni, augstprātīgi vilinoša kustība, Novērsta seja... Varbūt būs atkal Bālgans ceļš pret kalnu, Nomodā neredzēts, Mierīga novakara ainava, Dārzs, tumšsārtas puķes, Lapotnes tumšais zaļums, Rieta mākoņu krāsas... Kaŗš, trauksmes sirēnu gaudas, Krēslaina patvertne, Dižgabalu balsis, - Milzu eksplozijas... Moku kambaŗi, Smīnīgi, neatlaidīgi bendes, Izbiedēti upuŗi, Nepazītas mocības, kaislīgs, nebeidzams jaunums... Savādi, rēgaini gājieni – Uz soda vietu... Briesmas, satraukums, bēgšana, izmisums.- Spēja atmoda, - sirdspukstu steiga... Kas ar mani notiks šonakt?
IMPRESIJAS AUSTRĀLIJAS PAVASARĪ
Pavasara diena - Gaišas zaļganzilas, iepelēki zilas debesis Bez mākoņiem, Žilbīga saule, kas karsē tikai mazliet, Saulē spīguļojoša zaļa lapotne, Ēnas, kas šūpojas un dreb gaišzaļā mauriņā, Ēnas - tumšzaļās, zilganzaļas. Ēnas brūnganas un zilpelēkas Uz saules apspīdētas, iesārti brūnas taciņas. Ēnu plankumi sirmzaļā eikalipta lapotnē, Kas viļņojas vējā - Atsvaidzinošā, pavēsā vējā - Tas reizēm liek iešalkties lapotnei, Tas viegli pieskaŗas sejai un rokām, Tas atnes ziedošu koku smaržas. Sidrabaini zaļi olīvkrūmi, Puķes - oranžas, spilgti dzeltenas, kvēli sārtas, Puķes - dzirkstoši krāsu plankumi Pret tumšām ēnām olīvkrūmos. Putnu skaļā čiepstēšana, Putni, kas aizlido caur saulē un ēnās ņirbošo dārzu, Kuŗā lidinās balti tauriņi – Augšup - lejup, šurp un turp. Dārzs atspoguļojas loga rūtīs, Atspīdums izliekas kā glezna – Pavasara diena.
JAUTĀJUMS 196O.g. 18.NOVEMBRĪ
Nav viegli izteikt to, ko jūtam šajā dienā. Ja vispār jūtam vēl. Kāds esi tu, kāds es? Mēs svētku domu uzvelkam kā svārku Jau krietni apbružātu, izdilušām vīlēm, Jo tā to prasa vēl kāds sentiments, kāds paradums, Vai tikai - mūsu Sabiedriskās Normas! Uz svētku aktu aiziet varam katrs Meslus nolikt savai sirdsapziņai. Dažs skaistus vārdus teic. Viss lielais vairums klausās. Un dažam norit pat pa asarai. Tad atkal veco domu novelkam un kaŗam skapī, Līdz ievajadzēsies to citugad.
Un starplaikā klauvējam svešās durvīs, Taujājam, jautājam. Stāstām par sevi. Priecājamies par labiem vārdiem, Dusmojamies par sliktiem, un Sakām viens otram, cik gan viss tas nozīmīgi. Un kopjam Sabiedrisko Sadzīvi Ar tradicionālu padzīvi. (Cik žēl, ka neesam Latvijā - Tad varbūt varētu Kalpakam ballītes taisīt Kapu svētkos Meirānos.) Statūti. Viesības. Paragrāfi. Pieņemšanas. Sēdes. Jubilejas. Protokoli. Ieņemšanas. „Augsti godājamie kungi! Ļoti cienītās dāmas! Man ir tas gods... Esmu šovakar aicināts...” U.t.t., u.t.t., u.t.t. ad infinitum et nauseam.
Jā. Labi. Trimda. Ko gan lai dara? Saprotu. Domājat, pārmetu? Nē, neesmu Lindbergs, kā jau teica Silkalns. Dzīvosim tālāk. Viss labākā kārtībā. Piepildīta ir sūtība.
Tikai Augsti godājamie kungi, ļoti cienītās dāmas, Man tā kā atmiņā, ka reiz kāds teica: „Domas un darbus Latvijai!” Augsti godājamie, Ļoti cienītās, Sakiet jel, lūdzu, man šodien: Kādas domas, Kādus darbus, Un - kādai Latvijai?
ŠAUBAS Fragments
Mēs esam šaubītāju paaudze. Mūsu vide Ir trausla kā sidraba burbulis Straujas straumes virsmā; Un mēs nezinām, kas rītu būsim: Latvieši - vai austrālieši, amerikāņi, Angļi, vācieši vai zviedri, Vai arī krievi. Šis gadu simts ir karogu dzimšanas un nāves laiks. Robežas rodas un gaist Kā viļņi jūŗā, Kā dūmi vējainā dienā. Nekas nav pastāvīgs: Klintis lēnām sairst smilšu graudos, Un zeme trakā steigā riņķo apkārt saulei. Senie vārdi - Dievs, mīlestība, patiesība, Cerība, taisnība, laime - Valkā sirmus klišeju mēteļus Vai elegantas frakas ar cinisma neļķēm pogcaurumos. Pasaule liekas neīsta - Ka kino teātra greznā fasāde, Kas aizsedz aizmugures pagalmā rūsošās atkritumu tvertnes Un putekļu klātās, saplēstās pudeles. Kam lai ticam? Vai vispār kam lai ticam?
Atceros kādu dienu - Lija viegli, gaiši saules stari, Vizuļojot lija saules stari, Lija un izkusa mitrajā augsnē. Mandeļkoki ziedos Svinēja pavasaŗa dzimšanu. Es biju viens. Un pēkšņi krūtīs salija tik daudz laimes. Tik daudz baltas, dziedošas laimes, Ka gandrīz sāku raudāt. Tai mirkli svešas bij šaubas, Tai mirklī skatījos pasaulē bērna acīm Un redzēju to tik skaistu, Ka sirds pārvērtās milzīgā zvanā, Kas skanēja aiz laimes. Tai mirkli nevaicāju, kas ir Dievs, Kas ir mīlestība, patiesība, Cerība, taisnība, laime.
2 VARIĀCIJAS
Ja laimēsies man aizšūpot ar dižu kuģi tāltālu gaŗām tam, ko meklēja reiz Dauka, varbūt vismīļāks liksies vēl arvien tad sapnis, kas šajā krastā citu gadu sirdī plauka.
Jo tāda sirds, ko arī prāts un laiks ir skāris, gan jūsmot lieliskāk prot, katedrāli skatot, kam stils ir tāds un dižvēsture šāda, bet senais sapnis gavilē it visam pāri.
Šis sapnis dažkārt liek man jūŗas malā pa gliemežvākam tīrās rokās tvert un, paklausoties jūras čukstēšanā, no tā it kā uz visa laimi dzert.
* * *
Tik daudzu kurpju nospiedumus smiltīs šai rītā apspīd auksti saules stari, ka liekas - visas zemes lodes ciltis šai vietai tikko staigājušas pāri.
Varbūt tās pasapņot bij atnākušas šajā bez dzidras melodijas palikušā pusē un dažus mirkļus tumsā naksnīgajā no citas tumsas patverties un klusēt.
Jo, kas lai zin - var gadīties, ka šobrīd rūgta ir klusa sapņošana Parīzē un Vīnē, kur katrs mirklis sapņotājam skumji sūta pa atmiņai no tā, ko drīkstēja reiz mīlēt.
TRĪS DZEJOLI
Pār mani gadi sabira kā sniegs. Ap sevi vēros skatu gurdinātu: Ne māju, ļaužu, suņu nebij klātu, Tik tālums liels un smags un svešs un lieks, Bez miņas aizgrimušu ceļu baltums, Līdz kaulam sāpošs vientulības saltums.
PESIMISTA ATBILDES
Kas ticību man dos? Un kad? - Neviens. Nekas. Nekad. Kad paļāvību dos? Un kas? - Nekad. Neviens. Nekas. Kas aizmirstību dos? Neviens? - Dos nakts. Dos smilts. Dos pliens.
CERĪBA
Bija ziema sūra, Vēji sirdi dūra, Gaistin gaisa maigums, Žņaudza pusnakts baigums.
Negaidīti stari Dedza pavasari: Sila saules zvīļums, Atvēršanās mīļums.
Vai jau pļavas ziedēs, Jeb vai ledi biedēs ? – Minu, gaidu, ceru Plaukstam rožu ceru...
(Sacerēti 1930. gada pirmajos trijos mēnešos.)
|
