Jaunā Gaita nr. 281. Vasara 2015

 

 

Rolfs Ekmanis

DISHARMONIJAS HARMONIZĒTĀJS MĀRIS ČAKLAIS – VI

Sākums JG276:10-13, 277:30-33, 278:23-26, 279:22-25, 280:26-28

 

VIENTUĻŠ RITEŅBRAUCĒJSŠī dzejkrājuma (1997) kopsavilkumu ir devis Imants Ziedonis uz grāmatas vāka: Īpašs Trešās atmodas laika dokuments (..). Īpašs tāpēc, ka nav dzejas grāmatas (jaunrakstītas), kas tik aptveroši, tik lielā sabiedriskā mērogā runātu par latvietību, par vēsturi, par cilvēka ideālgribu un cenšanos, par traģisko nespēju un eksistenciālo vientulību. Priekšplānā jo­projām aktuālie notikumi. Līdzās iztēlē bal­stītiem dzejoļiem, daži skan kā brīdinājums. Viņa Orfejs dzied, stāvēdams uz bezgala dziļa bezdibeņa malas, jo, ja viņš to darītu kādā drošākā vietā, viņa dziesma kļūtu triviāla. Atklāti un tieši dzejnieks runā par cilvēkā nenoslēpjamām un pāri plūstošām ilgām pēc patiesas brīvības: Jā, tāda bij īstenība. / Zem katra ciņa pa dziņai. / Un mezgliem piesieti pilni / visi kabatas lakatiņi. Debesis, vējš un pavasaris reprezentē brīvību, arī priedes, kas asociējas ar Raiņa „Lauztajām priedēm”. Dzejolī „Smags vakars priekšpavasarī” sintezēti Aleksandra Grīna Dvēseļu putenī un Raiņa „Kalnā kāpējā” simbolizētie tautas gara spēki.

Ievaddzejolī no rotaļīga skatpunkta, bet tai pašā laikā visai sarežģītā veidā, Čaklais, tāpat kā vairākās iepriekšējās dzejgrāmatās, noliedz eksistenciālās vientulības jūtas, pretstata tās dzīvei – cilvēkam ir jākļūst par savas tautas likteņa daļu, ieņemot atklātu un aktīvu sociālo stāju:

vientuļš riteņbraucējs caur pēcpusdienu

garām nopļautam laukam un siena gubiņām

vientuļš riteņbraucējs

garām vientuļam kokam laukvidū

uz krūmu

un nenopļautu vīgriežu fona

vientuļš riteņbraucējs

suns

ieraudzījis riteņbraucēju

iesāk riet

suns tātad ir vēl vientuļāks

nerēja taču uz siena gubiņām

suns tātad vientuļāks vēl

par riteņbraucēju

bet viņi man visi sagādā prieku

vientuļais riteņbraucējs

vientuļais suns

vientuļais koks

Tātad tu esi vēl vientuļāks?

Teic kāda balss

Tātad šis Kāds

ir vientulīgāks

par visiem? 1

10 MĪLAS DZIESMAS RĪGAI – Gandrīz vai katrā dzejoļu krājumā (tāpat arī esejās) Čaklais ieskicē kādu mājienu uz Rīgu, seno Hanzas savienības ostas pilsētu pie Baltijas jūras. Viņš domā par pilsētas sarežģīto, slaveno, gan līdz šim bieži nelaimīgo pagātni. 1984. gadā dzejnieks jūt nenomācamas skumjas, domājot par savu laiku, piemēram, dzejolī „Vecrīgas grafikas” (Zāļu diena) viņš neaizmirstamā veidā atmodina dzejā savas izjūtas par viņa iemīlēto viduslaiku pilsētu, bet bez liekas sentimentalitātes. Dzejoli „Rīga. Studiju gadi” (Cilvēksauciena attālumā) dzejnieks nosauc par „Poēmu ar prologu / septiņās vēlās vēstulēs / ar agru dzejoļu iestarpinājumiem”, iekļaujot Tēvreizes parafrāzi. Rīgas gars ir iemiesots pārcēlēja tēlā, kurš izvada pilsētu cauri kariem un briesmām, cauri asinsasaru lietavām. Garais dzejojums beidzas uz cerību pilnas nots: Un zāle mūs glāstīs. / Un debess mūs sauļos2..

Armēņu mākslinieka Varuža lieliski ilustrētajā četrvalodu (latviešu, vācu, krievu, angļu) grāmatā Desmit mīlas dziesmas Rīgai / Zehn Liebesgedichte an Riga / Десять песен любви Риге / Ten Love Songs to Rīga, kas izdota par godu Rīgas astoņsimtgadei, iepazīstamies ar dzejnieka juteklisko mīlestību uz visu rīdzinisko – jūgendstila celtnēm, noliktavām ar vinčām, baznīcu torņiem (Baroka orģija, gotikas savākšanās), tiltiem, Daugavas sudrabaino straujo tecējumu uz jūru, strūklaku melanholiju, Brīvības pieminekli un daudziem citiem ar putniem uz pieminekļiem un arī Rīgas intelektuālo dzīvi, it kā pilsēta pati būtu dzīva būtne. Pat tad, kad dzejnieks paceļ acis uz apkārtni, kur visādi piloni, pilastri, telefonstabi, / televīzijas antenas, viņš dzird no tiem mūzikas skaņas. Arī dzejoļu virsrak­sti ir atbilstoši mūzikas termini, t.i., serenāde, skerco, elēģija, himna u.c. Pilsētas tēlu formas ir dzīvas: pilsēta drāžas, metas, virpuļo, lec un arī raud, tās torņi valsē ar saviem pagrabiem, lielgabali Zviedru vārtos var par stabuli skanēt. Vecrīgā mūžīgais un pārejošais satek kopā, vēstures laikmeti dzīvo savu pēcdzīvi sāns pie sāna: nams pie nama, cilvēks pie cilvēka, okupants pie okupanta, bēglis pie bēgļa, uzvarētājs pie uzvarētāja, gadsimts pie gadsimta.3

Mīlestības dziesmas Rīgai – pilsētai, kur gadsimtu garumā dinamiski krustojušies ceļi un kultūras, pilsētā, ko iekāroja un iekaroja, kas kļuva bagāta un ko aizstāvēja, protams, dziedājuši daudzi citi. Čaklais pievienojas garai dzejnieku rindai, gan latviešu, gan ārzemju, kuri ir atzinušies pilsētai savā mīlestībā. Izvēlētie trīs tulkotāji krājuma pārcelšanai citās mēlēs ir nevainojami: Margita Gūtmane – vācu, Ludmila Azarova – krievu un Ieva Lešinska – angļu.

NO MANAS MĀJAS LAPAS LĪDZ PAGAIDU LATVIETIM. Krājumā Mana mājas lapa tavai mājas lapai (2000), kur Čaklais virtuozi ceļo viena dzejoļa ietvaros no augsta līmeņa nopietnības līdz atklātām muļķībām, vairākums dzejoļu ir īsi – viegli ietilpst vienā lappusē. Dzīvie tēli, izvairīgā, perifrastiskā un metaforiskā valoda, pilnīgs pieturas zīmju trūkums un ļoti retie lielo burtu lietojumi nereti pat mūsdienās šķiet šokējoši, piemēram, „priekšpēdējā brīvība”:

spied droši pogas

tālumi izģērbjas

tā nav telefonsaruna

tā ir telefonsaruna

stikla būda

klausule vējā

vārdi vētrā

tā nav telefonsaruna

tā ir telefonsaruna

brīvība darbojas

priekšpēdējā

brīvība

darbojas

Dzejolis „pēdējā nodarbība – reklamēt dzīvi” atgādina veselu buķeti daudzslāņainu, saskaldītu nozīmju, ko var saspiest kopā, bet nekad nevar pilnībā izprast:

pilna istaba ceļvežu grīda pacēlusies kādu pusmetru

es vairs neiešu tajās pļavās apsolījumu sula

izspiesta kopā ar siekalām tecēja gar neesošajām ūsām

pilns ārs cilvēku balonu krāsaini neiedomājamu

zīmju un nojautu un pareģojumu nebeidzama varza

ko man ar visu to iesākt? Uz kura āķa uzspraust? Kurā

kokā palikt?

prospekti izstaigāti? mīlestības izmīlētas? šausmu istabas

paplašinājušās līdz bezgalībai? nišas čurn?

neuztraucies –

svēts ir vien brokastgalds mīla vienpadsmitos un

vakara miers roku rokā4

Arī Čaklā pēdējā dzeju grāmata Pagaidu latvietis (2002) izceļas ar asimetriskiem un ekscentriskiem pretstatiem valodas līmenī, dažkārt ar tēlu melno humoru.

CEĻOJUMI, ESEJAS, ATMIŅAS, BIOGRĀFIJAS. Māra Čaklā pirmās ceļojumu piezīmju grāmatas Dzer avotu, ceļiniek (1969) labākās lappuses attiecas uz viņa satiktajiem rakstniekiem no Lietuvas, Armēnijas, Ukrainas, Krievijas un Austrumvācijas. Tur iestarpināti vai nu viņa paša dzejoļi, vai arī minēto dzejnieku darbi. Trīs Čaklā eseju grāmatas – Saule rakstāmgaldā (1975), Nozagtā gliemežnīca (1980), Profesionālis un ziedlapiņas (1985) – satur izjustus 19. un 20. gs. priekšteču darbu aprakstus, savu laikabiedru Latvijā un ārpus tās. Impērijas pēdējās kapeikas: Lūzumlaika dienasgrāmata 1991-1996 (1997) ir viegli uztveramu minieseju kopojums, kas veltīts kultūras dzīves notikumiem īsi pirms un tūlīt pēc PSRS sabrukuma, bieži sasaukdamies ar atskatu sovjetu okupācijas laikā. Tā kā lielākā daļa eseju uzrakstīta Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) pārraidēm, tām raksturīga plaša aptvere un izteiksmes skaidrība – par dzejnieku, kritiķi un žurnāla World Literature Today redaktoru Ivaru Ivasku, Nobela prēmijas laureātiem – Česlavu Milošu, Oktavio Pasu, Dereku Volkotu, turkmēņu rakstnieku Širalī Nurmuradovu, abhāzu prozaiķi Džumu Ahubu un citiem.5 Māra Čaklā pirmais memuāru krājums Laiks iegravē sejas (2000), kas diemžēl arī palika pēdējais, satur dzīvus, daiļrunīgus stāstījumus par saviem daudzajiem draugiem un paziņām latviešu intelektuāļu aprindās, savai personīgajai dzīvei īpaši nepieskaroties. Autora spalvai pieder arī trīs biogrāfisko portretējumu grāmatas: Im.Ka.: Imants Kalniņš laikā un telpā (1998), Gaismas kungs jeb sāga par Gunaru Birkertu (2002) un Izaicinājums: Pirmā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (2003). Pēdējo no tām Čaklais rakstīja, jau būdams smagi slims.

Kad Māris Čaklais nomira, simtiem cilvēku viņu pavadīja pēdējā gaitā. Pat visatšķirīgākie laikabiedri visaugstāk vērtēja viņa poētisko varēšanu līdzās uzticībai spalvas biedriem kritiskās situācijās. Neapstrīdami, 20. gs. otrā puse ir devusi šo tiešām izcilo rakstnieku, kuram pieder ļoti daudzveidīgs un intelektuāli sarežģīts darbu klāsts ar nezūdamu nozīmi, literatūra, ko atzīs, baudīs un uz ko atsauksies vēl ilgi pēc tās uzrakstīšanas.

 

Tulk. Beatrise Reidzāne

 

________

* Pārskata raksta pirmpublicējums Journal of Baltic Studies (skat. JG276:10). Šeit iespiestā, redakcionāli precizētā teksta pamatā ir saīsināts un Beatrises Reidzānes no angļu valodas latviskots variants, kas iespiests rakstu krājumā Ceļojums dzejnieku pasaulē: Māris Čaklais, Egils Plaudis (Sastād. Ieva E. Kalniņa un Anda Kubuliņa. Rīgā: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013).

 

VĒRES

1 Māris Čaklais. Vientuļš riteņbraucējs. Rīgā: Preses nams, 1997:1, 61.

2 Māris Čaklais. Cilvēksauciena attālumā. Rīgā: Liesma, 1984:116-136.

3 Māris Čaklais. Desmit mīlas dziesmas Rīgai. Rīgā: Pētergailis, 2000:9,33.

4 Māris Čaklais. Mana mājas lapa tavai mājas lapai. Rīgā: Jāņa Rozes apgāds, 2000:11, 66.

5 Māris Čaklais. Impērijas pēdējās kapeikas: Lūzumlaika dienasgrāmata
1991–1996.
Rīgā: Likteņstāsti, 1997.

 

 

 

Jaunā Gaita