Jaunā Gaita nr. 282. Rudens 2015

 

 

DZIRNUDZIESMA

No senislandiešu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš

(Pagaidu variants)

 

Kāpēc zeltu sauc par Frodes malumu? Sāga vēstī, ka Odina dēlam, no kura cēlušies Skjoldungi, bij vārdā Skjolds. Viņš mita zemē, ko tagad sauc Dāniju, bet tolaik par Gotu zemi, un viņš tur valdīja. Skjoldam bija dēls, Frīdleivs vārdā, un tas valdīja tai zemē pēc viņa. Frīdleiva dēlam bij Frode vārdā. Viņš mantoja ķēnisti no sava tēva tanī laikā, kad ķeizars Augusts nodibināja visā pasaulē mieru. Tad dzima Kristus. Frode bija varenākais no visiem Ziemeļzemju ķēniņiem, un tāpēc visās dāņu mēlēs mieru sāka saukt viņa vārdā, un visi ziemeļnieki sauc to Frodesmieru. Neviens nedarīja pāri citam, pat ja tā priekšā viņa tēva vai brāļa slepkava viens algs, brīvām rokām vai sasaistīts. Tad nebija neviena zagļa, ne laupītāja, un kāds zelta gredzens ilgi nogulējis Jalangas viršājā.

Ķēniņš Frode ciemojās Zviedrijā pie ķēniņa, kam Māņzinis vārdā. Viņš nopirka divas kalpameitas, kam vārdā bij Fenja un Menja. Tās bij staltas un stipras. Tanī laikā Dānijā bij divi sudmalu dzirņi, tik lieli, ka neatradās neviena, kas spētu tos griezt. Un tāda bija šo sudmalu daba, ka tās maļ, ko tām malējs liek. Tās sudmalas tā sauktas Dzirnus. Garzodis bij vārdā tam, kas iedeva abus dzirņus/dzirņakmeņus Frodem. Ķēniņš Frode sūtīja kalpameitas maltuvē un lika tām zeltu malt, un viņas tā i darīja mala Frodem papriekš zeltu, un tad mieru un labklājību. Viņš tām neļāva vairāk pūtas, ne dusas tik, cikām dzeguze klusu paliek, vai cik tai vajaga, lai nodziedātu savu dziesmu. Ir sacīts, ka viņas abas tad dziedājušas dziesmu, kas par Dzirnudziesmu saukta. Un pirms sudmalas mitējās, viņas bij Frodem iemalušas karapulku pretim, un naktī nāca jūras ķoniņš, Peļutēvs vārdā, nokāva Frodi un saņēmās pulka laupījuma. Tā beidzās Frodesmiers.

Peļutēvs paņēma Dzirnus līdz, un tāpat Fenju un Menju, un lika viņām malt sāli, un ap pusnakti tās prasa, vai nebūšot Peļutēvam nu sāls gana. Viņš liek tām malt vēl. Viņas nu maļ vēl brīdi, līdz kuģis grimst, un jūrā izcēlās mutulis/virpulis, kad ūdeņi gāzās dzirnavu acī. Tā jūra kļuva sāļa.

 

1

Nu abas klāt

ķēniņa kambaros

reģīgās meitenes,

Fenja un Menja

ved sev Frode

Fridleiva dēls

kaujvedes jaunavas

par kalpameitām.

 

2

Sūta viņš maltuvē

pie padzirnes māsas,

dzīt smago rituli,

vilkt dzirņa spaili,

saka, nebūs tām

ne dusas, ne veldzes

tīk viņam dzirdēt

dzirnavu dziesmu.

 

3

Mūžsenām dūcējām

tās dārdēt lika;

„Pavilksim padzirni,

atslobsim dzirņus!”

Liek viņš meitenēm

malt tik tālāk.

 

4

Dzied viņas un dzenā

žiglo dzirni

jau Frodes vīri/vīru

viss vairums miegā.

Nu saka Menja

nu birst jau māle:

 

5

„Malsim mēs Frodem

svētpilnu malsim,

dzīva nauda

birs no dzirņiem.

Lai dirn uz zelta,

lai dus dūnās,

lai most līksms

lai malts pa godam!

 

6

Nav ļauts te otram

nodarīt pāri,

nīdēt nedrīkst,

nedz nāvēt otru,

nedz izliet asinis

ar zobenu asu

kaut brāļa bende

važās tev priekšā!”

 

7

Tie pirmie vārdi,

ko viņš tām teica:

„Ne ilgāk jums dusēt,

cik dzeguze pieklus,

ne ilgāk, kā sacīt man

zintnieka dziesmu!”

 

8

„It ne viedīgs

tu nebiji, Frode,

kad meitenes pirki

tu, mīluli ļaužu!

vēries pēc spēka

un pēc skata,

vaicājis netiki

viņu dzimtu.

 

9

Varens bij Kauslis,

varens i tēvs tam,

tomēr vēl tvirtāks

par abiem Tjace.

Augstkalnu makāni

Ide un Aurnis,

tie mums kā tēvi

tie tēvoči mūsu.

 

10

Nerastos rituļi

Palsajās radzēs,

nedz cietie dzirņi

celtos iz zemes,

nedz makānu meitenes

tagad te maltu,

ja mēs abas nebūtu

tos atradušas.

 

11

Draiskojām abas

deviņas ziemas,

spēkones, augušas

apakš zemes,

darījām, meitenes,

dūšīgus darbus,

Velna akmeni

atvilkām pašas,

 

12

pavēlām rituli

Milžzemē velties,

irdne tam ceļā

grima un cēlās,

raito ripuli

raidījām abas,

smago kluci

cilvēku klonā.

 

13

Zem brīža abas

mēs Zviedru zemē,

reģīgās meitenes

metāmies kaujā,

veicām lāčus

un vairogus lauzām,

tirdījām pulkus

tērauda palsos.

 

14

I gāzām karvežus,

i kaujā glābām

krietnajam Gothormam

knašas mēs talkā

nerima kari,

līdz krita Knūe.

 

15

I ziemu, i vasaru

uzmācām varu,

mēs godu un slavu

guvāmies abas,

ar asiem šķēpiem

šķērdām, šļācām

no brūcēm asini

lai asmens sārto!

 

16

Nu mēs nākušas

ķēniņa namā,

bez žēlas noliktas

kalpoņu kārtā

dubļi kož pēdās,

aukstums knies plecus,

griežam Mieradzirnas

rūgts mums pie Frodes!

 

17

Rimstiet, rokas!

Rituli, mities!

Nu es malusi

tik, cik man pietiks!”

„Neļausim rokām

mierā rimties,

līdz liksies

Frodem,

ka malts atlikām.

 

18

Liksim rokām

tvert grodos šķēpus,

asiņainos asmeņus,

mosties, tu Frode!

Mosties, tu Frode,

ja klausīties gribi,

kā skan mūsu dziesmas

un senie stāsti.

 

19

Guni plīvam manu

rītpus pils mūriem,

kalnā tur lāktis

rāda karaziņu

klāt jau karapulks,

kārs cilāt šķēpus,

dedzināt pelnos

valdoņa pili.

 

20

Nepaliks tev

ne Hleidas tronis,

ne dzirkstzelta aproces,

ne varas dzirnis.

Maļamo spaili

meit, satver ciešāk,

netaps mums šķomi

no asins šķieda.

21

Mal, mana tēva

meit, mudīgāk,

jā, krietnu pulku

viņa atceras krītam!

Jau plīst padzirnei

pārmavu balsti,

dzelzīm apkaltie.

Maļam tik tālāk!

 

22

Maļam tik tālāk!

Jau Irsas dēls tuvu,

viņš pusdāņa asinis

Frodem atriebs.

Tā viņu dēvēs

i dēlu, i brāli

neba mums zīlēt,

abas to zinām.”

 

23

Meitas abas

cik spara mala,

palūk, jau meitieši

milžu omā,

jau sadars gruva,

jau padzirne druskās,

nu smagais dzirnis

uz pusēm plīsa.

 

24

Nu bilda māsa,

makānu līgava:

„Malām tev, Frode,

tiks tev atlikām,

pietiks mums meitenēm

maltuvē stāvēt.”

 

 

 

Jaunā Gaita