Jaunā Gaita nr. 283. Ziema 2015

 

 

 

BRUNHILDES EĻĻUPCEĻŠ

No senislandiešu valodas atdzejojis

Uldis Bērziņš

(Pagaidu variants)

Pēc Brunhildes nāves aizdegti divi sārti, tas viens Sigurdam, un tas izdega pirmais, bet Brunhildi sadedzinājuši otrā sārtā – dārgām drānām izklātā pajūgā. Stāsta, ka Brunhilde pajūgā traukusi Eļļup gar kādas milzenes namsētu. Milzene sauc:

1

„Ne pagalmā braukt tev,

ne brukt pār slieksni

klintīs man kaltajā

kalnu namā.

Klātos tev, sieva,

klabināt stelles,

ne citas vīram

nopakaļ vilkties.

 

2

Vai bija tev važot

No Valoņu zemes,

grozgalve gaisīgā,

uz pagalmu manu?

Tu, zelta Sole,

ja zināt vēlies,

dāsni skaloji

asinis no delnām.”

 

3
[Brunhilde saka:]

„Vai acīs man sviedīsi

tu, klinšu sieva,

ka vīru pulkā

es radusi karot?

Gan augstāk dzimušu

mani atzīs,

visi, kas mūsu

ciltskoku raudzīs.”

 

4

[Milzene saka:]

„Gan tu, Brunhilde

Budles meita

par lielu nelaimi

pasaulē nāci –

Gjūkes bērnus

tu iznīdēji,

tu nopostīji

viņu laimīgo namu.”

 

 

5

[Brunhilde saka:]

„Gana es gudra

no pajūga saucu –

kaut tu glupa,

gaidi un klausies –

kā Gjūkes mantnieki

pievīla mani

mīlu man laupīja,

lauzt zvērastu lika.”

 

6

Apmetņus apslēpt

liek gudrais ķēniņš

astoņām māsām

zem ozola zariem.

Divpadsmit ziemas,

ja zināt gribi,

tad man bija,

kad zvērējos princim.

 

7

Visi mani dēvēja

tur Dārdulejās,

kas pazina mani:

„Tā – bruņsegu galvā!”

 

8

Tad es veco

varoni gotu –

Dzelzstīpas Gunnaru

gremdēju Ellē,

dāvāju uzvaru

Audas brālim,

drošajam puisim –

tad dusmoja Odins.

 

9

Viņš aplieca Kaujubirzī

vairogiem mani,

baltiem un sarkaniem,

un krantīm kopā –

tik tam bij modināt

mani no miega,

kurš nekur pasaulē

neiepazīs baiļu.

 

 

10

Stāv dižistaba,

uz dienvidu vērsta,

zaru rīļa

lokās un zvāro,

tik tas pārlēks,

kurš vedīs man zeltu, –

vedīs man dūnas,

kur dusējis Fāvnis.

 

11

Zeltvedis jāja,

zeltnesis lēca

te, mana audžutēva

istabās augstās, –

dāņu vikings

karadraugu vidū.

 

12

Abi gulējām

vienā gultā,

it kā viņš būtu

mans miesīgs brālis,

roku pat neuzlikām

uz otras, –

tā mēs gulējām

astoņas naktis.

 

13

Acīs man Gudrūna

Gjūkes meita meta,

ka es ar Sigurdu

skāvusies gultā,

tad zināms nāca,

ko gribētu zūdam, –

kā līgavas kārtā

ievīlāt mani.

 

14

Pārāk jau ilgi

pāresti jācieš

vīriem un sievām

pasaulē šajā, –

bet mūs vairs nešķirs,

mēs kopā mirām, –

abi ar Sigurdu.

Spīgana, gaisti!

 

 

Jaunā Gaita