Jaunā Gaita nr. 287. Ziema 2016

 

 

 

 

 

VEĻIEM PIEVIENOJAS

Māra Dainuvīte Zandberga (dz. Šedrika, 1946-2016), JG saimniecības vadītāja (1977-1984, nr.115-147).

Rakstnieces, publicistes Dzidras Zeberiņas (1923-2016) studiju gadi pēckara bēgļu laikā Vācijā Baltijas U. Pinebergā un Minsteres U. atainoti viņas pirmajā (kopā ar vīru Modri Zeberiņu sarakstītajā) grāmatā Ūpji (1952). Seko īsprozas krājums Spoku stāsti (1958), Kad es maza biju (1969), Es esmu visur (1983). Skat. JG47(1964):18 un JG279(2014):36.

LNT, Dailes teātra un filmu aktieris Jānis Reinis (1960-2016), galveno lomu tēlotājs Marka Tvena Princī un ubaga zēnā, Šekspīra Romeo un Džuljetā, Moljēra Skapēna nedarbos, Čehova Tēvocī Vaņā, Pētera Pētersona Tikai muzikants, filmās Mērnieku laiki, Rīgas sargi, Knuta Hamsuna Viktorija, TV seriālā Sirdsmīļā Monika u.c.

Literāts Pāvils Ieviņš (1915-2016), publicējies arī JG.

Māra Dainuvīte Zandberga

Dzidra Zeberiņa

Jānis Reinis

 

 

DZEJA

Marta Dziļuma sava vecātēva Valda Grēviņa dzejoļus, kas rakstīti no 1909. gada līdz dzejnieka nāvei (1968), sakopojusi krājumā Veca cilvēka dziesmas.

Filozofe, pedagoģe un talantīgu pianistu māte Iveta Šimkus izdevusi savu otro dzejoļu krājumu pēc tam.

Dainas Jansones-Treices noskaņu dzejoļu krājumā Vēja prelūdija ietverti arī dzejoļi, kurus savās dziesmās izmantojuši mūziķi.

Dzīvesbiedri Velta Kaltiņa un Roalds Dobrovenskis kopkrājumā Dzeja uzrunā lasītāju divās valodās – latviešu un krievu, katram rakstot savā dzimtā valodā.

(vg)

 

PROZA

Ņujorkā (tagad LV) dzīvojušais latviešu rakstnieks Toms Kreicbergs, kas pazīstams ar pseidonīmu Tom Crosshill, raksta angļu valodā un līdz šim publicējies zinātniskās fantastikas žanrā, nu pārsteidz ar latviski tulkotu un pavisam atšķirīgā stilā sarakstītu romānu Lopu ekspresis. Tajā paralēli risinās divas līnijas – Latvijā 20. gs. pirmajā pusē un 21. gs. Ņujorkā, runājot gan par ulmaņlaikiem, okupāciju, izsūtīšanu, karu, gan arī par moderno Volstrītas finanšu pasauli un iespējām bagāto dzīvi Ņujorkā. Tulk. no manuskripta Lauma Terēze Lapa.

Ledus apelsīnu kritiķi uzskata par talantīgu debiju latviešu literatūrā, un grāmatas autore Dace Vīgante ir sevi jau apliecinājusi ar izcīnītajām balvām stāstu žanrā. Krājumā stastīts gan par padomju laika realitāti, gan arī par vienas ģimenes sieviešu pieredzi – garstāstā Ledus okeāns.

Rakstu krājumu Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš abi rakstnieki jau bija iecerējuši 2000. gadu sākumā. Pēc viņu nāves darbu pie krājuma turpināja mākslas zinātniece Māra Trautmane, un izdevumu veido 4 daļas: hronoloģija, arhīvu materiāli, laikabiedru esejas un abu autoru teorētiskie raksti.

Pagātne vienmēr atgādina par sevi, tā apliecina Arnolds Auziņš savā jaunākajā detektīvromānā Zvans no viņpasaules.

Ražīgā rakstniece, dzejniece un tulkotāja Daina Avotiņa savu 90 gadu jubileju sagaida ar jaunu romānu Nezūdošā vērtība, kura pamatā ir konkrēta cilvēka dzīvesstāsts, papildināts ar pašas rakstnieces atziņām.

Ingas Puriņas romāns Nesoli man laimi atklāj neparedzamus sarežģījumus jauna pāra dzīvē.

Bērnu invalīdu aprūpētāja, māte un audžumāte Ilga Raščevska sāk savu literāro darbību ar smagu romānu Norakstītie – par dzīves neredzamo pusi, par tiem, kuru ikdienišķā maltīte ir atkarīga no kārtējā pabalsta un kuru tā jau niecīgie līdzekļi pazūd alkohola plūdos.

(vg)

 

DAŽĀDA SATURA

Uzņēmējs, sabiedrisku organizāciju dibinātājs Vilis Vītols daļu sava mūža bijis spiests pavadīt ārpus Latvijas un visu mūžu ir neatlaidīgi vērojis un pētījis Krieviju, apmeklējis to un iepazinies ar daudziem krieviem, tagad ar grāmatas Pārdomas par Krieviju palīdzību mēģina skaidrot Rietumu sabiedrībai problēmu ar lielo kaimiņzemi.

Literatūrzinātnieces Anitas Rožkalnes Kārļa Zariņa burvju aplis ir Zariņa (1889-1978) biogrāfija, kas balstās uz rakstnieka darbiem, arhīvu materiāliem, vēsturnieku atzinumiem, korespondenci un dienasgrāmatām.

Pētījumu krājumā Civilizāciju karš? Pauls Daija, Deniss Hanovs un Ilze Jansone (sast.) pievēršas I Pasaules kara ideoloģijas, atmiņu un mākslas dzīves Latvijas versijām.

Raiņa 150-gadei veltītās Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks autori ir Inguna Daukste-Silasproģe, Gundega Grīnuma un Viktors Hausmanis (sast.).

G. F. Stendera Latviešu gramatika (1783) ir Zigrīdas Frīdes tulkojums, ko papildina viņas ievads un komentāri.

Jaunās autores Lindas Riņķes grāmatā Tūkstošiem kilometru ceļa malā divi jauni cilvēki atstāj mājas, draugus un visu ierasto, lai dotos uz tālāko sauszemes punktu Ziemeļos – Nordkapu.

Vienā laikā klajā laisti divi režisoram Alvim Hermanim veltīti izdevumi – albums Alvis Hermanis, kurā iekļauta attēlu izlase no 43 interesantākajām Hermaņa izrādēm, Edītes Tišheizeres eseja, Sarmītes Ēlertes intervija ar režisoru un Normunda Naumaņa kritiku fragmenti, un otrs izdevums - režisora dienasgrāmata, kas pierakstīta 2015./2016. gada sezonas laikā. Es negribētu, ka grāmatu par mani un manu darbu raksta kāds cits. Jo neesmu pārliecināts, ka jel kurš cits, izņemot mani, ir spējīgs saprast ar ko es īsti nodarbojos un kas aiz visa tā stāv. Es pats pamēģināšu to uzrakstīt, saka Hermanis.

Daudz ko par čigānu tautas folkloru un tradīcijām no gadsimtu tālumiem līdz mūsdienām var uzzināt Daiņa Kraukļa grāmatā Čigānu stāstu stāsti „Kad dzimtas dārzos ziedi plaukst!”.

Māra Zālīte, sarakstot pasaku Mamma un Tētis kūrortā, domājusi gan par mazajiem lasītājiem, gan viņu vecākiem.

(vg)

 

TULKOJUMI

Franču rakstnieks, dziesminieks, aktieris un teātra režisors Denī (Denis Wetterwald), pavadot vienu mēnesi Ventspils Rakstnieku mājā (2010), sarakstījis dzejoļu krājumu Pāršķelt klusumu. Ziema Ventspilī (Silence ŕ fendre. Un hiver ŕ Ventspils) (tulk. Gita Grīnberga).

Ungāru rakstnieces Źuzas Rakovskas (Rakovszky Zsuzsa) romāna Čūskas ēna (tulk. Elga Sakse) pirmizdevums Ungārijā izraisījis vispārēju sajūsmu, pavērdams jaunus skatus 17. gs. Viduseiropā.

Labākā grāmata par karu – tā tiek raksturots krievu izcelsmes amerikāņu žurnālista un fotogrāfa Sergeja Loiko romāns Lidosta (tulk. Dace Sparāne-Freimane), kurā aprakstītas kaujas Doņeckas lidostā, Sergejam Loiko esot vienīgam ārzemju žurnālistam, kas tur bijis klāt.

(vg)

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS

Otavā dzīvojošā Ilse Zandstra izdevusi grāmatu angļu valodā Hubert and the Great Pigeon Race.

(vg)

 

PAR LATVIEŠIEM CITVALODĀS

Portlandē, Oregonā, dzīvojošā Gina Oscher, iepazīstoties ar latvieti Daci un uzklausot viņas dzīvesstāstu, sarakstījusi grāmatu The Hidden Letters of Velta B., atklājot tajā kādas Latvijas pilsētiņas iedzīvotāju dzīvi, kas visi kaut kādā veidā ir saistīti ar kapraču ģimeni.

(vg)

 

CILDINĀJUMI

Andris Nelsons ieguvis divas no 12 žurnāla Gramaphone klasiskās mūzikas balvām. Nelsonam un viņa dzīvesbiedrei, soprānam Kristīnei Opolais šogad piešķirts TZO.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) piešķīrusi Goda profesora nosaukumu saviem absolventiem – operdziedātājai Maijai Kovaļevskai un diriģentam Andrim Nelsonam.

Maija Kovaļevska, kurai piešķirts Goda profesores nosaukums, LNO sarīko labdarības koncertu Sirds veltījums (2016.12.IX) pretvēža medikamentu iegādei.

Foto: Edijs Pālens/LETA/Ir

Liepājas koncertzāle Lielais dzintars ieguvusi Starptautisko Arhitektūras balvu (International Architecture Award, 2016) kā jaunās arhitektūras labākais projekts.

Eiropas Kinoakadēmijas (European Film Academy) š.g. 50 labāko filmu sarakstā iekļauta režisores Lailas Pakalniņas filma Ausma, kas ir Latvijas, Polijas un Igaunijas kopražojums (skat. JG283:57).

Kultūras ministrijas Atzinības rakstus (2016) saņēmuši rakstnieki Knuts Skujenieks, Roalds Dobrovenskis, Velta Kaltiņa, Daina Avotiņa, Juris Kronbergs, Zigmunds Skujiņš, Harijs Gulbis, skaņraži Romualds Kalsons, Pauls Dambis, tulkotāja Rute Runce.

Vijolniekam un orķestra Kremerata Baltica vadītājam Gidonam Krēmeram Japānas Mākslas asociācijas starptautiskā Praemium Imperiale. Balvas pretendentus izvirza pasaulē ietekmīgas personības, to vidū Žaks Širaks (bij. Francijas prezidents), Jusihiro Nakasone (bij. Japānas premjers), Lamberto Dini (bij. Italijas premjers), Viljams H. Leuers (Ņujurkas Metropolitēna muzeja bij. direktors), u.c.

Gidons Krēmers

Egona Līva piemiņas balva Krasta ļaudis piešķirta grāmatas Kuģa žurnāls autorei Inesei Zanderei.

ASV Rietumkrasta latviešu vasaras vidusskolai Kursa” piešķirts (2016.6.IX) PBLA Izglītības padomes Atzinības raksts par 1. vietu PBLA rīkotajā Tautas dziesmu akcijā Dāvana Latvijai: Man dziesmiņu nepietrūka.

PBLA KF (2016) Goda balva par izcilu un ilggadīgu veikumu publicistikā piešķirta Frankam Gordonam, vairāku grāmatu un neskaitāmu analītisku rakstu autoram latviešu periodikā, arī Jaunajā Gaitā (kopš 1998). Goda diploms Vijai Zuntakai-Bērziņai par ilggadīgu un nesavtīgu ieguldījumu KF vadībā un darbā. Kr. Barona Prēmija Uldim Gravam par autobiogrāfiju Tālumā, bet ne svešumā. Atzinības raksts tulkotājai Laurai Laurušaitei par latviešu literatūras/kultūras atpazīstamības veicināšanu Lietuvā; māksliniecēm Vijai Spoģei-Erdmanei, Linai Ikšei, Emmelijai Skrapstei-Malmquist; par latviskās mūzikas/deju veicināšanu Gaidai Rullei, XVI Rietumkrasta (ASV) Dziesmu svētku un Eiropas latviešu kultūras svētku rīcības komitejām, koncertiestudējuma Te nu mēs esam producentu grupai; latviskās izglītības/tradīciju veicinātājam Krievijā Jānim Dambītim; Metai Bāzei par lugu iestudēšanu Toronto.

(re)

 

Raimonda Staprāna izstādes Piecas gleznas atklāšanā no kr. izstādes kuratore Elita Ansone, kultūras ministre Dace Melbārde, Raimonds Staprāns, LNMM direktore Māra Lāce.

TĒLOTĀJMĀKSLA

LNMM skatāma (2016.10.IX-20.XI) Raimonda Staprāna izstāde Piecas gleznas (kuratore Elita Ansone). Ceturtā stāva baltajā zālē ar stikloto grīdu redzamas piecas jaunākās mākslinieka gleznas, kas ceļos atpakaļ izstādīšanai ASV. Staprāna gleznas ar īpašo Kalifornijas gaismēnas starojumu un līdzsvaroto kompozīciju vēl arvien ir jauneklīgas, neraugoties uz mākslinieka šogad nosvinētajiem 90. Mākslinieka sekošana savam uzskatam, ka tikai amatieriem vajag iedvesmu, profesionāļi strādā katru dienu, ir vainagojusies mākslā, kas ir reizē viegla un nopietna, spilgta un ieturēta, lakoniska un meditatīva. Pēckara bēgļu laikā Staprāns nokļūst Rietumvācijā, pēcāk trimdā ASV, kur Vašingtonas U. (U. Of Washington, Seattle) kļūst par mākslas bakalauru (1952), pēcāk par maģistru Kalifornijas U. (U. of California, Berekeley). Jaungaitnieks (kopš 1970) Staprāns publicējis arī virkni lugu mūsu rakstu krājumā – Četras dienas jūnijā (JG170-171), Briedis-Peterss (JG189), Pēdējā izrāde (JG198), Anšlavs un Veronika (JG220), Dr. Kalniņa tiesāšana (JG247), Postītājs (JG229-230), Gūsteknis pilī (JG268).

LNT režisors Edmunds Freibergs izstādē Piecas gleznas

Foto: Linda Treija

 

LNMM Mūzikas un mākslas atbalsta fonda (MMAF) teātra viencēlienu cikla Klasiķi pirms klasikas ietvaros iestudēta izrāde No Rozentāla. Pirmā MMAF izrāde (2008) veltīta preses karalienei Emīlijai Benjamiņai, kam seko izrādes par gleznotājiem Jāni Pauļuku (2010), Kārli Padegu (2014) un Ugu Skulmi (2016).

Borisa un Ināras Teterevu fonda Māksla publiskā telpā ietvaros pie Akmens tilta novietota mākslinieka, LMA profesora Ojāra Pētersona lielformāta skulptūra Lielā vāze, kuras virsma noklāta ar 14 000 keramikas plāksnītēm. Uz katras izvietots viens burts, kam pamatā Garlība Merķeļa teksts grāmatā Die Vorzeit Lieflands (Vidzemes senatne, 1799). Citējot projekta kuratori Helēnu Demakovu, Vāzes granīta iekšpuse norāda uz mūsu platuma grādiem, lauku vidi, savukārt tās keramikas ārpuse ar Merķeļa teksta fragmentu akcentē eiropeiskās kultūras uzslāņojumu un vēsturisko pieredzi, ko apliecina arī vāzes forma.

Ojāra Pētersona skulptūra Lielā vāze

No izstādes kuratores Gundegas Cēberes uzzinām, ka izstādē Civilisti (2016.9.IX-6.XI) Arsenālā Sandras Krastiņas nolūks ir atsegt ar baltiem krekliem vīriešu varas maskulīno un deindividualizēto raksturu. Otra tēma ir vareni buļļi, kas iemieso vīrišķīgu, varenu un nevaldāmu spēku. Iekļauti arī darbi no cikla Apzeltītie jātnieki, kuri novārguši un apjukuši sēž zirgā – Rietumu klasiskā vadoņa un uzvaras simbolā. Zīmīgi, ka 90. gadu ciklā Aizmigušie jātnieki gan zirgs, gan jātnieks veidoti kā tikko dzimuši un kusli radījumi neizprotama ceļojuma sākumā. Izstādes laikā apgāds Neputns” laiž klajā Laimas Slavas sastādīto grāmatu par mākslinieci (autori: Valdis Ābols, Jānis Taurens, Laima Slava).

Ventspilī savā 105. jubilejā ar izstādēm tiek godināts Kurts Fridrihsons – Galvenajā bibliotēkā Kurzemes bēgļi, Pārventas bibliotēkā grafiskie darbi Trajektorijas, Livonijas ordeņa pilī – Indiāņu gaita, bet teātra nama Jūras vārti” lielajā zālē – akvareļi Vairākas dzīves. Dienas Grāmata” laiž klajā rakstnieces Gundegas Repšes sakārtoto Fridrihsona mākslas albumu Es biju šeit viens pats (2016).

Džemmas Skulmes Dialogi Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā/ĢEJVMM (2016.16.VII-4.IX) veidoti kā liela retrospekcija, iekļaujot darbus pat no studiju laika līdz pašām jaunākajām gleznām.

LNB tika pasniegta (2016.21.VII) Daugavpils Marka Rotko mākslas centra iedibinātā I Latvijas starptautiskās keramikas biennāles „Martinsona balva”. Bronzas ieguvēji – turks Šanbazs (Hasan Şanbaz) un Valda Podkalne, sudraba – indiete Kakera (Vineet Kacker) un vietējā mākslinieču tandēms ar pseidonīmu Skuja Braden, zelta – Vācijas pārstāvim Marie-Josée Comello un Dainim Punduram.

Rīgā, Pulka ielā 8, ielikts (2016.18.VIII) pamatakmens mūsdienīgai Muzeju krātuvju kompleksa būvei, kur plānots izvietot vairāk nekā 2 miljoni vienību no četriem Latvijas muzejiem – Nacionālā vēstures, Rakstniecības un mūzikas, Kultūras akadēmijas Rīgas Kino, kā arī LNMM Ārzemju mākslas un Latvijas 20. gs. otrās puses mākslas kolekciju.

Galerijā „Daugava” augustā „kamerrakstura izstāde” tēlniekiem Kārlim Baumanim (1916-2011), kad atklāts arī Andas Treijas māksliniekam veltīts albums.

Rīgas Pētera baznīcā 91. jubilejas izstāde tēlniecei Ēvī Upeniecei, kura lielu mūža daiļrades daļu ziedojusi portretam akmenī vai bronzā.

Jelgavā Trīsvienības baznīcas tornī 75. jubileju nosvinēja grafiķe un gleznotāja Lolita Zikmane, bet ĢEJVMM 70. – ainavists Uldis Zuters.

Ņujorkas galerijā Art in General Laikmetīgās mākslas centra kim rezidences balvas ieguvējas Ievas Epneres personālizstāde Dzīvo atmiņu jūra (2016.16.IX-5.X).

Preiļu kultūras namā pasniegta (2016.17.IX) Jāzepa Pīgožņa balva „Par labāko latviešu ainavu glezniecībā” Silvai Linartei.

Valmieras galerijā „Laipa” Osvalda Rožkalna izstāde (2016.14.X), pie reizes verot vaļā arīdzan Ingrīdas Burānes un Māra Branča grāmatu par scenogrāfu un gleznotāju.

Vijas Spekkes darbu izstādi Bēgļi – gūstekņi sarīkoja viņas radiniece Diāna Jance – vispirms Rīgā, tad Jelgavā.

Vija Spekke. 9/11 Ņujorkā

(mb) (lt)

 

MŪZIKA

Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivāla atklāšanas koncertā (Rīgas biržā) JVLMU absolvente, klavesīniste Gertruda Jerjomenko atskaņo Francijas, Itālijas un Spānijas komponistus – Forkerē (Jean-Baptiste Antoine Forqueray, 1699-1782), Skarlati (Domenico Scarlatti, 1685-1757) un Solēru (kataloniski Antoni Soler i Ramos, 1729-1783).

Sakarā ar Alvja Hermaņa iestudēto Riharda Štrausa (Richard Strauss, 1884-1949) operu Danajas mīla (Die Liebe der Danae), kas uzvesta š.g. Zalcburgas festivālā, kā atzīstas Sestdienas korespondente Dace Vaivara (2016.13.VIII), viņu jo sevišķi valdzinājuši lietuviešu mākslinieka Juozas Statkevičius kostīmi: ...kad atvērās Zalcburgas „Grosses Festspielhaus” skatuves priekškars, no pārsteiguma aizrāvās elpa un sajutos kā „Tūkstoš un vienas nakts” pasaku fantāzijās – krāšņos austrumnieciskos kostīmos ģērbto personāžu skaits uz skatuves pārsniedza simtu un veidoja kolorītu mozaīku no orientāliem tērpiem, austrumu motīviem un ornamentiem... Oda eksotiskam skaistumam. Savulaik Statkevičius darinājis tērpus Vairai Vīķei Freibergai, Dānijas kroņprincesei un pazīstamām skatuves zvaigznēm Eiropā.

Saslimstot bulgāru soprānam Soņai Jončevai, festivāla rīkotāji lūguši Marinai Rebekai atveidot Taīdas lomu franču komponista Masnē (Jules Massenet) operā Thaďs – par augstu stāvošu kurtizāni, kas, priestera Atanaela (tenors Placido Domingo) dievbijības un labās gribas iedvesmota, pagriež muguru greznai dzīvei un kļūst par mūķeni.

Folkmūzikas festivālā Origo Summer Stage (2016.25.VIII) galvenās zvaigznes bija lietuvietis Saulius Petreikis – jaunu skaņu meklētājs ar dažādu tautu pūšamiem instrumentiem (no indiešu bansuri, persiešu nejas, dažādām ķīniešu flautām un ķeltu stabulēm līdz armēņu dudukam, austrāliešu didžeridam u.d.c.), arī mūsu saksofonists Deniss Paškevičs (kopā ar ansambli Baraka) un postfolkloras grupa Iļģi, kas ar ierakstu Ne uz vienu dienu š.g. jūlijā ieguva 2. vietu WMCE (World Music Charts Europe). Lielai pilsētai ir spēcīgi sirdspuksti, tai vajag spēcīgus ritmus. Latviešu tautasdziesmas radušās visā Latvijā, tās nav Rīgas un lielpilsētas mūzika, taču apvienojumā ar „Iļģu” enerģiju folklora iegūst citu skanējumu, kas ir līdzsvarā ar pilsētas ritmu – tā grupas Iļģi dibinātaja/soliste Ilga Reizniece.

Mūziķis Saulius Petreikis

Grupa Iļģi 2016. gadā

Foto: Kristaps Kalns/Satori

 

 

Ineses Galantes rīkoto festivālu Summertime Dzintaru koncertzālē noslēdz (2016.2.IX) čella ansamblis Da Gamba ar Antonio Vivaldi Gadalaikiemtā, kā tas nekad agrāk nav skanējis (Valters Pūce), arī ar Johana Sebastiāna Baha, Hendeļa, Fredija Merkūrija, Prokofjeva, Bēthovena u.c. komponistu skaņdarbiem jaunās interpretācijās.

Da Gamba čella ansamblis - Valters Pūce, Antons Trocjuks, Hamidreza Rahbaralams un Dainis Tenis

Foto: Kristaps Kalns/Satori

Orķestris Deutsche Radio Philharmonie Saarbrücken Kaiserslautern (diiģents Karels Marks Šišons) jauno sezonu atklāj (2016.11.IX) ar Latvijas Radio 3 Klasika programmu vadītāja Andra Dzenīša jaundarba Langsam (Lēnām) pirmatskaņojumu.

Soprāna Kristīnes Opolais uzstāšanos Tanglvudas (Tanglewood) mūzikas festivālā (ASV) kopā ar viņas dzīvesbiedra Andra Nelsona vadīto Bostonas Simfonisko orķestri un vēl sešiem pasaules mēroga operdziedātājiem, kā vēstī LV koncertturnejas organizators Andrejs Žagars, atzinīgi novērtējuši mūzikas kritiķi. Boston Globe, atsaucoties uz Opolais ārijām no Aīdas, nodevē tās par grandiozu un vienlaikus juteklisku sniegumu, bet The Boston Musical Intelligencer cildina viņas balss plašo tembru.

LNO pārstāve Irbe Treile no jauniestudējumiem min četras operas – Guno Faustu, Čaikovska Jevgeņiju Oņeginu, Bizē Karmenu, Vāgnera Tanheizeru, kā arī baletus Pērs Gints (Edvarda Grīga mūzika) un Pie zilās Donavas (Johans Štrauss). Noslēgumā paredzēts festivāls Viva Romantica. Faustu (pirmizrāde 2016.30.IX – diriģenti Tadeušs Voicehovskis un Mārtiņš Ozoliņš) režisors Aiks Karapetjans izveidojis vēlīnās gotikas stilā, pielietojot arī vācu ekspresionisma mēmā kino paņēmienus. Jevgeņija Oņegina (pirmizrāde 8.XII) režisore ir Rēzija Kalniņa (diriģ. Ainārs Rubiķis un Jānis Liepiņš). Baleta Pērs Gints iestudētājs ir slovēņu horeogrāfs Edvards Klugs (diriģ. Ozoliņš un Farhads Stade).

19. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla noslēgumā Rīgas Domā (8.IX) atskan Māra Sirmā vadītā kora Latvija Pētera Vaska darba Mein Herr mein Gott pirmatskaņojums, kura pamatā ir 16. gs. šveiciešu mistiķa lūgšanas teksts. Koris nodzied arī komponista Mūsu Tēvs, Credo, Mesa un Gloria.

Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga Lielajā ģildē atklāj sezonu (2016.23.IX) ar Mocarta Sinfonia Concertante – vijolei (Vineta Sareika), altam (berlīnietis Gregor Sigl) un orķestrim, kam seko Šūberta Lielā simfonija (Große Sinfonie) un Kristapa Pētersona eksperimentālā Akustikas apguve kamersimfonija lielam ansamblim un trīsstāvīgai telpai”. Orķestri vada Sinfonietta Rīga dibinātājs Normunds Šnē.

Sinfonietta Rīga

Foto:Reinis Hofmanis

 

Rīgas Saksofonu kvartets ieguvis atzinību Pasaules Flautas festivālā (Raasrang World Flute Festival 2016.17.-26.IX) Ņūdeli (New Delhi) un Haiderabadā (Hyderabad), Indijā, atskaņojot gan Hendeli un Bēthovenu, gan arī mūsdienu komponistus, t.sk. džeza skaņdarbus.

(re)

 

 

TEĀTRIS

JRT pirmo jauniestudējumu (2016.9.IX) Pakļaušanās (Submission) režisors Alvis Hermanis veidojis pēc franču rakstnieka, enfant terrible Mišela Velbeka (Michel Houellebecq) romāna motīviem – utopisks stāsts par Franciju 2022. gadā, kad Eiropas civilizāciju apdraud nevis musulmaņi, bet eiropieši paši, kas atrodas bedrē un turpina čakli rakt. Par Pakļaušanās dramatizējumu detalizētu apceri portālā Satori ievietojis Svens Kuzmins. Pērngad romāna parādīšanās saules gaismā izraisīja troksni Francijas presē un soctīklos. Velbeks pats esot teicis: 2015. gadā man izkrita visi zobi, 2022. gadā es svinēšu Ramadānu.

Skats no Alvja Hermaņa jauniestudējuma Pakļaušanās

Foto: Jānis Deinats

 

Režisors Vladislavs Nastavševs iestudējis Anatolija Marienhofa romānu Ciniķi (1928), kas vēsta par krievu inteliģences pārstāvjiem Maskavā neatgriezenisku pārmaiņu laikā – pirmajos gados pēc oktobra (1917) apvērsuma Petrogradā.

Dailes teātra piedāvājumā Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums – Oskara Vailda Doriana Greja portrets.

Starp LNT jaunumiem: režisora Elmāra Seņkova iestudētā Čehova luga Kaija, Viestura Kairiša Henrika Ibsena Pērs Gints un Kirila Serebreņņikova lietuviešu rakstnieka/dramaturga Marius Ivaškevičius Guļošie – antiutopiska vīzija par 20 gadus tālu nākotni, kad pasauli draud iznīcināt pārapdzīvotība un globāls dzeramā ūdens trūkums.

Valmieras Drāmas teātrī – Māras Ķimeles iestudētā izrāde Emmiņas laime pēc vācu kinorežisora Rainera Vernera Fasbindera filmas Bailes saēd dvēseli (Angst essen Seele auf) motīviem, Ineses Pudžas Augusta Strindberga kamerspēle Pelikāns un Viestura Roziņa izrāde bērniem/jauniešiem pēc Žila Verna romāna 80 dienās apkārt Zemeslodei motīviem.

Ģertrūdes ielas teātra Rīgā mākslinieciskais vadītājs Andrejs Jarovojs izvēlējies iestudēt Šekspīra Jūliju Cēzaru.

Dirty Deal Teatro Dāvja Auškāpa iestudētā izrāde Tēvs varonis ’69 veidota pēc Ingas Gailes lugas, kur iekļautas arī dažas biogrāfiskas detaļas. Autore vienmēr vēlējusies runāt par tēmu, kas skar VDK, jo aizvien vēl nav notikusi „čekas maisu” atvēršana, tādējādi sabiedrība aizvien vēl dzīvo melos (LA.lv 2016.21.IX).

Kā vēsta Dienvidkalifornijas Latviešu biedrības biļetens (2016.X), Latviešu kultūras biedrības TILTS pārstāvja Marča Voldiņa nedēļām ilgi plānotā Latvijas aktieru Daces Makovskas un Leona Leščinska turneja ar vācu autora Martina Valzera lugu Kauja četrās sienās 14 latviešu centros Ziemeļamerikā septembrī nevarēja notikt, jo ASV Dzimtenes drošības (Homeland Security) departamenta birokrāti prasību noraidīja – luga, lūk, ārzemēs dzīvojošiem latviešiem neesot „kultūrāli ūnikāla” (culturally unique). Nelīdzēja ne Latvijas vēstnieka ASV Andra Teikmaņa vēstule, nedz arī Kongresa deputāta Mičiganā Maikla Bišopa (Michael Bishop) atbalsts.

(re)

 

Māris Bišofs www.irlv.lv

 

DIASPORA

Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) un Latviešu fonda (LF) vaditāji un biedri pulcējās (2016.23.-25.IX) Katskiļu kalnos Elka parkā, Ņujorkā, kur, līdzās intensīvam organizatoriskam darbam, bija iespēja baudīt virkni kultūras programmu: Kristas Svalbonas un Larsa Alversona referāts par detektīvdarbu, pēc 70 gadiem ar arhīvu un dūcēja/trana palīdzību meklējot Vācijas dienvidos latviešu un lietuviešu DP nometņu celtnes; DaLOFT (latviešu kultūras bohēmas ēra un ikonisku briesmu filmu vietne 17-15W 18th, NYC 1970s-1980s) namsaimnieku Uģa Nīgala, Vilņa Plostiņa u.c. laikabiedru stāstījumā; trīs Avenu paaudžu un Raimonda Staprāna izstāžu apskate; Dzejas mirkļi ar Ritu Gāli, Maiju Meirāni, Voldemāru Avenu un Sarmu Muižnieci Liepiņu; ALMAs biedru mākslas izstāde; Helgas Merits filma The Baltic University (Hamburg 1946-1949): Adventure and Struggle; rotkales Maijas Neimanes, fotogrāfa Borisa Mangolda un mākslinieka un beķera Jāņa Gedrovica dzīvesstāsti; paneļdiskusijas ALMA un LF. Latviešu materiālā kultūra – mērķi, vēlmes un sadarbība ar trim vadītājām – Kristīnu Sīmani (LF), JG līdzredaktori Lindu Treiju (ALMA) un Lilitu Bergu (Rokvilles Latviešu mūzejs un Priedaines folkloras krātuve).

ALMAs/LF saieta dalībnieki Katskiļu kalnos Ņujorkas štatā (2016.23.-25.IX)

Foto: Linda Treija

 

Liepājas muzejā liepājnieks Uldis Grava savas autobiogrāfiskās grāmatas Tālumā, bet ne svešumā (Rīgā: Jumava, 2016) atvēršanas svētkos, kā vēstīts Kurzemes Vārdā (2016.12.V), atcerējās brīdi, kad viņš sešu gadu vecumā (1944.14.X) stāvējis kanāla malā, gaidot kuģi, kas viņu ar ģimeni aizvedīs tālu prom no mājām. Seko stāstījums un fragmentu lasījumi par bēgļu nometnēm/trimdu un par centieniem un darbību, lai Latvija atkal atgūtu neatkarību, ieskaitot epizodi, kā viņš, dzīvodams ASV, noorganizēja Latvijas karoga nosūtīšanu uz Islandi, kas pirmā atzina jaunās Baltijas valsts neatkarību.

Uldis Grava ievada savas autobiogrāfiskās grāmatas atvēršanu. Viņā ieklausās apgāda Jumava” darbiniece Sarmīte Krūma un aktieris Ēriks Vilsons.

Foto: Egons Zīverts

Vai jūs pašreizējā priekšvēlēšanu drudzī uztrauc Amerikas liktenis? Uz šo Jegora Jerohomoviča jautājumu (Diena 2016.1.VIII) atbild baleta slavenība, tagad ASV dzīvojošais Mihails Barišņikovs: Protams, ļoti uztrauc... [Donalda Trampa kļūšana par ASV prezidentu] ir briesmīga ideja. Es esmu liberālis un demokrāts. Man nav laika nodarboties ar politiku, taču es atbalstu tos politiķus, kurus uzskatu par cienījamiem un godīgiem. Esmu atbalstījis Džimiju Kārteru, Bilu Klintonu, Baraku Obamu.Tagad mana kandidāte, protams, ir Hilarija Klintone.

(sml) (re)

 

 

 

TEKSTI VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS

Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (2016.13.IX) Čaka memoriālā dzīvokļa/muzeja direktore, literatūrzinātniece Antra Medne referātā par Aleksandra Čaka nozīmi literātu un mākslinieku biedrībā Zaļā Vārna, cita vidū, min, ka līdzās žurnāla Trauksme autoriem – pēckara trimdā mirušajiem Kārlim Rabācam (1902-1983) un Ērikam Raisteram (1905-1967) – parādījies Čaka vārds. Zaļā Vārna izdod (1929) Čaka dzejoļu krājumus Apašs frakā un Pasaules krogs (ar Kārļa Baltgaiļa zīmējumiem), bet Zelta grauds” – Poēmu par ormani (1930) ar Sutas ilustrācijām.

Nora Ikstena un tulkotāja Margita Gailītis piedalījās lasījumos un grāmatas Life Stories (Dzīves stāsti Kanādas apgādā „Guernica”, 2013) parakstīšanā (2016.23.IX) Nacionālajā grāmatu festivālā ASV Kongresa bibliotēkā.

Eduards Silkalns nedēļas publikācijās Laiks un Brīvā Latvija (nr.28, 30.VII-5.VIII), recenzējot Vizmas Belševicas autobiogrāfiskās Billes 4. izdevumu (2016), min, ka grāmatas pirmais izdevums (1992) iznācis ASV – trimdas apgādā Mežābele, un izsaka domu, ka varbūt rakstniece vēlējās grāmatā redzēt Endzelīna ortogrāfiju, kādā tā Amerikā tad arī tika nodrukāta? Varbūt viņa cerēja uz endzelīniskās rakstības (tādas, kādu Bille” savā laikā iemācījās skolā!) drīzu atgriešanos arī pašā Latvijā? Kas to tagad vairs tik labi lai zina! Šo rindiņu rakstītājs, kurš bija iesaistīts Billes izdošanā ASV, neatceras, ka tolaik ortogrāfijas jautājums būtu pārrunāts. Bija svarīgākas lietas. Autore savā ar roku rakstītajā manuskriptā nav lietojusi endzelīnisko rakstību.

Latvijas Avīzes (2016.28.IX) līdzstrādniece Madara Briede nosauc par „absurdo teātri” KNAB piespriesto 70 eiro naudas sodu Lielvārdes novada kultūras nama direktorei par atļauju ievietot pašvaldības nama telpā Daces Jansones pārzināto un pašvaldībai uzdāvināto kultūrvēsturisko trimdas latviešu literatūras krājumu „Grāmatu klēts”, kas pieejams interesentiem bez atlīdzības. No dāvinājuma Lielvārdes pašvaldība atteikusies, pieprasot 200 eiro mēnesī, kas krājuma vadītājai nav bijis pa spēkam. Vairāk nekā 6 000 vienību lielo krājumu pieņēmusi Ogres novada pašvaldība. Madara Briede piebilst, ka trimdā izdotās publikācijas „Grāmatu klētij” vāktas jau 25 gadus, pie kam Kultūras nama „Lielvārde” pagrabstāva telpas remontēšanai/iekārtošanai Saeima savulaik piešķirusi (2006) 8 000 latus (11 383 eiro)…

(re)

 

 

LATVIJA 1939.23.VIII1991.21.VIII

Publicists, bij. diplomāts Bonifācijs Daukšts sauc atmiņā (<www.irlv.lv> 2016.17.IX) pašsadedzināšanos – ne tikai studenta Jana Palaha, protestējot Prāgā (1969.I) pret PSRS invāziju Čehoslovākijā. Tā notikusi arī PSRS iekļautajās Baltijas republikās. Kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa (1969.13.IV) pašsadezināšanos mēģinājis īstenot students Iļja Ripss, VDK/KGB drošības spēku pārstāvji viņu sasējuši un nogādājuši psihiatriskajā slimnīcā. Visvairāk pretokupācijas aktivitātes notika Lietuvā, bet arī Igaunijas un Latvijas skolu/augstskolu jaunieši, kā atceras Daukšts, rakstījuši vēstules un uzsaukumus, īpaši pēc Romas Kalantas sadedzināšanās Kauņā (1972.14.V). Vēstures grāmatās aizvien vēl lielā mērā „mēms” palicis fakts, ka tajā pašā gadā Lietuvā sadedzinājās vēl 12 lietuviešu, kuru lūpās pēdējie bija patiesi brīvas tautas un valsts idejas vārdi. Spontānas jaunatnes solidaritātes demonstrācijas un sadursmes ar VDK, milicijas un armijas spēkiem notikušas arī pēcāk Kauņā, īpaši Kalantas bēru dienās (18.-19.V). VDK pasludināja, ka aizturētie gandrīz visi ir naidīgā, viltīgā Rietumu imperiālisma ideoloģisko diversiju lokā nonākuši, degradējušies, pārāk garmataini, apreibinājušies, nodzērušies un visbiežāk psihiski neveseli jaunieši. Latvijā, Gulbenes garnizonā ar vārdiem Par Lietuvu, brīvību un Dievu! sadedzinājies iesauktais A. Kalinauskas no Vilkaviškiem.

Aivars Ozoliņš rakstu „Lēni noritoša šizofrēnija” (<www.irlv.lv> 2016.17.IX) veltījis Ģedertam Melngailim, kurš par savu pretsovjetisko darbību nosūtīts (1983.I) uz Blagoveščenskas īpašā režīma slimnīcu/psiheni, pasvītrojot grūti izprotamo faktu, ka LR pokuratūra joprojām nav atcēlusi PSRS tiesas 1983. gada lēmumu.

Tolaik Latvijas vēstniecības Lietuvā darbinieks, arī Chargé d‘affaires Daukšts atceras, ka pa dienesta dzīvokļa logu Viļņā (Basanavičius ielā 36) nācies skatīt ēku, kur līdz 1950. gadu sākumam darbojusies pat lietuviešu vēsturniekiem maz zināma iestāde – Viļņas PSRS Tieslietu ministrijas Gulaga priekšnieku sastāva sagatavošanas un pilnveidošanas skola, kur apmācīti padomju koncentrācijas nometņu uzraugi, t.s. ložmetēju meistari (sargtorņiem), dienesta suņu pavadoņi u.c. Akronīms Gulag (no: Главное управление лагерей / Glavnoje upravļēņije lagerei jeb Galvenā nometņu pārvalde) nu jau sen ir kļuvis par sinonīmu padomju koncentrācijas nometnēm. Šis lietojums Padomju Savienībā ticis uz stingrāko aizliegts ar Staļina parakstīto slepeno VK(b)P CK protokolu nr.86 (1929.27.VI): Turpmāk koncentrācijas nometnes dēvēt par labošanas darbu nometnēm (Исправительно-трудовыe лагеря jeb ИТЛ/ITL) – ar piebildi, ka tās jāpaplašina ar personām, kurām atņemta brīvība, lai kolonizētu un ekspluatētu dabas bagātības. Aleksandrs Solžeņicins ИТЛ/ITL nodēvēja patiesāk par „Истребительно-трудовые лагеря/Istrebiteļno trudovije lagerja” – iznīcinošā darba nometnēm (www.irir.lv 2016.26.VII)

Stingrās līnijas pretgorbačovisko spēku pučs Maskavā (1991.19.VIII) jau pēc divām dienām bija izgāzies. Ārpus PSRS galvaspilsētas visdramatiskākie notikumi risinājās Rīgā, kur specvienība OMON ieņēma radio un TV ēkas, daļēji atslēdza Latviju no kontaktiem ar ārpasauli un 21. augusta agrā pēcpusdienā gatavojās triecienā ieņemt parlamenta ēku, kas nenotika. Jau pēc trim dienām (25.VIII) svētdienas agrā rītā uz Ļeņina pieminekļa drupām rīdzinieki dzēra šampanieti. Tieši apvērsuma laikā Rīgā nejauši atradās Bīlefeldā, Vācijā, mītošais latviešu bēgles un ungāra dēls, 26 g.v. fotogrāfs Martins Fejers (Martin Fejer), kurš intervijā Paulam Raudsepam (Ir 2016.19.VIII) atceras, ka žurnālam Der Spiegel (Hamburgā) slepeni nosūtījis fotofilmiņu, kurā redzams, kā padomju desantnieki pamet Latvijas Radio ēku (Doma laukumā), ko vispirms ieņēmuši Omonieši, bet pēc dažām stundām nodevuši desantniekiem. Tie bija muļķa 17-gadīgi puiši, kas stāvēja pilnīgi apjukuši.. viņiem nebija ne jausmas, kurā valstī viņi atrodas. Biju klāt, kad viņi jau atstāja Radiomāju... Pacēlu kameru virs latviešu miličiem un nezināju, ko īsti fotografēju, jo neko pats neredzēju, taču paspēju no augšas nobildēt [desantnieku] puišus, kas skrēja laukā ar visām mantām un devās uz autobusu... Bildē var redzēt papes kastes ar proviantu NATO karavīriem, kuras ņemtas no Vācijas bruņotajiem spēkiem. Bilde bija tiešām skandaloza. Es to ieraudzīju, sēžot Spiegel redakcijā Hamburgā. Teicu fotonodaļas vadītājam: paklau, veči, tas ir neticami! Tas pierāda, ka stulbā Vācijas valdība ir piegādājusi militārās preces padomju karaspēkam. Protams, oficiālā nostāja bija tāda, ka viņi palīdz Sibīrijas vecmāmiņām, kuras mirst badā. Pēc Vācijas apvienošanās sākās neticama Gorbijmānija un visi vācieši kā traki jūsmoja par krieviem. Sūtīja humāno palīdzību uz PSRS. Tā viņi vairākās Vācijas bruņoto spēku bāzēs iztukšoja provianta noliktavas un nosūtīja, kā viņiem likās, Sibīrijas vecmāmiņām. Taču jebkurš domājošs cilvēks saprata, ka padomju armija un drošības dienesti visas šīs mantas pārtvers, tās nekad nenonāks pie Sibīrijas vecmāmiņām, un tieši tā arī notika... veči, jums tas ir jāpublicē! – tā Martins teicis Der Spiegel redaktoriem. Viņi uz mani paskatījās un teica: mēs to nevaram drukāt. Tāpat bija ar visu Vācijas presi. Es šo bildi nosūtīju simt laikrakstiem, un neviens to nepublicēja. Un par mūsu slejās redzamo Fejera uzņemto attēlu īsa saruna ar Daci Rukšāni, kuras ģimenes mājoklī viņš apmeties: Martin, gāž Ļeņinu, nāc šurp! – Es teicu: ak kungs, es gribu gulēt, bet [Dace] teica – nē, tev jānāk, tas ir tavs darbs. Tas bija neticami, process ilga visu nakti. Dace četros no rīta izsaukusies: ak Dievs, ja viņš [Ļeņins] iztur līdz saullēktam, tā būs slikta zīme, ka viņš ar mums paliks mūžīgi.

1991. gada 25. augusta rītā, Rīgā

Foto: Martin Fejer/Ir 2016.19.VIII

Bij. LU rektors Ivars Lācis Ir līdzstrādniecei Mārai Miķelsonei (2016.25.VIII) atklāj, kā viņu jaunības gados savaņģoja čeka/VDK. Viņš apbrīno ārsta/politiķa Georga Andrejeva drosmi, kurš no LV amatpersonām līdz šim ar savu atklāsmi pirms 22 gadiem (1994) palicis viens. Cilvēki padomju laikā bija duāli… no vienas puses, teica to, ko vajag; no otras puses, viņā bija arī tā personības daļa, ko bērnībā veidoja omīte, kas klāstīja par notikumiem 1940., 1949. gadā, ģimenes stāsti un faktiski naids pret okupācijas varu – apgalvo Lācis, kura sadarbība sākusies pēc aspirantūras beigām (1981), kad saņēmis uzaicinājumu no universitātes 1. daļas – specdienestu piesegstruktūras, ko vadījusi toreizējā rektora Visvara Millera sieva. Lācis kopumā (1981-1989) duci reižu ticies ar VDK personām, no kurām viens bijis Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks Timohins. Ticis dots rīkojums par tehnisko spiegošanu komandējumu laikā „kapitālistiskajās valstīs”. Zīmīgi, ka spiedienu no „orgāniem” viņš izjutis vēl pēc neatkarības atjaunošanas, 2000. gadā – rafinētus draudus, lai nestājas ceļā privātajām struktūrām… lai ar labu atdod zemes gabaluar kāda ekspremjera apciemojumu darba kabinetā un aizrādījumu, ka tā rīkoties nav gudri. Tagad Lācis izsaka cerību, ka viņa stāsts liks atvērties citiem ar līdzīgiem stāstiem. Ja lustrācija būtu notikusi 90. gadu sākumā, Lāča uzskatā dzīve un sabiedrība Latvijā būtu citāda. Lustrācijas neesamība ļauj dzīvot sasaistītiem ļaudīm, kurus, kad kādam vajag, var paraustīt aiz neredzamām saitēm. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pr-ja vietniece Kristīne Jarinovska savukārt pastāsta Mārai Miķelsonei par pavisam neseno mēģinājumu LU bij. VDK specdienesta 1. daļas telpā atvērt 25 gadus slēgto seifu, to sagriežot. Pēkšņi ieradušies LV Drošības policijas pārstāvji un aizveduši seifu ar visu saturu…

Atzīmējot Latvijas neatkarības faktiskās atjaunošanas 25. gadadienu, Saeima izdevusi grāmatu Augusta hronika: Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana de facto, kurā apkopoti valsts toreizējā likumdevēja – Augstākās padomes (AP) – 1991. gada augusta vēsturisko notikumu laikā ar rakstāmmašīnu angļu valodā sagatavotie un tagad arī latviski pārtulkotie paziņojumi, amatpersonu diplomātiskā sarakste, notikumu apskati, kas tika darīti zināmi akreditētajiem Rietumvalstu žurnālistiem, izplatīti lielākajiem ārvalstu medijiem, trimdas latviešu organizācijām un ārvalstu vēstniecībām. Grāmatas priekšvārdā tolaik AP pr-ja pirmais vietnieks Dainis Īvāns raksta, ka augustā varēja pavērties tikai viena no trim perspektīvām: pretoties asiņainajai diktatūrai, ja varu pārņemtu pučisti, turpināt stīvēties ar PSRS vadību, ja Mihails Gorbačovs atjaunotu zaudēto varu pilnā apjomā, vai strauji panākt Latvijas starptautisku atzīšanu, kas arī notika – kā redzams pēc tā laika dokumentiem... Augusta hronika ir turpinājums Saeimas izdotajai grāmatai Janvāra hronika. Latvijas Republikas AP barikāžu laika preses relīzes (2016). 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas AP, 111 deputātiem balsojot par, 13 – pret, pieņēma konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

LZA prezidents Ojārs Spārītis e-vēstulē pauž gandarījumu par panākumiem Lestenes baznīcas atjaunošanā, lielā mērā pateicoties Rundāles pils restaurācijas speciālistiem.

(os)(re)

 

 

LOM

Saeimas balsojumā (2016.8.IX), 57 deputātiem balsojot par, Latvijas Okupācijas muzejam noteikts nacionālo interešu objekta statuss, tādējādi paverot vārtus rekonstrukcijai, Nākotnes namam un jaunām izstādēm. Atsaucoties uz ārstu un diplomātu, tagad akadēmiķi Georgu Andrejevu, likt šķēršļus muzeja pastāvēšanai un attīstībai varēja vienīgi tie, kuri atbalsta mītu par Baltijas valstu labprātīgu pievienošanos Padomju Savienībai 1940. gadā (Ir 2016.9.IX).

(re)

 

 

LATVIJA MŪSDIENĀS CITU UN PAŠU SKATĪJUMĀ

Nav svarīgi, vai es esmu prezidents vai vienkārši iedzīvotājs. Svarīgi, kā mēs sajūtam sevi ar savu zemi un mājām... Es pasaulē nekur nevaru tik garšīgi paēst kā Latvijā. Citur nav kartupeļu, kotletes, pelēkie zirņi ar speķi, ķilavmaizes, rupmaizes, silts piens ar medu... Latvija – tās ir mājas, tā ir skaista zeme un tā ir iespēju zeme... Nekur nejūtos tā, kā jūtos Latvijā. Latvijas cilvēki ir īpaši. Pret cilvēkiem ir jāiet ar mīlestību. Mīlestība ir tas, kāpēc mēs šeit esam – tā bērnu dziedāšanas skolotāja Ieva Karpoviča Bauskā (youtube 2016.19.VIII).

ASV bāzētās cilvēktiesību organizācijas Freedom House Demokrātijas indeksa 7 punktu skalā (viens punkts – visbrīvākām valstīm, septiņi – mazāk brīvām) Latvija ar 2,07 punktiem atzīta par trešo brīvāko valsti no bij. PSRS iekļautajām nekrievu republikām un arī Maskavas impērijas satelītvalstīm. Pirmās vietas ieņem Igaunija (1,93) un Slovēnija (2).

Vadoties pēc TNS – vadošās tirgus, sociālo un mediju pētījumu organizācijas jaunākajiem datiem (<nra.lv> 2016.22.VIII), 66% Latvijas iedzīvotāju ekonomiski aktīvajā vecumā no 18 līdz 55 gadiem atzīst, ka ir ar savu dzīvi apmierināti (6% – ļoti, bet 58% – diezgan). Toties 32% nav apmierināti (28% – ne visai, 4% – nemaz). Visapmierinātākie ir skolnieki, mājsaimnieces un iedzīvotāji ar augstāko izglītību.

Vietnes The Vintage News erksperti konstatē, ka nevis Brisele, Barselona vai Parīze, bet gan Rīga ir Jūgendstila / Art Nouveau galvaspilsēta. Kad Rīga kļuva par ceturto lielāko pilsētu Krievijas impērijā un tās iedzīvotāju skaits pieaudzis no 282 000 līdz 558 000 (1857-1914), pārtikušākie pilsoņi sākuši ieguldīt lielu jūgendstila dzīvokļu ēku (apm. 800) būvei vietās, kur agrāk bija viduslaiku mūri/nocietinājumi. No stila viedokļa Jūgendstilu Rīgā bieži iedalot četrās kategorijās: eklektiskais vai dekoratīvais, perpendikulārais vai vertikālais, nacionālromantiskais un visbeidzot – neoklasiskais (tvnet.lv 2016.13.IX).

Starptautiskās QS World University Rankings mājaslapā, kur novērtētas 916 pasaules labākās augstskolas, no Latvijas iekļuvusi vienīgi LU, ierindojoties 651.-700. vietā. Igaunijas Tartu Universitāte iekļauta 347., Tallinas Tehnoloģijas institūts – 601.-650. vietā. No lietuviešu augstskolām minēta Viļņas U. (481.-490), Kauņas Tehnoloģijas U., Viļņas Ģedimina Tehniskā U. un Vitauta Dižā U. (abas 701.-800.).

Britu laikraksta The Telegraph (2016.22.VIII) tūrisma nodaļas vadītājs (Oliver Smith) kā vienu no lieliskākajiem tūrisma galamērķiem ieteic Latviju, minot apm. divus dučus aizraujošu faktu – viens no pasaules ātrakajiem internetiem mīlestība pret savu galvaspilsētu – „ziemeļu Parīzi” ar tās Art Nouveau/Jugendstil arhitektūru un īso nosaukumu II Pasaules karā un PSRS Gulagos (1945-1952) nogalināto 12,5% iedzīvotāju godināšana (procentuāli lielāks bojāgājušo skaits ir bijis tikai Polijā un Lietuvā) laivas/laivošana skaistos mežos (ap 54% no valsts teritorijas) ietvertajās 12 000 upēs un 3 000 ezeros, un laiskas brīvdienas 530 km garajās pludmalēs melnie stārķi, mazie ērgļi, ūdri, bebri, lūši, vilki, brieži, mežacūkas, aļņi, lapsas un putni, kas gandrīz nepārtraukti kustina astes spalvas draudzīgā konkurence ar igauņiem skaistu sieviešu modeļu lielais skaits – Latviju pārspējot vienīgi igaunietes, islandietes, lietuvietes un dānietes viens no pasaulē vecākajiem karogiem (1280; vecāks esot tikai Dānijai) Kurzemes hercogistes kolonijas 17. gs. savā laikā (1964-1975) pasaules labākā un garākā (2,1 m) basketboliste Uļjana Semjonova izturīgo džinsu izgudrošanas vieta Venecuēlas slavenā Anhela ūdenskrituma atklājējs Aleksandrs Laime 270 m platā Ventas rumba Kuldīgā Rundāles pils pretiesnu Melnais balzams, kas it kā izārstējis carieni Katrīnu Lielo latviešu visiemīļotākais dzēriens alus, kurā iespējams arī vannoties (alus SPA Rīgā), vienlaikus baudot to iekšķīgi nacionālie/dabas parki/pieminekļi/ rezervāti/ teritorijas (LV 2012. gadā ieņēma 1. vietu Vides indeksā) skābeņu un maizes zupa pīrādziņi iespēja pārnakšņot agrākajā Karostas cietumā Liepājā airBaltic inovācija (2013) ļaut pasažieriem biļetes pirkšanas brīdī pašiem sastādīt savu lidojuma ēdienkarti. The Telegraph gan piemetina arī nepatīkamo faktu, ka nesen airBaltic kritusi negodā, kad četri tās apkalpes darbinieki, ieskaitot pilotus, pirms lidojuma izkrita alkohola testā (tvnet.lv 23.VIII)

NATO/ES Bij. Radio Brīvā Eiropa prezidents Gedmins (Jeffrey Gedmin, tagad Georgetown U.) intervijā LTV korespondentei Briselē Ilzei Naglai (2016.28.X): Tramps (Donald Trump) ir parādījis zināmu pieķeršanos un apbrīnu pret Krievijas autoritāro vadītāju Vladimiru Putinu, [kurš], iespējams, teiktu prezidentam Trampam: “Tu esi spēcīgs līderis, un es esmu spēcīgs līderis. Tu esi svarīgs prezidents, un es esmu svarīgs prezidents – kā mēs abi divi gribam, lai Eiropa izskatās?” Es domāju, ka tad daudz kas varētu notikt uz divpusēju attiecību pamata starp Krievijas valdību un ASV Balto namu aiz eiropiešu un austrumeiropiešu mugurām… tas ir bīstami.

Radio raidījumā Krustpunkts (2016.20.IX) Saeimas deputāts Atis Lejiņš pauda viedokli, ka Kremļa pret skandināviem un baltiešiem vērstā iebaidīšanas taktika nav bijusi sekmīga: …amerikāņi ir atpakaļ Eiropā… mums ir nepārtrauktas sanāksmes parlamentu, premjeru, virsnieku līmenī ar skandināviem, poļi tagad arī iekšā, vācieši arī ir iekšākrievi saprot, ka tas ir nopietni un nav ko uzsākt karu ar Ameriku un ar NATO, jo Krievija, salīdzinot ar NATO, ir maza valsts.

IGAUNIJĀ Rīgikogu (parlaments) prezidentes amatā ievēlējis (2016.3.X) pie partijām nepiederošo valsts pārstāvi Eiropas Revīzijas palātā Kersti Kaljulaidu (dz.1969). Tartu U. bakalaure (bioloģijā) un maģistre (uzņēmējdarbības vadībā).

Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaide

Foto: Reuters/AFP

 

Universitātes pilsētā Tartu atklāta (2016.29.IX) lielākā un dārgākā kultūras būve atjaunotās valsts vesturē – Nacionālais/ Tautas muzejs, kas veltīts igauņu u.c. somugru tautu kultūras un sakņu pētniecībai. Tur ievietotās kolekcijas pamatus jau 19. gs. beigās lika etnogrāfs/folklorists Jakobs Hurts (1839-1907). Muzejs iegūlies bij. padomju lidlauka skrejceļa galā. Parīzes arhitektu birojs DGT (Dorell Ghotmeh Tane) saņēmis Francijas arhitektūras Grand Prix par labāko darbu ārzemēs.

Jaunatklātais (2016.IX) Igaunijas Nacionālais muzejs Tartu

(re)

 

LIETUVA

Viļņas apgabaltiesa sākusi izskatīt krimināllietu pret apsūdzēto Krievijas Federālā drošības dienesta Kaļiņingradas apgabala Izlūkošanas nodaļas darbinieku Nikolaju Fiļipčenko, kurš kopā ar citiem KF pilsoņiem mēģinājis savervēt Lietuvas valdības apsardzes darbiniekus prezidentes Daļas Grībauskaites izspiegošanai. Fiļipčenko apcietināts, kad ar tranzīta vilcienu devies caur Lietuvu uz Baltkrieviju (apollo.lv 2016.23.IX).

(re)

 

UKRAINA

Ukraina pēdējos gados ir īstenojusi vairāk reformu nekā jebkura Eiropas valsts – tā Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis. Kopš KF iebrukuma Krimā/Austrumukrainā (2014), ES un tās dalībvalstis apņēmušās nodrošināt gandrīz 13 miljardu eiro atbalstu Ukrainai laika posmā līdz 2020. gadam. Vairāk nekā septiņi miljardi eiro jau ir iedalīti. Dombrovskis gan atzina, ka ekonomiskā atbalsta efektivitāte atkarīga no pašas Ukrainas centieniem reformu jomā.

(re)

 

 

FRANKA GORDONA SLEJA

Divi mācīti vīri, Andrejs Zubovs un Igors Frojanovs. Abi pareizticīgi, abiem sāp sirds par Krieviju, bet kāds kontrasts viņu spriedumos! Vēsturnieks, reliģiju pētnieks, politiskais un sabiedriskais darbinieks Andrejs Zubovs (dz. 1952) kļuvis slavens ar to, ka divsējumu diždarbā Krievijas vēsture. 20. gadsimts (Maskavā, 2009) pirmoreiz vispār nav minēta vārdkopa „Lielais Tēvijas karš”, bet ir runa par 1941.-1945. gadu padomju-nacistu karu. Šis formulējums, manuprāt, ir prof. Andreja Zubova nopelns, gaismas stars putinisma imperiskās propagandas miglā. Zubovs 13 gadus bija macībspēks daudzinātajā diplomātu kalvē Maskavas valsts starptautisko attiecību institūtā MGIMO, no kura tika izslēgts (2014.III), jo bija uzdrošinājies laikrakstā Vedomosti publiski apgalvot, ka prezidents Putins, anektējot Krimu, rīkojies tāpat kā rīkojās Hitlers, iekļaujot Austriju Lielvācijas sastāvā. Būdams dziļi reliģiozs un uzturot ciešas saites ar Krievijas pareizticīgo Baznīcu, Zubovs polītiskā ziņā ir izteikti liberāls, piedaloties Tautas brīvības partijas (PARNAS) vadībā, arī (kopš 2003) Krievijas solidāristu nacionālās darba savienības (NTS) biedrs, kura uzskatā ģenerālis Vlasovs nebija nodevējs, jo vērsies nevis pret krievu tautu, bet pret zvērisko Staļina režīmu. Šī gada augustā, kad prof. Zubovs izvirzīja savu kandidatūru Krievijas Valsts domes vēlēšanās kā PARNAS pārstāvis, izcēlās liels skandāls, jo kļuva zināms, ka kādā Radio Brīvība (Svoboda) intervijā (2015.III) viņš nožēloja, ka Staļins nebija zaudējis karu pret Hitleru, jo tik un tā sabiedrotie mūs galu galā būtu atbrīvojuši, un tad angļi un amerikāņi ieviestu pie mums demokrātiju, un tiktu izmēzts kanibāliskais Staļina režīms... salīdzinot ar Staļinu, Hitlers ir Krievijas vēstures eņģelis (!), jo ar visu gribēšanu nav iznīcinājis tik daudz krievu cilvēku kā Staļins... Hitlers ir noziedznieks un nelietis, bet mūsu tautai taisni Ļeņins un Staļins ir vienreizīgi bendes. Kas Hitlers bija ebrējiem, tas visām Krievijas tautām bija Ļeņins un Staļins. Ja nu Jeruzalemē ierīkotu Hitlera māju-mūzeju... Tas pats vien ir. Skarbs, paradoksāls un kategorisks savos izteikumos ir cits vēsturnieks 80 g. v. prof. Pēterburgas valsts universitātē Igors Frojanovs, arī pārliecināts pareizticīgs kristietis. Bet viņa skatījums uz Krieviju un tās likteņgaitām ir diametrāli pretējs, turklāt visai tuvs mūsdienu imperiskajam putinismam. Frojanovs plašā intervijā Maskavas portālā Zavtra apgalvojis, ka skarbais klimats piespiedis mūsu senčus apstrādāt zemi vienkopus – ģimene, dzimta, kolektīvs. Un šis kolektīvisms no senlaikiem raksturīgs krievu civilizācijai. Krieviskajiem slāviem bija jāpretojas nepārtrauktiem uzbrukumiem no austrumiem, no klejotāju tautām huņņiem, hazariem, pečeņegiem, tatāriem. Lai noturētos, bija vajadzīga spēcīga valsts Kijevas Krievzeme (Ruse), kuras pamatā bijusi demokrātija (!), t. s. sobornostj, viss ticis izlemts tautas sapulcēs (veče) u.tml. Pareizticīgā Baznīca pilnībā atbilstot krievu etnosa dziļākajiem vaibstiem. Līdz ar krievu ļaužu kristīšanu viņiem raksturīgais kolektīvisms ieguva metafizisku, mistisku, sakrālu raksturu. Jēdziens kristīgais sociālisms esot pilnīgi loģisks: Un tas nav gadījums, ka pie mums pasvītroju, tieši pie mums tika īstenots pirmais mēģinājums uzcelt sociālismu nevis vispār, bet atsevišķā zemē. Staļins (!) lieliski saprata, cik ļoti krievu tautai atbilst sociālistiskie esamības principi... Sistēmātiska, mērķtiecīga Rietumu cīņa pret Krieviju, karš ar mērķi iznīcināt Krieviju sākās 15. gs. nogalē un kopš tā laika tiek nenogurstoši vests... Kāpēc Krievija nav pa prātam mūsu rietumu kaimiņiem? Tāpēc, ka tur, Rietumos, eksistē populācija (!), kura no senlaikiem tiecas pēc pasaules kundzības. (..) Krievija ir pareizticības un vispār kristietības nesēja, kamēr Rietumi kļūst par kaut kādu sātanisku (!) kopumu. Nobeigumā prof. Frojanovs cildina caru Ivanu Bargo/Briesmīgo, kurš mums ir paraugs, veidojot spēcīgu centralizēto varu un plašu vietējo pašpārvaldi (?). Un, protams, mūsu priekšā paceļas Josifs Staļins, kuŗš uzstājas kā krievu valstiskuma un krievu valsts nosargātājs. Nu mēs redzam, cik pamācoša ir komparatīvā jeb salīdzinošā pieeja, vērtējot kaut vai vēsturniekus, arī pareizticīgos [Franka Gordona teksts poligrāfiski ir mazliet atšķirīgs no BL/Laikā publicētā – 2016.27.IX].

 

Molotovs Berlīnes dzelzceļa stacijā sarokojas (1940.XI) ar Himleru (Heinrich Himmler), kurš Hitlera laikā vadīja SS un Gestapo darbību, bija Trešā reiha iekšlietu ministrs un viens no koncentrācijas nometņu tīkla un holokausta galvenajiem organizētājiem. Fotouzņēmuma pirmavots nav noskaidrots, domājams, no vācu Wochenschau kinohronikas. Kā vēsta mediji, par tā elektronisku pārsūtīšanu Krievijā draud tiesāšana un sods.

(fg)

 

 

Krievijas Federācija

KF Tieslietu ministrija, vadoties pēc t.s. Antimaidana kustības ieteikuma, atzinusi (2016.5.IX) sabiedriskās domas aptauju veicēju Levadas centru par „ārvalstu aģentu”, lai valstī nenotiktu tādi pat nemieri kā Ukrainā, kas noveda pie Viktora Janukoviča valdības gāšanas. Levadas centru  21. gs. sākumā izveidoja speciālisti, kas aizgāja no darba KF Sabiedriskās domas pētniecības centrā. Tas liecina par valstiskajām represijām, kuru rezultātā šī KF vienīgā neatkarīgā pētniecības aptauju iestāde būs spiesta pārtraukt darbu – tā centra vadītājs Ļevs Gudkovs (www.levada.ru – 2016.5.IX). Nesenas Levada aptaujas liecina, ka 20-40% KF mītošo krievu uzskata sevi par „Eiropas krieviem”, kamēr vairākums piekrīt „valstiskajam šovinismam”, nožēlo PSRS sabrukumu, ir staļinisma aizstāvji un naidīgi pret Rietumiem, jo sevišķi pret Ukrainu, atbalsta Krimas aneksiju, KF agresiju Austrumukrainā un Sīrijas diktatora Asada atbalstīšanu. Homo soveticus mūsdienās ir atvietots ar Homo putinisticus, kā Deutsche Welle intervijā vēsta krievu sociologs Igors Eidmans (dw.com/ru/комментарий-homo-putinisticus-и-русские-европейцы/a-35971929).

Gunita Nagle portālā <www.irlv.lv> (2016.19.VIII) vēsta par 1991. gada augusta pučam veltītajā konferencē „Lielais brālis tevi vēro: VDK un tās piesegstruktūras” (Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā) galvenā referenta, starptautiskā zinātniskā centra Memoriāla pr-ja vietnieka Ņikitas Petrova pausto viedokli, ka bailes no skandāliem sakarā ar „čekas maisu” sastāva publiskošanu viņam ir nesaprotamas... tā ir nepieciešamība... daļa no vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas... mācība – lai ko tu darītu, agri vai vēlu tas kļūs zināms. 1991. gadā Petrovs bija KF Augstākās Padomes eksperts komisijā, kas pieņēma un nodeva arhīviem PSRS KP CK un VDK dokumentus. Tas bija laiks, kad Memoriāla pētniekiem izdevās publicēt daudzus dokumentus un izveidot dokumentu krājumus... par partijas un čekas īstenoto teroru, bet jau sākot ar 90. gadu vidu piekļūšana čekas dokumentiem kļuvusi sarežģītāka. Tagad viņš strādājot gandrīz tādos pašos apstākļos kā padomju gados. Gandrīz pabeigts esot pētījums par to, kas bija slepkavas 1940. gada poļu masveida slaktiņā Katiņā: Kas bija bendes? Kas Katiņā nošāva virsniekus? Tās ir svarīgas vēsturiskās zināšanas – kas viņi bija? Kā par tādiem kļuva? Tas ir jāzina! Tās ir fundamentālas zināšanas – tā Petrovs.

RIA Novosti vēsta (2016-1.IX), ka KF Augstākā tiesa noliegusi pētniekiem piekļūt arhīvu materiāliem par notiesātajiem, bet vēlāk nereabilitētajiem NKVD/čekas darbiniekiem.

(re)

 

 

ĒRMĪGAS BŪŠANAS

1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā Latvijas Valsts universitātē (LVU) studējošais Bonifācijs Daukšts atceras kā pēdējo kursu studenti vākuši Vēstures fakultātes samizdata sienas avīzei Jaunais Atturībnieks (1970-1972) foto u.c. liecības par Leonīda Brežņeva metodisko „politbučošanos”, kas kļuvusi sevišķi uzkrītoša, sākot ar 1969.12.XII, kad Budapeštas lidostā viņš satvēris Ungārijas līdera Janoša Kadara galvu ar melnos cimdos tērptām rokām. Melnie cimdi mulsinājuši ne tikai jaunos LVU vēsturniekus, bet arī Rietumu izlūkdienestu analītiķus, kuriem bučošanās veids devis svarīgu papildu liecību par bučojamā objekta vietu PSRS un Varšavas pakta vadošo aprindu hierarhijā. Ticis konstatēts, ka Brežņevs bučojies vismaz divējādi – atkarībā no satvēriena. Visaugstāk tikusi vērtēta bučojamā galvas aptveršana ar abām rokām un t.s. platais” skūpsts. Kā atceras Daukšts, grupa studentu, pievēršoties „politbučošanās” fenomenam, nākusi pie vienprātīga slēdziena, ka kvēlo sociālistisko valstu un brālīgo partiju vadītāju savstarpējās proletāriskās vienotības skūpsta celmlauzis bijis pats Ļeņins: …atzīšos, jutāmies drusku nacionāli šokēti, jo tur bija iejaukti arī latvieši. Paldies Dievam, ne visa nācija, bet tikai dažas ekstrēmistiski noskaņotas personas... Galvenais Ļeņina bučojamais, izrādījās, bijis Jānis Bērziņš-Ziemelis, padomju valsts kompartijas vadošs darbinieks Ārlietu tautas komisariātā, pēcāk (1932-1937) PSRS un KPFSR Arhīvu pārvaldes priekšnieks, žurnāla Krasnij Arhiv redaktors, arī literāts, likvidēts (1938) Staļina Lielā terora laikā, pēc Hruščova destaļinizācijas runas PSKP 20. kongresā (1956.II) reabilitēts (<www.irir.lv> 2016.5.VIII).

Vismaz ērmīgs ir Māra Lustes blogs (Ir 2016.20.VIII) par š.g. jūlijā 7 milj. rubļu no bezpeļņas organizācijām paredzētā KF prezidenta grantu fonda piešķiršanu baikeru uzvedumam Piektā impērija glābšanas šķirsts [Пятая империя- Ковчег спасения], kas vispirms augusta vidū tika izrādīts Krimā. Visas kakofonijas centrā ir Putina draugs” baikeris Ķirurgs/Хирург [Aleksandrs Zaldostanovs/Александр Залдостанов], kurš svinīgi deklamē Krievijas lielummānijas diktēto izredzētības konceptu, proti, impērijas pirmsākumi meklējami slāvu āriešos, kas vēdas zinājuši no galvas. Pasākuma ideologam, vecīgajam rakstniekam Aleksandram Prohanovam pieder ideja par četrām impērijām Krievijas vēsturē, ko publikai izjusti atspoguļo Putina baikeris. Pirmā impērija – tā esot Kijevas Krievzeme no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Otrā – Ruriku dinastijas impērija, kas padarījusi Maskavu par „Trešo Romu”. TrešāRomanovu ziedošā impērija, visbeidzot ceturtāStaļina padomju impērija, kas spējusi nostāties asimetriski pret Rietumiem. Šīm impērijām par godu uz skatuves atskan automātu ložu kārtas… pa skatuvi joņo bruņutransportieri… Pasākums noslēdzies ar Donbasa glābšanas fonda dibinātāja Gļeba Korņilova dzejoli, kurā apgalvots, ka krievi gūs apmierinājumu tikai tad, kad visas krievu zemes apvienosies, neatkarīgi no tā, kā sauksies jaunais veidojums – Krievijas Federācija, impērija vai PSRS, kas glābšot arī Rietumus no sabrukuma. Uz skatuves ņirb padomju simbolika, parādās „zaļais cilvēciņš” ar bērnu rokās Tēvijas kara karavīra – atbrīvotāja pozā, tepat ir arī strādnieka un kolhoznieces motīvs u.tml. Izskan arī Padomju Savienības himna. Savādā kārtā, kā vēsta „šova” vērotājs, tieši pats Ķirurgs izskatās neiederīgs un uz sava paaugstinājuma drīzāk atgādina ļaundari no fantastikas filmām par nacistu koloniju uz Mēness.

(re)

 

 

Nodaļu Daži vārdi veidoja Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis (mb), Linda Treija (lt), Sarma Muižniece Liepiņa (sml), Franks Gordons (fg), Rolfs Ekmanis (re), Ojārs Spārītis (os).

 

 

Jaunā Gaita