Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017

 

 

Linda Treija

Mākslas izstāde XIV Dziesmu un deju svētkOS Baltimorā

 

Mākslinieki mākslas izstādes atklāšanā. No kreisās: Ingrīda Dankers, Linda Treija, Gints Grinbergs, Laila Milevski, Pēteris Schnore, Edgars Legzdiņš, Edīte Gudrais, Lāsma Maher, Rita Grendze, Guna Munndheim un izstādes kuratore Līga Ejupe.

 

 

Alfrēds Stinkuls. Audēja. Fotogrāfija. 10 × 28 cm

 

Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki ASV šogad notika Baltimorā, Merilandē. Pēdējo reiz Austrumu krastā tie tika rīkoti pirms trīsdesmitdeviņiem gadiem, 1978. gadā. Par svētku atgriešanos šajā krastā jāpateicas jauniem, enerģiskiem cilvēkiem, kuri sajuta nepieciešamību un zināmu pienākumu, lai šī tradīcija turpinātos. XIV svētku zīmols attēloja Austras koku Baltimoras un Merilendas karogu krāsās un tas saistās arī ar Austrumkrastu kā saules lēkta pusi ASV.

Daudz un dažādi mazāki kultūras pasākumi papildināja lielo kopkoncertu, tautas deju koncertu, skates. Arī šoreiz dziesmu svētku apmeklētājiem bija iespēja skatīt un piedalīties vairākās izstādēs, ansambļu uzstāšanās koncertos, teātra izrādē, tirdziņos, ballēs u.c.

Gadiem noturīga ir tradīcija rīkot dziesmu svētku mākslas izstādes. Jau 1961. gadā par tām, rakstā „Ko rāda šķērsgriezums”, Eleonora Šturma bilst: Mākslas skates Dziesmu svētku laikā kļuvušas par neatņemamu sastāvdaļu svētku norisē. Tā ir veca un slavējama tradīcija, kam sākums meklējams 1910. gadā Rīgā, kad Dziesmu svētku laikā sarīkoja pirmo latviešu gleznu izstādi. Dziesmu svētki ir notikums un vieta, kur vajadzētu saplūst labākajam, kas mums radies, vai tas būtu mūzikā vai tēlotājmākslā.[1] Te jāpiemin, ka laika gaitā arvien grūtāk ir noorganizēt šāda veida mākslas izstādes. To organizētāji saduras ar vairākām problēmām. Neaktīvitāte mākslinieku vidū, grūtības no visas valsts nogādāt darbus uz noteikto pilsētu un, protams, pati izstādīšanas vieta.

Telpu izvēle nosaka daudz, gan darbu izstādīšanas veidu, gan mākslas darbu izmēra ierobežojumus, gan apgaismojuma problēmas, gan vispārējo izstādes noskaņu. Vienmēr izstāžu organizētājiem ir jāsastopas ar izvēli – meklēt piemērotas telpas, kā, piemēram, kādu mākslas galeriju ārpus viesnīcas vai samierināties ar lielo viesnīcu piedāvātajām zālēm, kuras, atkarībā no vietas, ir vairāk vai mazāk neatbilstošas mākslas darbu izstādīšanai. Nikolajs Bulmanis par to raksta, Teātris jāspēlē uz pienācīgas skatuves, koncerti jārīko koncertzālēs. Par to visu ir pienācīgi jāsamaksā. Bet kas gan dzemdinājis un izauklējis barbarisko ideju, kas it kā kļuvusi par trimdas dziesmu svētku tradīciju, ka mākslas izstādes rīkojamas viesnīcās[2]. Mākslas izstādes veidotājām Līgai Ejupei un Lindai Treijai arī šoreiz bija jāstājas izvēles priekšā – meklēt kādu mākslas galeriju ārpus visvairāk apmeklētajai galvenajai ēkai vai pielāgot izstādes vajadzībām viesnīcas piešķirtās telpas. Apsverot gan materiālās, gan organizatoriskās iespējas, tika izdarīta izvēle par labu izstādīt darbus labi apgaismotā konferences zālē, kur galvenā problēma bija darbu izkāršana un izvietošana.

Izstādes atklāšana notika 30. jūnijā Renaissance Baltimore Harborplace Hotel Watertable Ballroom, klāt esot Latvijas kultūras ministrei Dacei Melbārdei un Latvijas vēstniekam ASV Andrim Teikmanim. Pirms izstādes atklāšanas Amerikas latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) žūrija, Maijas Meirānes Šleseres, Sarmas Muižnieces Liepiņas un Uģa Nīgala sastāvā, izvērtēja izstādes darbus. ALMAs valde bija izveidojusi trīs galvenās apbalvojamās katagorijas.

Par veiksmīgāko svētku tēmas „Ceļā uz Latvijas simtgadi” atspoguļojumu mākslas darbā apbalvoja Pēteri Schnori par eļļas gleznu Mīlestības pravietis, klasiski un meistarīgi uzgleznoto komponista Pētera Vaska portretu. Mākslinieks piedalījās arī ar vēl vienu darbu Mīlestība, kas bija veidots viņam pēdējos gados neierastā stilā un atgādināja dzidri zilu mīlestības „baseinu” baltā rāmējumā.

Elīze Jēkabsone. Atdzimšana.
Saplāksnis, tērauds. 0,3 × 1,8 m

Par savdabīgu un drosmīgu skatījumu mākslas darbā apbalvoja Elīzu Jēkabsoni par darbu Atdzimšana. Skulptūra veidota no finiera plāksnītēm, kas griežas ap tērauda asi.  Pielietotie materiāli un arī objekta izstieptā konusa forma radīja dabiskuma un siltuma sajūtu.

Par pārliecinošu savas idejas realizāciju mākslas darbā apbalvoja Lindu Treiju par darbu Baltā grāmata, jauktas tehnikas diptihu uz koka. Darbs bija veltīts bērnības sajūtām un atmiņām, par iedvesmu ņemot Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu.

Baltimoras Dziesmu svētku izstādē žūrijas komiteja vēlējās arī izteikt papildus atzinību māksliniecei Daniellei Yurchinkonis, kura īpaši iedvesmoja ar digitālo krāsu fotogrāfiju Ahead (Uz priekšu). Attēla uzmanība asi fokusējās uz mazu meitenīti, kurai fonā ir milzīgā Mežaparka dziesmu svētku estrāde. Kompozīcionālā un saturiskā vienkāršība radīja dziļu un aizkustinošu iepaidu. Izstādē bija redzams arī mākslinieces otrs darbs Back (Atpakaļ).

Kā jau ierasts latviešu mākslinieku kopizstādēs, visplašāk bija pārstāvēta glezniecība. Visai atšķirīgi savās izpildes tehnikās bija mazāka formāta darbi.  Abstrakti, ekspresīvi gleznojumi mijās ar reāli gleznotiem darbiem un arī ģeometriskā kompozīcijā veidotiem. Aina Romana izstādīja divus abstrakti gleznotus darbus Ilūzija uz nepieejamā zīda un Ilūzijas veikšana, kuriem bija raksturīga spīdīga virsma un ekspresīvs gleznojums. Krista Vārsberga piedalījās ar divām maza izmēra jauktas tehnikas, kolāžas gleznām Sašūpota un Pabarota – par bēgļu, trimdas un dzimtenes tēmu. Kristas Svalbonas enkaustikas darbi Constant 3 un Constant 5 ar matēto vaska slāni pār krāsu ģeometriskajiem zīmējumiem raisīja melanholiskas izjūtas, kā redzot dūmakainu rudens miglu. Reālistiski bija gleznotas Rutas Smilškalnes ziedu gleznas Acālija un Kamēlija un Edītes Gudrais gandrīz vai simboliskā ainava Attālums.  Darba Andrejsalas sliedes – simpātiski, silti un vekli uzgleznotu māju rindas pie dzelzceļa – autore bija Laila Milevska. Edgars Legzdiņš piedalījās ar portretiem Ģirts Puriņš un Jānis Rinkušs no cikla Čikāgas Piecīši, sava tēva, Alberta Legzdiņa, piemiņai. Akrila tehnikā, zilganā krāsu gammā gleznotās abstraktās ainavas Pavasara solījums un Agrs rīts piederēja Ingai Strausei Godejord. Ar drosmīgu krāsu attiecībām un lējumiem, triepienu klājieniem izcēlās Čikāgas mākslinieces Leldes Vinters Ores darbi Sakta un Tautiska kompozīcija, kā arī Ingemāras Treijas, mākslinieces no Latvijas, glezna Meitene ar vainagu. Patrīcija.

Akvareļtehnikā gleznoti bija Ingrīdas Dankeres jūrmalas skati Kurzemes krasta vēji un Upesgrīvas pastaiga, kā arī Lāsmas Maher gleznotās Rotaļlietas. Guna Mundheim bija apvienojusi kolāžu ar ūdenskrāsas smalki iegleznoto līniju un laukumu tīklojumu. Mākslinieces iemīļotie dabas un klusās dabas motīvi arī šoreiz bija nolasāmi darbos In Baldone and Upper Darby un Remembering.

Spēcīgs šajā izstādē bija fotomākslas darbu klāsts. Gunta Lauzuma darbi Rīga un I’m Latvian inside un Māras Pelēces Vecrīga 1987 un Vecrīga 2007 bija ne tikai atbilstoši, bet arī interesanti savā pieejā Dziesmu svētku tēmai. Lauzuma fotogrāfijas pretstatā Pelēces literārajam stāstījumam, izteica savu domu simboliskā veidā.

Alfrēda Stinkula darbos dominēja tautisko jostu motīvi. Izteiktā perspektīvā un kontrastējošās krāsās nofotografētajā darbā Barontēvs ar mazmeitiņām varēja atpazīt kādu no apgleznotajiem Rīgas brandmūriem, savukārt tēls darbā Audēja, kas kā ēģiptiešu mūmija, notīts tautiskajām jostām kārtu kārtām, simboliski parādīja to latvisko tinumu, kuru mēs nesam cauri laikiem.

Izstādē bija pārstāvēta arī telpiskā māksla. Viestura Osvalda vitrāžas darbi radīja pamatīguma un smagnējības iespaidu. Tajos stikla gludā virsma asi kontrastēja ar cementa raupjumu.

Profesionāli un atpazīstami raksturīgi Gints Grinbergs bija veidojis divas nerūsējošā tērauda skulptūras Raksta, raksta un Vainags. Zanes Treimanes koka panelī filigrāni griezto darbu Protests 1 un Protests 2 tēli spoguļattēlā un melnbaltajās krāsu attiecībās darbojās kā pretmeti. Atbalss no mākslinieces lielās instalācijas Simts raksti tiem, kas meklē gaismu Latvijas Nacionālajā bibliotekā bija sajūtama Ritas Grendzes darbos Norāts 2 un Aizliegts 2.

Paralēli izstādei, bet vistiešākajā veidā saistīti ar vizuālo mākslu, notika arī citi pasākumi. PLMC Pasaules Latviešu mākslas centrs bija sagatavojis filmu par centra darbību un bija noorganizēta tikšanās ar PLMC vadītājiem un labvēļiem. Savukārt Pēteris Dajevskis ar operatoru Kristapu Ločmeli uzfilmēja intervijas ar māksliniekiem, kuri piedalījās izstādē. Tas ir liels un apsveicams solis ceļā uz Amerikas latviešu mākslinieku kopas dokumentāciju un apzināšanu.

Ja arī laika gaitā ir sarucis to Amerikas latviešu mākslinieku skaits, kas piedalās izstādēs un sabiedriskajās norisēs, un ja arī mēs varbūt nevaram vairs apgūt kādu vispārēju pārskatu par latviešu mākslas ainu, tomēr jāsaprot, ka šādas tradīcijas uzturēšana ir svarīga tiem, kas izvēlas kopt latvisko mantojumu, lai ar to iepazīstinātu plašāko auditoriju, kura apmeklē dziesmu svētkus. Šīs izstādes ir kā pavediens, kas ir vitāli nepieciešams kopējā dziesmu svētku un latviskā kultūras mantojuma austajā villainē šeit – ārpus Latvijas.


 

Pēteris Schnore. Mīlestības pravietis. (Komponista Pētera Vaska portrets). Eļļa uz audekla. 35 ×40 cm


[1] E. Šturma, 50 gadus mākslai pa pēdām, 41. lpp. Mansards, 2011

[2] Nikolajs Bulmanis, „Dažas domas par mākslu Bostonas dziesmu svētkos”, Jaunā Gaita nr. 121, 1978

 

 

Jaunā Gaita