Jaunā Gaita nr. 291. Ziema 2017

 

 

 

Rūta Mežavilka

Slimais onkulis

Fragments no topošā romāna Alīdas dzīve

 

Reizi mēnesī Omamma sataisīja paciņu, ko sūtīt Slimajam onkulim. Tur parasti bija kādi žurnāli, vairākas paciņas papirosu – tiem vajadzēja būt bez filtra –, kāds rakstāmblociņš ar krāsainiem zīmuļiem – Onkulim patīkot zīmēt, un bonbongas – Zelta atslēdziņa, tās bija mīkstas. Onkulim neesot zobu, viņš nevarot sakost cietās ledenes. Es iztēlojos Onkuli kā milzīgu, vecu vīru ar ūsām un bārdu, kurš bezzobainā mutē čāpstina bonbongas un zīmē ar krāsainiem zīmuļiem kokus un mājas. Nez kādēļ man likās, ka Onkulis zīmē tā kā es, kā zīmē bērni, nevis pieaugušie. Kas kaiš Onkulim, es prašņāju – viņš ir slims, Omamma īsi atbildēja un vairāk no viņas uzzināt man neizdevās. Viņa vienkārši pagriezās un sāka kaut ko darīt, izliekoties, ka nedzird. Es sapratu, ka ar Onkuli saistīts kāds šausmīgs noslēpums.

Viņam ir slimi nervi, tikpat īsi paskaidroja mamma, viņš tāpēc visu laiku ir slimnīcā. Tā vajag.

Es sapratu, ka par Onkuli nevajag jautāt, ka pieaugušie mulst un nezina, ko teikt – un tas savukārt lika man justies vainīgai. It kā varētu atvērties kāds tumšs caurums manī pašā un izvirst ārā kaut ko ļaunu un nesaprotamu. It kā tā būtu es, kas pārnēsā kādas nezināmas baismīgas slimības dīgļus – bet, ja vien mēs visi sazvērnieciski saglabāsim klusēšanu, šī slimība varbūt ies mums secen.

Tāpēc mēs paciņas gatavojām klusējot. Papirosus, žurnālu, konfektes vai kas nu tur vēl bija, rūpīgi ievīstīja celofānā un tad to visu vajadzēja likt koka kastītē, kādas varēja dabūt pastā. Tām bija finiera vāciņš, kas pašiem sūtītājiem bija jāaiznaglo. Tētis kastīti aiznagloja ar mazām nagliņām, uz paciņas uzrakstīja adresi, un tad to varēja nest uz pastu. Mēs parasti gājām uz lielo pastu pie stacijas – no turienes pakas aizejot ātrāk.

Pastā bija milzīgi plaša zāle ar augstu leti, pie kuras vienmēr drūzmējās cilvēki; tur smaržoja pēc zīmoglakas un papīra, bet uz speciāliem galdiem bija tintnīcas un ar striķīšiem piesietas rakstāmspalvas. Es dīcu, lai man atļauj parakstīt ar tinti un spalvu, bet omamma vienmēr atkratījās – citreiz, tagad nav laika, redzi kādā lielā rindā mums jāstāv.

Bet vasarā, reizi gadā, Omamma ar tēti brauca uz slimnīcu ciemos pie Slimā onkuļa.

Slimnīca atradās Piebalgā. Tā esot īpaša slimnīca, priekš cilvēkiem, kam slimi nervi.

Vienreiz mani paņēma līdz. Varbūt viņi gribēja kaut kādā veidā salauzt šo klusēšanas robežu, nosprieduši, ka nu jau bērns ir pietiekami liels, lai pats redzētu un saprastu.

Man bija pieci vai seši gadi.

Pašu braucienu es lāgā neatceros, droši vien tas bija līdzīgs daudziem citiem braucieniem mūsu grabošajā baltajā moskvičā, kur uz pakaļējā sēdekļa bija ieklāta sega ar spilvenu, lai es varētu tur gulēt, kad noguršu un apniks sēdēt un skatīties uz garām skrienošajiem laukiem. Tētis ar Omammu sēdēja priekšā. Viņi nesarunājās. Droši vien mēs braucām pa Vidzemes šoseju garām Sēnītei, cauri Siguldai un tad garām Cēsu pagriezienam uz Bērzkrogu, kur vajadzēja nogriezties uz šaurāku un mazāku ceļu. Droši vien kādu brīdi es arī gulēju, lai nu kā, brauciens man šķita neaptverams un laikā izplūdis. Vienīgais, ko es tiešām atceros no apkārtnes ainavām – milzīgās latvāņu audzes šosejas malās; tā varēja tātad jau būt Vecpiebalgas šoseja.

Tādus augus es vēl nebiju redzējusi. Es ieteicos, ka tie skaisti un ka mums mājās arī tādus vajadzētu. Bet nē, tos nedrīkstot plūkt un likt vāzēs, tie esot indīgi.

Jābrauc bija vēl ilgi un man atkal kļuva garlaicīgi. Kad nokļuvām galā, es biju aizmigusi. Es atceros laukumu, kur bija vēl dažas automašīnas – vienā pusē autostāvvietai bija pļava, otrā kaut kādi apstādījumi un liela brūna māja pakalnā. Apkārt milzīgi koki. Tā esot slimnīca.

Man teica sēdēt mašīnā, nekāpt ārā un nestaigāt apkārt. Tētis ar Omammu izkrāmēja no bagāžnieka pāris lielas somas – tur esot dāvanas Onkulim, drēbes un tamlīdzīgi – un devās uz slimnīcu.

Vēroju, kā viņi aiziet. Nez no kurienes sacēlušās vēja brāzmas pluinīja Omammas pelēko putekļmēteli un baltos matus. Šķita, ka viņa tūliņ pacelsies gaisā un aizvirpuļos, bet tikai tēta stāvs ar lielajām somām – vienu no tām viņi nesa divatā, katrs pie sava roktura, notur Omammu pie zemes.

No stāvvietas varēja redzēt, kā pa slimnīcas pagalmu staigā cilvēki. Daži no viņiem bija zili pelēkos vatētos ķiteļos. Viens no viņiem rosījās ar slotu un liekšķeri, slaukot pagalmu. Vai tas arī bija slimnieks vai vienkārši sētnieks? Viņš kustējās ārkārtīgi lēnām, ar lielu rūpību. Bet drīz vien man apnika vērot pagalma slaucītāju un es mēģināju izklaidēties, šķirstot līdzi paņemtos bērnu žurnālus. Tad es aizmigu.

Mani pamodināja klauvējiens pret mašīnas logu. Es atvēru acis un sastingu – manī nemirkšķinot raudzījās milzīga, pelēka seja dobumos dziļi iegrimušām tādām kā stiklainām acīm. Seja – kā man tajā brīdī šķita – aizpildīja visu logu. Cilvēkam bija īsi apcirpti sirmi mati, kas spurojās nelīdzenā ezītī, un varēja saredzēt, ka mugurā ir tāds pats pelēki vatēts ķitelis kā tam, kurš slaucīja pagalmu. Cilvēks atieza brūnganus, garus, no smēķēšanas sadzeltējušus zobus grimasē, kam laikam vajadzēja nozīmēt smaidu. Es iekliedzos un sāku raudāt.

Saule jau rietēja, kad braucām mājup. Viss apvārsnis bija zeltaini oranža mirdzuma pārņemts un izskatījās, ka mēs tūliņ izkusīsim tajā, noslīksim šajā pārvarīgās gaismas upē, mūsu mazais baltais auto līdz ar mums pārvērtīsies tīrā starojumā. Es biju nomierinājusies, man iedeva limonādi un cepumus. Iespējams, mani arī mierināja, teica, ka no Onkuļa nav jābaidās, ka viņš tāds izskatās tāpēc, ka dzer stipras zāles.

Vairāk es viņu neesmu redzējusi. Mani uz Piebalgu līdzi vairs neņēma. Divus gadus pēc tam Omamma nomira un šie Piebalgas braucieni izbeidzās paši no sevis. Tētis turpināja sūtīt paciņas, viens pats vakaros, kad mēs jau bijām nolikti gulēt, virtuvē saiņoja un nagloja, it kā tas būtu kas slēpjams un nepieklājīgs. Klusēšanas siena bija noslēgusies pilnībā, tumšais caurums tajā droši – kā man toreiz šķita – ieslodzīts.

Es par to vairs nedomāju.

 

Autore pateicas VKKF par atbalstu romāna tapšanā.

Jaunā Gaita