Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018

 

 

 

 

Ulda Bērziņa idiļļu skrūvspīlēs un krustcelēs

Uldis Bērziņš. Idilles. Rīga: Neputns, 2018.

 

Apgāds „Neputns” šoruden laidis klajā dzejnieka un atdzejotāja Ulda Bērziņa devīto dzejas krājumu Idilles. Lasītāji ar Ulda Bērziņa dzeju jau ir pazīstami kopš 1963. gada, kaut gan tikai 1980. gadā tika izdots pirmais dzejnieka krājums Piemineklis kazai un tapa skaidrs, ka latviešu poēzija kļuvusi par vienu izcilu dzejnieku un latviešu dzejas reformatoru bagātāka. Pēc tam jaunu poētisku nianšu meklējumu un atradumu bagāti ir nākamie krājumi Poētisms baltkrievs (1984), Nenotikušie atentāti (1990), Laiks (1994, kopā ar Juri Kronbergu), Nozagtie velosipēdi (1999), Maijs debešos (2002), Saruna ar Pastnieku (2009), Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā (2014). Jā, un šobrīd noteikti varam teikt, ka Uldis Bērziņš ir arī viens no izcilākajiem atdzejotājiem, kura radošajā kontā ir daudzu pasaules literatūras pērļu tulkojumi, minēšu tikai dažus: Mana vectēva Korkuda grāmata (vecoguzu eposs, 1993), Korāns (2011), Vecā Edda (2015). Nesen saņēmu no dzejnieka prieka pilnu vēstuli, ka oktobrī pabeigts Leģenda par manu Sidu tulkojums. 2017. gada Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijā Uldis Bērziņš kļuva par Mūža balvas laureātu, viņa vārds ierakstīts Latvijas kultūras kanonā.

Ilgi domāju par šī raksta formu un nolēmu, ka netaps šoreiz recenzija, bet gan tā būs refleksija par Ulda Bērziņa jauno krājumu. Ulda Bērziņa teksts pārsteidz un provocē arī šoreiz. Sākot jau no krājuma noformējuma un beidzot ar Medeņu metru alūzijām, stilizāciju.

Maza rotaļāšanās ar lasītāju jau ir krājuma nosaukuma izvēlē: Idilles. Jēdziena saknes meklējamas antīkās literatūras bukoliskajā dzejā – monologs vai dialogs, arī vēstījums par ganu dzīvi. Klasicisma periodā par idilli dēvēja dzeju, kurā tēlota harmoniska cilvēka dzīves un dabas simbioze. Ulda Bērziņa idillisko simbiozi nereti sapurina kāda sociāla / politiska rakstura šķautne, pat traģiskas reālijas (piemēram, „2016, janvāŗa rītā”, „Godmanis sapnī. Septembrī noredzēts” u.c.). Krājumā rodami arī veltījumu dzejoļi (Pēterim Cedriņam, Amandai Aizpurietei u.c.) un ir citu dzejnieku klātesme Ulda Bērziņa izvēlētos, intertekstuāli padziļinātos motīvos (piemēram, Māra Čaklā motīvs: „Pārdrāķelēja karogu brunčos, skuķim kaut kas / tak jāģērbj. Tā labi, plaukstas tiesu zem ceļgala. / Baltais palika pāri, tak blūzei neiznāk.” („Pēckara gadu brunči. Māŗa Čaklā motīvs”, 30. lpp.)). Ulda Bērziņa dzejā sastopama pārpasaulīga kaisme un trauksme, kurā ietamborēts arī pa kādam ironiskam, šķelmīgam domu pavediena valdziņam. Iepriekšteikto apstiprina, piemēram, dzejolis – idille „Jocīgais septembris” (citēts pilnībā): „Odina suņi sāk lēkāt un gaudot, lokās / galotnes debesij raudot, medībās trakās / vējš rej un osta – patīrīt mežus no / raganu posta! Kam te taisnība? – tik ne / dievam – taisnība tumsai un plikajām / sievām, noreiba galva, notirpa roka, / izberzu acis, metos pie loga, / septembris / debesīs! Nu manas klaušas – paglābt no / dieva jūs, jaunās aušas.” (8. lpp.)

Acīm piesaistošs un tīkams ir dzejas krājuma Jāņa Štālberga mākslinieciskais noformējums, kas, starp citu, liecina par idilles neviennozīmību tekstos, proti, krājuma lapas kopā satver un satur divas mirdzošas metāliskas skrūves, un vāka grafiskajā abstrakcijā nav ne miņas no harmoniskām līnijām, tādējādi nebūt nebūs pārspīlēti teikts, ka ir perfekti sabalansēts teksts un vizuālais materiāls.

Uldis Bērziņš arvien uzticas mīkstinātā „r” formai: „ŗ” dzejoļa krāsai piešķir maģisku, arhaisku noskaņu, un tas apbur tikpat spēcīgi kā citas Ulda Bērziņa poētikas fonētiskās nianses, kas savukārt vedina aizdomāties par dzejnieka – atdzejotāja mūža intelektuālo pieredzi, kas iekodēta arī paša tekstos: „Šaura tu, pasaul, kā meitenes delna, mākoņi aul / no sauļa pie melna, pa šauru taku steidz tušas ota, / debess te blakus, kur valoda dota, vai raudat, vai / smīnat, man nav jābēdā, visa Ķīna man kumeļa / pēdā” (dzejolis „Piezīmes no Padebešu paviljona”, 52. lpp.). Apgāda „Neputns” relīzē par krājumu, citēts Uldis Bērziņa teiktais: „Šis dzejoļu krājums izaudzis no dzejas gardēža kāres – nosmelt dzīves un dzejas situācijām virsū savilkušos krējuma kārtiņu. Iekšējais cilvēks, nevienai tavai fotogrāfijai atļauju neprasījis, izdomā nekautrēties par savu „ēdelību” – oh, paspēt vēl saēsties un sadzerties dzīvi līdz žegām!” Egoistiski aizņemoties dzejnieka teikto, jāatzīstas, ka mana gardēža kāre savukārt smeļ Ulda Bērziņa dzejas savilkušos krējuma kārtiņu, citiem vārdiem – līdz mielēm baudu tikai Uldim Bērziņam vien raksturīgo dzejas valodu, poētisko izteiksmes veidu, ko var izcelt kā polifonisku un muzikālu. Satura zemdzīlēs tā ir groda un eksistenciāla, bet vienlaikus izteiksmē viegla, vienkārša un rotaļīga.

Vēl viena krājuma pērle ir Jāņa Medeņa metru stilizācija. Jānis Medenis izveidoja deviņas strofas jeb metrus, ietekmējoties no latviešu dainu metrikas un antīkās stingrās strofas formas. Šādi veidots, piemēram, ir dzejolis „Dītrihs ziemā. Pēc Sestā Medeņa metra” (16. lpp.) – tam tieša ietekmes norāde, taču arī citos jaušama Ulda Bērziņa simpātija un cieņa pret Medeņa metriem.

Svilst pirksti, lasot Ulda Bērziņa krājumu, svilst no lapu pārlapošanas un dzejoļu pār-pār-pār-lasīšanas, svilst no apziņas par Ulda Bērziņa idiļļu performancēm – tās iekodētas gan eksistenciālās un mītiskās krustcelēs, gan dzīves skrūvspīlēs. Jebkuram dzejolim ir savs mirdzums acīs, sava ilgstamība gan laikā, gan katra lasītāja zemapziņā. Man šis krājums iegūlies sirdī uz ilgu palikšanu.

Sandra Ratniece

 

Sandra Ratniece par sevi: Esmu dzimusi 1969. gadā. Manas saknes iesniedzas senā vidzemnieku dzimtā. Tas viss, ko savā dzīvē esmu mācījusies (iegūts filoloģijas doktora zinātniskais grāds) un mācos (Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūra), ko esmu strādājusi (žurnāliste, izdevēja, pasniedzēja, kritiķe, literatūrzinātniece, šobrīd Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta konTEKSTS galvenā redaktore), mani ir veidojis par Cilvēku, kurš latviešu kultūru un, protams, latviešu literatūru, tāpat kā mana dzimta, vienmēr godās un aizsargās.

 

Jaunā Gaita