Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018

 

 

 

Dzīvoju Rīgā. Strādāju kultūras jomā un žurnālistikā. 2017. gadā piedalījos Prozas lasījumos Rīgā, kur lasīju savu stāstu „Rublītis”. 2018. gada janvārī pirmā publikācija medijos – Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā mēnešrakstā konTEKSTS lasāms stāsts „Bēres”. 2018. gada februārī absolvēju „Literārās Akadēmijas” Prozas meistardarbnīcu. Jaunākā publikācija – laikmetīgās literatūras un filozofijas interneta žurnālā Punctum.

 

Evita Hofmane

Silta vieta

 

Sveikuliņi mājās,” viņš skaļi sauca. „Laimīgu Jauno gadu!”

Olavs krišus ieklupa virtuvē. Kopā ar viņu pa priekšnama durvīm ievēlās dzestrums un brāgas smaka. Māja bija klusa. Istabas izsalušas, taču viņš nejuta drēgnumu. Pavēries apkārt, Olavs atzvila krēslā pie loga. Avīžu ķīpa klusi noslīdēja no galda stūra, un vecās ziņas kā paisums izplūda pa netīro dēļu grīdu. No azotes izvilcis mēriņu, iekaisušās acis pievēris, viņš piesūcās pudeles kaklam. Rugājainais gāmurs kāri kustējās. Noskurinājies viņš skaļi atraugājās un pavēstīja telpai: „Fū, kas par draņķi. Tas teļapakausis nekad nav mācējis taisīt kārtīgu kandžu. Vecu bābu mīzali. Pašam ar veca mindža mājās. Varbūt tā pudelēs miez, un tad šis andelē.”

„Neviens ar mani nerunā,” Olavs konstatēja, raugoties krāsns flīžu sarkanbrūnajā atspīdumā.

„Tu man vienmēr esi bijusi klusa. Smuka kā bilde, bet bez mēlītes. Tie velli nogrieza, kad vairs negribēja klausīties tavas lūgšanas. Uzreiz bija vairāk vietas, kur diņķus bāzt. Tad mēs nācām un tevi izglābām. Nekad netiku dzirdējis tavu balsi, siev.”

Olavs pieklusa. Prātā izgaismojās melnbalti atmiņu zibšņi.

„Sasodīti izdevīga sieva,” viņš skaļi rezumēja. „Citas bābas ļerkšķ bez mitas. Tu nekad nerunāji pretī. Gultas prieki ar’ tev it labi gāja pie sirds. Sākumā tik tēloji klīrīgo, bet biji jau skolā gājusi.”

Rešņi ieņirdzies, viņš pasniedzās pēc pudeles. Zilais dibens uzzibsnīja pret krāsns flīzēm. Mūrītis aizvēra acis.

 

*   *   *

 

Lidiju pamodināja sāpes. Mugurā bija iemeties dūrējs, vēderu vilka krampji. No ilgās sēdēšanas uz soliņa kājas bija notirpušas svina smagas. Saberzējusi aukstās rokas, viņa tās piespieda kuplajam viduklim.

„Vai tu tagad nāc?” Lidija domās vaicāja. Atspiedusi smeldzošo muguru pret ledaino kūts sienu, viņa raudzījās uz savu apaļo vēderu. Sāpes vēlās kā mazi, rāmi viļņi. Laiks bija tuvu. Pienene skatījās uz saimnieci brūnām, siltām acīm. Govij drīz vajadzēja atnesties.

Viņas gaidīja.

 

*   *   *

 

Oto zīda. Mazie pirkstiņi maidzīja mātes maigo krūti. Lidija sēdēja uz gultas malas un juta, kā viņā strāvo siltums. Pirmdzimtais bija brašs un uz ēšanu nebija skubināms. Vislabprātāk puika visu nomoda laiku pavadītu, pieplacis pie mātes krūtīm. Piena bija gana, un viņa jutās gandrīz laimīga. Sajūta bija trausla kā pavasara gaisma. Skatoties uz gaišmataino galviņu, Lidija domāja, ka laime ir tad, kad nav lielas nelaimes.

„Oto ir līdzīgs tavam brālim,” skaļi sacīja Olavs.

Lidija satrūkās un pacēla galvu. Vīrs bija pienācis ļoti klusu. Oto iečinkstējās. Zilās acis meklēja māti. Viņa iebāza krūts galu dēla mutē, un mazulis atsāka zīst.

Olavs bija dzēris. Viņas maņas liecināja, ka vīrs grib traci. Vīra balss kļuva arvien skaļāka. Darbs vara raktuvēs pamazām laupīja dzirdi. Lidija zināja, ka Olavs neapjauš, cik skaļi runā. Dažvakar viņš dienas notikumus stāstīja, skaļi kliedzot.

„Vai tu drāzies arī ar savu brāli, slampa?!” Olavs prasīja un, draudīgi nolīcis, vērās sievā. Lidijas ģimeni bija paņēmis karš. Vīra pelēkās acis bija šauras un asiņu aizmiglotas. No viņa plūda dusmas, kas daždien bija nevaldāmas kā palu ūdeņi. Lidija purināja galvu un lūdzoši raudzījās uz vīru, ciešāk pieglaužot bērnu.

Viņš savilka dūri un sita.

 

*   *   *

 

Cīruļputeņa virpuļdeja plandīja Lidijas atrisušos tumšos matus un baltā plecu lakata stūrus. Viņa vilnas zeķēs skrēja prom pa ceļu. Zeme bija atkususi, bet stingra. Ceļš veda lejup no kalna. Plaukstošos kokus ātri apģērba puteņa rokas. Galva reiba, mutē jautās dzelzs garša. Viņa redzēja ar vienu aci, uz otras bija vīra dūre. Asaras bija mitējušās. Siltajā vilnas lakatā, pie krūtīm pieglaustu, viņa nesa Oto. Viņi bēga.

Olavs bija ārdījies, tad norimis un aizmidzis. Nogaidījusi, līdz viņa elpa kļūst smaga un vīrs izplūst pār galdu, Lidija paķēra dēlu un metās ārā no mājas. Bailes žņaudza elpu, viņa centās nedomāt, tikai cik jaudas skriet, skriet uz pilsētu. Mazais nedrīkstēja iepazīt tēva dūres.

Pasaule bija balta.

 

*   *   *

 

Viņus baroja vara rūda. Olavs mīlēja raktuves un striktu kārtību. Pirmoreiz puika krēslainajās klinšu dzīlēs nolaidās, kad paps paņēma līdzi, lai parādītu pilsētas maizes klēti. Tagad ik darba dienu metāla lifts, čīkstēdams un tusnīdams, Olavu noveda pazemē. Tur viņš kopā ar citiem vīriem vārajā gāzes lukturīšu gaismā urbās klinšu miesā un vagonetēs stūma savu iztikšanu. Darba pārtraukumā zilie stāvi sasēda pie garā dēļu galda, gaidot pusdienu tiesu. Vīri alkaini vilka sevī pīpes un paštīto cigarešu dūmus, mēļojot par veicamajiem darbiem. Raktuvju jaunais ārsts ieteica pīpot, sakot, ka smēķu izraisītā klepošana palīdz iztīrīt plaušas. Olavs šo padomu uzskatīja par tīrām muļķībām. Puika būdams, bija izpīpējis pusi cigaretes un nolēmis, ka netīk. Tagad viņš smīnēja par dundukiem, kuri ticēja ārstam un vilka atspērušies. Viņš bija neskaitāmas reizes iekarsis strīdos, bet vīri nelikās dzirdam, bija pieraduši pie Olava pārgudrajiem spriedelējumiem. Kad viņš nestrīdējās, viņš lasīja.

No lifta tika izstumti rati. Tiem klaudzot, tuvojās ātri soļi. Augumā sīka, jaunā sieviete bija tērpusies brūnā, paplānā mētelī. Ap galvu, cieši nosiets, bija balts, adīts lakats ar košiem ziediem. Alas pelēkajā krēslā tie krāšņi ziedēja. Vairāki vīri atzinīgi izsaucās un smaidot taujāja, kā tad smukā meitenīte nonākusi klints vēderā? Kur palikusi ierastā pusdienu vedēja, un kas šodien būs ēdams? Sieviete neatbildēja. Viņa atvēra muti un parādīja mēles strupucīti. Tērgāšana norima. Vīri nolūkojās sievietē, kamēr viņa no mēteļa iekškabatas izvilka aploksni. Priecīga ziņa vēstīja, ka maiņas vadītājam piedzimis trešais dēls. Ala atzinīgi uzgavilēja. Sieviete no kannas sāka smelt biezo virumu un liet pastieptajās bleķa bļodiņās. Viņa neskatījās uz vīriem, pildīja traukus, un rāmo, zilo acu skats pavadīja bļodu kustību no rokām rokās.

Olavs viņu vēroja. Topašbrīd, kad bija ielūkojies sievietes mutē, vīrs atcerējās, kur jaunuvi pirmoreiz satika.

 

*   *   *

 

Ziņas par karu viņas izdzirda pa radio. Māte teica, ka karš nevar atnākt līdz viņu mājām. Lidija gribēja tam ticēt. Ik nakti viņa lūdza dievu, lai bažīgās domas izklīst un gaist.

Kādu dienu debesis pārplēsa lidmašīnu rēkoņa. Viņas skriešus metās uz pagrabu. Tovakar nomaļo saimniecību apciemoja kaimiņiene. Vecā, allaž mutīgā sieva bija ļoti klusa. Viņa pavēstīja, ka elle atkal atvērusies un steigšus jādodas prom.

Armija organizēja evakuāciju. Gar viņu saimniecību sāka plūst zirgu vilktu ratu un ragavu pajūgu straume. Tālumnieki, kuri dzīvoja pie robežas, glābās bēgļu gaitās. Baltas sejas no seģeņu apakšas lielām acīm lūkojās uz priekšu, pretī nezināmajam. Govis, žēli maudamas, stiga sniegā.

Māte liedzās atstāt mājas. Viņa cieši ticēja, ka valdība velti ceļ paniku. Lidija ar māsu Elzu vēroja pa ceļu plūstošo cilvēku un lopu upi un gaidīja. Radio ziņas bija drūmas, taču, jo draudīgākas bija vēstis, jo uzstājīgāk māte apgalvoja, ka jezga drīz būs galā un iestāsies miers.

Kādu rītu pagalmā iejāja karavīri. Pēc stundas bija jādodas prom.

 

*   *   *

 

Vasarā ik sestdienas vakaru vecā cietokšņa mūros tika rīkotas balles.

„Tu esi ellīgi smuks sievišķis, Lidij,” Olavs teica. Vīrieša mēle ķērās aiz izdzertā alus kausiem. Lidija raudzījās viņā un smaidīja. Tas bija piesardzīgs smaids. Viņš slējās pāri sievietei kā pārkaru klints. Nomīcījušies divas lācīgas dejas, viņi, stāvot pie atspirdzinājumu galda, vēroja citus dejotājus. Šovasar Olavs neatstājās ne soli.

 

*   *   *

 

Pirms doties viesos pie Olava mātes, Lidija redzēja sapni.

Viņas bija kādas mājas virtuvē. Aiz loga ziedēja ābeles. Lidija kaut ko piekārtoja uz galda, un, sarunājoties ar Olava māti, mēteļa piedurknē pamanīja spiras. Glītas, simetriskas, teju kā izvirpotas. Viņu pārņēma briesmīgs kauns, ka māte pamanīs vai spiras izbirs uz galda. Viņa pat neattapa padomāt, kā tās tur gadījušās. Lidija saņēma rokas uz krūtīm un, paslepšus turot piedurkni ciet, turpināja sarunu.

 

*   *   *

 

Sirmā, sīkā sieva sagaidīja sirsnīgi. Abi ar Olavu Lidijai izrādīja nelielo māju un sakopto saimniecību, tad māte vedināja sēsties pie galda un cienāties. Karēļu pīrāgi kusa mutē. Kādā brīdī, kad sievietes palika divas vien, māte teica: „Olavs ir strādīgs, gudrs, bet vieglas dienas neredzēsi, meit. Viņš ir līdzīgs tēvam. Tāds kā dinamīts, ar ko viņi skalda klintis. Maz bija dienu, kad netiku raudājusi.” Māte runāja, Lidija klusēja, un mājas miers kā mīksta villaine apsedza plecus. Šī bija silta vieta. Te bija gandrīz viss, ko viņa zaudējusi. Lidija vēlējās nākt te uz dzīvi.

Augusta beigās jaunie mija gredzenus. Vīramāte Lidijai uzdāvināja mirti un divas aitiņas.

 

*   *   *

 

Māti no mājas vajadzēja izvest ar varu. Jaunais karavīrs atlauza viņas pirkstus no stenderes, kurā māte bija krampjaini ieķērusies. „Mēs visu dedzināsim nost. Te neviens nevar palikt,” viņš centās ieskaidrot Lidijas mātei. Viņa atteicās saprast. Gaišzilās acis bija satumsušas, un tāds bija arī prāts. Elza sēdēja uz bukas un asaras divās skaidrās straumēs lija pār vaigiem. Šķūnī ieslodzīts, aizvilkdamies rēja vecais mājas sargs. Viņa darba dienas bija beigušās. Lidija saņēma māti zem otras rokas, un viņi kopā ar jauno puisi to pusnešus, pusvilkšus veda un iestūma ratos. Lidijai pazibēja doma, ka māte jāpiesien pie ratiem, jo kuru katru brīdi var izlekt un mesties atpakaļ.

Lidija dzina abas govis, Elza vadīja pajūgu. Sakņupusi starp atlikušo iedzīvi, māte stingu skatu nolūkojās uz saimniecību, kur karavīri jau rīkojās uz dedzināšanu. Melna zeme un krāsmatas. Tas paliks aiz viņiem.

 

*   *   *

 

Vēlā vakarā viņas piestāja kādā izmirušā ciemā, lai atpūstos un pārlaistu nakti. Lidija iekrita miegā kā atvarā, bet pret rītu uztrūkās sēdus svešajā gultā. Krūtis plēsa kliedziens. Mātes gulta bija tukša. Arī Elza uzrāvās no snaudas, un viņas topašbrīd bija kājās, skrienot no istabas istabā un pagalmā, saucot māti. Viņa bija prom.

Bija snidzis. Apkārtne mirdzēja. Mazas pēdas veda prom no mājām, uz lielo ceļu, kur iejuka citu pēdu jūrā. Naktī pajūgu un ratu straume bija pierimusi, bet ne mitējusies. Gandrīz visi devās vienā virzienā. Rets jātnieks dienas gaitā bija nācis pretī. Viņas zināja, ka māte devusies mājup. Lidijai stājās sirds, domājot, ka nevar doties tālāk. Ja nu māte piepeši pārdomā un griežas atpakaļ? Elza raudzījās viņā un gaidīja, lai māsa izlemj, ko darīt. Tā bija ierasts. Pieteikusi Elzai gaidīt līdz pusdienlaikam un tad braukt prom, Lidija devās meklēt. Tā bija pēdējā reize, kad viņa redzēja māsu.

Stundu pēc došanās ceļā, sākās sniegputenis. Vējš meta sejā ledainas zvaigznes. Lidijas acu priekšā vīdēja Elzas sastingusī, lūdzošā seja. Pagriezusies atceļam, viņa apmaldījās.

Pasaule bija balta.

 

*   *   *

 

Bērni nenāca. Sievas pētīgiem skatiem gaidīja, kad viņa kļūs kuplāka. Pagāja divas vasaras, līdz Lidija juta, ka kļuvusi grūta. Viņi bija dzīvojuši it labi, līdz kā meža ugunsgrēks uzliesmoja greizsirdība. Ieņēmis galvā, ka viens otrs no darba biedriem met kārus skatus uz Lidiju, Olavs paziņoja, ka sievai neklājas kopā ar vīriem dzīvot pa klints vēderu. Viņai jāvada saimniecība un jāpalīdz vecajai mātei. Lidija neiebilda. Viņu mocīja gaidību grūtumi, un mājās darbs allaž dzina darbu.

Ziemas vidū vīramāte savārga, iegūla gultā un no tās vairs nepiecēlās. Bēres iekrita pašā ziemas spelgonī. Olavs sēroja pa savam. Nozuda darbā vai metās pilns katrā brīvā brīdī. Klinšu spridzināšana un troksnis, urbjoties dzīvā miesā, darīja savu. Kad bija kas vairāk vēstāms, viņa rakstīja vīram vēstules. Ne visu varēja parādīt.

Pēc Oto nāca Anna, tad Ilmārs un Kate. Lidija tā arī neapķērās, kas vīra galvā iesēja maldu sēklu par citiem vīriešiem. Viņi uzmeklējot Lidiju, Olavam darbā esot. Šī doma vīra prātu žņaudza negantās spīlēs. Viņš nepiedūra pirkstu bērniem, taču trači un dūres plosīja mājas mieru ik dienu, kad vien Olavam bija laiks dzert. Lidija pēc smakas prata noteikt, cik stiprs būs kāviens.

 

*   *   *

 

Dienas bija smagas kā vīra dūres. Dzīve bija izirusi, valdziņu pa valdziņam. Olava prātā arvien biežāk zvēroja reibuma neprāts, sievu kā pelavu kūli kulstot pa māju. Lidija klausīja prātam, ne sirdij, un atdeva mazos. Bērnu namā teica, ka tas var būt uz laiku. Viņa cerēja, taču neticēja, ka meitiņas un puikas jel kad atgriezīsies mājās. Sirds zināja, ka atbrīvošanu var nest tikai bēgšana vai nāve. Ar drausmu mieru Lidija tvērās pie domas, ka vēlas vīra nāvi. Citu dzīvi. Reiz, tik sen, Olavs ar kara biedriem bija Lidiju izglābis, brīdī, kad pašas nāvi viņa gaidīja kā pestīšanu. Tagad viņa alka visam darīt galu. Šai nedzīvei. Tukšumam. Sāpēm.

 

*   *   *

 

„Es tevi nositīšu! Neviens tevi neatradīs! Kurš meklēs?! Nevienam tu neesi vajadzīga, mēmā kuņa! Vajadzēja toreiz atstāt šamiem, lai nojāj līdz galam. Ek, durns biju, mauku mājās vedot,” Olava balss kā nogruvums gāzās pār apziņu. Draudi, nievas un zvaigas krita sirdī, plosot. Lidija stāvēja, piespiedusi pieri siltajām mūrīša flīzēm, cerot pārlaist šo brīdi. Vēl vienu stundu. Dienu.

 

*   *   *

 

„Vai tagad tev ir silti? Tu jau allaž sali.”

Olavs skaļi jautāja. Viņam atbildēja klusums un virtuves kaktos biezējošā tumsa. Apkvēpušās spuldzes vāri blāvoja. Nosēdies uz bluķīša, viņš salīcis tēsa skaliņus. Lielā dūča asmens mīksti ieslīdēja sveķainajā priedes miesā, un smaržīgās šķilas gūlās kaudzītē pie kājām.

„Šķūnim iebrucis jumts. Vella ziema. Tāds sniegs mūspusē sen nav redzēts. Pārkrāmēju uz kūtspakaļu, lai malka turas kaut cik sausa. Noņēmos līks,” viņš vēstīja un, stīvi pieslējies kājās, ielika skalu saišķi pītā grozā pie krāsns. Okerkrāsas flīzēs uzzibsnīja ātra kustība, tad krāsns mugura atkal ietinās krēslā. Brīdi taustījies pa sienas skapīti, viņš izvilka audekla maisiņu un iebēra šķipsnu pelašķu lielā māla krūzē. Palūkojis, vai vēl karsta, Olavs nocēla tējkannu no plīts un ielēja krūzē ūdeni. Telpā, silti garojot, iesmaržojās pērnā vasara. Apsēdies pie galda, viņš pievērsa skatu krāsnij.

„Pilsētā satiku puiku. Iedevu viņam dāvanu, ko biji sataisījusi. Bij jau traki priecīgs. Prasīja, kur tu esi, kāpēc nenāci viesos. Teicu, ka nezinu, kaut kur aizgāji, kamēr gulēju. Viņš brīnījās, bet tas tiesa: kad aizvakar pamodos, ne vella neatminējos. Tikai vēlāk. Tad bija jādomā, kur tevi grūzt. Tagad vairs krāsni nekurināšu, lai tev nav par karstu. Guli mierīgi.”

Olavs skaļiem guldzieniem iestrēba tēju, iekāsējās un izspļāva ziedus uz grīdas.

Aiz loga klusu pārsloja sniegs. Pasaule bija balta.

 

 

Jaunā Gaita